Viens no izcilākajiem latviešu operdziedātājiem un skatuves māksliniekiem opermākslas vēsturē. Karjeras sākumā bija dramatiskais aktieris, vēlāk operdziedātājs. Darbojās ne tikai Latvijas Nacionālajā operā, bet arī citu valstu operteātros. Atzinību guvis ne tikai ar izcilām vokālām dotībām, bet arī ar skatuvisko tēlojumu.

Dzimis pusgraudnieka Ādama un Edes Kaktiņu ģimenē kā ceturtais bērns. Bērnībā gāja ganos un darīja citus lauku darbus. Īslaicīgi mācījās Pētermuižas skolā, Valles pagastā. 1895. gadā, pēc trīs bērnu nāves, Kaktiņu ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur Ā. Kaktiņš mācījās elementārskolā. Lai arī līdzekļu trūkuma dēļ to nepabeidza, tomēr labo sekmju dēļ saņēma apliecību par skolas beigšanu. Bija māceklis pie dažādiem amatniekiem. Vēlāk kādu laiku apmeklēja Makša Ērmaņa grāmatvedības kursus. 1908.–1913. gadā ar pārtraukumiem mācījās dziedāšanu pie Miķeļa Zandera.

1908. gadā precējies ar Emmu Ēveli (1930. gadu beigās šķīries); dēls Zigurds, meita Elga. Otro reizi precējies 1945. vai 1946. gadā ar Zelmu Blūmu (dzimusi Meinerte).

No 19. gs. 90. gadiem Ā. Kaktiņš strādāja par mācekli, vēlāk par mūrnieku pie būvuzņēmēja Ludviga Neiburga. Ap 1900. gadu Ā. Kaktiņš, kopā ar vecāko brāli Robertu sāka dziedāt privātā korī. No 12.1901. darbojās atturības biedrības “Auseklis” korī, vēlāk šīs biedrības teātrī. 26.12.1902./08.01.1903. šajā teātrī Ā. Kaktiņš epizodiskā lomā debitēja vācu literāta un režisora Karla fon Holteja (Karl Eduard von Holtei; 1837.–1841. gadā Jaunā Rīgas teātra direktors) lugā “Lenora” (Lenore, 1828). Sākumā viņš izpildīja nelielas, epizodiskas lomas. Šajā laikā uzstājās ar pseidonīmu Jānis Brīvulis, vēlāk ar vārdu Jānis Kaktiņš. Pēc kādas lugas iestudējuma, kurā visi aktieri bija Jāņi, viņš turpmāk izmantoja skatuves vārdu Ādolfs Kaktiņš.

Teātra karjeras pirmajos gados Ā. Kaktiņš teātrī pildīja arī inspicenta, skatuves strādnieka, deju vadītāja u. c. tehniska rakstura pienākumus. Paralēli biedrības “Auseklis” teātrim, Ā. Kaktiņš piedalījās arī citu teātra trupu izrādēs. Pakāpeniski viņam uzticēja atbildīgākas lomas: Jēkaba Rozentāla-Krūmiņa lugā “Čigāniete” (1895); vācu dramaturga Hermaņa Zūdermaņa (Hermann Sudermann) lugā “Gods” (Die Ehre, 1889); Jakubovska lomu latviešu dramaturga Teodora Hāna lugā “Turaidas Roze” (1892) u. c. lomas.

