Iedibinājis un attīstījis oriģinālu latviešu simfoniskās mūzikas tipu, ko raksturo episka monumentalitāte, gleznains, aprakstošs un objektīvs tēlojums, krāšņa tembrālā un ritma izteiksme. Radījis nepārejošas nozīmes darbus simfoniskajā, simfonizēta baleta un pasaku operas žanrā. Profesionāli pacēlis sava laika kormūziku līdz monumentālas balādes formai. Vairāk nekā 60 gadu mūzikas pedagoga darbā bijis mentors desmitiem 20. gs. otrās puses un 21. gs. latviešu komponistu.

Tēvs Pēteris bijis būvdarbu uzņēmējs, darba meklējumos apmetās Kijevā, kur 1904. gadā tika laulāts ar itāļu tēlnieka meitu, Ā. Skultes māti Viktoriju Ricolati (Rizzolatti). Abi nākamā komponista vecāki bija muzikāli, intensīvi kopa mājas muzicēšanu. Turklāt bērnībā Ādolfu, kurš bija ģimenē trešais no pieciem dēliem, muzikāli stimulēja vecākā brāļa, vēlākā komponista un diriģenta, Bruno agrās muzikālās nodarbības. Arī otrais dēls Voldemārs apguva vijoles spēli. Ā. Skulte līdz desmit gadu vecumam patstāvīgi iemācījās nošu rakstu, sāka kompozīcijas mēģinājumus un flautas spēles mācības. Kijevas operteātra apmeklējuma iespaidā brāļi rīkoja mājas teātra izrādes un koncertus. Pirmā pasaules kara un pilsoņu kara dēļ vispārējās izglītības sākums aizkavējās.

Ģimenei 1921. gadā atgriežoties Latvijā, Ā. Skulte dažos gados apguva pamatskolas kursu privātā skolā un 1924. gadā iestājās Rīgas Pilsētas 1. ģimnāzijā, kur bija aktīvs skolas kora un orķestra dalībnieks. Katru brīvu vakaru kopā ar brāļiem apmeklēja Latvijas Nacionālās operas (LNO) izrādes, to iespaidā tapa kompozīciju mēģinājumi – operas viencēliens, vairākas instrumentālas miniatūras, pat nepabeigta sonāte. Kopā ar vecākiem brāļi izveidoja instrumentālu ansambli mājas muzicēšanai, Ādolfs tā repertuāram aranžēja populāras simfoniskas uvertīras, kā arī atklāja sev piemītošo absolūtās dzirdes paveidu – krāsu dzirdi.

Vidusskolas gados Ā. Skulti interesēja arī būvinženiera darbs. Viņa tēvs kļuva par visu Rīgas tirgu izveides inspektoru un sekoja Rīgas Centrāltirgus paviljonu celšanai. Tēva ierosmē nākamais komponists, uzskatīdams savas toreizējās mūzikas nodarbības galvenokārt par vaļasprieku, izšķīrās par studijām Latvijas Universitātes Inženierzinātņu fakultātē (no 1928. gada). Studentu korporācijas (bija “Ruthenias” biedrs) sadzīvē allaž bija jāsēstas pie klavierēm, turklāt 1929. gada vasarā brāļi Skultes pieņēma piedāvājumu spēlēt izklaides mūziku Mežaparka kafejnīcās un tur izveidoja deju un populārās mūzikas ansambli ar modīgu nosaukumu The Black Bimbo Band, kurā Ādolfa ziņā bija ne tikai klavieres, bet dažkārt arī flauta, klarnete vai saksofons. Rudenī, studijām sākoties, ansamblis darbību beidza, tomēr Ā. Skulte mūziku nepameta, un, kad viņa kompozīciju nejauši izdzirdēja pianists Valerijs Zosts, tas iesaistīja topošo inženieri privātstundās, lai sagatavotu studijām Latvijas Konservatorijā.

