Luga “Indulis un Ārija” sarakstīta trimdā Šveicē, Kastaņolā. Lugas ieceres veidojušās, sākot no 1906. gada, kad dzejnieks pievērsa pastiprinātu uzmanību Latvijas vēsturei, īpaši 13. gs. notikumiem. Rainis bija iecerējis plašu Latvijas vēsturei veltītu lugu ciklu, traģēdiju “Indulis un Ārija” skatot kā iespējamu turpinājumu lugā “Uguns un nakts” (1905) risinātajām idejām. Traģēdijas tapšanā nozīmīgi bijuši gan latviešu, gan vācu avoti, kurus konkretizē Raiņa personīgās bibliotēkas grāmatas ar dzejnieka atzīmēm. Nozīmīgu darbu vidū ir vēsturnieka Oto fon Mirbaha (Otto von Mirbach) grāmata "Vēstules no Kurzemes un uz Kurzemi hercoga Jēkaba valdīšanas gados" (Briefe aus und nach Kurland während der Regierungsjahre des Herzogs Jakob, 1844); vācbaltiešu mācītāja Augusta Bīlenšteina (August Bielenstein) pētījums "Latviešu tautas un valodas robežas mūsdienās un 13. gadsimtā" (Die Grenzen des lettischen Volksstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart und im 13. Jahrhundert, 1892); Livonijas Atskaņu hronika (Livländische Reimchronik, 13.–14. gs.), kas 1893. gadā publicēta Matīsa Siliņa tulkojumā ar nosaukumu “Rīmju hronika”; Frīdriha Bīnemaņa (Friedrich Bienemann) "Vidzemes teiku grāmata" (Livländisches Sagenbuch, 1897), kur publicēta teikas versija, kas pirmo reizi iespiesta Tērbatā izdotajā laikrakstā Das Inland 1859. gadā; Kārļa Landera grāmata “Latvijas vēsture. Kultūrvēsturiski apcerējumi” (1908–1909). Vācu avotu ietekme pa daļai izskaidro lugā izmantoto vietvārdu un cilšu nosaukumu rakstību, piemēram, Embote (Embūte), kūri (kurši). Tiešu pamudinājumu pievērsties literārajā darbā risinātajam sižetam Rainim sniedza ziņa par Jēkaba Lautenbaha-Jūsmiņa sarakstīto lugu “Indulis un Ārija”, kas publicēta 1911. gadā un saistīta ar Rīgas Latviešu teātra repertuāra plāniem, tādējādi draudot ar konkurenci Jaunā Rīgas teātra vērienīgajam Raiņa “Uguns un nakts” iestudējumam, kura pirmizrāde notika 1911. gada janvāra beigās. Darbu pie traģēdijas “Indulis un Ārija” teksta Rainis aizsāka 1911. gada 4. martā, kad tapa lugas pirmais cēliens. Sistemātiski lugas rakstīšanai dzejnieks atkal pievērsās augustā, un sākotnējā variantā pabeidza literāro darbu 1911. gada novembra sākumā. Pēc tam teksts paralēli tika gatavots gan iestudējumam Jaunajā Rīgas teātrī, tajā izdarot īsinājumus, gan publikācijai Anša Gulbja apgādā Pēterburgā.    

