Dejas izcelšanās, izveidošanās, attīstība Argentīnas tango pirmsākumi meklējami Buenosairesā un Montevideo 19. gs. beigās, afrikāņu deju elementiem sajaucoties ar vietējo deju un visu imigrantu kultūru tautas dejām. Tango kļuva populārs vienkāršo ļaužu vidū. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā daudzi imigranti no Eiropas, galvenokārt jauni, neprecēti vīrieši, ieradās Argentīnas pilsētās laimes un peļņas meklējumos. 20. gs. sākumā tango gan kā deja, gan arī kā vienkārša populārās mūzikas forma ieņēma pastāvīgu vietu strauji augošās pilsētas – savas dzimšanas vietas – dzīvē. Drīz šī deja izplatījās arī Argentīnas provinces pilsētās. 20. gs. sākumā ar tango sāka aizrauties dižciltīgie argentīnieši, un līdz Pirmajam pasaules karam tas jau bija iekarojis smalkākos salonus gan Parīzē, gan Londonā. 1916. gadā argentīniešu pianists Roberto Firpo (Roberto Firpo) izdzirdēja jaunā urugvajiešu komponista Herardo Rodrigesa (Gerardo Hernán Matos Rodríguez) maršu un nolēma to pārvērst par tango, kam vēlāk argentīniešu dzejnieks Paskuāls Kontursi (Pascual Contursi) pievienoja vārdus par zaudētu mīlestību, un rezultātā radās slavenais tango “Kumparsita” (La Cumparsita). Dziesmu ieskaņoja jau tobrīd populārais argentīniešu komponists, aktieris un dziedātājs Karloss Gardels (Carlos Gardel). Tās triumfs bija milzīgs, un līdz ar to par lielākās daļas tango dziesmu vadmotīvu kļuva traģiska mīlestība un deja. K. Gardels, saukts par tango karali, bija visspilgtākais tango mūzikas būtības atklājējs.
1921. gadā Argentīnas tango radīja sensāciju Parīzē, kad itāļu izcelsmes amerikāņu kinoaktieris un dejotājs Rūdolfs Valentīno (Rudolph Valentino) un Beatrise Domingo (Beatrice Dominguez) izpildīja deju īru režisora Reksa Ingrema (Rex Ingram) mēmajā filmā “Četri apokalipses jātnieki” (The four horsemen of the apocalypse, 1921).

Rūdolfs Valentīno un Beatrise Domingo filmā "Četri apokalipses jātnieki", 1921. gads.
Avots: LMPC via Getty Images, 1137209139.
No Francijas tango mode izplatījās tālāk Eiropā un visā pasaulē. Tango dzimtenē šīs dejas zelta laikmets bija no 30. gadu vidus līdz 50. gadu vidum. Īsi pirms Pirmā pasaules kara tango Eiropā bija kulta deja. Sievietes Parīzē pat pārstāja valkāt korsetes, lai varētu dejot tango, un Vācijas ķeizars Vilhelms II (Wilhelm II.) bija spiests izdot noteikumus, kas aizliedza dejot tango uniformās tērptām amatpersonām. Sarosījās arī tirgotāji – sievietēm bija iespēja iegādāties ne tikai tango kurpes, bet arī tango zeķes, tango cepures, tango kleitas un daudzus citus tango aksesuārus. Argentīniešu politiķa Huana Perona (Juan Domingo Perón) valdības laikā, attīstoties nacionālajai industrijai, tango deja un mūzika piedzīvoja savu “zelta laikmetu”.
Militārās diktatūras valdības laikā, pastāvot aizliegumam pulcēties lielākam cilvēku skaitam, deja panīka. Līdz ar militārās huntas krišanu 1983. gadā Parīzē tika izrādīts pirmais Tango Argentino šovs (argentīniešu režisori Hektors Orezoli, Hector Orezzoli, un Klaudio Segovia, Claudio Segovia), kas kļuva par sākumpunktu jaunam tango vilnim pasaulē. Šovs apceļoja visu pasauli un veicināja tango atdzimšanu Eiropā, Ziemeļamerikā un Japānā.
Argentīnā pamazām sākās tango renesanses laikmets. Jaunais tango uzplaukuma laikmets saistāms ar Nestora Kiršnera (Néstor C. Kirchner) un Kristīnes de Kiršneres (Cristina Fernández de Kirchner) valdības laiku. 21. gs. sākumā pasauli pārņēma jauns tango kulta vilnis. Sevišķi populārs kļuvis tieši autentiskais Argentīnas tango, nevis tā eiropeiskais paveids. Argentīnas tango aptver visplašāko emociju spektru: tajā ir vientulība, skumjas, ilgas, mīlestība, greizsirdība, iekāre, kaisle, uzticēšanās, ļoti daudz cilvēcisku attiecību, un katra deja ir stāsts, kas rodas tieši uz deju grīdas. Argentīnas tango pamatā ir pārvietošanās improvizācija, kinētisks dialogs ar dejas partneri, kā arī cieņa pret citiem dejotājiem, kuri atrodas uz deju grīdas. Pirmā tango skolotāju paaudze šo deju sauca par “trīs minūšu mīlas stāstu”. Argentīnas tango deju var pavadīt trīs dažādu tango mūzikas virzieni: tango, valsis un milonga. Šos virzienus atšķir mūzikas metrika, kas atspoguļojas dejas dinamikā un soļu ritmiskajā artikulācijā. Dejas pāris ir kā vēl divi instrumenti orķestrī.
Argentīnas dejas galvenā raksturīpašība ir apskāviens, kam viena slēgtā un otra brīvā puse. Apskāviena atvērtā puse ir nemainīga, savukārt apskāviena slēgtā puse tiek aizvērta vai atvērta atkarībā no dejoto soļu kombinācijas, amplitūdas, dinamikas un pāra estētiskā stila izvēles. Ciešajā apskāvienā dejotāji dejo tik ļoti cieši viens pie otra, un ļoti bieži saskaras ar galvām, ka līdzsvara ass atrodas starp viņiem. Atvērtajā satvērienā dejotāji ir brīvāki, un tas viņiem ļauj izdarīt kustības ar plašāku amplitūdu un ķermeņa disociāciju.
Pretstatā starptautiskajam tango Argentīnas tango mūzika ir ļoti melodiska un romantiska, tuvāka tādai dejai kā bolero, flamenko, fado. Primārais izmantotais mūzikas instruments ir bandoneons. Argentīnas tango ir divi galvenie izpausmes veidi un vietas: sabiedriskais jeb tautas tango (dejots klubos jeb milongās) un skatuves tango. Argentīnas tango raksturo intimitāte, jutekliskums, kompleksitāte, personiskums.
Argentīnas tango sāka savu attīstību kā sociālā deja, tādējādi radot estētiskas atšķirības dažādos galvaspilsētas rajonu milongās, vēlāk radot aizraujošus stāstus par milongu pārstāvju “cīņām”, kurš tango tad ir tas pareizais un autentiskais. Tango vēsturiskajos aprakstos minēti tango kanjenge (canyengue), tango orijero (orillero), Viljas Urkizas tango (Villa Urquiza tango; Vilja Urkiza – Buenosairesas rajons) un citi.

Pāris no Argentīnas dejo Argentīnas tango. Malaga, Spānija, 09.12.2018.
Fotogrāfs Artur Widak. Avots: NurPhoto via Getty Images, 1070846726.