Galma deja veidojusies galvenokārt Itālijā, Spānijā, Anglijā un Francijā. Būdamas nozīmīgas sava laika lielvaras un kultūras centri, šīs zemes ietekmēja kultūras, t. sk. dejošanas, tradīcijas arī citviet Eiropā. Baroka laikmetā galma deja kļuva par būtisku posmu profesionālās dejas un baleta attīstībā.

Par galma deju viduslaikos zināms salīdzinoši maz, jo pierakstu par dejas tradīcijām šajā laikā nav; saglabājušās tikai atsevišķas liecības gleznās, nošu partitūrās, hronikās un literatūrā. Dažas viduslaiku dejas minētas franču mūzikas teorētiķa Žana de Grušī (Jean de Grouchy, Johannes de Grocheio) traktātā “Mūzika” (De musica, ap 1300. gadu). Līdz mūsdienām saglabājušies deju nosaukumi: dukcija (ductia, 12. gs.), karola (franču carole, itāļu carola, 12./13. gs.), estampija (franču estampie, itāļu istampitta, istanpita, 13. gs.), saltarella (itāļu saltarello, vācu Hoppertanz, Hupfertanz, franču pas de Brabant, spāņu alta danza, 14. gs.), treska (itāļu tresca, tresche, franču la tresque, 14. gs.), danss (franču danse, itāļu danza, vācu Tantz, 14. gs.) un citi. Veids, kā un kur katra no šīm dejām dejota, nav detalizēti aprakstīts. Viduslaiku dzejnieku darbos visbiežāk minētā deja ir karola, kas dejota dažādos sabiedrības slāņos, dejotājiem sastājoties virknēs vai apļos un sadodoties rokās; to varēja izpildīt gan soļos, gan ar dažādiem palēcieniem; dejotāji varēja izlocīties garā virtenē, aptverot plašu telpu. Danss dejots pāros vai trīs dejotāju grupiņās un attiecināms uz dižciltīgo sabiedrību; tā bijusi svinīgāka, formālāka deja ar dažādiem slīdošiem soļiem. Tomēr mūsdienās ir faktiski neiespējami uzzināt, kā tieši tika dejotas viduslaiku dejas.

Renesansē dejas izteikti sadalījās divās lielās grupās – galma dejās un vienkāršās sabiedrības jeb zemnieku dejās, un tām bija izteikti sociāls raksturs (lai gan galmā dejas tika dejotas arī kā priekšnesumi viesu izklaidei).

Galma dejas tika dēvētas par lēnajām, cēlajām vai svinīgajām dejām, un to raksturu lielā mērā ietekmēja dižciltīgo mode ar apjomīgiem apģērbiem, zobeniem, rapieriem, piešiem utt. Šo deju laikā dejotāju pēdas visu laiku atradās saskarē ar grīdu, izpildot slīdošus soļus vai svinīgus pastaigas soļus, tāpēc šīs dejas dēvēja par basdansiem (burtiski no franču basse danse ‘zemā deja’, itāļu bassadanza, 15. gs.; domājams, attīstījusies no dansiem). Galmā dejošana kļuva par iecienītu laika kavēkli, un dižciltīgās sabiedrības pārstāvjiem dejotprasme bija obligāta. Par galma dejām līdz mūsdienām saglabājusies daudz precīzāka informācija nekā par zemnieku dejām, jo, sākot ar 15. gs., galma dejas tika pierakstītas un apkopotas īpašās rokasgrāmatās. Tās lielākoties bija tehniski sarežģītas dejas, tāpēc dejotājiem vajadzēja būt labi sagatavotiem. 

Savukārt zemnieku dejām raksturīgs ātrs temps, enerģisks raksturs, izmantoti dažādi palēcieni, tāpēc tās dēvēja par haute dance (burtiski no franču ‘augstā deja’; angļu country dance; no šejienes arī termins “kontrdanss” jeb “kontrdeja”). Zemnieku dejas neprasīja īpašu sagatavotību, tajās varēja piedalīties neierobežots skaits dejotāju, un tās tika dejotas apļos, līnijās vai kolonnās, turpinot viduslaiku tradīciju.

