Tango dejošana ballē ir ļoti ierobežota lielā pārvietošanās ātruma un figūru sarežģītības dēļ. Ballē ieteicams dejot Argentīnas tango. 

Pastāv dažādas hipotēzes gan par vārda “tango”, gan arī par dejas izcelsmi, bet ir skaidrs, ka tango kā deja radās un attīstījās nabadzīgo kvartālos, ietekmējoties arī no melno vergu dejām. Vārdam “tango” varētu būt gan afrikāņu, gan portugāļu izcelsme, bet, neatkarīgi no izcelsmes, tas Spānijas Amerikas kolonijās apzīmēja vietu, kur afrikāņu vergi un brīvie melnādainie iedzīvotāji pulcējās dejošanai, ar laiku sākot apzīmēt arī melnādaino iedzīvotāju dejas kopumā.

20. gs. sākumā Eiropā populārs kļuva Argentīnas tango, kas Francijā tika būtiski adaptēts un pārveidots, jo sabiedrības augstākajiem slāņiem pret oriģinālo Argentīnas tango bija daudz iebildumu. Jaunā versija tika nosaukta vienkārši par "tango". Tā bija vislielākā novitāte balles deju pasaulē, jo parādījās lēnie un ātrie soļi. Galīgā tango versija noformējās Anglijā un tika nosaukta par balles deju (ballroom dancing).

Tango rašanās sākumposmā to dejoja ļoti dažādi – gan kā standartdeju, gan kā Latīņamerikas deju; abām versijām kopīga bija tikai mūzika. Mūsdienās pasaulē pazīstami pieci tango veidi: Argentīnas tango, somu tango (somu suomalainen tango, angļu Finnish tango), starptautiskais tango (international style tango), Amerikas tango (American style tango), sporta deju tango (dancesport tango) un tango valsis (tango vals).

Amerikā tango kļuva populārs tieši pirms Pirmā pasaules kara. Ņujorkā deju zāļu skaits sasniedza 700; lielajās viesnīcās populāras kļuva tējas pēcpusdienas. Restorānos apmeklētāju pāri tango dejoja ēdienreižu starplaikos. Neskatoties uz to, Amerikā tango bija arī daudz noliedzēju, galvenokārt baznīcas oficiālās amatpersonas. 1914. gadā tango neprāts beidzās tikpat strauji kā sācies. Atšķirībā no Argentīnas tango, Amerikas tango raksturīgs teatralizēts, izteiksmīgs un ekstravagants kustību izpildījums. Dejotāji var atrasties gan slēgtā, gan atvērtā satvērienā, kā arī attālināti viens no otra. Amerikas tango svarīgākā iezīme ir tā soļos – divi ātrie soļi un viens lēnais. Amerikas tango soļus var identificēt pēc paša nosaukuma akronīma, kurā katrs burts reprezentē specifisku kustību, kas satur piecu soļu bāzi. “T” un “A” ir pirmie divi lēnie soļi, ko veic pāris. Atlikušie “N”, “G” un “O” ir soļi, kurus apvienojot sauc par “tango aizvēršanu”. Šī ir Amerikas tango galvenā kustība. Dejas laikā raksturīgas īsas, asas galvas kustības. Amerikā tango stilu būtiski ietekmēja 20. gs. sākumā modē nākušais vansteps (one step). Argentīnas tango un vanstepa krustojums kļuva populārs un tika izpildīts kā oriģinālais tango. Tāpēc Amerikas tango versijai ir tikai dažas attālas līdzības ar īsto Argentīnas tango. Šis tango veids savā būtībā ir ļoti teatralizēts. Mūzika, kurā iekļauti arī perkusīvi sitieni, ir vairāk fleksibla nekā Argentīnas stilā un starptautiskajā stilā.

Pirmie mēģinājumi ieviest tango Anglijā un Francijā bija neveiksmīgi, jo deja bija pārāk erotiska un tai bija daudz pretinieku. Francūzis Kamils de Rināls (Kamil de Rinal) pēc neveiksmīga mēģinājuma popularizēt tango Londonā sapulcināja tango entuziastus no Parīzē dzīvojošo argentīniešu kopienas un sāka veidot jaunas tango figūras. Rezultātā radās Eiropai pieņemama dejas versija. Eiropā tango tika attīrīts no visa, kas varētu tikt uzskatīts par nepiedienīgu, tomēr tango guva ne tikai atzinību, bet arī neskaitāmus ienaidniekus.