No 1930. gada Ā. Skulte studēja Jāzepa Vītola kompozīcijas teorijas klasē, otrajā studiju gadā inženiera studijas pārtraucot un 1932. gadā atkal pelnoties izklaides mūzikā – šoreiz simfodžeza orķestrī La-si-do. 1933. gadā viņš sekmīgi absolvēja kompozīcijas teorijas studijas un tika uzņemts J. Vītola divgadīgajā praktiskās kompozīcijas klasē. Tajā pašā gadā sāka strādāt par ģimnāzijas dziedāšanas un mūzikas skolotāju, kā arī ērģelnieku Balvos, taču tas ļāva apmeklēt J. Vītola stundas tikai ik pāris mēnešus. Lielā interese par operas, simfonisko un arī cita veida skaņu mākslu ļāvusi topošajam komponistam uzkrāt muzikālo pieredzi, kas pārsniedza konservatorijas prasības, turklāt pašdarinātā radio aparātā viņš tvēris un analizējis iespaidus, ko nepietiekami apmierināja Rīgas mūzikas dzīve – ārzemju raidījumus ar krāšņajiem franču komponistu Kloda Debisī (Claude Achille Debussy), Morisa Ravela (Maurice Ravel), itāļa Otorīno Respīgi (Ottorino Respighi) un krievu mūzikas modernistu darbiem, ko augstu vērtējis.

Balvos Ā. Skulte izveidoja arī ģimnāzijas zēnu kori, vadīja klavieru nodaļas nodarbības, ar skaņdarbiem piedalījās vietējā mākslas amatierismā, epizodiski pierakstīja Latgales folkloru. Gleznainās dabas un it īpaši Balvu ezera iespaidā dažos 1934. gada vasaras mēnešos, neatkarīgi no J. Vītola stundām, tapa simfoniskā poēma “Viļņi”, kas izrādījās jauns vārds latviešu mūzikā, 1935. gadā ieguva Latvijas Radiofona jaundarbu konkursa dalītu otro godalgu un uz visiem laikiem kļuva par Ā. Skultes pazīstamāko simfonisko darbu.

No 1934. gada rudens jaunais komponists līdzīgu skolu mūzikas vadītāja darbu veica Jēkabpilī, taču 1936. gada pavasarī, kad pabeigta kompozīcijas meistarklasi, saņēma J. Vītola uzaicinājumu kļūt par viņa asistentu kompozīcijas teorijas klasē. Kā J. Vītola aizvietotājs tā ilgstošajos slimības posmos un skolotāja mācību metodikas turpinātājs, Ā. Skulte 1936. gada rudenī uzsāka jauno komponistu izglītošanas darbu, ko veica līdz mūža galam.

1936. gadā tapa simfoniskā poēma “Brīvības piemineklis” – kā iecerētās svītas “Rītausma” pirmā daļa, taču poēmas atskaņojums vācu nacistu okupācijas laikā varēja notikt tikai ar nosaukumu “Rītausma”, bet padomju okupācijas režīma apstākļos bija liegta šīs kompozīcijas pieminēšana. Poēmas “Brīvības piemineklis” partitūra gājusi bojā līdz ar komponista Rīgas dzīvokļa zaudēšanu, 1944. gadā Sarkanarmijai ieņemot Rīgu, kad viņš ar ģimeni bija patvēries Spārē. Nav saglabājušās kara laikā aizsāktās simfoniskās kompozīcijas, un vienīgais pabeigtais to gadu darbs ir J. Vītola Pirmās simfonijas jauna instrumentācija – kā audzēkņa velte skolotājam 80 gadu jubilejā.

06.1945. Ā. Skulte atgriezās Rīgā un turpināja docētāja darbu konservatorijā. 1947. gada vasarā viņš kļuva par kompozīcijas katedras vadītāju un pildīja šo pienākumu (ar pārtraukumu 1956.–1957. gadā) līdz 1972. gadam, turpināja vadīt savu kompozīcijas klasi. 1952. gadā saņēma profesora akadēmisko grādu. No 1945. gada viņš bija Latvijas PSR komponistu savienības biedrs, no 1952. līdz 1956. gadam – šīs organizācijas valdes priekšsēdis. Jau 1946. gadā uzsāka darbu pie baleta pēc Raiņa lugas “Spēlēju, dancoju” (Pētera Aboļimova un Jevgēņija Čangas librets) ar sākotnējo nosaukumu “Lelde”, bet vēlāko – “Brīvības sakta”. Tā uzvedums 1950. gadā, par spīti Raiņa ideju noplicinājumam libretā, kļuva par notikumu Latvijas mūzikas teātra dzīvē. Tūlīt pēc tam Ā. Skulte sāka komponēt programmatisku simfoniju “Par mieru” (1951–1954). Tās tematika sasaucās ar padomju varas propagandisko miera cīņas kampaņu.