No 08.1907. darbojās Rīgas Latviešu biedrības teātrī. Pārsvarā izpildīja nelielas lomas – Šmits vācu dramaturga Gerharta Hauptmaņa (Gerhart Johann Robert Hauptmann) lugā “Hannele” (Hanneles Himmelfahrt, 1893); Uradņiks Jēkaba Zeibolta lugā “Mājas naids” (1896); Čipus Versme J. Rozentāla-Krūmiņa lugā “Lauvas dūša” (1908) u. c. Pēc Jaunā Rīgas teātra dibināšanas 1908. gadā, tajā sāka darboties arī Ā. Kaktiņš. Pirmajā sezonās viņš izpildīja mazākas otrā plāna lomas, piemēram, Dmitričs krievu literāta Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) lugā “Tumsības vara” (Власть тьмы, 1887); Grimms vācu dzejnieka un dramaturga Frīdriha Šillera (Johann Christoph Friedrich von Schiller) lugā “Laupītāji” (Die Räuber, 1781); Ļapkins-Tjapkins krievu literāta Nikolaja Gogoļa (Николай Васильевич Гоголь) komēdijā “Revidents” (Ревизор, 1836) u. c. Turpmākajās sezonās Ā. Kaktiņam teātrī jau uzticēja nozīmīgākas lomas vai pat pirmā plāna lomas – Miška krievu rakstnieka Leonīda Andrejeva (Леонид Николаевич Андреев) lugā “Mūsu mūža dienas” (Дни нашей жизни, 1909); karalis Targals Aspazijas lugā “Sidraba šķidrauts” (tolaik uzvesta ar nosaukumu “Guna”, 1905), Holoferns vācu dramaturga Frīdriha Hebela (Christian Friedrich Hebbel) lugā “Judīte” (Judith, 1840) u. c. Sevišķus panākumus un vispārēju atzinību Ā. Kaktiņš izpelnījās ar Lāčplēša lomu Raiņa lugā “Uguns un nakts” (1905), kuras pirmizrāde Jaunajā Rīgas teātrī notika 26.01./08.02.1911.

Darbojoties teātrī, Ā. Kaktiņš 1908. gadā piedalījās austriešu komponista Franča Supē (Francesco Ezechiele Ermenegildo von Suppé) operetes “Bokačo” (Boccaccio, 1879) uzvedumā, taču šī uzstāšanās izvērtās neveiksmīga. Jaunajā Rīgas teātrī 03.04.1910. viņš pirmo reizi piedalījās operas iestudējumā, izpildot Prinča lomu vācu diriģenta un komponista Konradīna Kreicera (Conradin Kreutzer) operā “Naktsmājas Granadā” (Das Nachtlager in Granada, 1834). Šajā laikā periodiski (no 1912. gada – regulāri) uzstājās koncertos Rīgā u. c. Latvijas pilsētās. 1913. gada 1. pusē iesaistījās latviešu diriģenta un mūzikas pedagoga Pāvula Jurjāna organizētajā Latviešu operā. Piedalījās šīs operas pirmajos divos iestudējumos, izpildot Gremina lomu krievu komponista Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайковский) operā “Jevgeņijs Oņegins” (Евгений Онегин, 1879) un Gudala lomu krievu komponista Antona Rubinšteina (Антон Григорьевич Рубинштейн) operā “Dēmons” (Демон, 1875).

Jau 1912. gadā Ā. Kaktiņš ar M. Zandera un operdziedātāja Hermana Jadlovkera (Herman Jadlowker) palīdzību, noslēdza līgumu uz trim gadiem (sākot ar 1913./1914. gada sezonu) ar Nirnbergas operu (Staatstheater Nürnberg). Nirnbergas operā Ā. Kaktiņš uzstājās ar pseidonīmu Kalvets. Debitēja šajā operā ar uzstāšanos vācu komponista Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) tetraloģijā “Nībelunga gredzens” (Der Ring des Nibelungen) – izpildīja Fafnera lomu operā “Reinas zelts” (Das Rheingold, 1869), Hāgena lomu “Dievu mijkrēslis” (Götterdämmerung, 1876). Pirmajā sezonā izpildīja arī Ferrando lomu itāļu komponista Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) “Trubadūrs” (Il trovatore, 1853); Mefistofeļa lomu franču komponista Šarla Guno (Charles François Gounod) “Fausts” (Faust, 1859); Kaspara lomu vācu komponista Kārļa Marijas fon Vēbera (Carl Maria Friedrich Ernst von Weber) “Burvju strēlnieks” (Der Freischütz, 1821) u. c. lomas. Pēc panākumiem pirmajā sezonā Ā. Kaktiņš saņēma priekšlikumu pēc Nirnbergas operas līguma beigām strādāt Vīsbādenes ķeizariskajā operā (Neues königliches Hoftheater; tolaik viena no prestižākajām Vācijas operām), taču Pirmā pasaules kara sākums pārtrauca Ā. Kaktiņa daudzsološo karjeru Vācijā.