Eiropas aristokrātu galmos, sevišķi Burgundijas galmā, 15. un 16. gs. sākumā lielu popularitāti guva basdanss, taču pamazām deju klāstu papildināja arī citas dejas. Spānijas mauru kultūras ietekmē attīstījās zobenu deja ar pantomīmas elementiem moreska (spāņu morisca, itāļu moresca, franču mauresque, moresque, buffens, dance des bouffons), kas sevišķi bieži minēta 15. gs. literatūrā. Aristokrātiem nebija svešas arī zemnieku dejas – nereti pēc formālās vakara daļas, kurā viesu izklaidei tika dejotas galma dejas, sekoja stundām ilgas zemnieku dejas, kurās varēja piedalīties visi klātesošie. Galma dejas tika iestudētas galvenokārt vienam pārim (vai vairākiem, kopskaitā nepārsniedzot astoņus dejotājus) tā, lai deju figūras vienlīdz labi izskatītos no visiem redzes lenķiem – gan skatoties no priekšas, gan no sāniem un pat no augšas.

16. gs., strauji attīstītoties mūzikai, dejai, vizuālajai mākslai, literatūrai, tehnoloģijām, tirdzniecībai, arhitektūrai, pilsētplānošanai un modei, galma etiķete kļuva aizvien sarežģītāka un izsmalcinātāka. Cīņā par izdzīvošanu politisku un sociālu intrigu piesātinātā vidē galminiekiem nācās nepārtraukti sevi apliecināt caur sociālajām prasmēm, t. sk. deju. Tā piederēja arī pie aplidošanas rituāla, tāpēc dejas prasmes bija jāizkopj jau bērnībā, jo laulības nereti tika slēgtas, tikko sasniedzot pusaudžu vecumu. 

16. gs. vērojama liela deju daudzveidība. Tika dejota no basdansa attīstījusies pavana (franču la pavane, itāļu pavana, padovana), galjarda (franču gaillarde, itāļu gagliarda) un tās paveids volta (itāļu la volta, franču la volte), turdions (franču tourdion), kanārija (itāļu canario, franču canarie), moreska, alemande (franču allemande, almain), kurante (franču courante), branls (franču branle, bransle) un gavote (franču gavotte), kā arī dažādi ballo (itāļu ballo) paveidi ar mainīgiem tempiem un taktsmēriem. Dažas dejas, īpaši ballo, tika konstruētas matemātiski, lai atbilstu loģikas un zinātnes prasībām, kas arī tika uzskatītas par mākslām. Deja nebija tikai izklaides līdzeklis, tā varēja ietvert smalku vēstījumu, kas bija nolasāms no žestiem, figūrām un dejas zīmējumiem. Tāpēc nereti tika izdejoti simboli ar daudznozīmīgu saturu – trijstūri, spirāles, savstarpēji savienoti apļi. Šo simbolisko kontekstu diemžēl mūsdienās vairs nav iespējams pilnībā nolasīt. Atšķirībā no vienkāršās sabiedrības dejām galma deju horeogrāfija lielākoties bija iestudēta, nereti par pamatu ņemot mitoloģiskus sižetus. Līdz 1550. gadam nozīmīga loma galma dejās bija pantomīmai.

Galma deju kopīgā iezīme bija svinīgas, majestātiskas kustības, un vienīgā no galma pāru dejām, kas pieļāva ciešu kunga un dāmas apskāvienu, bija volta. Dejas laikā vīrietis vairākkārt pacēla sievieti gaisā, pārim veicot ³⁄₄ apgriezienu. Tā kā šī deja skaitījās visai divdomīga un nepiemērota labajam uzvedības tonim, tā nostiprinājās augstākajā sabiedrībā vien tad, kad to publiski atļāvās dejot Anglijas karaliene Elizabete (Elizabeth I of England).

Lai pienācīgi apgūtu izsmalcinātās galma dejas, aristokrāti algoja deju meistarus jeb deju skolotājus, kuri bieži vien bija arī komponisti. Deju skolotāji ceļoja no pilsētas uz pilsētu, tomēr bija arī tādi, kas ilgstoši uzturējās kādā konkrētā galmā. Deju skolotāji kļuva par labklājības un varas apliecinājumu, jo viņu pakalpojumus varēja atļauties tikai bagātnieki. 15. un 16. gs. visiecienītākie bija itāliešu deju skolotāji – lai gan renesanses laikmeta galvenās lielvaras politikas un tirdzniecības jomā bija Anglija, Francija un Spānija, arī šie galmi izvēlējās dejot itāļu stilā. 