Ā. Skultes vecāki un visi brāļi 1944. gadā devās trimdā uz Rietumiem, un šis fakts vien staļiniskā režīma apstākļos uzlika komponistam politiskas neuzticamības zīmogu, ko nācās izpirkt ar lojalitātes izrādīšanu režīmam. Bez sevišķas dedzības viņš nepieciešamības gadījumos ar kompozīciju tekstiem, nosaukumiem, veltījumiem vai programmām it kā demonstrēja uzticēšanos padomju iekārtai, kā arī iesaistījās tās rituālos – kļuva par Rīgas pašvaldības un Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu, netieši pārstāvēja arodbiedrību mākslas amatierisma veicināšanā. Tomēr darbības centrā palika jaunrade – simfoniju skaits pakāpeniski pieauga līdz deviņām, tapa citi simfoniski darbi, “Brīvības saktas” otrā redakcija, jauns balets, divas operas, mūzika desmit spēlfilmām, piecas kantātes, oratorija, desmiti kordziesmu, vokālā un instrumentālā kamermūzika.

Ar savu jaunradi Ā. Skulte nomainīja latviešu simfoniskās mūzikas romantisko orientāciju ar impresionisma un postimpresionisma skaņu pasaules dominanti. Taču tai raksturīgo poētisko sajūtu pozitīvismu viņš nav akcentējis, bet līdzsvarojis ar konceptuāli konstruktīvu, klasisku māksliniecisko domāšanu. Viņa mūzika pauž izteikti objektīvu pasaules uztveri, emocionalitāte pakļaujas racionālai sākotnei, un šo īpašību, liekas, zināmā mērā ir ietekmējušas arī jaunības inženierzinātņu studijas – docētāja darbā Ā. Skulte kādu laiku pat pasniedza akustikas kursu konservatorijā un bija gatavs sarakstīt šīs disciplīnas mācību grāmatu. Viņa muzikālo domu nosaka ne tikai emocionalitāte, bet arī mūzikas skanējums gluži fiziskā nozīmē, tā izraisītā tīksme. Lai par kādu tematu būtu rakstīta Ā. Skultes mūzika, tajā velti meklēt grūtu pašapceri, izteiktu refleksiju, bet pārsvarā dominē dzīvi tempi, plastiskas kustības ritmi, domas spirgtums, gaišums un gleznainība kā pašpietiekamas vērtības. Turklāt viņš ir attīstījis savdabīgu latviskā tautiskuma izteiksmi, kas pamatojas folkloras melodisko modeļu variantveida attīstībā un plašā seno skaņkārtu lietojumā.

Minētās īpašības, pieteiktas jau simfoniskajā poēmā “Viļņi”, nostiprinājās agrīnajās svītās – no mūzikas Annas Brigaderes lugai “Princese Gundega un karalis Brusubārda” (1947) un no mūzikas spēlfilmai “Rainis” (1949), kas bija populāras sava laika simfonisko koncertu programmās. Baleta “Brīvības sakta” (1950) novatoriskajā mūzikā jaunā pakāpē izpaudās Ā. Skultes skaņu raksta krāšņums, orķestra spēks un liegme, ritmikas un harmonijas svaigums, ilustratīvo momentu oriģinalitāte. Baleta otrajā redakcijā (1955) mūzikas simfoniskums tika reducēts uz t. s. numuru baleta formām, toties 18. gs. galma deju stilizācijas šeit zināmā mērā pavēra ceļu neoklasicismam latviešu mūzikā.

