Zīda ceļš kā vēsturisks fenomens pastāvēja no 2. gadu tūkstoša p. m. ē. līdz 16.–17. gs. Nosaukums radies 1877. gadā, kad pirmo reizi Eirāzijas tirdzniecības ceļu tīklu par “Zīda ceļu” nodēvēja vācu ceļotājs un ģeogrāfs Ferdinands fon Rihthofens (Ferdinand Freiherr von Richthofen).

Pastāvīgi izmantotu tirdzniecības ceļu tīkls pārklāja Eirāzijas centrālo daļu no Indijas līdz Vidusjūrai, savukārt Seno Ķīnu ar šo tīklu savienoja vairāki tirdzniecības ceļi, kas veda no Klusā okeāna piekrastes, no ziemeļiem apliecoties ap Tibetas plakankalni un Pamira grēdu, uz Centrālāziju.

Jau 2. gadu tūkstoša p. m. ē. vidū Senajā Ķīnā tika eksportētas preces caur Austrumturkestānu uz Centrālāziju, bet gadu tūkstoša beigās pirmie zīda izstrādājumi jau nonāca Ziemeļindijā, taču šie sakari bija visai neregulāri. No pretējās puses šajā laikā Centrālāzijā un Senajā Indijā nonāca stikla izstrādājumi, kuru ražošanas centri atradās Levantē. 3.–2. gadu tūkstotī p. m. ē. pamazām izveidojās pastāvīgi tirdzniecības ceļi, pakāpeniski saplūstot vienā tīklā, kas savienoja Vidusāziju ar Arābijas pussalu un Indijas okeānu, Divupi ar Afganistānu un Indiju.

1. gadu tūkstotī p. m. ē. vidū izveidojās pirmā kontinentālā valsts – Ahemenīdu Impērija, kuras robežas pletās no Indas upes līdz Nīlai un no Indijas okeāna līdz Kaspijas jūrai. Centrālā vara visādi centās veicināt tirdzniecību, piešķīra privilēģijas, likvidēja lokālos šķēršļus: nodevas un laupītājus. Pieaugošais preču daudzums palielināja karavānu apjomus, mudināja esošos ceļus fiksēt kartēs un rakstīt sava veida “ceļvežus”, meklēt jaunus, ērtākus ceļus. 2. gs. p. m. ē. interesi par tirdzniecību ar rietumu zemēm sāka izrādīt Senā Ķīna, kur tirdzniecība bija stingrā valsts kontrolē. No tās sāka eksportēt zīdu, rotaslietas, keramiku, bet uz turieni sāka vest zirgus, kokvilnu, ziloņkaulu, zvērādas, pusdārgakmeņus, eksotiskus dzīvniekus.

3. gs. pastāvēja trīs stabili galvenie tirdzniecības ceļi no Ķīnas uz Centrālāziju: Vidusceļš, kas veda gar Taklamahana tuksnesi cauri Septiņupei un tad līdz Baktrijai un Sogdianai, bija senākais un lielākais, kas savienoja Ķīnu ar Centrālāziju. Dienvidu ceļš virzījās no Jarkendas uz Taškurganu, tad tālāk uz Vahanu, kur sazarojās divos virzienos: viens veda uz Balhu un Mervu mūsdienu Afganistānā, tad tālāk pa seno ahemenīdu ceļu cauri Divupei uz Sīriju; otrs pagriezās uz dienvidiem cauri Kašmirai, tad gar Indas upi līdz tās grīvai, kur tālāk preces tika vestas kuģos pa Indijas okeānu. Jaunais jeb Ziemeļu ceļš sākās Turfanas oāzē, veda gar Tjanšana grēdu un Pamiru, caur Maveranahru uz Kaspijas jūru.

Valdnieku savstarpējos karos un militārajos konfliktos karojošās puses centās izvairīties no tirgotāju interešu aizskaršanas – tirgotāju korporāciju ietekme bija milzīga, tie varēja kreditēt valdniekus, liegt kredītus, varēja apmaksāt cita valdnieka militāro aizsardzību. Taču, kad valdnieki tomēr iejaucās tirdzniecībā, kā tas bija Sasanīdu Impērijas un Austrumromas Impērijas karos 4.–5. gs., izveidojās jauni tirdzniecības ceļi. No tiem lielākais bija jauns tirdzniecības apvedceļš, kas nu veda no Vidusāzijas ārpus Sasanīdu robežām gar Kaspijas jūras ziemeļu krastu uz Aizkaukāza un Krimas Melnās jūras piekrasti. Jauni tirdzniecības ceļi veidojās arī līdz ar jaunu valstisku veidojumu rašanos perifērijā. Tā viduslaikos, līdz ar Hazāru kaganāta, Volgas bulgāru valsts izveidošanos un vikingu parādīšanos, radās pastāvīgu tirdzniecības ceļu tīkls Austrumeiropā, kur pa upēm uz dienvidaustrumiem veda kokmateriālus, zvērādas, vasku, vergus un citas preces, bet pretī lielāko tiesu saņēma t. s. prestiža preces un amatniecības tehnoloģijas.

