Šo sistēmu izveidoja dāņu seno laiku pētnieks Kristiāns Jirgensens Tomsens (Christian Jürgensen Thomsen; “Ceļvedis ziemeļu senatnē”, Ledetraad til nordisk Oldkyndighed, 1836; vāciski Leitfaden zur nordlichen Arterhumskunde, 1837). Bronzas laikmetu kā atsevišķu aizvēstures posmu izšķir galvenokārt Eiropas arheoloģijā. Tā kā bronzas laikmetā dažās zemēs parādījās rakstība (Mezopotāmijā un Ēģiptē ap 3200. gadu p. m. ē., Ķīnā ap 1600. gadu p. m. ē.), vēstures periodizācija tur balstīta uz rakstītajos avotos apliecināto valdnieku valdīšanas un viņu dinastiju pastāvēšanas laiku, bet apzīmējums “bronzas laikmets” tiek lietots reti. Laikmetam raksturīga bronzas metalurģijas izplatīšanās, bronzas ieroču, rotu un darbarīku izmantošana, kā arī nozīmīgas izmaiņas sociālajās attiecībās, ekonomikā un tehnoloģijās. Bronzas laikmetā joprojām turpināja lietot akmens, kaula un raga rīkus. Tuvajos un Vidējos Austrumos, arī dažos Rietumeiropas un Dienvideiropas apgabalos, starp akmens un bronzas laikmetu kā pārejas posms tiek izdalīts Vara laikmets – eneolīts jeb halkolīts (ap 5500. gadu p. m. ē.–ap 3300. gadu p. m. ē.). Dažādās zemēs šie datējumi atšķiras. Tā kā vara ieguves un apstrādes zemēs (Mazāzijā, Mezopotāmijā, Britu salās) dažkārt paralēli bronzas metalurģijai turpinājās arī vara priekšmetu izgatavošana un lietošana, hronoloģiskā robeža starp abiem laikmetiem ir grūti nosakāma – tur Vara laikmetu pieskaita bronzas laikmetam.

Bronza ir vara (~90%) un alvas (~10 %) sakausējums. Salīdzinot ar varu, bronza ir cietāka, tai labāka lejamība, zemāka kušanas t^o (ap 1000^o C; varam ap 1200^o C). Vara rūdas (kuprīts, halkopirīts, malahīts u. c.), īpaši alvas rūdas (kasiterīts) dabā reti sastopamas, tāpēc bronzas priekšmetu pieejamība bija ierobežota. Lielākie senie metalurģiskie centri izveidojās vara rūdu atradņu apvidos – Volgas–Kamas rajonā, Kaukāzā, Mazāzijā (Anatolijā), Balkānos, Karpatos, Kiprā, Dienvidalpos, Pireneju pussalā, Britu salās. Bronzas laikmetā no bronzas gatavoja rotas, greznuma un kulta priekšmetus, ieročus, retāk – darbarīkus. Bronzas laikmetā rotas un greznuma priekšmetus gatavoja arī no zelta, kas bija pazīstams jau eneolītā. Parādījās arī sudraba izstrādājumi.

Senākie bronzas izstrādājumi, iezīmējot bronzas laikmeta sākumu, atrasti Tuvajos Austrumos Mezopotāmijā (mūsdienu Irānā un Irākā) 3300. gadā p. m. ē. un saistīti ar Šumeru civilizāciju. Uz šo laiku attiecas arī senākie bronzas priekšmeti Harappas civilizācijā Indijā. Senajā Ēģiptē bronzas laikmets sākās pirmsdinastiskajā periodā 3150. gadā p. m. ē. Šajās zemēs bronzas laikmets beidzās ap 1200. gadu p. m. ē., kam sekoja dzelzs laikmets. 

Austrumāzijā bronzas laikmets salīdzinājumā ar Tuvajiem Austrumiem un Indiju sākās vēlāk un turpinājās ilgāk – Ķīnā 2000.–700. gadā p. m. ē., Korejā 900.–100. gadā p. m. ē. Japānā Jomonas arheoloģiskās kultūras vēlajā posmā (1000.–300. gadā p. m. ē.) vienlaicīgi tika apgūta gan bronzas, gan dzelzs apstrāde, tāpēc bronzas laikmets netiek īpaši izdalīts. Līdzīgi tas bija Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša, kur akmens laikmetam 1. gadu tūkstotī p. m. ē. sekoja dzelzs laikmets.