Pirmie detalizētie galma deju apraksti parādās 15. gs. itāļu deju skolotāju jeb t. s. deju meistaru publicētajos manuskriptos un Burgundijas galma basdansu kolekcijā (basses danses de la cour de Bourgogne). Starp senākajiem zināmajiem manuskriptiem ir itāļu deju skolotāju Domeniko da Pjačencas (Domenico da Piacenza, arī Domenico da Ferrara), Antonio Kornacano (Antonio Cornazzano) un Guljelmo Ebreo da Pesaro (Guglielmo Ebreo da Pesaro) pieraksti. Viņi apraksta līdzīgus soļus un dejas, gk. basdansus un balletti. Senākie zināmie deju apraksti Anglijā meklējami “Grezli manuskriptā” (Gresley manuscript, ap 1500). Starp 16. gs. detalizētākajām rokasgrāmatām, kas saglabājušās līdz mūsdienām, ir tādu meistaru kā itāliešu deju skolotāja un komponista Fabricio Karoso (Fabritio Caroso) darbi “Dejotājs” (Il Ballarino, 1581) un “Dāmas cildenums” (Nobiltà de Dame, 1600), franču garīdznieka Tuano Arbo (Thoinot Arbeau) “Traktāts par dejošanu” (Orchésographie, 1589; jaunākais faksimilizdevums Parīzē, 1995) un itālieša Čezāres Negri (Cesare Negri) “Mīlas pateicība” (Gratie d’amore jeb Nuove invenzioni di balli, 1604). Šie meistari radījuši detalizētus traktātus par sociālo deju, kas ietver iecienītāko deju aprakstus un papildu informāciju par atbilstošu mūziku, balles zāles etiķeti un reveransiem, kā arī tādu aksesuāru kā cimdu un vēdekļu lietošana un apiešanās ar zobenu. Katru rokasgrāmatu papildināja zīmējumi, un tajā bija iekļauta arī mūzika dejošanai.

T. Arbo bija pirmais, kurš ne tikai dokumentēja galma deju aktivitātes, bet arī pievērsās plašāk dejotajām dejām: branliem un to mūzikai, retiem voltas, alemandes, gavotes aprakstiem, 16. gs. basdansa, kurantes, turdiona un zobenu dejas Buffens aprakstiem.

Atsevišķiem reģioniem raksturīgās dejas viegli izplatījās visā Eiropā, pateicoties politiski izdevīgām aristokrātu laulībām, ko pavadīja krāšņas multikulturālas svinības. Dejas pārceļoja ne tikai starp dažādām valstīm, bet arī no galmiem uz lauku apgabaliem un otrādi: aristokrātu deju elementus ar laiku pārņēma zemāko kārtu sabiedrība, bet interesantākie zemnieku deju piemēri nonāca galmā.

17. gs. sākumā līdz ar itāļu komponista Klaudio Monteverdi (Claudio Monteverdi) darbiem mūzikā sāka veidoties jauna stilistika, kas uzskatāma par agrīno baroku. Taču dejā pārmaiņas notika lēnāk, un vēlīnās renesanses dejas bija sastopamas deju zālēs līdz 1625. gadam, atsevišķos reģionos pat līdz 1650. gadam, pirms zaudēja savu popularitāti.

Līdz ar baroka uzplaukumu 17. gs. savu augstāko attīstības punktu sasniedza arī galma deja. Par labvēlīgāko vidi tās attīstībai kļuva Francijas karaļa Luija XIV jeb Saules karaļa (Louis XIV, Le Roi Soleil) galms. Termins “baroka deja”’ nereti tiek attiecināts tieši uz šī laika franču aristokrātijas īpašo dejošanas stilu. Repertuārā parādījās tādas dejas kā burē (franču bourrée, bourrèia, angļu borry, bore), čakona (franču chaconne, spāņu chacona, itāļu ciaccona, angļu chacony), kurante (franču courante, itāļu corrente, spāņu coranto), forlāna (itāļu furlana, franču forlane), gavote (franču gavotte), žīga (franču gigue, itāļu giga, angļu jig), menuets (franču menuet, angļu minuet), mizete (franču musette), pasakalja (franču passacaille; itāļu passacaglia), paspjē (franču passepied), rigodons (franču rigaudon), sarabanda (franču sarabande, spāņu zarabanda), tamburēns (franču tambourin) un citas. Franču stils ietekmēja deju arī Anglijā, kur papildus radās īpaši Anglijai raksturīgs dejas veids – hornpaips (angļu hornpipe).

