Viljams Būts (William Booth) sarakstē ticīgos sauca par Dieva armiju, un no šī apzīmējuma radās nosaukums “Pestīšanas armija”. Tas vislabāk raksturoja viņa izveidoto hierarhisko un disciplinēto organizāciju.

Pestīšanas armiju vēsturiski ir ietekmējusi starpkonfesionālā svētuma kustība (Holiness movement) ar tai raksturīgo negatīvo attieksmi pret laicīgām izpriecām, alkohola un tabakas lietošanu. Pēdējie divi aspekti Pestīšanas armijai ir svarīgi arī tāpēc, ka tā jo īpaši kalpo cilvēkiem ar atkarībām. Pestīšanas armija noraida eitanāziju, nāvessodus, abortus (izņemot izvarošanas un incesta gadījumos). Pestīšanas armija attieksmē pret LGBT pauž viedokli, ka nav pieļaujama diskriminācija un ka jāpieņem visi, taču, tāpat kā citi konservatīvie protestanti, tā no saviem garīdzniekiem (virsniekiem) prasa vai nu dzīvi heteroseksuālā laulībā, vai atturību no seksuālām attiecībām. 2017. gadā publicētā paziņojumā Pestīšanas armija nosoda rasismu kā nesavietojamu ar kristietību un uzskata, ka “pasauli bagātina kultūru un etnicitāšu dažādība”. 

Pestīšanas armijas dievkalpojumu telpas ir vienkāršas: tajās parasti tiek novietots Pestīšanas armijas karogs un ģerbonis, arī pults runātājiem. Dievkalpojumus vada virsnieki, taču tajos ar lūgšanām un uzrunām nereti piedalās arī citi. Dievkalpojumu telpas priekšā ir grēcinieku sols (mercy seat), kas simbolizē Dieva aicinājumu cilvēkiem sastapties ar viņu. Dievkalpojumu laikā cilvēki nereti tiek aicināti nākt pie šī sola, lai nožēlotu grēkus. Tā ir prakse, kas sākotnēji parādījās 18. gs. metodismā.

V. Būts un viņa dibinātā organizācija jau no pirmsākumiem misijas darbā lielu nozīmi piešķīra mūzikai. Tika izvēlētas ļoti dažādas melodijas – sākot no atmodas kustību dziesmām līdz sekulārajā vidē populārām melodijām. V. Būta izpratnē mūzikai bija jābūt melodiskai, viegli uztveramai. Tradicionāli Pestīšanas armija bija pazīstama ar pūtēju orķestriem. Mūsdienās Pestīšanas armijas dievkalpojumos skan dažādu stilu mūzika ļoti daudzveidīgā izpildījumā.

Pestīšanas armija ir centralizēta organizācija, kurā virsniekus viņu kalpošanas vietās norīko vadība. Kareivji paraksta solījumu (kara noteikumi, articles of war), kurā ir minētas kristietības tradicionālās atziņas (Trīsvienība, Kristus nāve un augšāmcelšanās utt.), kā arī Pestīšanas armijai specifiskas prasības (atturēšanās no alkohola, tabakas, azartspēlēm, pornogrāfijas utt.). Tas gan nenozīmē, ka arī Pestīšanas armijā, tāpat kā citos kristietības novirzienos, nepastāv dažādi strāvojumi. Piemēram, Pestīšanas armiju ietekmējušas Vasarsvētku kustības prakses (slavēšanas dziesmas). 

Pestīšanas armijā ir bijuši arī šķelšanās procesi – 1884. gadā Pestīšanas armija Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) atdalījās no V. Būta vadītās organizācijas un izveidoja Amerikāņu Pestīšanas armiju (American Salvation Army), kas gan drīz tika likvidēta. 1896. gadā V. Būta dēls Bollingtons Būts (Ballington Booth) un viņa sieva Moda (Maud) pēc konfliktiem ar Pestīšanas armijas vadību dibināja organizāciju “Amerikas brīvprātīgie” (Volunteers of America). Dažos gadījumos Pestīšanas armijas struktūras nacionālās valstīs atdalījās politisku iemeslu dēļ – 20. gs. 20. un 30. gados Vācijas Pestīšanas armija kļuva aizvien nacionālistiskāka un atbalstīja Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) nākšanu pie varas. 1933. gadā tā iekļāvās Nacionālsociālistiskajā tautas labklājības organizācijā (Nationalsozialistische Volkswohlfahrt). Lai gan nacistu valdība ierobežoja Pestīšanas armijas darbību, tā to turpināja arī Otrā pasaules kara laikā. 1939. gadā valdība pārtrauca attiecības ar Pestīšanas armijas starptautisko vadību.

Pestīšanas armija lieto militāru terminoloģiju, tāpēc draudzes sauc par korpusiem un garīdzniekiem ir virsnieku amata pakāpes un formas tērpi. Pestīšanas armija nepraktizē kristības, bet bērnu svētīšanu. Kareivji tiek iesvētīti. Pestīšanas armija nepraktizē svēto vakarēdienu, jo uzskata, ka Dieva žēlastība ir pieejama visās vietās un laikos. Pestīšanas armijas locekļi drīkst piedalīties citu konfesiju svētajā vakarēdienā, ja viņiem attiecīgā konfesija to ļauj. Pestīšanas armijas virsnieki laulā, un, tāpat kā citi protestanti, Pestīšanas armija neuzskata, ka laulība ir sakraments. 