Ā. Skultes mūzikas specifiskais dejiskums izaug līdz ekstātiskai valšveidībai simfoniskajā “Horeografiskajā poēmā” (1957), atgādinot šo īpašību M. Ravela leģendārajā La Valse. Nosliece uz monumentalitāti un plašiem skaņdarbu mērogiem izpaužas II simfonijā orķestrim, korim un solistiem Ave Sol (1959), kur gandrīz bez īsinājumiem ietverta visa Raiņa simboliskā poēma. III “Kosmiskā” simfonija (1963) slēptā programmātismā izseko ceļu no Visuma telpas apguves idejas, lidojuma tēlojuma līdz sasniegtajam mērķim, par pievilcīgāko izvēršot Visuma bezgalīgo tāļu muzikālos priekšstatus, un noslēdzot ar kosmiskā mēroga sasnieguma – cilvēka lidojuma ap zemeslodi – slavinājumu. IV simfonija “Jaunībai” (1965) veltīta sava laika jaunatnei un it kā atveido tās pasauluztveri – mūzikā daudz vitalitātes, dejiskuma, trauksmainības, bet arī sapņainības un tautiski pastorālu epizožu.

Šo pirmo simfoniju grupu hronoloģiski nomaina divi skatuves darbi. Baletā “Negaiss pavasarī” (1967), kam raksturīga latīņamerikāņu deju spilgta simfonizācija, uz revolucionāru procesu fona risinās kubiešu jaunekļa un latviešu meitenes traģiskais mīlas stāsts. Autors nevairās arī no laikmeta deju – rumbas, šeika – efektīga atveida, pārgalvīgām ritmu un tembru kombinācijām. Ilgi lolota un muzikāli īpaši pilnasinīga ir Ā. Skultes opera “Princese Gundega” (1971) ar komponista paša libretu pēc A. Brigaderes pasaku lugas, kas viņa fantāziju saistījusi jau ar agrīno skatuves mūziku teātra izrādei. Šajā darbā sakausētas pasaku operas un psiholoģiskas mūzikas drāmas īpašības.

Turpmākajā mūzikas lieldarbu virknē Piektā (1974) un Sestā (1976) simfonijas veido it kā diloģiju – starp mūzikas tēmām ir saites un sasaukšanās, abām slēpti sižeti. Pirmajā no tām centrā ir pārdzīvotā kara izjūtas ar traģisku izskaņu, otrajā – jaunības dienu atmiņu un pilsoņu kara norišu atbalsis gandrīz teatrālā tēlojumā ar maršveida finālu. Septītā simfonija “Saudzējiet dabu” (1981), kā arī Astotā (1984), kurai bieži piemērots virsraksts “Jūrai”, ir komponista augstākā brieduma darbi, kur dabas tēlojumos kulmināciju sasniedz viņa gleznieciskā muzikālā iztēle, harmoniju un tembru valodas oriģinalitāte un krāšņums, tautas mūzikas motīvu iekausējums. Pēdējā, Devītajā simfonijā (1987) izpaužas mūža rezumējuma un atvadu noskaņas. Kā reminiscences epizodiski ieskanas it kā jaunības valsis, dzīves cīņu atbalsis, – ar izdziestošu finālu.

Ar pirmklasīgu profesionālismu, gaumi un nevainojama mākslinieciskuma imperatīvu Ā. Skulte bagātinājis latviešu mūziku arī daudzās miniatūrās – klavierēm, citiem instrumentiem, solo balsij. Tomēr viņa kora mūzika šai ziņā atzīmējama īpaši. Jau pirmajos pēckara gados, par spīti ideoloģiski didaktiskajiem tekstiem, Ā. Skultes kora partitūras rādīja un uzturēja nenoslīdējušu mākslinieciskuma līmeni toreizējā padomju noplicinātajā latviešu kordziesmas ainavā. Brieduma gadu plašajās balādiskajās kordziesmās (“Meži šalc”, 1964, Laimonis Vāczemnieks; “Jūrai”, 1971, Ziedonis Purvs; un citās), kā arī kora sonātē Quasi una sonata per coro da camera (1982) Ā. Skultes vokālā mūzika sasniedz šī žanra mūzikai unikālu simfonizāciju.