Bronzas laikmetā notika ievērojamas izmaiņas daudzās cilvēku dzīves jomās. Tuvajos Austrumos, Ēģiptē, Centrālajā un Austrumu Āzijā un Indijas subkontinentā bija izveidojušās civilizācijas ar sociāli un mantiski hierarhizētām sabiedrībām, rakstību. Radās pilsētvalstis ar vairākiem desmitiem tūkstošiem iedzīvotāju (piemēram, Babilona, Uruka, Ūra Tuvajos Austrumos, Tēbas, Memfisa Ēģiptē), no kurām dažas paplašinājās, kļūstot par impērijām ar valdniekiem, priesteriem, administratīvo aparātu. Zemkopībā kopš 3500. gada p. m. ē. sāka lietot arklu, attīstījās zemes apūdeņošanas sistēmas ar grāvjiem, dambjiem, uzpludinātiem dīķiem. Māla trauku izgatavošanā sāka lietot podnieka ripu. Zirga domestikācija Eirāzijas stepēs ap 3500. gadu p. m.ē. un ratu izmantošana nodrošināja stepju klejotājcilšu lopkopju pārvietošanos lielos attālumos. Saskaņā ar vienu no hipotēzēm Eirāzijas stepes ir indoeiropiešu pirmdzimtene, no kurienes iebrūkošie klejotāji veicināja Eiropas indoeiropeizāciju.

Eiropā bronzas laikmets sākās ap 3200. gadu p. m. ē. Egejas jūras salās un kontinentālajā Grieķijā ar centru Krētas salā, kur šajā laikā bija izveidojusies Mīnojas kultūra ar izkoptu arhitektūru, mūra celtnēm, pilsētām, pilīm ar sienu gleznojumiem (ievērojamākā Knosas pils), attīstītu tirdzniecību un jūras kuģniecību. Pazīstama rakstība – lineārais A (nav atšifrēts) un B raksts. Egejas bronzas laikmets turpinājās līdz 1200. gadam p. m. ē. Pārējās Eiropas daļās bronzas laikmeta datējumi ir atšķirīgi, taču kopumā tie iekļaujas laika posmā no 2500. līdz 600. gadam p. m. ē.

Rietumeiropā, Pireneju pussalā bronzas laikmetu (2200.–900. gads p. m. ē.) tā agrākajā posmā raksturo El Argaras kultūra pussalas dienvidos. Vara un alvas rūdu, kā arī sudraba un zelta tīrradņu atradnes nodrošināja plašu bronzas ieroču un rotu, arī sudraba, retāk zelta izstrādājumu, klāstu. No kultūraugiem bija izplatīti mieži, retāk kvieši un pākšaugi, no mājlopiem audzēja liellopus, aitas un kazas, mazāk cūkas. 1–2 ha lielās apmetnes, blīvi apbūvētas ar akmens un kleķa ķieģeļu ēkām, izvietojās kalnu terasēs. Bez dzīvojamām ēkām bija arī noliktavas, darbnīcas, nereti vairākstāvu. Apmetnes dažkārt apjoza 1–2 m bieza akmens siena. Mirušos apbedīja apmetņu teritorijā, dažreiz arī zem celtnēm, akmeņu šķirstos vai arī ievietoja lielās māla krūkās vai pitosos. Kapu inventāri norāda uz izteiktu sabiedrības mantisko un sociālo diferenciāciju.

Britu salās vara/bronzas laikmets datēts ar 2500.–800. gadu p. m. ē., lai gan alvas bronzas izstrādājumi parādījās tikai ap 2100. gadu p. m. ē. Zemkopju un lopkopju kopienas dzīvoja nelielās apmetnēs, kam bija raksturīgas apaļas no akmeņiem, māliem un zemes celtas ēkas 6–8 m, retāk 10–12 m diametrā. Apmetnes atradās tieši pie tīrumiem, kuru vietas mūsdienās norāda tīrumus norobežojoši valnīši un grāvīši (t. s. ķeltu lauki), vai arī noartas kāpņveida terases (angļu lynchets). Mirušos, gan kremētus, gan nekremētus, apbedīja līdzenos vai uzkalniņu kapos. Kapu inventāros samērā daudz bronzas priekšmetu, biežāk nekā kontinentā atrod arī zelta rotas. Tikai Britu salām raksturīgas monumentāla rakstura, apaļas sakrālas megalītu būves – hendžas. Tās parādījās jau neolītā, bet cēla arī bronzas laikmetā. Pazīstamākā ir Stounhendža Dienvidanglijā, kuras izbūvē 3015.–1520. gadā p. m. ē. izšķir piecas stadijas.

