Argentīnas tango ir improvizācijas deja, ko pāris dejo apskāvienā, un tā sastāv no trim elementiem: sākuma pozīcijas, soļa un pagrieziena. Soli var dejot dažādos muzikālajos laikos, tam ir trīs virzieni telpā. Argentīnas tango atšķiram no citiem mūzikas un dejas žanriem, galvenokārt pateicoties interpretācijas dinamikai un artikulācijai.

Deja katru reizi veidojas citādi, to veido tās dejotāji, klausoties melodijā un vai poēzijā, izsakot savas jūtas deju soļos. Argentīnas tango dejai nav arī noteiktas horeogrāfiskas secības (kombināciju), tieši otrādi – dejojot tango, notiek improvizācija vienlaicīgi telpā, ar soļiem (kustības elementiem) un dinamiku. Argentīnas tango ir deja, kas valdzina gan dejotājus, gan skatītājus ar tās raksturu un skandalozo izcelsmi. 

Sociālais tango, ko dejo Argentīnā, ļoti atšķiras no starptautiskā sarīkojumu deju tango un atšķiras ar tādiem elementiem kā pozīcija, satvēriens, improvizācija, kustības, līdzsvars, soļi un mūzika.

Argentīnas tango pirmsākumi meklējami Buenosairesā un Montevideo 19. gs. beigās, afrikāņu deju elementiem sajaucoties ar vietējo deju u​n visu imigrantu kultūru tautas dejām. Tango kļuva populārs vienkāršo ļaužu vidū. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā daudzi imigranti no Eiropas, galvenokārt jauni, neprecēti vīrieši, ieradās Argentīnas pilsētās laimes un peļņas meklējumos. 20. gs. sākumā tango gan kā deja, gan arī kā vienkārša populārās mūzikas forma ieņēma pastāvīgu vietu strauji augošās pilsētas – savas dzimšanas vietas – dzīvē. Drīz šī deja izplatījās arī Argentīnas provinces pilsētās. 20. gs. sākumā ar tango sāka aizrauties dižciltīgie argentīnieši, un līdz Pirmajam pasaules karam tas jau bija iekarojis smalkākos salonus gan Parīzē, gan Londonā. 1916. gadā argentīniešu pianists Roberto Firpo (Roberto Firpo) izdzirdēja jaunā urugvajiešu komponista Herardo Rodrigesa (Gerardo Hernán Matos Rodríguez) maršu un nolēma to pārvērst par tango, kam vēlāk argentīniešu dzejnieks Paskuāls Kontursi (Pascual Contursi) pievienoja vārdus par zaudētu mīlestību, un rezultātā radās slavenais tango “Kumparsita” (La Cumparsita). Dziesmu ieskaņoja jau tobrīd populārais argentīniešu komponists, aktieris un dziedātājs Karloss Gardels (Carlos Gardel). Tās triumfs bija milzīgs, un līdz ar to par lielākās daļas tango dziesmu vadmotīvu kļuva traģiska mīlestība un deja. K. Gardels, saukts par tango karali, bija visspilgtākais tango mūzikas būtības atklājējs.

1921. gadā Argentīnas tango radīja sensāciju Parīzē, kad itāļu izcelsmes amerikāņu kinoaktieris un dejotājs Rūdolfs Valentīno (Rudolph Valentino) un Beatrise Domingo (Beatrice Dominguez) izpildīja deju īru režisora Reksa Ingrema (Rex Ingram) mēmajā filmā “Četri apokalipses jātnieki” (The four horsemen of the apocalypse, 1921).

No Francijas tango mode izplatījās tālāk Eiropā un visā pasaulē. Tango dzimtenē šīs dejas zelta laikmets bija no 30. gadu vidus līdz 50. gadu vidum. Īsi pirms Pirmā pasaules kara tango Eiropā bija kulta deja. Sievietes Parīzē pat pārstāja valkāt korsetes, lai varētu dejot tango, un Vācijas ķeizars Vilhelms II (Wilhelm II.) bija spiests izdot noteikumus, kas aizliedza dejot tango uniformās tērptām amatpersonām. Sarosījās arī tirgotāji – sievietēm bija iespēja iegādāties ne tikai tango kurpes, bet arī tango zeķes, tango cepures, tango kleitas un daudzus citus tango aksesuārus. Argentīniešu politiķa Huana Perona (Juan Domingo Perón) valdības laikā, attīstoties nacionālajai industrijai, tango deja un mūzika piedzīvoja savu “zelta laikmetu”. 