V. Būts bija metodistu sludinātājs, kurš bērnībā bija piedzīvojis ar industrializāciju saistīto nabadzību. Šī pieredze ietekmēja viņa vēlāko darbību. 1851. gadā viņš pievienojās Metodistu reformistu draudzei (Methodist Reform Church), kas bija atdalījusies no skaitliski lielākās britu metodistu denominācijas. V. Būtu ietekmēja ASV, Anglijā un Kanādā pazīstamā metodista Džeimsa Kogija (James Caughey) emocionālais sludināšanas stils, kas kontrastēja ar daudzu vidusšķiras metodistu vēlmi pozicionēt metodismu kā respektablu denomināciju. V. Būts 19. gs. 60. gadu vidū vienā no Londonas nabadzīgo rajoniem dibināja savu misiju (The East London Christian Mission), kas izveidojās par lielu organizāciju, – 1874. gadā tajā bija 1000 brīvprātīgo un 42 evaņģēlisti. 1878. gadā tā pārtapa Pestīšanas armijā.

Sākotnēji Pestīšanas armija Anglijā piedzīvoja opozīciju, it īpaši no alkohola ražotājiem un izplatītājiem, tomēr kustība paplašinājās un guva atzinību. Oksfordas Universitāte (University of Oxford) V. Būtam pat piešķīra goda doktora grādu. Audiencēs viņu pieņēma karalis Eduards VII (Edward VII) un ASV prezidenti Viljams Makkinlijs (William McKinley) un Teodors Rūzvelts (Theodore Roosevelt).

Sākotnēji visa pārvaldība koncentrējās V. Būta rokās. 1904. gadā viņš dibināja Augsto padomi (The High Council), kuras locekļi bija augstākie virsnieki. Tā bija paredzēta gadījumiem, kad Pestīšanas armijas vadītājs (ģenerālis) dažādu iemeslu dēļ būtu atbrīvojams no amata. Jauna ģenerāļa iecelšana normālos apstākļos V. Būta izpratnē būtu iepriekšējā vadītāja pienākums. Tomēr šādi tika nozīmēts tikai viens ģenerālis – Bramvels Būts (Bramwell Booth) 1912. gadā. Tā kā viņš septiņus mēnešus slimības dēļ nebija savā birojā, 1928. gadā tika sasaukta Augstā padome 63 cilvēku sastāvā un nolemts, ka esošais ģenerālis vairs nespēj pildīt amata pienākumus. Viņa vietā ievēlēja jaunu vadītāju. Vēlāk Pestīšanas armija nolēma un ar britu parlamenta 1931. gada lēmumu nostiprināja likumā, ka ģenerāli vēl Augstā padome un ka viņam noteikts pensionēšanās vecums. Pestīšanas armijas īpašumu pārvalde vairs nav tikai šīs amatpersonas pārziņā.

Viena no Pestīšanas armijas mērķauditorijām ir sociāli marginalizētie cilvēki. Vairums Pestīšanas armijas dibinātāju (izņemot V. Būta sievu Katrīnu, kura nāca no pārtikušas ģimenes) paši cēlās no sociāli zemākiem slāņiem. Pestīšanas armija veidojās kā urbānai videi pielāgots kristietības novirziens, kas apzinājās samilzušās 19. gs. pilsētvides sociālās problēmas. V. Būta reliģiskās idejas cieši savijās ar sociālo reformu plāniem (skatīt, piemēram, viņa 1890. gada grāmatu “Tumšākajā Anglijā – un ceļš ārā” (In Darkest England and the Way Out). Teoloģiski V. Būts apzinājās un centās izvairīties no Dieva valstības portretēšanas par utopiju, kurai nav sakara ar cilvēku ikdienas sociālo realitāti. Vienlaikus viņš uzskatīja, ka Dieva valstība jāīsteno ar reliģiskiem, nevis revolucionāriem vai citādiem mērķiem. 

Mūsdienās Pestīšanas armija pasaulē pazīstama ar dažādiem palīdzības centriem, lietoto mantu – drēbju, rotaļlietu un citu mājsaimniecības piederumu – veikalu tīkliem (ASV un Kanādā tie pazīstami ar nosaukumu The Sally Ann, Austrālijā – Salvos Stores). Ar tajos gūtajiem finanšu līdzekļiem uztur Pestīšanas armijas sociālās rehabilitācijas centrus.

Pestīšanas armija darbojusies arī kino industrijā – 19. gs. beigās tā Austrālijā dibināja kinostudiju The Limelight Department, kura pastāvēja līdz 1910. gadam, kad Pestīšanas armijas jaunais teritoriālais vadītājs Džeimss Hejs (James Hay) to slēdza, uzskatot, ka Pestīšanas armijai nav jādarbojas kino jomā. Pastāvēšanas laikā studija radīja vairāk nekā 300 filmas. 

