Sociālās dejas cilvēki dejo, lai atpūstos, iepriecinātu paši sevi un savus partnerus, lai socializētos sabiedrībā. Sociālajām dejām nav stingri nospraustu robežu, un parasti tās ir pakļautas dažādām deju un mūzikas modes tendencēm.

Par sociālām šīs dejas sauc tāpēc, ka ikviens cilvēks, jebkurā vecumā, bez priekšzināšanām var nākt un mācīties dejot. Sociālās dejās tehnika nav galvenais. Svarīga ir attieksme, harmonija starp partneriem, mūzikas interpretācija, izmantojot sava ķermeņa valodu. Sociālās dejas māca improvizēt, justies brīvi un pārliecinoši jebkuras mūzikas pavadījumā. Sociālās dejas ir visas dejas, kuras populāras attiecīgajā valstī. Populārākās sociālās dejas ir salsa (salsa), svings (swing), mambo (mambo), lambada (lambada), merenga (merengue), bačata (bachata), tūsteps (two-step), šimmī (shimmy), tvists (twist), letkajenka, arī letkis (letkajenkka, letkis), līnijdejas (line dance), hāstls (hustle), džiterbags (jitterbug), rokenrols (rock and roll), hiphops (hip hop), Argentīnas tango (tango Argentine), kumbija (Cumbia) un citas.

Daudzi mūsdienās pazīstamie deju stili radās laikposmā no 1920. līdz 1970. gadam. Mūsdienu sociālās dejas vēsturiskais pirmavots ir 20. gs. sākuma balles dejas (vēlāk pārdēvētas par saviesīgām, sarīkojuma dejām, sporta dejām). Jauni mūzikas virzieni veicināja modernu sadzīves deju rašanos. Liela nozīme sociālās dejas attīstībai bija plašajai džeza mūzikas un džeza dejas popularitātei. Džeza deja izveidojās tajā pašā laikā, kad attīstījās arī džeza mūzika, ap 1900. gadu, Ņūorleānā. Džeza rašanos afroamerikāņu mūzikā noteica afrikāņu un eiropiešu mūzikas tradīciju savstarpējā ietekme. Viens no džeza priekštečiem bija spiričuels – afrikāņu vergu garīgie dziedājumi. Pirmsākumos par džeza deju uzskatīja jebkuru deju, kas tika dejota džeza pavadījumā, t. sk. stepu (tap dance) un džiterbagu. Viena no šo deju raksturīgām iezīmēm bija “improvizācija brīvas sarunas stilā”. 20. gados Amerikā un Eiropā sākās masveida aizraušanās ar džezu, ko paspilgtināja slavenākie džeza izpildītāji afroamerikāņu mūziķi Lūiss Ārmstrongs (Louis Daniel Armstrong) un Djūks Elingtons (Duke Ellington). Laika gaitā šis deju stils izkristalizējās konkrētā un noteiktā stilā, no ielu dejas pārtopot par profesionāli izpildītu, teatrālu deju.

Regtaima ietekmē radās čarlstons, tūsteps, šimmī un citas dejas. Svinga ritmi ietekmēja bugi–vugi stila dejas. 20. gs. 50. gados agrīnās rokmūzikas ietekmē izveidojās rokenrols. Nozīmīga vieta rokenrola popularitātē ir amerikāņu dziedātājam un kinoaktierim Elvisam Preslijam (Elvis Presley). Viņš pazīstams arī kā “rokenrola karalis”. Īstu revolūciju 60. gados izraisīja tvists – pirmā sadzīves deja, kuru varēja dejot bez partnera. Pasaule tvistu iepazina pateicoties amerikāņu dziedātājam Čabijam Čekeram (Chubby Checker) – nepārspētam tvista “karalim”, kurš 1960. gadā izpildīja amerikāņu komponista Henka Belarda (Hank Ballard) dziesmu “Tvists” (The Twist) un nākamajā gadā piedāvāja stilistisku un tematisku tās turpinājumu Let’s Twist Again (autori Kels Manns, Kal Mann, un Deivs Apels, Dave Appell), vienlaikus piemeklējot deju kustības.

70. un 80. gados disko ritmos dejotās dejas bija populāras un ļoti vienkāršas, tās varēja dejot ikkatrs, iekļaujot brīvi veidotas, improvizētas kustības. Klubu dejām modei ir noteicošā nozīme, lai saglabātu jaunatnes interesi par to. Mūsdienu fanka stila dejas saistītas ar ielu kultūras tradīcijām – breiku (break) un bodipopingu (body popping) kā hiphopa kultūras sastāvdaļu. Mūsdienās klubos tiek dejotas tādas dejas kā salsa, mambo, merenge un citas dejas. Mūsdienās populāras ir arī eksotiskās dejas, orientālās dejas un līnijdejas.