Militārās diktatūras valdības laikā, pastāvot aizliegumam pulcēties lielākam cilvēku skaitam, deja panīka. Līdz ar militārās huntas krišanu 1983. gadā Parīzē tika izrādīts pirmais Tango Argentino šovs (argentīniešu režisori Hektors Orezoli, Hector Orezzoli, un Klaudio Segovia, Claudio Segovia), kas kļuva par sākumpunktu jaunam tango vilnim pasaulē. Šovs apceļoja visu pasauli un veicināja tango atdzimšanu Eiropā, Ziemeļamerikā un Japānā.

Argentīnā pamazām sākās tango renesanses laikmets. Jaunais tango uzplaukuma laikmets saistāms ar Nestora Kiršnera (Néstor C. Kirchner) un Kristīnes de Kiršneres (Cristina Fernández de Kirchner) valdības laiku. 21. g​s.​ sākumā pasauli pārņēma jauns tango kulta vilnis. ​Sevišķi populārs kļuvis tieši autentiskais Argentīnas tango, nevis tā eiropeiskais paveids. Argentīnas tango aptver visplašāko emociju spektru: tajā ir vientulība, skumjas, ilgas, mīlestība, greizsirdība, iekāre, kaisle, uzticēšanās, ļoti daudz cilvēcisku attiecību, un katra deja ir stāsts, kas rodas tieši uz deju grīdas. Argentīnas tango pamatā ir pārvietošanās improvizācija, kinētisks dialogs ar dejas partneri, kā arī cieņa pret citiem dejotājiem, kuri atrodas uz deju grīdas. Pirmā tango skolotāju paaudze šo deju sauca par “trīs minūšu mīlas stāstu”. Argentīnas tango deju var pavadīt trīs dažādu tango mūzikas virzieni: tango, valsis un milonga. Šos virzienus atšķir mūzikas metrika, kas atspoguļojas dejas dinamikā un soļu ritmiskajā artikulācijā. Dejas pāris ir kā vēl divi instrumenti orķestrī. 

Argentīnas dejas galvenā raksturīpašība ir apskāviens, kam viena slēgtā un otra brīvā puse. Apskāviena atvērtā puse ir nemainīga, savukārt apskāviena slēgtā puse tiek aizvērta vai atvērta atkarībā no dejoto soļu kombinācijas, amplitūdas, dinamikas un pāra estētiskā stila izvēles. Ciešajā apskāvienā dejotāji dejo tik ļoti cieši viens pie otra, un ļoti bieži saskaras ar galvām, ka līdzsvara ass atrodas starp viņiem. Atvērtajā satvērienā dejotāji ir brīvāki, un tas viņiem ļauj izdarīt kustības ar plašāku amplitūdu un ķermeņa disociāciju.

Pretstatā starptautiskajam tango Argentīnas tango mūzika ir ļoti melodiska un romantiska, tuvāka tādai dejai kā bolero, flamenko, fado. Primārais izmantotais mūzikas instruments ir bandoneons. Argentīnas tango ir divi galvenie izpausmes veidi un vietas: sabiedriskais jeb tautas tango (dejots klubos jeb milongās) un skatuves tango. Argentīnas tango raksturo intimitāte, jutekliskums, kompleksitāte, personiskums.

Argentīnas tango sāka savu attīstību kā sociālā deja, tādējādi radot estētiskas atšķirības dažādos galvaspilsētas rajonu milongās, vēlāk radot aizraujošus stāstus par milongu pārstāvju “cīņām”, kurš tango tad ir tas pareizais un autentiskais. Tango vēsturiskajos aprakstos minēti tango kanjenge (canyengue), tango orijero (orillero), Viljas Urkizas tango (Villa Urquiza tango; Vilja Urkiza – Buenosairesas rajons) un citi. 

