Latviešu mūzikā avangardisma dabisku robežu iezīmē 20. un 21. gs. mija. Liela nozīme ir globalizācijai un paaudžu dabiskajai nomaiņai. Radošās aktivitātes – gan ar mazāku intensitāti un regularitāti – turpina senioru grupa: R. Kalsons, P. Dambis, R. Pauls, R. Jermaks, I. Kalniņš, P. Plakidis, P. Vasks, J. Karlsons, G. Pelēcis, M. Brauns, S. Mence, M. Einfelde un citi vecmeistari. Līdzās meistariem nereti ievērību gūst viņu bijušie audzēkņi, kuri kopainu bagātina un piešķir tai jaunas emocionālas un skaniskas krāsas. Šīs paaudzes kodolu veido Mārtiņš Viļums, Ēriks Ešenvalds, Santa Ratniece, Gundega Šmite, Jānis Petraškevičs, Andris Dzenītis, Jēkabs Nīmanis. Sparīgs un daudzpusīgs ir jaunākās paaudzes – Kristaps Pētersons, Platons Buravickis, Jēkabs Jančevskis, Krists Auznieks, Aigars Raumanis – pienesums. Tāpat kā iepriekšējā laikposmā, grūti saskatīt kādu noteiktu dominējošo mūzikas rakstības veidu un stilu. Dažkārt šķiet, ka komponisti speciāli meklē kādu īpašu antistilu vai bezstilu. Tomēr jaušama kāda klusa ilgošanās pēc tonalitātes (vai pat diatonikas) un neoromantisma (komplicēta, pretrunīga, dažā ziņā atkal atjaunināta). Tam līdzās savukārt bieži ir visai eksplozīvi, ekstrēmi darbi (galvenokārt tieši skaņveidē), kas tomēr nekļūst par kādu konsekventu strāvojumu, paliekot uzbudinošu impulsu līmenī. Eksperimentu fāze vēl nav rezultējusies kādā vienotā, līdzsvarotā nostādnē. Daudzsološi, ka žanru izvēlē visu paaudžu komponisti rada jaunus skatuves darbus (sacerējumi ar skaidrāk nekā tīrajā, absolūtajā mūzikā nolasāmu ideju, sižetu, tēlu sistēmu) – bērnu operas, baleti, kameroperas, pilnmetrāžas operas (A. Maskats, J. Karlsons, Ē. Ešenvalds, A. Dzenītis, K. Pētersons). Ir sacerējumi, kuru centrālie tēli ir gan pagātnes, gan mūsdienu ievērojamas personības (Mihails Tāls, Valentīna Freimane), teksti un viela no Bībeles, literatūras, ģeopolitiskās realitātes. Ievērojamāko opusu vidū ir P. Vaska koncerts vijolei un orķestrim “Tālā gaisma” (veltījums Gidonam Krēmeram) un kamerskaņdarbi, A. Maskata Tango orķestrim un balets “Bīstamie sakari”, R. Dubras mesa Signum Magnum un Te Deum; S. Ratnieces “Saline, Alveoles, Silsila”, Ē. Ešenvalda opuss “Leģenda par iemūrēto sievu”, operas “Augļu koks ir Jāzeps” un “Iemūrētie”, multimediālā simfonija Aurora borealis un “Vulkāna simfonija”, J. Karlsona El Cid orķestrim, “Selēnes zilie putni” korim, balets “Karlsons lido”, A. Dzenīša “Postlūdija. Ledus” un Langsam orķestrim, M. Viļuma Le temps scintille korim un Simurg instrumentālam ansamblim, G. Šmites Hungarian Pianoscapes klavierēm, Five Illuminations bajānam. Atzīstami un nozīmīgi, ka autori neaizmirst arī latvisku intonāciju gan konkrēta melosa, gan intonatīvas radniecības līmenī (R. Jermaka jaunās tautasdziemu apdares, S. Mences kora dziesmas un Dziesmas divām klavierēm). Daudzi lielās mūzikas autori sākotnēji rakstīja teātra vai kino mūziku – ar ļoti konkrētu uzstādījumu un hronometrāžu (arī Kārlis Lācis, Emīls Zilberts, Kārlis Auzāns, Edgars Raginskis).
Gadsimtu mija un 21. gs. sākums raksturojams kā aktīvas izaugsmes un daudzveidošanās periods. To apliecina arī Dziesmu un deju svētku tradīcijas stabilitāte, kas ietver arī citas aktivitātes (mazākumtautību kolektīvu koncerti, izstādes, teātra izrādes, speciāli pieskaņoti kultūras pasākumi).
Galvenokārt ārpus Latvijas darbojās diriģenti Arvīds un Mariss Jansoni, komponisti Tālivaldis Ķeniņš, Gundaris Pone un Lolita Ritmane.