Tā kā pentakosti Svētā Gara kristības saista ar Apustuļu darbos aprakstīto Gara nākšanu Vasarsvētkos, šī kristietības virziena nosaukumā iekļauts svētku nosaukums. Grieķu valodas vārds Πεντηκοστή (Pentekostē) nozīmē “piecdesmitais” (Vasarsvētkus svin 50. dienā pēc Lieldienām). No tā atvasināts pentakostu nosaukums krievu valodā – “piecdesmitnieki”.
Vasarsvētku draudzes sludina mācību par Svētā Gara kristību. Tā ir reliģiska pieredze, kurai par pierādījumu vairums pentakostu uzskata glosolāliju jeb fenomenu, kuru mūsdienu pentakosti skaidro kā runāšanu Dieva dotā nezināmā valodā (pentakostu leksikā – “runāšana mēlēs”), bet daudzi reliģijpētnieki uzskata par ekstāzes izpausmi. Vasarsvētku draudžu aizsākums meklējams 19. gs. otrās puses svētuma kustībā un tā laika atmodas kustībās.
Vairums pentakostu praktizē ticīgo kristību, pilnībā pagremdējot ūdenī. Zīdaiņi Vasarsvētku draudzēs tiek svētīti. Daļa pentakostu svētā vakarēdiena laikā mazgā cits citam kājas, burtiski pārņemot Jēzus veikto kāju mazgāšanu mācekļiem viņa pēdējā mielasta laikā. Pentakostu dievkalpojums ir orientēts uz spēcīga pārdzīvojuma radīšanu ar mūzikas (mūsdienās nereti arī ar dejas) un uzrunu (ieskaitot ticīgo dzīvesstāstus) palīdzību. Draudzes locekļi aktīvi iesaistās dievkalpojumā ar aplausiem, izsaucieniem un tā tālāk. Pentakostismā eksistē dažādi draudžu un to apvienību pārvaldes modeļi, sākot no kongregacionālisma (akcentē vietējās draudzes autonomiju vai neatkarību) līdz centralizētai sistēmai. Pentakostu teoloģiskais dialogs ar Romas katoļu baznīcu kopš 20. gs. 70. gadiem ir stimulējis pentakostus formulēt izpratni par baznīcu (eklesioloģiju), un viņu teologi akcentē ideju par draudzi kā ticīgo sadraudzību (grieķu koinonia). Pentakostu teoloģijā nereti tiek runāts par “četrstūraino evaņģēliju” – Jēzu, kas glābj, kristī ar Svēto Garu, dziedina un nāks atkal. Dievkalpojumu telpas ir funkcionālas un interjera ziņā vienkāršas. Dievkalpojumos visā pasaulē plaši izmanto mūsdienu kristīgo mūziku – žanru, kas izveidojās 20. gs. 60. un 70. gados un kuru pamatā veido popmūzika, lai gan ir arī rokmūzikas, gospeļa, hiphopa un citu stilu ietekme. To pārņēmuši arī citi kristietības novirzieni.
Vasarsvētku draudžu locekļu vairums ir teoloģiski konservatīvs. Viņiem raksturīga burtiska Bībeles izpratne. Tas gan nedz pagātnē, nedz mūsdienās neattiecas uz visiem pentakostiem – vācu pentakostisma aizsācējs Jonatans Pauls (Jonathan Paul), kurš pirms tam bija universitātes izglītību ieguvis luterāņu mācītājs, neticēja Bībeles verbālai inspirācijai. Mācības par nepastarpinātu Svētā Gara darbību cilvēkā (kas var izpausties arī spējā pravietot un dziedināt) dēļ pentakostiem ir bijušas sarežģītas attiecības ar kristīgajiem fundamentālistiem.
Pentakostismā liela loma ir personībām, kuras kustības adepti uzskata par Svētā Gara svaidītām. Mūsdienās nereti tie ir TV evaņģēlisti un citas publiskas personības. Dažas no tām ir skandalozas, piemēram, amerikāņu evaņģēlists Džimijs Svagarts (Jimmy Lee Swaggart), kura TV programmas rādītas vairāk nekā 100 valstīs, izmantoja prostitūtu pakalpojumus, par ko Dieva asamblejas (Assamblies of God) atņēma Dž. Svagartam mācītāja tiesības. Tas gan neapstādināja viņa reliģiskās aktivitātes.