Kanjenge ir vēsturisks tango veids, kas tika dejots 20. gs. 20. gados un 30. gadu sākumā. Deju pāra apskāviens ir tuvu un ar nobīdi V. Dejotājiem, kad viņi pārvietojas, parasti ir nedaudz saliekti ceļi, un sieviete neveic krusta soli. Laikā, kad tango kanjenge bija populārs, sieviešu kleitas bija garas un šauras. Rezultātā soļi bija īsi un bieži izpildīti ric-tic-ritmā, kas raksturīgs tango mūzikai, kuru spēlēja savas karjeras sākumā Argentīnas komponisti Fransisko Lomuto (Francisco Juan Lomuto), Fransisko Kanaro (Francisco Canaro), R. Firpo un Huans de Dios Filiberto (Juan de Dios Filiberto). Daži tango kanjenge dejotāji izmanto pārspīlētas ķermeņa kustības, lai akcentētu soļus un paspilgtinātu dejas dramatiskumu. 

Orijero (spāņu orilla ‘upes krasts’) stila tango ir vecāks tango stils, kura nosaukums liek domāt, ka tas varētu būt cēlies Buenosairesas nabadzīgo nomaļu namu ielās. Orijero stila tango netika uzskatīts par pieņemamu Buenosairesas centrālajos un izsmalcinātajos salonos tango zelta laikmetā. Neskatoties uz to, arī mūsdienās joprojām tiek dejots orijero stila tango, lai gan tas vairāk līdzinās Viljas Urkizas tango stilam. Orijero tango dejo ar taisnu ķermeni, dejotājiem uzturot atsevišķas asis; apskāviens var būt tuvs vai atvērts. Šī stila tango atšķiras no salona stila tango ar to, ka tas papildināts ar rotaļīgām soļu figūrām, kuras ne vienmēr tiek izpildītas noteiktajā dejas līnijā. Daudzi rotaļīgie elementi tiek izpildīti sinkopētā ritmā, kas raksturo Argentīnas komponistu Huana de Arjenco (Juan d'Arienzo) un Rodolfo Bjadži (Rodolfo Biagi) mūziku.

Viljas Urkizas tango parasti dejo ar taisnu ķermeņa stāvokli, kurā abi dejotāji uztur atsevišķas asis un saskarās ar galvām. Satvēriens parasti ir slēgts, bet pāris nedaudz atslābina apskāvienu, lai pielāgotos pagriezieniem un ļautu sievietei brīvāk griezties. Jo vairāk sieviete pagriež gurnus pagriezienos neatkarīgi no ķermeņa augšdaļas, jo mazāk ir jāatslābina apskāviens. Disociācija ir galvenais tango dejas raksturelements, runājot par ķermeņa virzieniem telpā. Ķermeņa augšdaļa līdz viduklim dejas laikā skatās uz partneri proporcionālā un nemainīgā attālumā, savukārt partnera norādītais virziens caur kinētisku dialogu attiecas uz gūžām un sekojoši soļu virzieniem telpā. Ārpus Argentīnas, Viljas Urkizas stils plaši pazīstams kā salona stila tango.

Skatuves tango (tango escenario) savu attīstību sāka Argentīnas militārās diktatūras laikā, meklējot sev vietu un izpausmes veidu ārpus Argentīnas. Tā aizsākumi redzami Brodvejas Cabaret. Teorētiski uz skatuves var izpildīt visus tango dejas stilus. Bieži vien tango šovā ietilpst akrobātikas un solo kustības, kas sociālā stila dejā un deju klubos nebūtu pieņemami.

Termins “salona tango” (tango de salon) attiecas uz dažādiem sabiedrisko deju stiliem, piemēram, Viljas Urkizas, milongero (milonguero) un klubu stila tango, kas tiek dejoti salonos. Tradicionālais salona tango prasa, lai dejotāji ievērotu virzību pa apli pret pulksteņa rādītāju virzienā, taču apskāvienu veidi un raksturīgās kustības var ievērojami atšķirties dažādos stilos.