Savukārt Latīņamerikas grupas dejas, izņemot pasodobli (pasodoble), lindiju (lindy hop) un citas, radušās Karību jūras salās, Vidusamerikā un Dienvidamerikā, saplūstot kolonizatoru – spāņu un portugāļu –, no Āfrikas atvesto vergu un vietējo iedzīvotāju – indiāņu dejas tradīcijām; tālāk tās attīstījās Ziemeļamerikā. Spāņu un portugāļu valodā runājošajās kolonijās Eiropas deju tradīcija – dejot augumu kontaktā un slēgtajā dejas satvērienā nebija pieņemama, jo Pireneju pussala ilgstoši bija atradusies arābu (mauru) kultūras ietekmes zonā. Tā rezultātā mūsdienu Latīņamerikas dejās dominē dažādi vaļējo satvērienu veidi, augumu kontakts sastopams ļoti nedaudzās figūrās. Afroamerikāņu sociālās dejas sākotnēji bija afrikāņu kultūras tradīciju saglabāšanas un iekšējās brīvības uzturēšanas veids. Mūsdienās tās ir identitātes un neatkarības apliecinājums.

Ievērojamākie svinga dejotāji ir amerikāņi Lenijs Smits (Lennie Smith), Lū Sazerns (Lou Southern), Gils Breidijs (Gil Brady), Džeks Kerijs (Jack Carey), Frīda Andžela (Freda Angela), Džordžs Kristofersons (George Christopherson), Lora Heilija (Laurа Haile) un citi. Čarlstonu 1923. gadā Eiropā popularizēja amerikāņu dejotāja, dziedātāja un aktrise Džozefīne Beikere (Josephine Baker), rokenrolu – amerikāņu deju duets Ērls Bārtons (Earl Barton) un Lisa Geije (Lisa Gaye). Viens no slavenākajiem Argentīnas tango dejotāju pāriem argentīnieši Marija Nivesa Rego (María Nieves Rego) un Huans Karloss Kopess (Juan Carlos Copes) redzams spēlfilmā “Mūsu pēdējais tango” (Our Last Tango, režisors Germans Krāls, German Kral, 2015) un citi.

Muzikālās spēlfilmas “Mūžīgi roks” (Rock of Ages, režisors Edams Šenkmens, Adam Michael Shankman, 2012) un “Svinga laiks” (Swing Time, režisors Džordžs Stīvens, George Stevens, 1936) ar Freda Astēra (Fred Astaire) un Džindžeras Rodžersas (Ginger Rogers) līdzdalību; spēlfilma “Matu laka” (Hairspray, režisors E. Šenkmans, 2007); režisora Boba Foses, Bob Fosse, muzikālās spēlfilmas “Kabarē” (Cabaret, 1972), “Tikai Džezs” (All That Jazz, 1979) un “Čikāga” (Chicago, 2002), dokumentālā filma “Elviss Preslijs: Meklētājs” (Elvis Presley: The Searcher, režisors Toms Zimnijs, Thom Zimny, 2018) un citas.

Līdz pat 20. gs. 70. gadiem svētkos, viesībās, ballēs un citos sabiedriskajos pasākumos dejoja visi. Pagājušā gadsimta 60. gadi iezīmējās ar sieviešu emancipācijas kustības un feminisma vilni. Dejā tas atspoguļojās centienos atbrīvoties no vīriešu virsvadības tādās dejās kā tvists, šeiks, disko, breiks, hiphops. 70. gados lielākajai jaunās paaudzes daļai sabiedriskās sarīkojumu dejas šķita vecmodīgas un nevajadzīgas. Daļa cilvēku uzskatīja, ka pāru sarīkojumu/balles dejas ir zaudējušas aktualitāti, tomēr drīz vien sekoja pretreakcija – Amerikā radās pāru dejas hāstls, diskosvings un diskofoks. 90. gados pieauga Latīņamerikas deju popularitāte. 21. gs. sākums apliecina pāru sarīkojumu deju – svinga, salsas, merenges un bačatas popularitātes atjaunotni visā pasaulē. 

Mūsdienās no trijiem sarīkojumu deju veidiem vislielākā loma sabiedrības dzīvē ir tradicionālajām sabiedriskajām dejām. Sabiedriskās dejas, ko iedala balles dejās, viesību dejās, klubu un diskotēku dejās, dejo vislielākais iedzīvotāju skaits, salīdzinot ar pārējiem sarīkojumu deju veidiem. Sabiedrisko deju tradīcija tiek nodota no paaudzes paaudzei, tai nav standartu likumu, ir tikai vispāratzīti principi.