1909. gadā franču laikraksts Excelsior rīkoja plašas deju sacensības, kurās bija iekļauts arī tango. Uzvarēja K. de Rināls ar partneri. 1910. gadā tajā pašā laikrakstā tika publicēts tango apraksts. Šis pirmskara tango visai atšķīrās gan no Argentīnas tango, gan no tagadējā starptautiskā sporta deju tango, kas, savukārt, pamatos izveidojās tūlīt pēc Pirmā pasaules kara. Tango popularitāti Eiropā paātrināja Francijas slavenākā mūzikhola zvaigzne Mistangete (Mistinguett), arī Žanna Florentīne Buržuā (Jeanne Florentine Bourgeois), kura 1910. gadā uzstājās Parīzē ar tango deju. Šī deja tika atzīta Parīzē un Londonā. Visur tika rīkotas tango viesības, tango tējas pēcpusdienas un tango vakari ar profesionālu dejotāju demonstrējumiem.

Tikko bija beigusies karalienes Viktorijas (Queen Victoria) ēra un tikumības noteikumi vēl bija stingri. Figūra, kas Amerikas tango pazīstama kā kortē un somu tango kā habanēra (habanera), acīmredzot, arī bijusi pakļauta aizliegumam – tā nav iekļauta starptautiskā stila tango uzskaitījumā. Tango guva ne tikai atzinību, bet arī augstu stāvošus ienaidniekus. Visnesamierināmākie bija Parīzes bīskapi. Viņi norādīja, ka tango ir tik pavedinoša un erotiska deja, ka nekādi nav savienojama ar svētajiem sakramentiem. Tika aizliegts tango dejot oficiālajās ballēs. Arī Vīnē īpaša komisija ar pilsētas mēru priekšgalā nolēma neatļaut ballēs dejot tango. Vācijā armijas virsnieki nedrīkstēja dejot tango, ja tiem mugurā bija formas tērps. 1914. gadā Romas pāvestam Pijam X (Pope Pius) tika nodemonstrēts tango, un viņš to oficiāli aizliedza dejot katoļiem.

Eiropā tango stils mainījās ātri un radikāli, jo mainījās muzikālā gaume. Tango mūzika ieguva agresīvu raksturu, par dominējošiem kļuva sitamie instrumenti. Līdz ar to izmainījās arī pati deja. Ja agrāk tango bija vairāk stacionāra deja, tad tagad tai bija raksturīga strauja virzība pa dejas ceļu, līdz ar to tā kļuva mazāk piemērota dejošanai ballēs. 1920./21. gadā Anglijā sākās tango figūru standartizācija, ko pabeidza 1924. gadā nodibinātā “Impērijas deju skolotāju biedrība” (Imperial Society of Teachers of Dancing, ISTD).

Vēlāk tango stilu ļoti ietekmēja jaunā vācu amatierdejotāja Fredrika Kempes (Fredrik Kempe) izpildījums. Tie kas bija redzējuši viņa uzstāšanos Anglijā, teica, ka tā bijusi “elektrizējoša”. Viņš iekļāva dejā stakato (itāļu staccato ‘īsi’) soļus, asas galvas kustības, neparasti pēkšņus auguma griezienus, kā arī daudz sportisku elementu. Jaunā stila oriģinalitāti ievēroja britu profesionāļu čempions Henrijs Žaks (Henry Jacques). Mācot un demonstrējot jauno stilu, F. Kempe panāca, ka tas ieguva paliekošu vietu deju sacensībās.

Somu tango

20. gs. 50.–60. gados Eiropā pamazām interese pret tango sāka mazināties, bet bija viena valsts – Somija, kur tieši 60. gadi kļuva par absolūtu tango laiku. Šeit tika radīts savs, īpašs dejas stils – somu tango. Vietējie mūziķi savienoja somu tautas deju motīvus ar karstasinīgo argentīniešu deju un rezultātā izveidojās savdabīga deja. Somu tango parādījās gurnu kontakts un virzība pa dejas līniju kā Eiropas sarīkojumu dejās. Tajā pat laikā somu tango nav asu galvas kustību, kuras tik ļoti pierastas tango dejas sarīkojumu variantā. 60. gados Somijā tango dejoja gandrīz visi, gandrīz katrā pilsētā deju paviljoni bija pārpildīti.

