Daļa kristiešu uzskata, ka sakramenti ir dievišķās žēlastības līdzekļi, citi – ka tie ir garīgas realitātes simboli vai zīmes. Vairums kristiešu par sakramentiem sauc svēto vakarēdienu un kristību, taču daļai konfesiju (Romas katoļiem, pareizticīgajiem, Čehoslovāku husītu baznīcai un citām) ir vēl arī citi sakramenti. Jaunāki protestantisma novirzieni jēdziena “sakraments” vietā nereti lieto jēdzienu “iestādījums”. Dažiem protestantisma novirzieniem vispār nav sakramentu, taču tas nenozīmē, ka tiem nav citu ritualizētu darbību (piemēram, virsnieku iesvētības Pestīšanas armijā).

Latīņu valodas vārds sacramentum nozīmē ‘uzticības solījums’. Kad 3. gs. kristietībā nostiprinājās sakramenta jēdziens, latīņu valodas vārdu sacer (‘svētais’) ekseģētiski savietoja ar Jaunajā Derībā atrodamo sengrieķu valodas vārdu mystērion (‘noslēpums’). Jaunās Derības latīņu izdevumos šo vārdu tulkoja kā sacramentum. 

Daļa sakramentu tiek izpildīti atkārtoti (svētais vakarēdiens), citi – tikai reizi mūžā (kristība), lai gan tas neattiecas uz visiem kristietības novirzieniem. Daļa pareizticīgo (piemēram, grieķu vecā kalendāra draudzes) un vecticībnieku pārkrista konvertītus no citām konfesijām vai pat savas konfesijas citiem novirzieniem. Atkārtotas kristības rīko arī vairāki protestantisma novirzieni, kuri praktizē pieaugušo kristību pagremdējot: baptisti (daļa šīs denominācijas draudžu gan izvēli atstāj konvertīta ziņā), Vasarsvētku draudzes un citi. Paši šie novirzieni neuzskata kristības par atkārtotām, jo neatzīst kristības, kas atšķiras no to prakses. Septītās dienas adventistu draudzēs iespējamas vairākkārtējas kristības (atkrišanas vai citos gadījumos). Vecticībnieku bezpriesterības novirzienā 18. gs. Krievijā izveidojās paškristītāju grupa (krievu cамокрещенцы), kuras piekritēji kristīja paši sevi, trīs reizes pagremdējoties ūdenī. Mūsdienu ekumeniskajos dialogos tiek akcentēta kristību neatkārtojamība. Kristietībā ir dažādi viedokļi par to, kurš un kādos gadījumos var izpildīt sakramentus. 

Sakramentu izpildē tiek iesaistīts cilvēka ķermenis (tam pieskaroties, uzlejot ūdeni vai iegremdējot tajā utt.) un dažādi produkti (eļļa, vīns, maize un citi). Nereti tiek izmantoti dažādi ritualizēti žesti (piemēram, krusta mešana), lai gan to lietošanas prakse nav vienota un pēc reformācijas daļa kristietības novirzienu vai nu pilnībā no tiem atteicās, vai ierobežoja to lietošanu. Piemēram, anglikāņu Kopīgās lūgšanas grāmatas (Book of Common Prayer) 1552. gada un vēlākās versijās krusta mešana paredzēta tikai kristībās. Vēlāk 19. gs. augstbaznīcas kustības ietekmē daļa protestantu atsāka biežāk lietot šos žestus.

Sakramenta jēdziens nav atrodams Bībelē, lai gan darbības, kuras var definēt kā sakramentālas, tajā ir minētas: kopīgi sakrāli mielasti, iniciācijas riti un citas.

Baznīcas tēva Augustīna (Aurelius Augustinus Hipponensis) definīcija jeb sakraments kā “neredzamas realitātes redzama zīme” ar variācijām ir lietota arī vēlākos gadsimtos dažādos kristietības novirzienos. Piemēram, reformātu Heidelbergas katehisms (1563) sakramentus dēvē par “redzamām, svētām zīmēm un zīmogiem”. Anglikāņu Trīsdesmit deviņi artikuli (1571) sakramentus sauc par “uzticamiem lieciniekiem un iedarbīgām zīmēm, kas liecina par žēlastību un Dieva labo gribu pret mums”.