Centrālajā un Ziemeļu Eiropā bronzas laikmetā izveidojās decentralizētas hierarhizētas sabiedrības jeb vadonības, kuru priekšgalā bija vadonis un sabiedrības elite. Svarīga šīs sabiedrības daļas dzīvesveida sastāvdaļa bija karošana un tai atbilstoša militārā ideoloģija. Tas atspoguļojās ārējā atribūtikā, izskatā un uzvedībā, reprezentējot sevi par karotājiem (bronzas ieroči, bruņojums, tai skaitā zirga vilkti kaujas rati), kas savu sociālo distanci uzsvēra ārējā izskatā (bronzas tualetes piederumi – bārdas naži, pincetes, tetovējamās adatas), bet ģenealoģisko pēctecību un pārākumu demonstrēja, apbedījot dzimtas piederīgos īpaši izbūvētās, dažkārt pat monumentālās un no tālienes pamanāmās kapenēs – kapu uzkalniņos. Svarīgs sociālā prestiža apliecinājums bija bronzas izstrādājumi, īpaši ieroči, tāpēc šī sabiedrības elite kontrolēja metālapstrādi un tās nodrošināšanai nepieciešamos maiņas tālsakarus. Indivīda sociālo prestižu vairoja viņa ceļojumu pieredze un zināšanas par tālām zemēm – piemērs tam ir Homēra (Ὅμηρος) aprakstītie Odiseja klejojumi. Centrālajā Eiropā agrajam bronzas laikmetam raksturīga Ūņetices kultūra (1800.–1600. gads p. m. ē.). Vidējam bronzas laikmetam atbilst uzkalniņu kapu kultūra (1600.–1200. gads p. m. ē.), kurai arī raksturīgi skeletapbedījumi ar salīdzinoši bagātu kapu inventāru. Vēlā bronzas laikmeta urnu kapulauku kultūrai (1300.–700. gads p. m. ē.) raksturīgi līdzenie kapulauki ar kremētiem apbedījumiem māla urnās. Vācijas austrumos un Polijā raksturīga Lužicas kultūra. Bez parastajām lauka apmetnēm bronzas laikmetā, īpaši tā otrajā pusē, sāka būvēt nocietinātās apmetnes. Tām izvēlējās savrup stāvošus kalnus vai zemesragus, rokot grāvjus, uzberot vaļņus un būvējot koka nocietinājumus. Nocietināto apmetņu izmēri bija dažādi – no 1–2 ha līdz 10–20 ha. Ziemeļeiropas bronzas laikmeta (1800.–600. gads p. m. ē.) vadonības sabiedrībām bija raksturīgas atklātas lauka apmetnes ar t. s. garajām mājām, kuras pa garenasi šķērsoja viena, bet vēlāk divas stabu rindas, kas balstīja divslīpju jumtu. Nocietinātas apmetnes nebija izplatītas. Mirušos, gan kremētus, gan nekremētus, apbedīja kapu uzkalniņos ar dažādām akmeņu iebūvēm. Ziemeļu bronzas laikmetu raksturo arī īpašs, no citiem Eiropas novadiem atšķirīgs bronzas izstrādājumu stils.

Svarīga bronzas laikmeta iezīme bija tālo maiņas sakaru tīkla izveidošanās, kas aptvēra plašas teritorijas lielos attālumos. To stimulēja elites vēlme iegūt no tālienes nākušu eksotisku materiālu (bronza, sudrabs, zelts, dzintars u. c.) izstrādājumus. Vara rūdu ieguves rajonos radās primārie, citur – sekundārie centri ar metālapstrādes darbnīcām, kas strādāja tieši maiņai. Ievērojami pieauga vara rūdu ieguve. Piemēram, 2. gadu tūkstoša beigās – 1. gadu tūkstoša sākumā p. m. ē. sarežģīta šahtu sistēma izveidojās Austrijas Alpos Mīlbahas–Bišofshofenas vara raktuvēs ar līdz pat 100 m garām ejām. Mikēnu kultūrā, kas no 17.–11. gs. p. m. ē. pastāvēja Peloponēsas pussalā un Egejas jūras salās, atklātajos apbedījumos atrastās Baltijas dzintara rotas apliecina Dzintara ceļa rašanos. Šie ceļi savienoja Baltijas jūras piekrasti ar Vidusjūras baseina zemēm. Izveidojās arī Zīda ceļš – sauszemes ceļu tīkls, kas savienoja Ķīnu Austrumāzijā ar Vidusjūras baseinu un Eiropu. Attīstījās arī jūras sakari.

Uz bronzas laikmeta mantojumu balstījās dažādas jaunas tehnoloģijas dzelzs laikmetā. Dzelzs ieguvē un īpaši apstrādē izmantoja bronzas laikmeta metalurģijas pieredzi (piemēram, lai izkausētu bronzu, bija jāprot sasniegt augstu temperatūru, izmantojot plēšas gaisa plūsmas pastiprināšanai; plēšas bija nepieciešamas arī dzelzs redukcijai no purva rūdas). Bronzas laikmeta ietekme bija vērojama arī celtniecībā un citās jomās, sabiedriskajās attiecībās.