Pēc sezonas Nirnbergas operā Ā. Kaktiņš atgriezās Latvijā, atsāka darbību P. Jurjāna vadītajā Latviešu operā un piedalījās koncertos. 1915. gadā, frontei tuvojoties, viņš ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Petrogradu. 1915.–1918. gadā darbojās Petrogradas muzikālajā drāmā un bieži kopā ar citiem latviešu mūziķiem (diriģentu un komponistu Jāni Mediņu, čellistu Alfrēdu Ozoliņu, dziedātāju Paulu Saksu u. c.) koncertēja latviešu bēgļu kolonijās dažādās Krievijas pilsētās (Caricinā, Jaroslavļā, Ņižņijnovgorodā, Samarā u. c.). Dažkārt uzstājās arī citās operu trupās. 1917. gadā Rīgas pilsētas pirmajā teātrī piedalījās 10 izrādēs Krievu operas trupā.

1918. gadā atgriezās Latvijā un sāka darbojies Jāzepa Vītola organizētajā Latvju operā (1919. gada pirmajā pusē, lielinieku varas laikā, to pārdēvēja par Padomju Latvijas operu). Kopš 1919. gada rudens darbojās Latvijas Nacionālajā operā (LNO) un strauji izvirzījās par vienu no izcilākajiem operas māksliniekiem Latvijā. LNO Ā. Kaktiņš iestudēja un izpildīja gan ievērojamāko ārzemju komponistu operu titullomas – R. Vāgnera “Klīstošais holandietis” (tā laika repertuārā dēvēts par “Skrejošo holandieti”; Der fliegende Holländer, 1843), Dž. Verdi operā “Rigoleto” (Rigoletto, 1851), austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) “Dons Žuans” (Don Giovanni, 1787), P. Čaikovska “Jevgeņijs Oņegins”, krievu komponista Modesta Musorgska (Модест Петрович Мусоргский) “Boriss Godunovs” (Борис Годунов, 1874) u. c. lomas; gan arī latviešu komponistu operu lomas – Daumants Alfrēda Kalniņa “Baņuta” (1920), Lāčplēsis un Jetro Jāņa Mediņa “Uguns un Nakts” (1921) un “Dievi un cilvēki” (1922), Karalis Oļģerts Jāzepa Mediņa “Vaidelote” (1927), Poķis, Klaudijs un Akmentiņš Jāņa Kalniņa “Lolitas brīnumputns” (1934), “Hamlets” (1936) un “Ugunī” (1937).

20. gs. 20.–30. gados Ā. Kaktiņš regulāri koncertēja arī dažādās Latvijas pilsētās (Alūksnē, Daugavpilī, Liepājā, Valmierā, Ventspilī u. c.), kur izpildīja operu ārijas, dažādu komponistu oriģināldziesmas, kā arī latviešu tautasdziesmas.

1925. gada sākumā intrigu dēļ Ā. Kaktiņš LNO bija spiests atstāt un devās uz Monako un Franciju, kur uzstājās Montekarlo operā (Opéra de Monte-Carlo) un Parīzes lielajā operā (Théâtre National de l'Opéra), izpildot titullomas krievu komponistu Antona Rubinšteina (Антон Григорьевич Рубинштейн) “Dēmons” (Демон, 1875) un Aleksandra Borodina (Александр Порфирьевич Бородин) “Kņazs Igors” (Князь Игорь, 1890), Tonio lomu itāļu komponista Ružēro Leonkavallo (Ruggero Leoncavallo) “Pajaci” (Pagliacci, 1892), Amonasro lomu Dž. Verdi “Aīda” (Aida, 1871), kā arī citas lomas. 20. gs. 20.–30. gados Ā. Kaktiņš bieži devās viesizrādēs uz ārzemēm. 

20. gs. 20.–30. gados Ā. Kaktiņš iedziedājis vairākus desmitus gramofona ierakstu, kuros izpildīja operu ārijas, latviešu tautasdziesmas, kā arī citas dziesmas. 1934. gadā viņš piedalījās pirmajā latviešu skaņu spēlfilmā “Tautas dēls” (režisors H. Ballašs), kur izpildīja saimnieka, Maigas tēva lomu.