Pestīšanas armija iestājas par dzimumlīdztiesību – sievietes jau kopš Pestīšanas armijas pirmsākumiem drīkst būt virsnieces, lai gan mūsdienās vēsturnieki norāda, ka sabiedrībā dominējošās patriarhālās vērtības sākotnēji ietekmēja arī Pestīšanas armiju. Trīs sievietes Pestīšanas armijas vēsturē ir ieņēmušas augstāko amatu šajā organizācijā – bijušas ģenerāles (V. Būta meita Evandželīna Būta (Evangeline Booth), Eva Barrovsa (Eva Evelyn Burrows), Linda Bonda (Linda Bond)). Pestīšanas armijas 2011. gada pasaules statistika rāda, ka 57 % darbojošos un pensionēto Pestīšanas armijas virsnieku ir sievietes. 

1880. gadā Pestīšanas armija oficiāli uzsāka darboties ASV. 1881. gadā pirmā tās sapulce notika Parīzē (Francijā), 1882. gadā Pestīšanas armija uzsāka darbību Kanādā, Šveicē un Zviedrijā, 1883. gadā – Ceilonā (mūsdienās Šrilanka), Dienvidāfrikā un Jaunzēlandē. Ķīnā tā oficiāli dibināta 1916. gadā. 1910. gadā Pestīšanas armijas aktivitātes Krievijā uzsāka Jens Povlsens (Jens Povlsen) no Dānijas, taču pēc 18 mēnešiem tās nācās pārtraukt. Pēc tam darbību Krievijā centās uzsākt Somijas Pestīšanas armija. No 1913. gada Pēterburgā iznāca mēnešraksts “Vestnik Spasenija” (Вестник спасения). 1923. gadā Pestīšanas armijas darbība padomju varas apstākļos tika pārtraukta. Krievijā un citur Austrumeiropā tā darbību atjaunoja pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sabrukuma 20. gs. 90. gadu sākumā. Latvijā Pestīšanas armija uzsāka darbību 1923. gadā. 

Pestīšanas armija sadarbojas arī ar citiem kristietības novirzieniem. Tā bija viena no Pasaules baznīcu padomes (World Council of Churches, PBP) dibinātājām, taču 1978. gadā informēja PBP, ka vēlas apturēt dalību šajā organizācijā, jo tā bija piešķīrusi finansējumu partizānu grupām, kas Rodēzijā (tagadējā Zimbabvē) cīnījās pret aparteīda režīmu. 

2020. gada sākumā Pestīšanas armija darbojās 133 valstīs un kopumā nodarbināja 107 245 darbiniekus, tajā bija 1 231 838 kareivji un 27 177 virsnieki.

Pestīšanas armijas starptautiskais centrs (Salvation Army International Headquarters) atrodas Londonā (Lielbritānijā); Starptautiskā sociālā taisnīguma komisija (The International Social Justice Commission) – Pestīšanas armijas struktūra, kas atrodas Ņujorkā (ASV); Viljama Būta koledža (William Booth College) – Pestīšanas armijas virsnieku apmācību centrs, kas Anglijā dibināts 1929. gadā.

The War Cry – Pestīšanas armijas starptautiskais mēnešraksts, kas sāka iznākt 1879. gadā Anglijā (latviskā versija “Kara Sauciens”, 1925–1940); Word and Deed – teoloģisks Pestīšanas armijas žurnāls, kas iznāk kopš 1998. gada ASV; Caring – sociālajai problemātikai veltīts Pestīšanas armijas žurnāls, kuru kopš 2009. gada izdod ASV.

E. Būta – Pestīšanas armijas ģenerāle, pirms šī amata ieņemšanas darbojusies Anglijā un ASV. Viņa bija viena no retajām sievietēm, kura par ASV armijas atbalstīšanu Pirmajā pasaules karā Eiropā saņēma medaļu par izcilu dienestu (Distinguished Service Medal); Toms Fērgusons (Tom Ferguson) – Jamaikas izcelsmes ASV Pestīšanas armijas darbinieks 20. gs., komponists, dzejnieks, kurš ir vairāk nekā 40 Pestīšanas armijas dziesmu autors; Eva Geitere (Eva Gaither) – Pestīšanas armijas darbiniece, kopā ar 1967. gadā apprecēto Israelu Geiteru (Israel Gaither) bija pirmais laulātais pāris no dažādām rasēm, kuri bija Pestīšanas armijas virsnieki ASV un vēlāk Dienvidāfrikā; Elija Kedmens (Elijah Cadman) – Pestīšanas armijas darbinieks 19. gs. Anglijā, kuram bija būtiska loma Pestīšanas armijas militārās leksikas izveidē; Frederiks Būts-Takers (Frederick Booth-Tucker) – Pestīšanas armijas darbinieks Indijā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, kurš kontekstualizēja Pestīšanas armijas darbības metodes un maksimāli centās pietuvoties zemāko kastu indiešu dzīvesveidam, tāpēc lietoja indiešiem tradicionālu apģērbu un tamlīdzīgi.