Salona tango satvēriens var būt ciešais vai atvērtais, bet parasti tas ir jaukts (katra dejotāja centrālā ass ir nedaudz novirzīta sāņus no partnera centrālās ass) un V pozīcijā (sievietes kreisais plecs ir tuvāk vīrieša labajam nekā viņas labais viņa kreisajam plecam). Dejojot ciešajā satvērienā, pāris reizēm nedaudz atslābina satvēriena slēgto pusi, lai izpildītu noteiktas figūras.

Paralēli salona un sociālajam tango pastāv dažādi apakšnosaukumi (tango milonguero, tango nuevo utt.), kuri parāda Buenosairesas dažādu rajonu (barrio) klubu tango estētiskās attīstības atšķirības.

Terminu “milongero” 90. gados izgudroja Buenosairesā dzimusī tango dejotāja Suzana Millere (Susana Miller). Šis tango stils bija izstrādāts un piemērots pārpildītām deju zālēm. Tango milongero izpilda slīpā stāvoklī, dejotājiem savienojoties ar pleciem. Šis tango tiek dejots ciešajā satvērienā. Parasti sievietes galva un ķermenis ir tik tuvu partnerim, ka viņas kreisā roka ir novietota tālu aiz partnera kakla. Pāris atrodas pastāvīgā kontaktā ķermeņa augšdaļā un ļoti bieži 

Jaunais tango ir mūzikas un dejas veids, kurā tradicionālajā tango mūzikā un dejā tiek iestrādāti jauni elementi. To var uzskatīt arī par tango dejas evolūciju, kas sāka attīstīties 80. gados. Jaunā tango stila galvenā būtība ir tā analītiskajā pieejā, kuras laikā mācās dejas struktūru, lai atrastu jaunas kombinācijas soļiem un kustībām. Dejo atvērtā un brīvā satvērienā pa vertikāli, lielu nozīmi piešķirot katram dejotājam, no kuriem katrs pats ir atbildīgs par savu ķermeņa stāvokli. 

Sākot ar 1990. gadu Buenosairesā, Argentīnas tango dejotāju un skolotāju Gustavo Naveira (Gustavo Naveira) un Fabianas Salas (Fabiana Sala) dibinātā Tango izzināšanas grupa piemēroja dejas kinezioloģijas principus no modernās dejas, lai analizētu kustības fiziku Argentīnas tango. Izmantojot šo analīzi, viņi iemācījās izpētīt visas pārvietošanās iespējas Argentīnas tango ietvaros. Jaunā tango dibinātāju darba rezultātā visos tango stilos notika pāreja no dejošanas mācīšanās uz dejošanas mācīšanu. Lai arī Jauno tango ārpus Argentīnas plaši dēvē par tango stilu, kustības dibinātāji to neuzskata par dejošanas tango stilu, bet gan par visu, kas ar tango noticis kopš 80. gadiem. 

Filmās un televīzijas priekšnesumos tango izmantojuši daudzi skatuves mākslinieki, piemēram, filmās – argentīniešu aktieri Migels Sola (Miguel Ángel Solá Vehil) un Mia Maestro (Mía Maestro) spāņu režisora Karlosa Sauras (Carlos Saura Atarés) “Tango” (Tango, 1998), amerikāņu aktieri Als Pačīno (Alfredo James “Al” Pacino) un Gabriela Anvara (Gabrielle Anwar) amerikāņu režisora Mārtina Bresta (Martin Brest) “Sievietes smarža” (Scent of a Woman, 1992), amerikāņu aktieri Ričards Gīrs (Richard Tiffany Gere) un Dženifera Lopesa (Jennifer Lopez) britu režisora Pītera Čelsema (Peter Chelsom) “Padejosim?” (Shall We Dance?, 2005), spāņu aktieris Antonio Banderass (Antonio Banderas) “Turi ritmu” (Take the lead, režisore Liza Frīdlendere, Liz Friedlander, 2006). 2015. gadā argentīniešu režisors Džermens Krēls (German Kral) uzņēma dokumentālo filmu “Mūsu pēdējais tango” (Our Last Tango). Tas ir stāsts par tango vēsturi 20. gs. griežos un ļauj labāk izprast šīs dejas un pašu dejotāju lomu Argentīnas sabiedrībā. Lieliskais horeogrāfu darbs šo filmu padarījis par odu dejai, kuras stāsts uzrunājis arī vācu kino leģendu Vimu Vendersu (Wim Wenders, viņš ir viens no šīs filmas izpildproducentiem), un padarīja par Argentīnas zīmolu Mariju Nievesu Rego (María Nieves Rego) un Huanu Karlosu Kopesu (Juan Carlos Copes).