Pētnieki turpina debatēt par to, cik lielā mērā un kā tieši pirmkristiešus ietekmēja tā laika reliģiskie strāvojumi (jūdaisms, mistēriju kulti un citi). Kristību izcelsme saistīta ar ebreju šķīstīšanās rituāliem. Savukārt Dionīsijam Areopagītam (Διονύσιος ὁ Ἀρεοπαγίτης) piedēvētajos 6. gs. darbos svēto vakarēdienu sauca par ἐποπτεία, epopteía. Ar šo vārdu Eleisīnas mistērijās apzīmēja augstāko iniciācijas pakāpi. Paši pirmkristiešu autori gan šādu saistību skaidroja negatīvi. Justīns Moceklis (grieķu Ιουστίνος ο Μάρτυρας, latīņu Iustinus Martyr) uzskatīja, ka ūdens un maizes lietošana Mitras kultā ir dēmoniska svētā vakarēdiena imitācija.

Pirmajos kristietības gadsimtos sakramentu skaits nebija strikti noteikts un atšķirības starp dažiem no tiem bija izplūdušas (kristība un konfirmācija). Augustīns attiecināja šo jēdzienu pat uz ticības apliecību un tēvreizi. Svētā Viktora Hugo (Hugh of Saint Victor) uzskaitīja gandrīz 30 sakramentus, lai gan kristību un svēto vakarēdienu viņš izvirzīja pirmajā vietā. Parīzes bīskaps Lombardas Pēteris jeb Pēteris Lombardietis (Petrus Lombardus) darbā “Sentences” (Libri Quattuor Sententiarum) rakstīja par septiņiem sakramentiem. Viduslaiku katolicismā šis uzskats nostiprinājās un kļuva par kanonisku. Sakramentālās teoloģijas problemātika tika plaši apspriesta viduslaiku sholastiķu darbos (it īpaši jautājumi par svēto vakarēdienu, laulību un grēksūdzi). Viens no pamatjautājumiem bija par to, vai sakramentālās zīmes norāda uz sakrālu realitāti vai tās gan ietvēra to sevī, gan nodeva tālāk. Lombardas Pēteris tālāk izvērsa Augustīna uzskatu un mācīja, ka sakrālā realitāte ir ietverta sakramentos, – tie, viņaprāt, ir “Dieva žēlastības zīme un neredzamās žēlastības forma”.

Katolicismā sakramenti ir kristība, iestiprināšana, euharistija (svētais vakarēdiens), grēksūdze (gandarīšana un izlīgšana), ordinācija, laulība, slimnieku svaidīšana. Šo sakramentu uzskaitījums minēts Otrajā Lionas koncilā (1274) un Florences koncilā (1439), bet no jauna apstiprināts Tridentas koncilā (1545–1563).

Pirmbaznīcā sākotnēji bija izplatīta publiskās grēksūdzes prakse (daļa kristiešu gan uzskatīja, ka grēki pēc kristībām nav piedodami) – gadījumos, kad pēc kristībām izdarīti par smagiem uzskatītie grēki (laulības pārkāpšana, slepkavība, atkrišana no ticības). Bīskaps kā draudzes vadītājs pasludināja piedošanu pēc tam, kad grēcinieks ar darbiem bija parādījis nožēlu. Kartāgas bīskapa Kipriāna (Cyprianus) laikā par mazāk smagiem grēkiem jau tika pieļauta privātā grēksūdze – Kipriāna skatījumā bīskapa ziņā bija pieņemt lēmumu par grēksūdzes veidu –, publiskās grēksūdzes loma pamazām mazinājās. 12. gs. tā jau bija izņēmums. Grēksūdzē akcents bija likts uz nožēlotāja motivāciju un tālāko garīgo izaugsmi. Ceturtais Laterāna koncils (1215) noteica, ka katram kristietim vismaz reizi gadā jāizsūdz grēki priesterim. 