Traģēdijas sižetā cieši savijušies indivīda pārdzīvojumi un tautas likteņa tēma. Dzejnieks minējis, ka lugas notikumu laiks ir “kūru brīvības karš ap 1243. g.”, t. i., notikumi, kas risinās Kurzemē un saistīti ar Livonijas krusta karu ceturto posmu. Rainis pievērsis uzmanību vācu bruņinieku iebrukumam Baltijā un cīņām ar lietuviešu un kuršu ciltīm. Tomēr pagātnes norises ir tikai fons dzejnieka interesei par vēstures attīstību noteicošajiem faktoriem, viņa demokrātisko un humāno uzskatu izpausmei. Lugas filozofijas centrā ir doma, ka naids nevar kļūt par vēstures virzītāju, tā vietā jānāk mīlestībai un gara brīvībai kā cilvēku un tautu saprašanās veicinātājai. Traģēdijas sižets aizsākas ar vācu komtura meitas Ārijas nonākšanu kuršu un lietuviešu gūstā pēc baltu cilšu zaudētas kaujas. Šajā situācijā briest atriebes vēlmes, rodas doma izmantot Āriju par ķīlnieci sarunās ar vāciešiem, un dzimst arī Induļa un Ārijas mīlestība, kas kuršu vadoni virza uz cēlu rīcību, atdodot Āriju viņas tēvam, kurš apmeties vācu iekarotajā Embūtes pilī. Pie pils vārtiem Indulis nespēj atstāt Āriju, taču nespēj arī ilgstoši palikt starp vāciešiem, kaut gan tiek gatavota kuršu kristīšanas ceremonija un Induļa un Ārijas kāzas. Indulis atstāj pili un atgriežas pie kuršiem, vēlāk viņam seko Ārija, taču viņi abi tiek ierauti jaunos karojošo pušu konfliktos. Lugas finālā Ārija tiek nonāvēta, un mirst arī Indulis.       

Kā norāda lugas virsraksts un netieši arī dzejnieka dotais žanra apzīmējums “jaunības traģēdija”, literārā darba centrālās personas ir Indulis un Ārija. Kuršu vadonis un vācu komtura meita, kura arī piedalās karā, lugas sākumā satiekas bruņotā cīņā. Tās gaitā dzimst viņu mīlestība, kas konkurē ar visām citām sajūtām un nonāk pretrunā ar Induļa un Ārijas piederību dažādām savstarpējā konfliktā iesaistītām etniskām grupām. Induļa mīlestība viņu attālina no tautas, tomēr sniedz dziļāku humānisma izpratni, izceļot garīguma nozīmi sevis apliecināšanā. Savukārt Ārijas enerģiskajā raksturā jūtas ļauj atklāties gan kaislībai, gan maigumam. Vēsturiskajam laikmetam būtisko etnisko dalījumu atklāj galvenās lugā iezīmētās tēlu grupas, tie ir kurši, lietuvieši un vācieši. Kuršu vadoņu vidū izceļas Pudiķis, kura nostāja ir nelokāma un kurš aktīvi vēršas pret iekarotājiem un pret visu, kas varētu apdraudēt kuršu intereses. Šādus draudus viņš saskata arī Induļa mīlestībā pret Āriju, kas viņam ir nepieņemama. Jaunākās paaudzes cilvēkus pārstāv pusaugu zēns Uģis, kurš nāk no zemgaļiem un kļūst par Induļa bruņu kalpu, saglabājot atklātu un godīgu uzticēšanos vadonim visā notikumu gaitā, kā arī jauna meitene Vizbulīte, kura veidota kā pretstats Ārijai un mīl Induli patiesā un bērnišķīgā sirsnībā. Lietuviešu vidū centrālā figūra ir Mintauts (Mindaugs), kurš ir bargs un stingrs vadonis, tiecoties ar spēku apvienot dažādās ciltis vienotas Lietuvas mērķim. Vācu bruņinieku starpā izcelts Ārijas tēvs, Kuldīgas komturs Berneks fon Hērens, kurš mīl savu meitu, taču viņam ir grūti un praktiski neiespējami pārvarēt aizspriedumus pret Induli. Lugā būtiska nozīme ir arī daudziem epizodiskiem tēliem. Tēlu grupējumā svarīgi ir gan psiholoģiskie, gan idejiskie konflikti, turklāt pēdējie īpaši akcentēti Induļa un Mintauta dialogos, atklājot viņu atšķirīgos uzskatus un pārvaldes principus.