Vēlāk interese par tango Somijā mazinājās, bet 90. gados somu tango piedzīvoja jaunu uzplaukumu. Mūsdienās tango Somijā ir vispopulārākā deja. Katru gadu (kopš 1985) jūlijā Seinajoki (Seinäjoki) notiek tango festivāls "Tango gadatirgus" (Tangomarkkinat), kas pulcē daudzus šīs dejas cienītājus. Katru gadu Somija kronē tango karali un karalieni, kuri vada daudzus tango pasākumus visā Somijā.

Sporta deju tango

Mūsdienu tango ļoti atšķiras no oriģinālā un īstā Argentīnas tango. Jau 1930. gadu sākumā tango mainījās, pārvēršoties par galīgi citu deju. Sporta deju tango izmanto tehniskos paņēmienus, kas atšķiras no paņēmieniem, kuri pieņemti pārējās standarta dejās; tango nav svinga. Spēku un impulsu dejai piešķir kāju, nevis ķermeņa, darbs, kā tas ir valsī, kvikstepā un lēnajā fokstrotā. Tango izpilda taisni, bez noliecēm, šūpošanas un ķermeņa kustības augšā – lejā. Tango atšķiras arī ar pozīciju pārī.

Tango atdzimšanu veicināja arī spāņu dziedātāja Plasido Domingo (José Plácido Domingo) dziesmu un citu klasisku tango melodiju ieskaņojumi. Īpaša bija serbu režisora Gorana Paskaljeviča (Горан Паскаљевић) filma “Tango Argentino” (Tango argentino, 1992). Kritiķi daudzināja dejotāju tīro tango formu, stilizētās emocijas, apvaldīto erotismu, arī mūzikas tekstu filozofisko dimensiju.

Filmās un televīzijas priekšnesumos tango izmantojuši daudzi skatuves mākslinieki, piemēram, amerikāņu aktieri un dejotāji Džeks Lemons (Jack Lemmon) un Džo Brauns (Joseph Evans Brown), amerikāņu režisora Billija Vaildera (Billy Wilder) filmā “Džezā tikai meitenes” (Some Like it Hot, 1959), amerikāņu aktieri Andžela Lensberija (Angela Brigid Lansbury) un Dēvids Nivens (James David Graham Niven) angļu režisora Džona Gillermina (John Guillermin) filmā "Nāve Nīlā” (Death on the Nile, 1978), argentīniešu aktieri Migels Sola (Miguel Ángel Solá Vehil) un Mia Maestro (Mía Maestro) spāņu režisora Karlosa Sauras (Carlos Saura Atarés) filmā “Tango” (Tango, 1998), amerikāņu aktieri Als Pačino (Alfredo James "Al" Pacino) un Gabriela Anvara (Gabrielle Anwar) amerikāņu režisora Mārtina Bresta (Martin Brest) filmā “Sievietes smarža” (Scent of a Woman, 1992), amerikāņu aktieri Ričards Gīrs (Richard Tiffany Gere) un Dženifera Lopesa (Jennifer Lopez) britu režisora Pītera Čelsoma (Peter Chelsom) filmā “Padejosim?” (Shall We Dance?, 2005), spāņu aktieris Antonio Banderass (Antonio Banderas) amerikāņu režisores Lizas Frīdlenderes (Liz Friedlander) filmā “Turi ritmu” (Take the lead, 2006).

2015. gadā argentīniešu režisors Hermans Krals (German Kral) uzņēma dokumentālo filmu “Mūsu pēdējais tango” (Our Last Tango). Tas ir stāsts par tango vēsturi 20. gs. griežos. Šī filma ļauj labāk izprast dejas un pašu dejotāju lomu Argentīnas sabiedrībā. Lieliskais horeogrāfu darbs šo filmu padarījis par odu dejai, kuras stāsts uzrunājis arī vācu kino leģendu Vimu Vendersu (Wim Wenders, viņš ir viens no šīs filmas izpildproducentiem), un padarīja par Argentīnas zīmolu dejotājus Mariju Nievisu Rēgu (María Nieves Rego) un Huanu Karlosu Kopesu (Juan Carlos Copes).