Laulība sākotnēji bija sekulārs akts. Pirmbaznīcā nebija laulību liturģijas; tā parādījās daudz vēlāk. Laulības ierindošana starp sakramentiem parādījās kā reakcija pret katariem, kuri uzskatīja laulību un seksuālās attiecības par ļaunumu. 1184. gadā Veronas koncila pasludinātajā kataru nosodījumā laulība nosaukta par sakramentu. Rietumu un Austrumu baznīcu laulību liturģiskās tradīcijas atšķiras, – pareizticībā jaunlaulātajiem ceremonijas laikā uzliek kroņus. Šai tradīcijai ir vairāki skaidrojumi: jaunais pāris no šī brīža ir savas mājas, ģimenes valdnieki un valdnieces, savukārt, saskaņā ar Jāņa Zeltamutes (Ἰωάννης ὁ Χρυσόστομος) uzskatu, kronis, kuru pasniedza vīram, simbolizēja uzvaru (proti, laulības gultu līdz šim nav iekarojusi kaisle). 

Citus ritus, kurus vai nu vairs nesauca par sakramentiem, vai kuri nekad netika tā apzīmēti, ierindoja sakramentāliju kategorijā. Saskaņā ar Romas katoļu baznīcas mācību, sakramentālijas ir Baznīcas iedibinātas svētās zīmes, kuru mērķis ir sagatavot cilvēkus “sakramentu augļu” saņemšanai un dažādu dzīves situāciju svētdarīšanai. Šajā kategorijā ietilpst svētīti rožukroņi, medaljoni, krustiņi, svētbildes, sāls un citi. Ar sakramentāliju palīdzību kristietībā tika iekļauti pirmkristīgie ticējumi, dažādas vietējās paražas. Piemēram, Latgalē svin Kūču vakaru – Ziemassvētku priekšvakarā pēc svētku dievkalpojuma ģimenes rīko kopīgu mielastu, kurā lauž un savstarpēji izdala svētītās oblātes jeb kaladas (maizi, kuru lieto misē, bet kas nav konsekrēta). 

Septiņus sakramentus atzīst arī Austrumu baznīcas (lai gan nereti sauc tos par noslēpumiem), taču to skaits definēts tikai 17. gs. pareizticīgo ticības apliecībās, kuras tapa, reaģējot pret protestantismu. Starp Rietumu un Austrumu tradīcijām pastāv mijiedarbība, – piemēram, pareizticībā daļa sakramentu liturģisko tekstu, teiksim, Kijivas metropolīta Petro Mohilas (ukraiņu Петро Симеонович Могила, rumāņu Petru Movilă) absolūcija 17. gs., tapuši latīņu liturģijas ietekmē.

16. gs. reformatori kritizēja viduslaiku baznīcas sakramentālo teoloģiju un prakses. 1520. gadā Mārtiņš Luters (Martin Luther) darbā “Baznīca Bābeles gūstā” (De captivitate Babylonica ecclesiae, praeludium Martini Lutheri) kritizēja mācību par mises upuri, jo, viņaprāt, tas pilnībā aizēnoja Kristus iedibināto mielastu un izcēla cilvēku darbu nopelnus (priestera veikts upuris). Reformatori sakramentu skaitu lielākoties samazināja līdz diviem (piemēram, anglikāņu Trīsdesmit deviņi artikuli), lai gan luterāņu tradīcijā arī grēksūdze dažkārt ierindota starp sakramentiem (skatīt Fīlipa Melanhtona (Philipp Melanchthon) “Apoloģiju” (Apologia Confessionis)). M. Luters “Lielajā katehismā” (Der Große Katechismus) grēksūdzi sauc par trešo sakramentu, taču saka, ka tā “savā būtībā nav nekas cits kā kristība, jo vai gan grēku nožēla nozīmē ko citu, kā visā nopietnībā uzbrukt vecajam cilvēkam, savaldīt to un ieiet jaunā dzīvē?”. Ulrihs Cvinglijs (Ulrich Zwingli) uzskatos bija tālāk no katolicisma nekā M. Luters un noliedza, ka sakramenti ir Dieva žēlastības līdzeklis. Žana Kalvina (Jean Calvin) uzskati šajā jautājumā bija starp U. Cvinglija un M. Lutera pozīciju.

Protestantismā centrālā rakstītā vārda (Bībeles) nozīme dažu vēlāku – pēcapgaismības – teologu darbos (Tērbatas skolas pārstāvji) skaidrota tā, ka evaņģēlijs ir iedarbīgs vienīgi tad, kad tas tiek sludināts vai sprediķots. 20. gs. reformātu teologs Karls Barts (Karl Barth) uzskatīja, ka ir tikai viens sakraments; gan Kristus persona, gan par sakramentiem sauktie riti ir kā atbilde Kristum. Tāpēc mācību par kristību K. Barts aplūkoja sava apjomīgā dogmatikas darba sējumā “Baznīcas dogmatika” (Kirchliche Dogmatik), kas veltīts ētikai.