Traģēdijā “Indulis un Ārija” ir pieci cēlieni, turklāt gan trešais, gan ceturtais cēliens ir sadalīts divās atsevišķās ainās ar atšķirīgu norises vietu. Pirmais cēliens risinās priežu mežā Pudiķu ciema tuvumā, un tā centrā ir Induļa un Ārijas divcīņa, kā arī kuršu un lietuviešu attieksme pret svešo sievieti, kura nonākusi viņu starpā. Otrais cēliens risinās lietuviešu bajāra Lengvina pilī, kur aizvesta ievainotā Ārija. Strīdos par viņas tālāko likteni iesaistās ne tikai vienkāršie cilvēki, bet arī tautas vadoņi Pudiķis, Indulis un Mintauts. Otrajā cēlienā domstarpības Induļa un Mintauta starpā, neraugoties uz savstarpējo cieņu, iegūst visizvērstāko un asāko izpausmi. Abu tēlu izteikumi ir oratora mākslas cienīgi, aforistiski un poētiski piesātināti, tie atklāj Raiņa dzejas māksliniecisko briedumu. Trešā cēliena pirmā aina risināta vācu ieņemtās Embūtes pils priekšā. Indulis līdz šejienei pavadījis Āriju, lai atdotu to viņas tēvam, taču Ārija nespēj atteikties no iemīļotā, un viņas ietekmē Indulis paliek pilī. Trešā cēliena otrajā ainā konflikti saasinās, Indulis jūt gan vāciešu nelabvēlīgo attieksmi pret viņu pašu, gan skarbo izturēšanos pret kuršiem. Cēliena finālā, kad tiek nogalināts viņa uzticamais bruņu kalps Uģis, Indulis ar mirušo zēnu uz rokām pamet pili. Ceturtajā cēlienā Indulis ir atgriezies kuršu vidū Vilku gravā pie Embūtes, taču šeit viņam nākas saskarties ar konfliktu starp kuršiem un lietuviešiem, kuri cenšas pakļaut kuršus sev. Cēliena otrajā ainā tēlotas norises Embūtes pils torņa galerijā, kurā Ārija cieš iekšējas mokas pēc Induļa aiziešanas un, Vizbulītes pamudināta, izšķiras doties meklēt un atkal satikt Induli. Vizbulīte pēc komtura pavēles tiek nežēlīgi nogalināta. Piektajā cēlienā, kas atkal norisinās Vilku gravā, Indulim izdodas izmantot savā labā spēcīgas lietavas, kopīgi ar kuršiem appludinot lietuviešu karaspēku, kas novietojies zemāk un viņus aplencis. Tomēr šī rīcība raisa Indulī arī iekšēju dilemmu, apzinoties savu vainu daudzu cilvēku nonāvēšanā. Lugas beigās Indulis vēlreiz sastopas ar Āriju, kura viņu uzmeklē Vilku gravā; tomēr Āriju nāvīgi ievaino Pudiķis, kurš kategoriski iebilst pret Induļa un Ārijas attiecībām. Savukārt Induli ievaino komturs, kurš ieradies, lai uzmeklētu savu meitu. Lugas finālā Indulis pauž nākotnes vīziju par tautu savstarpēju saprašanos, mīlestības vienojošo spēku un rokām, kas reiz sadosies. Ar šiem vārdiem viņš atvadās no Pudiķa un Mintauta, lemdams sev nāvi kopā ar mirstošo Āriju.      

Raiņa lugā apvienojas psiholoģiskais, sociālais un filozofiskais tēlojuma līmenis, tā savieno vēstures notikumu tēlojumu ar nākotnes ideju atklāsmi. Būtiskākie pretstati lugā ir Indulis un Mintauts, un tieši šo tēlu dialogā Indulis izsaka pats savu un lugas autora demokrātisko pārliecību “ikviens lai kungs”. Autora un tēlu domas kavējas pie tautas likteņa perspektīvas, uzsverot, ka kurši nākotnē kļūs par latviešu tautas sastāvdaļu un “caur gadu simtiem latvju vanags skries”. Neraugoties uz grūtībām, ar kurām jāsastopas, un dramatiskiem upuriem, Rainis latviešu nākamību redz to tautu ielokā, kas vienosies visapkārt Baltijas jūrai. “Indulis un Ārija” ir viena no tām Raiņa lugām, kur humānisma idejas un nākotnes cilvēka tēma izskan visplašākajā mērogā.