Kontroversiāla gan pašā pentakostismā, gan ārpus tā kopš 20. gs. 50. gadiem ir labklājības teoloģija, kas ticību saista ar cilvēka materiālo stāvokli.
Jau drīz pēc pirmo Vasarsvētku draudžu izveidošanās sākās to fragmentācijas process, kas saistīts gan ar atšķirīgu attieksmi pret rasu segregāciju, gan teoloģiskām domstarpībām. 1916. gadā, kad Dieva asamblejas – viena no pentakostu denominācijām ASV – pieņēma trinitāru ticības apliecību, daļa to locekļu izstājās, jo uzskatīja, ka tradicionālajam trinitārismam nav pamatojuma Bībelē. Daudzi pirmie pentakosti, starp tiem arī Čārlzs Pārhems (Charles Fox Parham), kristīja Jēzus vārdā, lietojot Apustuļu darbos (piemēram, Apd 2:38) minēto kristību formulu. 1945. gadā divas lielas unitāro pentakostu grupas apvienojās, izveidojot Starptautisko apvienoto Vasarsvētku draudzi (United Pentecostal Church International). Viena no lielākajām trinitāro pentakostu grupām – Starptautiskā Dieva draudze (International Church of God; tā kā ar šādu vai līdzīgu nosaukumu eksistē vairākas organizācijas, nosaukumā nereti tiek minēta tās administratīvā centra atrašanās vieta – Klīvlenda, Tenesijas pavalsts) – kopš 19. gs. beigām pastāvēja kā svētuma kustības denominācija, līdz 20. gs. sākumā nonāca pentakostisma ietekmē. Šī denominācija praktizē kāju mazgāšanu svētā vakarēdiena laikā, kas nav obligāta pie tās piederošajai Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienībai. Vēl viena skaitliski liela un sena pentakostu denominācija ir Apustuliskā draudze (The Apostolic Church), kura izveidojās 20. gs. sākumā Lielbritānijā. Mūsdienās lielākais tās piekritēju skaits ir Nigērijā. Draudzē ir Jaunajā Derībā minētie apustuļu, praviešu, evaņģēlistu, mācītāju, skolotāju, vecajo un diakonu amati.
Pēc Otrā pasaules kara izveidojās neopentakostu draudzes, kuras, atšķirībā no “klasiskā” pentakostisma, darbojas ārpus senākām pentakostu apvienībām, nereti ir neatkarīgas un nesauc sevi par Vasarsvētku draudzēm. Latvijā tādas ir, piemēram, draudzes “Jaunā paaudze” un “Prieka vēsts”. Kopš 20. gs. 50. un 60. gadiem pentakostu idejas izplatījās vēsturiski senākās konfesijās (Romas katoļi, anglikāņi, luterāņi, pareizticīgie u. c.), veidojot harismātisko kustību. Harismāti bieži neuzskata, ka vienīgā Gara kristības zīme ir glosolālija, un sludina, ka Gara kristība (viņi to sauc arī par Gara piepildījumu) ir iepriekš sakramentāli saņemtā Svētā Gara aktualizācija cilvēka dzīvē.