Pēc tam, kad tango kļuva populārs visā Eiropā, katra valsts tam pielika klāt kaut ko no sava nacionālā kolorīta. 20. gs. 20.–30. gados uzrakstītas daudzas brīnišķīgas franču, vācu, itāļu un zviedru tango melodijas. Gandrīz katrā Eiropas valstī bija pazīstami orķestri, kuri izpildīja tango melodijas. Tango mūzika tomēr nav iedomājama bez argentīniešu komponista Astora Pjacollas (Ástor Pantaleón Piazzolla), viņa kompozīcijām un bandoneona spēles mākslas, piemēram, Tres Tangos Sinfónicos (1963). 

Nozīmīga vieta tango dejas mūzikas vēsturē ir arī argentīniešu komponistiem Horasio Salganam (Horacio Adolfo Salgán), Osvaldam Puljēzem (Osvaldo Pedro Pugliese), Anibalam Troilo (Aníbal Carmelo Troilo), Huanam Dearenso (Juan d'Arienzo), urugvajiešu mūziķim Fransisko Kanaro (Francisco Canaro), franču bandeneona mūziķim un A. Pjacollas skolniekam Rišāram Galjanū (Richard Galliano) un citiem. Tango skan arī krievu komponistu darbos: Dmitrija Šostokoviča (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) baletos “Gaišais strauts” (Светлый ручей, 1935), “Jaunkundze un huligāns” (Барышня и хулиган, 1962) un “Zelta laikmets” (Золотой Век, 1976), Timura Kogana (Тимур Иосифович Коган) baletfilmā “Vecais tango” (Старое танго, režisors Aleksandrs Beļinskis, Александр Аркадьевич Белинский, 1979), vācu komponista Kurta Veila (Kurt Julian Weill) “Trīsgrašu operā” (Die Dreigroschenoper, 1931).

Populāri ir latviešu komponistu tango: Oskara Stroka “Melnās acis” un “Mans pēdējais tango’’ (abi 1928. gadā), Artūra Maskata “Tango simfoniskajam orķestrim” (2002), Marģera Zariņa tango spēlfilmā “Pie bagātās kundzes” (režisors Leonīds Leimanis, 1969). Tango komponējuši arī Jānis Ivanovs, Alfrēds Vinters, Imants Zemzaris, Ivars Vīgners, Romualds Kalsons un citi.

Tango (deja), kā sociālā integrācija aizsākta 19. gs. beigās, ir attīstījusies un saglabājusi savu popularitāti arī mūsdienās. Tango pēc savas izcelsmes un rakstura vairo optimismu un mūsdienās joprojām palīdz apvienot cilvēkus. Tango sniedz iespēju cilvēkiem paust sevi, neatkarīgi no tā, kas viņi ir, no kurienes viņi nāk, un vai viņi runā vienā valodā. Pārmērīgs dejojošo tuvums dejas laikā daudzus gadus šokēja ar savu atklāto juteklību, bet tango dejai jau bija panākumi pasaulē, ko varētu skaidrot ar līdzību flamenko stilam – čigānu tango, kaut arī citas versijas piešķir tango daļēju radniecību ar Kubas habanēru un arī Āfrikas versiju – tangano (tangano) – afrikāņu vergu deja. Vēlāk tango no Latīņamerikas dejām tika iekļauts standarta dejās.

20. gs. 20. gados vairākās Eiropas valstīs dejas pakāpeniski sāka attīstīties kā sports. Šo sporta deju pasākumu organizēšanai tika noteiktas vienotas starptautiskās normas. 1929. gadā Lielbritānijas deju skolotāji izstrādāja noteiktus deju standartus, piešķirot nosaukumu “angļu stils”, kuri drīz tika pieņemti visā pasaulē. Viena no dejām bija tango. Sporta dejas, kuras vēsturiski izveidojušās no balles dejām, to ietekmi pastiprinot ar brīnišķīgu mūziku, krāšņiem tērpiem, bez kuriem nav iedomājams neviens sporta deju turnīrs, pastāv arī mūsdienās.