Pēc tam, kad tango kļuva populārs visā Eiropā, katra valsts tam pielika klāt kaut ko no sava nacionālā kolorīta. 20. gs. 20.–30. gados uzrakstītas daudzas brīnišķīgas franču, vācu, itāļu un pat zviedru tango melodijas. Gandrīz katrā Eiropas valstī bija pazīstami orķestri, kuri izpilda tango melodijas. Tomēr tango mūzika nav iedomājama bez argentīniešu komponista Astora Pjacollas (Ástor Pantaleón Piazzolla), viņa kompozīcijām un bandoneona spēles mākslas baletā “Pieci tango” (2013) ar nīderlandieša Hansa van Mānena (Hans van Manen) horeogrāfiju. Nozīmīga vieta tango dejas mūzikas vēsturē ir arī argentīniešu komponistiem Horāsio Salganam (Horacio Adolfo Salgán), Osvaldo Puljēze (Osvaldo Pedro Pugliese), Anibalam Troilo (Aníbal Carmelo Troilo), H. de Arjenco, urugvajiešu mūziķim F. Kanaro, franču bandeneona mūziķim un A. Pjacollas skolniekam Rišāram Galjāno (Richard Galliano) un citiem. 

Mūsdienās Argentīnas tango ir viena no skaistākajām un emocionālākajām sociālām (sabiedriskām) jeb sadzīves dejām. Tā ir intelektuāli, emocionāli un fiziski neizsmeļama deja. Argentīnas tango vienmēr var atrast ko jaunu, jo tango nav tikai iepriekš noteiktu kustību horeogrāfisks atkārtojums kā vairumā citu deju. Tango ir improvizācijas deja, kas padara katru brīdi interesantu un neatkārtojamu. Bija laiks, kad to galvenokārt dejoja vīrieši: vieni un pat pārī, un tas nekad neizraisīja smīnus, smieklus vai kādas dzēlīgas piezīmes, ‒ ​galu galā viņi bija tikai partneri dejā, ne vairāk. Kamēr vīrieši spodrināja savas prasmes un iemaņas, dāmas vēroja viņus un pēc tam izvēlējās dejot ar labāko. Tā rezultātā bieži radās strīdi un kautiņi, kas dažkārt beidzās pat ar nogalināšanu. 

Mūsdienās tango ir Argentīnas nacionālā deja, tās lepnums un atrodas Valsts aizsardzībā. Kopš 2009. gada Argentīnas tango iekļauts Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijā (angļu United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) Nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā, uzsverot, ka tango ir māksla cilvēkiem, kas nākusi no sabiedrības zemākajiem slāņiem, līdzīgi džezam un flamenko, tomēr tas izcīnījis sev ceļu uz koncertzālēm un operu. Arvien biežāk pasaulē Argentīnas tango uzvedumos iekļauj citus skatuves deju žanrus: akadēmisko un mūsdienu deju, džeza un flamenko, kā arī gaisa deju (aerial dance) elementus, piešķirot tango īpašu telpisku plašumu. Gaisa deja radusies Argentīnā 20. gs. 80. gados kā nepieciešamība radīt uz skatuves līdz šim tikai kino redzētos vizuālo efektu elementus. 

1978. gadā, godinot K. Gardelu, viņa dzimšanas diena – 11. decembris – tiek atzīmēta kā Starptautiskā tango diena.

1990. gadā Buenosairesā tika dibināta Argentīnas Republikas Tango nacionālā akadēmija, kā arī muzejs (Academia Nacional del Tango de la República Argentina), kuras mērķis ir saglabāt tango, piešķirot tam nacionālā kultūras mantojuma nozīmi. Tas ir pasaulē vienīgais tango muzejs, kurā var izsekot tango vēsturiskajai attīstībai no 1850. gada līdz mūsdienām un aplūkot izcilāko tango mākslinieku fotogrāfijas.