Pentakosti sludina par Svētā Gara kristību, ar ko kustības pašos sākumos saprata spēju runāt svešvalodās, kādas kustības adepti nebija mācījušies. Tas bija cieši saistīts ar pārliecību, ka, tuvojoties pasaules galam, ir svarīgi misionēt visur pasaulē un Svētā Gara kristības rezultātā ticīgie, lai īstenotu misionārisma mērķi, saņems spēju sludināt viņiem agrāk nezināmās valodās. Visai drīz, kad izrādījās, ka pentakostu misionāri nevar sazināties ar vietējiem iedzīvotājiem ārvalstīs, pentakosti pārinterpretēja šo doktrīnu. Ar to tika saprasta spēja runāt “debesu valodās”. Mācību par Svētā Gara kristību pirms Vasarsvētku draudžu rašanās sludināja arī citi, nesaistot to ar glosolāliju. 19. gs. amerikāņu evaņģēlisti Dvaits Mūdijs (Dwight Lyman Moody) un Rūbens Torejs (Reuben Archer Torrey) uzskatīja, ka šis piedzīvojums kristiešiem dod garīgu spēku evaņģelizēt. Savukārt svētuma kustībā ar to apzīmēja pilnīgu svētošanos (entire sanctification) – pieredzi, kuras rezultātā ticīgais tiek atbrīvots no iedzimtā grēka un spēj pilnīgāk kalpot Dievam. Metodisma dibinātājs Džons Veslijs (John Wesley) arī sludināja pilnīgu svētošanos, tomēr nelietoja Svētā Gara kristības jēdzienu (to izmantoja viņa laikabiedrs, metodistu teologs Džons Flečers (John William Fletcher)). Viņš uzskatīja, ka pierādījums šai pieredzei ir mīlestība, kura parādās ticīgā dzīvē. Svētuma kustībā par zīmi, ka ticīgais pārgājis jaunā, pilnīgākā garīgās dzīves stāvoklī, uzskatīja kustības sadzīves normu striktu ievērošanu: vienkāršību apģērbā, kosmētikas nelietošanu, atturēšanos no laicīgām izklaidēm un tamlīdzīgi.
Vairums pirmo pentakostu nāca no svētuma kustības (Holiness movement) ietekmē esošām baptistu un metodistu draudzēm. Tām bija raksturīgs emocionāls dievkalpojumu stils. Tas atbilda to cilvēku emocionālajām un psiholoģiskajām vajadzībām, kuri neiejutās amerikāņu denominācijās, kurās dominēja vidusšķiras un sociāli augstāku slāņu kultūra ar tolaik raksturīgajām kontrolētajām emocijām un hierarhisku sistēmu, kurā atspoguļojās sabiedrībā valdošās normas. Pentakostismā svētuma kustības perfekcionisma idejas saplūda ar afroamerikāņu garīgumam raksturīgo spontantitāti un emocionalitāti. Līdzās šīm idejām būtiski pirmo pentakostu ticības elementi bija 19. gs. otrās puses britu amerikāņu evaņģelikālismam raksturīgā ticība drīzam pasaules galam un mācība par dziedināšanu ticībā. Demokrātiskais, visu draudzi iesaistošais dievkalpojumu stils un spēja pielāgoties dažādām kultūrām sekmēja strauju pentakonisma izplatību pasaulē.
Vasarsvētku draudžu sākumu saista ar Bēteles Bībeles skolu – nelielu reliģisku mācību iestādi Topekā (Kanzasas pavalstī, ASV), kuras vienīgā mācību grāmata bija Bībele. Tās vadītājs Č. Pārhems bija pirmais, kurš uzskatīja, ka glosolālija ir pierādījums Svētā Gara kristībai. 01.01.1901. viņa studente Agnese Ozmane (Agnes Ozman) sāka praktizēt glosolāliju, vēlāk arī citi. Kanzasas un Misūri pavalstis bija pirmās teritorijas ASV, kurās izplatījās pentakostisms. Č. Pārhems tomēr nekļuva par atzītu Vasarsvētku draudžu līderi, gluži pretēji – uz gadu desmitiem viņa vārds pazuda no “oficiālās” Vasarsvētku draudžu vēstures. Tas saistīts ar viņa tam laikam netradicionālajiem uzskatiem (elles mūžīguma noliegums), atbalstu rasu segregācijai un iespējamo homoseksualitāti (viņu arestēja par homoseksuāla akta veikšanu, tomēr viņš pats tajā neatzinās).