Luijs XIV bija izslavēts dejotājs, kurš savu pievārdu ieguva 14 gadu vecumā, dejojot Uzlecošo sauli kādā galma baleta izrādē. Luija XIV valdīšanas laikā attīstījās gan sociālā deja balles zāles vajadzībām, gan skatuves deja galma izklaidei. Lai gan abos nolūkos tika izmantoti līdzīgi soļi un figūras un dejotāji bija tikai dižciltīgie, skatuves dejai nereti tika pieaicināti profesionāļi, liekot pamatus baleta attīstībai.

1661. gadā Luijs XIV nodibināja Karalisko mūzikas un dejas akadēmiju (Academie Royale de Musique et de Dancee), lai rūpīgi izstrādātu jauno stilu. Dejošana tika padarīta teju vai par kultu. Augstākais dejotāja statuss bija t. s. amateur (burtiski no franču ‘mīlētājs’; latīņu amator) – tas, kurš mīl savu mākslu pašas mākslas, nevis peļņas dēļ. Laikā pirms Lielā gavēņa ik vakarus notika galma balles, kas bieži ieilga līdz rītausmai. Neviens nedrīkstēja atstāt zāli, kamēr karalis nebija devies projām. Balle tika atklāta ar branlu, pāriem sastājoties citam aiz cita precīzā sociālā hierarhijā, kas noteica deju kārtību visam vakaram – svarīgākās dejas ballē bija dažādas pāru dejas, ko izpildīja viens pāris, sākot ar to, kas ieņēma augstāko sociālo stāvokli. Šīs dejas bija menuets, paspjē, sarabanda, žīga, burē, gavote, alemande, forlāna, hornpaips, čakona, tarantella, rigodons, lurē un kurante. Pēc tam sekoja kontrdejas, kas guva aizvien lielāku popularitāti.

Baroka ērā lielākajā daļā Eiropas dominēja franču mode un gaume. Arī citu valstu galmi deva priekšroku franču dejām un bieži vien algoja arī franču deju skolotājus. Sarežģītākās dejas tika pierakstītas un izplatītas, pateicoties jaunai simboliskai dejas notācijas sistēmai, par kuras autortiesībām franču galmā norisinājās spraiga cīņa starp horeogrāfu, dejotāju un komponistu Pjēru Bošānu (Pierre Beauchamp) un horeogrāfu Raulu Feijē (Raoul Feuillet), kas vainagojās ar R. Feijē uzvaru. Pirmā rokasgrāmata R. Feijē notācijā tika izdota ap 1700. gadu, kam sekoja daudzas deju pierakstu kolekcijas, kas tika izdotas katrai sezonai 18. gs. sākumā. Viens no slavenākajiem un izsmeļošākajiem darbiem ir R. Feijē “Horeogrāfija” (Choréographie, 1713) līdz ar viņa laikabiedra Pjēra Ramo (Pierre Rameau) traktātiem “Īsi par jauno metodi” (Abbregé de la nouvelle methode, 1725) un "Deju meistars" (Le maître a danser, 1748).

Dejas, kuru izaugsmei labvēlīgu vidi nodrošināja Luijs XIV, vēl pēc viņa nāves saglabāja popularitāti visu 18. gs. Aristokrāti turpināja dejot galma ballēs, taču pieauga tendence priekšnesumiem pieaicināt profesionālus dejotājus, līdz 18. gs. skatuves deja attīstījās par vienu no visizsmalcinātākajām mākslas formām, kļūstot par tradīciju, kas mūsdienās turpina dzīvot baletā. Galma deju slavas laiks turpinājās līdz Franču revolūcijai 1789. gadā, kas līdz ar veco aristokrātiju un ierasto izklaižu kārtību iznīcināja arī galma dejas, ko 19. gs. balles zālēs strauji aizstāja valsis.

Senās galma dejas ar atbilstošiem kostīmiem un mūziku joprojām tiek dejotas mūsdienās īpašos sarīkojumos, karnevālos, pilsētu svētkos, senās mūzikas festivālos, tematiskajos gadatirgos u. tml. Viens no ilglaicīgākajiem senajām dejām veltītajiem pasākumiem Eiropā ir Seno deju festivāls (Early Dance Festival) Lielbritānijā, kas notiek kopš 1984. gada. Latvijā renesanses un baroka dejas skatāmas ik vasaru tādos pasākumos kā Senās mūzikas festivāls Rundālē, Latvijas viduslaiku pilīm veltītos sarīkojumos un citos pasākumos. Tomēr visas šīs dejas laika gaitā līdz ar sociālajām pārmaiņām, mūzikas un modes attīstību zaudējušas savu popularitāti, dodot ceļu demokrātiskāko balles deju attīstībai.