Galma deja veidojusies galvenokārt Itālijā, Spānijā, Anglijā un Francijā. Būdamas nozīmīgas sava laika lielvaras un kultūras centri, šīs zemes ietekmēja kultūras, t. sk. dejošanas, tradīcijas arī citviet Eiropā. Baroka laikmetā galma deja kļuva par būtisku posmu profesionālās dejas un baleta attīstībā.
Par galma deju viduslaikos zināms salīdzinoši maz, jo pierakstu par dejas tradīcijām šajā laikā nav; saglabājušās tikai atsevišķas liecības gleznās, nošu partitūrās, hronikās un literatūrā. Dažas viduslaiku dejas minētas franču mūzikas teorētiķa Žana de Grušī (Jean de Grouchy, Johannes de Grocheio) traktātā “Mūzika” (De musica, ap 1300. gadu). Līdz mūsdienām saglabājušies deju nosaukumi: dukcija (ductia, 12. gs.), karola (franču carole, itāļu carola, 12./13. gs.), estampija (franču estampie, itāļu istampitta, istanpita, 13. gs.), saltarella (itāļu saltarello, vācu Hoppertanz, Hupfertanz, franču pas de Brabant, spāņu alta danza, 14. gs.), treska (itāļu tresca, tresche, franču la tresque, 14. gs.), danss (franču danse, itāļu danza, vācu Tantz, 14. gs.) un citi. Veids, kā un kur katra no šīm dejām dejota, nav detalizēti aprakstīts. Viduslaiku dzejnieku darbos visbiežāk minētā deja ir karola, kas dejota dažādos sabiedrības slāņos, dejotājiem sastājoties virknēs vai apļos un sadodoties rokās; to varēja izpildīt gan soļos, gan ar dažādiem palēcieniem; dejotāji varēja izlocīties garā virtenē, aptverot plašu telpu. Danss dejots pāros vai trīs dejotāju grupiņās un attiecināms uz dižciltīgo sabiedrību; tā bijusi svinīgāka, formālāka deja ar dažādiem slīdošiem soļiem. Tomēr mūsdienās ir faktiski neiespējami uzzināt, kā tieši tika dejotas viduslaiku dejas.
Dominiks Papetī (Dominque Papety). "Saltarella." (La Saltarelle). 19. gs.