Vasarsvētku draudžu vēsturē paliekoša loma ir melnādainajam svētuma kustības sludinātājam Viljamam Sīmūram (William Joseph Seymour), ar kura vārdu saistās reliģiskā entuziasma uzplūdi, kurus paši pentakosti sauc par Azusa ielas atmodu. Tā sākās 1906. gadā un turpinājās vairākus gadus (viedokļi par to, kad tā beidzās, atšķiras – 1909. gads vai vēlāk). V. Sīmūrs vadīja draudzi, Apustuliskās ticības misiju, kas pulcējās bijušajā noliktavā (pirms tam – Afroamerikāņu metodistu baznīca) Azusa ielā, Losandželosā. Sākumā viņš darbojās Č. Pārhema pakļautībā, taču tad atdalījās, jo Č. Pārhems kritizēja pārspīlēto emocionalitāti dievkalpojumos un to, ka kopā pulcējas dažādu rasu cilvēki. Pateicoties draudzes preses izdevumam Apostolic Faith (1906–1908), kura tirāža 1907. gadā sasniedza 40 000 eksemplāru, ziņas par draudzē notiekošo sasniedza Eiropu un citas pasaules daļas. Par to 20. gs. sākumā rakstīja arī Latvijā.
Pirmo pentakostu vairākums bija pacifisti, un sociāli marginalizētā stāvokļa dēļ viņi politikā nebija aktīvi. Vēlāk, pentakostiem skaitliski pieaugot un kļūstot par vidusšķiras denomināciju, situācija mainījās. Zviedrijas Vasarsvētku draudžu dibinātājs Levi Petruss (Levi Pethrus) pēc Otrā pasaules kara dibināja Kristīgo demokrātu partiju. Pentakosti kā lielākoties konservatīvs kristietības novirziens mūsdienās ASV atbalsta politiski labējo kristiešu organizācijas. Līdzīgas tendences vērojamas arī citās valstīs, piemēram, Ugandā un Nigērijā. Tomēr tas vienmēr nenozīmē striktu reliģisko principu ienešanu publiskajā telpā. 2018. gadā par Austrālijas premjerministru pirmo reizi valsts vēsturē kļuva pentakosts Skots Morisons (Scott John Morrison). Kā konservatīvs kristietis viņš ir pret eitanāziju un viendzimuma laulībām, taču kā centriski labējās Liberālās partijas biedrs viņš izvairās no pārliecīgas savas reliģiskās pārliecības akcentēšanas, sakot, ka “Bībele nav politikas rokasgrāmata, un es ļoti uztraucos, kad cilvēki mēģina pret to izturēties kā tādu”. 2016. gadā par Riodežaneiro (Brazīlijā) mēru kļuva Marselo Krivella (Marcelo Bezerra Crivella), Universālās Dieva valstības baznīcas bīskaps. Šī ir pentakostu denominācija, kura, lai arī konservatīva ētikas jautājumos, 21. gs. sākumā atbalstīja kreiso valdību. Dienvidāfrikas pentakostu mācītājs Frenks Čikane (Frank Chikane) pazīstams kā cīnītājs pret aparteīdu. Viņš arī bija starp tiem, kas kritizēja daudzu evaņģelikāļu un pentakostu atbalstīto un 1994. gadā dibināto Afrikāņu kristīgi demokrātisko partiju (The African Christian Democratic Party) par pārliecīgu fokusēšanos uz konservatīvo morāli.
Vasarsvētku draudzēm piederējuši vairāki pazīstami dažādās kultūras nozarēs strādājošie, piemēram, par rokenrola karali sauktais mūziķis Elviss Preslijs (Elvis Presley) un amerikāņu aktrise un modele Megana Foksa (Megan Denise Fox).