Maksimālo uzplaukumu Zīda ceļa tirdzniecība sasniedza Mongoļu Impērijas laikā 13.–14. gs., kad tirgotājiem tika piešķirtas plašas privilēģijas, Centrālāzijas tirgotāju nami ienāca Senās Ķīnas zemēs, valsts vara nodrošināja tirdzniecības ceļu, pāreju, tiltu, karavānu namu un pasta staciju izbūvi un uzturēšanu kārtībā.

Zīda ceļa noriets sākās 15. gs., līdz ar Buhāras emīra Tamerlana (Temür ibn Taraghai Barlas) karagājieniem, kad karu postaža pārņēma visu Centrālāziju un paralizēja tirdzniecību. Jaunu tirdzniecības ceļu meklējumu inspirēto Lielo ģeogrāfisko atklājumu rezultātā tika atklāts jūras ceļš no Eiropas uz Āziju ap Āfriku.

Pa apsargātajiem tirdzniecības ceļiem pārvietojās ļaudis, norisa ideju un reliģiju izplatīšanās pa kontinentu, amatniecības tehnoloģiju apmaiņa un izplatīšanās, kultūru mijiedarbība.

Sākotnēji, 19. gs., ar jēdzienu "Zīda ceļš" saprata tikai tirdzniecības ceļus no Senās Ķīnas uz Vidusāziju, taču jau 20. gs., pieaugot zināšanām par tirdzniecības īpatnībām senajos laikos un viduslaikos, šo jēdzienu sāka attiecināt uz visu lielāko starpvalstu tirdzniecības ceļu tīklu, kas caurauda kontinentu no rietumiem uz austrumiem, savienojot Austrumāziju ar Vidusjūras baseinu.

Mūsdienās klišejas par Zīda ceļu kā tiltu starp austrumiem un rietumiem, uzsverot vēsturisko tradīciju pārmantojamību, visai aktīvi izmanto Centrālāzijas valstis – Turkmenistāna, Kirgizstāna, Kazahstāna un citas, cenšoties piesaistīt reģionam tūristus un investorus. Krievijas pilsētā Orenburgā ik gadu noris starptautisks festivāls konkurss “Zīda ceļš” (Международный фестиваль-конкурс “Шелковый путь”); Azerbaidžānā notiek ikgadējs starptautisks mūzikas festivāls “Zīda ceļš” (İpək Yolu). Dažādās valstīs pēc kārtas ik gadu noris starptautisks kinofestivāls “Zīda ceļš” (Silk Road Film Festival, SRFF).

Nozīmīgākās spēlfilmas: “Zīda ceļš” (サインデイズ, Tonkô, režisors Dz. Sato (Junya Sato, 1988, Japāna); “Drakona zobens” (Tian jiang xiong shi, režisors Dāniels Lī, Daniel Lee, 2015, Ķīna, Honkonga); “Mans brālis, zīda ceļš” (Брат мой, шелковый путь, režisors Marats Sarulu, Марат Сарулу, 2001, Kirgizstāna, Kazahstāna); “Jūras zīda ceļš” (The Maritime Silk Road, režisors Muhameds Bozorgnija, Muhammad Bozorgnia, 2011, Irāna); “Zīda ceļa bērni” (Children of the Silk Road, režisors Rodžers Spotisvuds, Roger Spottiswoode, 2009, Austrālija, Ķīna, Vācija); televīzijas seriāls “Zīda ceļš” (The Silk Road, 1980–1981, Japāna); dokumentālā filma “Jaunais zīda ceļš” (Новый Шелковый путь, režisors Staņislavs Solovkins, Станислав Александрович Соловкин, 2015, Kirgizstāna). Romāni: J. Inoe (井上靖, Inoue Yasushi) “Tūkstots Budu alas” (敦煌, Tun-huang, 1959), Haidars Šahs (Хайдар Шах) “Zīda ceļš” (Шелковый путь, 2009), Kolinss Falkoners (Colin Falconer) “Zīda ceļš" (Silk Road, 2011); Dosžanova Dukenbaja (Досжанов Дукенбай) stāstu krājums “Zīda ceļš” (Шёлковый путь, Роман, рассказы, 1983), Kolina Tubrona (Colin Thubron) ceļojuma stāsts (Shadow of the Silk Road, 2007) un citi.