20. un 21. gs. ekumeniskā dialoga rezultātā mazinājušies stereotipi, kādi konfesijām veidojušies citai par citu. Tas skar arī sakramentālo teoloģiju. Piemēram, 2017. gada Luterāņu un Romas katoļu vienotības komisijas ziņojumā “No konflikta uz kopību” (From Conflict to Communion) par Kristus nāvi un tās aktualizāciju svētajā vakarēdienā teikts: “Šo upuri nevar ne turpināt, ne atkārtot, ne aizvietot, ne papildināt, bet tas var un tam vajadzētu atkal no jauna darboties draudzes vidū.” Mūsdienās daudzi protestanti apzinās, ka katolicisma izpratne par sakramentiem nav mehāniska, jo arī šajā konfesijā uzskata, ka, lai sakramenti būtu iedarbīgi, pieaugušam cilvēkam ir nepieciešama pienācīga attieksme. Daudzi katoļi savukārt apjauš, ka protestantu izpratne nav vienkāršoti skaidrojama (kā racionālisms vai subjektīvisms), bet gan saistāma ar atšķirīgu Bībeles ekseģēzi. 

Pagātnē sakramentiem bija svarīga loma Rietumu sabiedrībā, – kristības bija saistītas ar iedzīvotāju dzimšanas reģistrāciju; svētais vakarēdiens bija simboliska zīme “savējo” nošķiršanai no citādajiem (dažādām reliģijām un dažādu konfesiju piederīgajiem) un kā disciplinēšanas instruments. 

Kad kristietība 4. gs. Romas Impērijā kļuva par valsts atzītu reliģiju, tika būvētas prestižas, monumentālas būves ar greznu interjeru. Tas skāra arī sakramentu izpildi – piemēram, tā saukto āriešu baptistēriju Ravennā (5. gs. beigas un 6. gs. sākums). Sakramentu norise vai ar to izcelsmi saistītie Bībeles notikumi bieži attēloti mākslā. Leonardo da Vinči (Leonardo di ser Piero da Vinci) “Svētais vakarēdiens” (Il Cenacolo Vinciano, arī L’Ultima Cena, 1494–1498) ir viens no pazīstamākajiem šāda žanra gleznojumiem. Darbi kalpoja kā uzskates līdzeklis teoloģisku uzskatu paušanai. Piemēram, nīderlandiešu mākslinieka Rogīra van der Veidena (Rogier van der Weyden) darbnīcā tapis altāra triptihs “Septiņi sakramenti” (De Zeven Sacramenten, 1445–1450, mūdienās atrodas muzejā Antverpenē). Šādi darbi tapuši arī vēlākajos gadsimtos, – raksturīgs piemērs ir Pablo Pikaso (Pablo Ruiz Picasso) “Pirmā komūnija” (La primera comunión, 1896). 

Mākslu savas teoloģijas vizualizācijai jau kopš reformācijas izmanto arī protestanti (skatīt, piemēram, Martina Šulca (Martin Schulz) 1615. gadā gleznoto luterāņu dievkalpojuma ainu Nikolaja baznīcā (Berlīnē)). Kad izplatījās privātā grēksūdze, baznīcās kopš 16. un 17. gs. novietoja attiecīgajā laikmetā izplatītā stilā veidotus biktskrēslus. Kad viduslaikos uzplauka svētā vakarēdiena elementu adorācija, no dārgmetāliem gatavoja ar šo sakramentu saistītus greznus priekšmetus. Protestantismā nereti bija pretēja tendence, proti, priekšmetus gatavoja pēc iespējas vienkāršākus, – U. Cvinglija vadītajā dievkalpojumā 1525. gada Zaļajā ceturtdienā svētā vakarēdiena dalībnieki sēdēja pie galdiem ar koka traukiem. Mūsdienu materiālajā kultūrā dominējošais funkcionālisms ietekmē arī reliģiju, – vietām tiek izmantoti stikla un piepūšami gumijas baptistēriji (pieaugušo kristībām); higiēnas apsvērumu dēļ svētajā vakarēdienā daļa konfesiju lieto individuālus biķerīšus.