Norvēģu metodistu mācītājs Tomass Barats (Thomas Ball Barratt) ar pentakostisma idejām saskārās braucienā pa ASV. Pēc tam, kad 1906. gada decembrī atgriezās Eiropā, viņš sekmēja Vasarsvētku draudžu veidošanos Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, Vācijā, Francijā un Anglijā. T. Barata iespaidā pentakostismu sāka sludināt zviedru baptistu mācītājs L. Petruss. Pentakostu idejas sasniedza arī Krievijas Impēriju (ieskaitot Baltiju), kur darbojās gan unitārie pentakosti (krievu единственники), gan “klasiskie” pentakosti. Pentakostismam simpatizēja latviešu baptistu mācītājs Viljams Fetlers, kurš pirms Pirmā pasaules kara darbojās krievu baptistu draudzē Pēterburgā. Pateicoties spāņu izcelsmes amerikāņiem, kuri darbojās Azusa ielas draudzē, Vasarsvētku draudzes izplatījās Meksikā, Puertoriko un vēlāk citviet Latīņamerikā. 1907. gadā pentakostu misionāri ieradās Dienvidāfrikā. Par vienu no pentakostisma dibinātājiem Anglijā uzskatāms anglikāņu mācītājs Aleksandrs Bodijs (Alexander Alfred Boddy), kurš kustības idejām pievērsās T. Barata ietekmē. Viņš pats palika anglikānismā un vēlējās, lai pentakostisms būtu starpkonfesionāla atjaunotnes kustība. 1909. gadā pirmā Vasarsvētku draudze tika izveidota Austrālijā. Tā ir liecība sieviešu ievērojamai lomai agrīnajā pentakostismā, jo draudzes dibinātāja bija sieviete – evaņģēliste Sāra Lankāstere (Sarah Jane Lancaster), kura brauca sludināt visā Austrālijā. Azusa ielas draudze ASV tika kritizēta par to, ka tajā ļauts sludināt sievietēm. Vienu no pentakostu denominācijām – Četrstūra draudzi (Foursquare Church) – 1923. gadā dibināja sieviete, Kanādā dzimusī evaņģēliste Eimija Makfērsone (Aimee Elizabeth Semple McPherson). Vasarsvētku kustībai pārņemot sabiedrībā valdošās patriarhālās vērtības, sieviešu loma tika ierobežota. Mūsdienās daudzās Vasarsvētku draudzēs atkal ir sievietes mācītājas (nereti kopā ar vīriem mācītājiem). Vasarsvētku draudžu vairākums ir pret homoseksuālu attiecību praktizēšanu, kas gan nav visu pentakostu viedoklis. Metropoles kopienas draudžu (Metropolitan Community Churches) dibinātājs (1968. gadā) Trojs Perijs (Troy Deroy Perry) bija Vasarsvētku draudzes mācītājs ASV. Šī teoloģiski un liturģiski daudzveidīgā protestantu denominācija par savu misiju uzskata kalpot LGBT kopienai. 2011. gadā Pjū foruma (Pew Forum) pētījumā teikts, ka pasaulē ir aptuveni 279 miljoni “klasisko” pentakostu. To lielais vairums dzīvo Āfrikā, Ziemeļ- un Dienvidamerikā. ASV ir vairāk nekā 20 miljoni pentakostu. Mūsdienās pasaulē pastāv aptuveni 740 pentakostu denominācijas. Lielākā no tām ir Dieva asamblejas – 2020. gadā tām piederēja 55 500 000 locekļu pasaulē. Pentakostisms ir pasaulē skaitliski augošs kristietības novirziens. Precīzu statistiku grūti iegūt, ņemot vērā draudžu fragmentāciju un to, ka neopentakosti bieži sevi sauc vienkārši par kristiešiem. Jāņem arī vērā, ka daudzi Rietumu pentakosti sinkrētisma dēļ neatzīst daļu Āfrikas pentakostu draudžu. Vasarsvētku kustībai attīstoties, tā zaudēja kontrkultūras raksturu un vairāk sāka sadarboties ar citiem kristietības novirzieniem. Tā daudzviet atteicās no striktajām sadzīves normām (piemēram, kosmētikas lietošanas nolieguma, negatīvas attieksmes pret dejošanu utt.), kļuva pozitīvāka pret akadēmisko teoloģiju, vietām integrējoties tās mācību un pētniecības iestādēs. Daļa pentakostu iesaistījās ekumenismā – 1961. gadā Pasaules baznīcu padomē uzņēma divas Čīles Vasarsvētku draudžu savienības. Tām vēlāk sekoja arī vairākas citas. 