Lugas manuskripti un piezīmes glabājas Rakstniecības un mūzikas muzejā.

Luga “Indulis un Ārija” pirmo reizi publicēta Anša Gulbja apgādībā Pēterburgā 1911. gada decembrī. Rainis atsakās no A. Gulbja pagodinošā ierosinājuma ar sava darba publikāciju uzsākt izdevēja iecerēto “Universālās bibliotēkas” sēriju un rosina to darīt ar vācu dzejnieka Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) traģēdiju “Fausts” (Faust, 1. daļa 1808. gadā, 2. daļa 1832. gadā). Otrreiz traģēdija “Indulis un Ārija” iespiesta 1923. gadā “Kopotu rakstu” izdevuma 5. sējumā. Tā iekļauta Raiņa kopotu rakstu “Dzīve un darbi” 6. sējumā 1925. gadā, kur dzejnieks šai lugai, tāpat kā citiem saviem darbiem, uzrakstījis īpašu priekšvārdu. 1980. gadā traģēdija “Indulis un Ārija” ievietota Raiņa “Kopotu rakstu” zinātniskā izdevuma 10. sējumā. 1991. gadā apgādā “Sprīdītis” luga iespiesta ar mākslinieka Ilmāra Blumberga ilustrācijām. Tā publicēta arī citos izdevumos. 1954. gadā Raiņa traģēdija publicēta krievu valodā dzejnieka “Kopotu rakstu” 3. sējumā Rīgā Vladimira Deržavina (Владимир Васильевич Державин) tulkojumā ar nosaukumu Индулис и Ария. Tulkojums iespiests arī atsevišķā izdevumā 1957. gadā Maskavā. 1991. gadā jauns Roalda Dobrovenska tulkojums krievu valodā iespiests Raiņa lugu izlasē Rīgā. Lugu vācu valodā tulkojis vācbaltiešu literāts Johanness fon Ginters (Johannes von Gűnther), tomēr iecere publicēt tulkojumu Berlīnē nav īstenojusies. Tulkojuma manuskripts glabājas Rakstniecības un mūzikas muzejā.

“Indulis un Ārija” ir viena no nozīmīgākajām vēsturiskajām traģēdijām latviešu rakstniecībā. Tajā risināti 13. gs. notikumi saistībā ar baltu cilšu cīņām pret sveštautiešiem, skatot šīs norises vēsturiskā perspektīvā un tuvinot Raiņa laikmetam un latviešu tautas likteņstāstam. 20. gs. uzrakstīti vairāki nozīmīgi dramaturģijas darbi, kuru ierosme tiešāk vai netiešāk saistāma ar Raiņa traģēdijā iezīmēto problemātiku, it īpaši saistībā ar senās Lietuvas tēlojumu. 1944. gadā tapa Mārtiņa Zīverta traģēdija “Vara”, kurā atspoguļoti ar Lietuvas karaļa Mindauga bojāeju saistītie notikumi. Lugas centrālā tēla rakstura un ideju atveidā saskatāmās nozīmīgas paralēles ar Raiņa traģēdijā tēloto lietuviešu vadoni. 1957. gadā lietuviešu rakstnieks Jozs Grušs (Juozas Grušas) traģēdijā “Herkus Mants” (Herkus Mantas) tēlojis prūšu tautas cīņu pret vācu krustnešiem. Lugas tēlu sistēma un tajā skartā problemātika, tajā skaitā Herkus un vācieties Kristīnes traģiskā mīlestība, ir tuva Raiņa lugai. 1968. gadā lietuviešu rakstnieks Justīns Marcinkēvičs (Justinas Marcinkevičius) uzrakstīja savas vēsturiskās triloģijas pirmo lugu “Mindaugs” (Mindaugas), kuras centrā Lietuvas karaļa pretrunu plosītā personība. 