Ā. Skultes jaunrade atšķirībā no Eiropas 20. gs. novatorismā dominējošās subjekta psiholoģizācijas, kas virzīja uz ekspresionismu, latviešu mūzikā izkopa cilvēka, dabas un sabiedrības harmoniska kopuma ideālu, objektīvu izteiksmes pamattoni, plastisku skaistumu. Līdz ar to viņš pārstāvēja Eiropas 20. gs. vēlīno nacionālo skolu komponistu plejādi, kuras korifeji bija Otorīno Respīgi (Ottorino Respighi) Itālijā, kā arī Manuels de Falja (Manuel de Falla) Spānijā, Karols Šimanovskis (Karol Szimanowski) Polijā, Pančo Vladigerovs (Pantscho Wladigerov) Bulgārijā.

Daudzie un kompozīcijas stila ziņā dažādie Ā. Skultes skolnieki augsti novērtējuši viņa pedagoga personību. Neatkarīgajā Latvijā saņēmis Latvijas Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu (1999), Triju Zvaigžņu ordeni (1995), okupācijas laikā PSRS Tautas mākslinieka un Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka un Tautas mākslinieka goda nosaukumu (1979; 1955; 1965), bijis Latvijas PSR Valsts prēmijas un PSRS Valsts (Staļina) prēmijas laureāts (1951; 1950). Ā. Skulte portretēts Aleksandras Beļcovas, Laimdota Grasmaņa gleznās, kā arī attēlots vairākos zīmējumos un šaržos.

CD*, Ādolfs Skulte. 5. simfonija; 9. simfonija (Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris; diriģents Aleksandrs Viļumanis). LMIC 021**, Rīga, 2009.

LP***, Ādolfs Skulte. Horeogrāfiskā poēma; 7. simfonija orķestrim un korim “Saudzējiet dabu!” (Latvijas Radio un televīzijas simfoniskais orķestris; diriģents Vasilijs Sinaiskis). “Melodija”, CD 29677 009, Rīga, 1990.

CD, Stīgu kvarteti. Ādolfs Skulte. Stīgu kvartets (Juris Švolkovskis, Ludmila Girska, Osvalds Šneiders – vijole; Andrejs Senakols, Ināra Brīnuma – alts; Māris Villerušs, Andris Nelsons – čells). b.i., b.n., Rīga, 1987.

LP, Kamerkoris “Ave Sol”. Ādolfs Skulte. Quasi una sonanta per coro da camera (Kamerkoris “Ave Sol”, mākslinieciskais vadītājs Imants Kokars). “Melodija”, C10-24109 009, Rīga, 1986.

LP, Ādolfs Skulte. Simfonija nr. 4 (Jaunība) (Latvijas Radio orķestris; diriģents Edgars Tons). “Melodija”, 33D-023555-6, Rīga. 

LP, Ādolfs Skulte. Horeogrāfiskā poēma; simfoniska poēma “Viļņi”; fragmenti no baleta “Brīvības sakta” (Latvijas PSR Radio simfoniskais orķestris; diriģenti Leonīds Vīgners, E. Tons. Centis Kriķis). “Melodija”, 33D-026525-6, Rīga, 1970.

LP, Ādolfs Skulte. Simfonija nr. 3. “Kosmiskā”; fragmenti no baleta “Brīvības sakta” (Ļeņingradas Valsts filharmonijas simfoniskais orķestris; diriģents Arvīds Jansons). “Melodija”, 33D-023443-44, Rīga, 1970.

LP, Kad Kristus krustam tuvojos. Adolfs Skulte. “Stāsti man, ak, Ģetzemane” (Antoņina Vaivode – kontralts; Harijs Kīsks, Harri Kiisk, – ērģeles). Latvian Music, 107 543 A/B, Berlīne/Stokholma, b. g.

* kompaktdisks

** kompaktdiska, vinilplates numurs, ko devis izdevējs

*** vinilplate