04.1924. Ā. Kaktiņš bija viens no Operas solodziedātāju biedrības dibinātājiem un sākumā arī tās valdes priekšsēdētājs. No 1924. gada rudens aktīvu darbību biedrībā pārtrauca. 12.1938. iecelts par Rakstu un mākslas kameras vicepriekšsēdētāju. 04.1939. uzņemts par Latvijas Skatuves darbinieku biedrības goda biedru.

Pēc Latvijas okupācijas Ā. Kaktiņš turpināja darboties LPSR Valsts operas un baleta teātrī (1941.–1944. gadā – Rīgas opera), bieži uzstājās dažādos koncertos. 1944. gadā kopā ar Marisu Vētru u. c. latviešu mūziķiem vairākkārt koncertēja piefrontes joslā.

09.1944. devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Kara beigās un pirmajos pēckara gados kopā ar citiem latviešu mūziķiem (Paulu Brīvkalni, Jāni Franku, Hertu Lūsi, Natāliju Valdovsku u. c.) piedalījās dažādos koncertos Vācijā, latviešu bēgļu kolonijās un nometnēs, kuros pārsvarā izpildīja latviešu komponistu skaņdarbus un latviešu tautasdziesmas.

07.1949. izceļoja uz ASV. Piedalījās trimdas latviešu organizētos koncertos, atsevišķos teātra uzvedumos, kā arī citos pasākumos ASV un Kanādā. Sākumā īslaicīgi strādāja vairākos uzņēmumos, vēlāk nodarbojās ar vistkopību. Pēdējā mūža gadā, ar vēsturnieka Edgara Andersona palīdzību, uzrakstīja memuārus “Dzīves opera” (izdoti pēc Ā. Kaktiņa nāves 1965. gadā).

Karjeras laikā Ā. Kaktiņš iestudējis ap 100 operu lomu. Viņa repertuārā bija Amfortass, Hanss Sakss, Kurvenāls un Volframs fon Ešenbahs R. Vāgnera “Parsifāls” (Parsifal, 1882), “Tristans un Izolde” (Tristan und Isolde, 1865), “Nirnbergas meistardziedoņi” (Die Meistersinger von Nürnberg, 1868) un “Tanheizers” (Tannhäuser und der Sängerkrieg auf Wartburg, 1845); Dons Pizarro vācu komponista Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) “Fidelio” (Fidelio, 1805); Dzirnavnieks krievu komponista Aleksandra Dargomižska (Александр Сергеевич Даргомыжский) “Nāra” (Русалка, 1856); Eskamiljo franču komponista Žorža Bizē (Alexandre César Léopold Bizet) “Karmena” (Carmen, 1875); Jago un Renato Dž. Verdi “Otello” (Otello, 1887) un “Masku balle” (Un ballo di maschera, 1859); Johanaāns vācu komponista Riharda Štrausa (Richard Georg Strauss) “Salome” (Salome, 1905); Ruslans krievu komponista Mihaila Gļinkas (Михаил Иванович Глинка) “Ruslans un Ludmila” (Руслан и Людмила, 1842); Skarpija itāļu komponista Džakomo Pučīni (Giacomo Antonio Domenico Michele Secondo Maria Puccini) “Toska” (Tosca, 1900); Tomskis P. Čaikovska “Pīķa Dāma” (Пиковая дама, 1890), kā arī daudz citu lomu. Bez tam Ā. Kaktiņa repertuārā bija daudz latviešu komponistu (A. Kalniņa, Jāņa Mediņa, J. Vītola u. c.) un cittautu komponistu (M. Gļinkas, norvēģu komponista Edvarda Grīga, Edvard Hagerup Grieg; austriešu komponista Franča Šūberta, Franz Peter Schubert; vācu komponista Roberta Šūmaņa, Robert Alexander Schumann, u. c.) dziesmas, kā arī latviešu tautasdziesmas.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, III šķira (1926) un Atzinības krustu, II šķira (1938). Viens no pirmajiem Tēvzemes balvas laureātiem (1937).

1966. gadā Ā. Kaktiņa mantinieki nodibināja Ādolfa Kaktiņa Piemiņas fondu, no kura līdzekļiem Amerikas latviešu apvienības Kultūras fonds katru gadu piešķīra Ādolfa Kaktiņa Piemiņas balvu par izciliem sasniegumiem mūzikā.