Lugas “Indulis un Ārija” pirmizrāde notika Jaunajā Rīgas teātrī 1912. gada 3. aprīlī. Pirms izrādes Rainis nosūtīja uzveduma veidotājiem īsas piezīmes par svarīgāko tēlu raksturiem. Iestudējuma režisors bija Teodors Amtmanis, kurš pats atveidoja Uģa lomu. Induļa tēlotājs bija Alfreds Amtmanis-Briedītis, vēlāk arī Eduards Smiļģis, Ārijas lomā – Tija Banga un Lilija Ērika, Mintautu atveidoja Ādolfs Kaktiņš un Vilis Segliņš, Vizbulīti – Biruta Skujeniece un Mirdza Šmithene. Izrādes scenogrāfiju veidoja Jānis Kuga. Līdz sezonas beigām notika trīsdesmit izrādes. Tomēr Rainis pēc iepazītajām atsauksmēm pauda neapmierinātību ar uzvedumu, it īpaši saistībā ar nesaskaņotajiem īsinājumiem lugas tekstā. Nākamajā sezonā režisors turpināja strādāt pie iestudējuma, un izrāde palika Jaunā Rīgas teātra repertuārā līdz pat tā darbības beigām 1915. gadā. Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gada 23. martā, notika “Induļa un Ārijas” pirmizrāde Liepājas Latviešu teātrī, savukārt bēgļu gaitās Petrogradā Jaunais Pēterpils latviešu teātris lugu izrādīja 1916. gadā. 1920. gada 19. novembrī ar Raiņa traģēdijas “Indulis un Ārija” iestudējumu E. Smiļģa vadībā tika atklāts Dailes teātris. Atkārtoti E. Smiļģis lugu iestudēja 1930. gadā, atzīmējot Dailes teātra desmit gadu jubileju. 1938. gadā Raiņa luga iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī Jāņa Zariņa režijā. 20. gs. 20.–30. gados traģēdija uzvesta arī Liepājas Jaunajā teātrī (1923), Ventspils teātrī (1924), Daugavpils Latviešu dramatiskajā teātrī (1924), Valmieras dramatiskajā teātrī (1925), Jelgavas Latviešu teātrī (1925), Cēsu teātrī (1925), Zemnieku drāmas teātrī (1935), Latgales teātrī Rēzeknē (1938). 1950. gadā E. Smiļģis veidoja jaunu inscenējumu Dailes teātrī. Iestudējumā izcēlās Lilita Bērziņa Ārijas lomā, Mintauta atveidotājs Artūrs Filipsons un Uģa tēlotājs Harijs Liepiņš. 1965. gadā luga “Indulis un Ārija” iestudēta Jaunatnes teātrī. Induļa lomā viesojās Dailes teātra aktieris H. Liepiņš. Lugas uzvedums 1965. gadā tika sagatavots arī Liepājas teātrī Nikolaja Mūrnieka režijā. 1971. gadā tapa jauns iestudējums Dailes teātrī aktiera Edgara Zīles vadībā. Režisors Arnolds Liniņš traģēdiju “Indulis un Ārija” 1987. gadā Dailes teātrī iestudēja vairākos tēlotāju sastāvos. Mintauta lomā uzstājās H. Liepiņš, kurš šīs Raiņa lugas dažādos iestudējumos atveidojis vairākus nozīmīgus tēlus. Režisors Mihails Kublinskis lugu 1999. gadā iestudēja Latvijas Nacionālajā teātrī ar Normundu Laizānu Induļa un Indru Rogu Ārijas lomā. 2014. gadā režisors Sergejs Zemļanskis (Сергей Юрьевич Землянский) Liepājas teātrī iestudēja izrādi pēc Raiņa lugas “Indulis un Ārija” motīviem. Uzvedums veidots bez teksta, konfliktus risinot un personu attiecības atklājot ar dejas un kustību starpniecību. 20. gs. sākumā darbu pie operas “Indulis un Ārija” pēc Raiņa traģēdijas sižeta uzsāka komponists Alfrēds Kalniņš. Uzrakstīts operas pirmais cēliens, ar kuru komponists Kastaņolā iepazīstināja Raini, tomēr darbs netika pabeigts.