1947. gadā Cīrihē (Šveicē) notika pirmā pentakostu pasaules konference. Tās regulāri sanāca arī vēlāk un ir viens no veidiem, kā konsolidēt ļoti fragmentēto Vasarsvētku kustību. Šo sanāksmju organizētāja ir Pentakostu pasaules sadraudzība (Pentecostal World Fellowship), pie kuras pieder Vasarsvētku draudžu organizācijas 34 valstīs. Pentakostu kopdarbam ir senāka priekšvēsture – 1939. gadā Stokholmā notika Eiropas pentakostu konference. Vēl pirms tam – 1921. gadā – Dieva asamblejas pieņēma rezolūciju par starptautisku sadarbību, kuras rezultātā vairāku nāciju Vasarsvētku draudžu vadītāji piedalījās Dieva asambleju ģenerālās padomes sēdē Memfisā (ASV) 1937. gadā. Ciešākas sadarbības centieni vērojami arī amerikāņu pentakostismā – 1948. gadā tika dibināta Ziemeļamerikas Pentakostu sadraudzība (Pentecostal Fellowship of North America). Līdz 90. gadiem, kad šī organizācija sāka izrādīt lielāku apņēmību sadarboties ar melnādainajiem pentakostiem, tā lielākoties apvienoja eiropiešu izcelsmes pentakostus. 1994. gadā tika izveidota jauna organizācija, kurā iekļāvās arī afroamerikāņu pentakostu draudzes.
Pentakostu pasaules sadraudzība, dibināta 1947. gadā.
Pentakostu Eiropas sadraudzība (The Pentecostal European Fellowship), dibināta 1987. gadā.
Ziemeļamerikas pentakostu / harismātu draudzes (Pentecostal/Charismatic Churches of North America), dibinātas 1994. gadā.
Pentakostisma pētniecības biedrība (Society of Pentecostal Studies), dibināta 1970. gadā.
Pentakostisma un harismātisma pētniecības centrs (Centre for Pentecostal and Charismatic Studies) Birmingemas Universitātē, Lielbritānijā.
Charisma – 1975. gadā ASV dibināts populārs ikmēneša žurnāls, kas pārstāv pentakostu tradīciju.
Pentecostal Evangel – ASV Dieva asambleju izdots iknedēļas izdevums, kas dibināts 1913. gadā ar nosaukumu The Christian Evangel. 2014. gadā tas pārstāja iznākt papīra formātā un turpina eksistēt e-formātā.
Asian Journal of Pentecostal Studies – akadēmisks žurnāls, kas iznāk Filipīnās kopš 1998. gada.
Cyberjournal for Pentecostal-Charismatic Research – starptautisks akadēmisks žurnāls tiešsaistē, kas iznāk no 1997. gada.
Journal of the European Pentecostal Theological Association – starptautisks akadēmisks žurnāls, kas iznāk kopš 1981. gada.
Journal of Pentecostal Theology – akadēmisks žurnāls, kas iznāk kopš 1992. gada. To dibinājis Pentakostu teoloģiskais seminārs Klīvlendā (Tenesijas pavalstī, ASV).
Pneuma: Journal of the Society of Pentecostal Studies – starptautisks akadēmisks žurnāls, kas iznāk kopš 1979. gada, Pentakostisma pētniecības biedrības izdevums.
Reinhards Bonke (Reinhard Bonnke) – 20. gs. vācu izcelsmes evaņģēlists, kurš darbojies daudzās valstīs, it īpaši Āfrikā.
Gordons Fī (Gordon Donald Fee) – 20. gs. dzimis ASV vadošais Jaunās Derības pētnieks, Dieva asambleju mācītājs.
Donalds Gī (Donald Gee) – 20. gs. britu pentakostu teologs, daudz paveicis pentakostu starptautiskās sadarbības labā, 30. gados pasniedza Bībeles skolā Dancigā (tagadējā Gdaņskā Polijā) un tāpēc kļuva pazīstams arī pentakostiem Latvijā.
Katrīna Kūlmane (Kathryn Kuhlman) – 20. gs. amerikāņu evaņģēliste, pazīstama ar saviem dziedināšanas dievkalpojumiem.
Sesils Robeks (Cecil Robeck) – amerikāņu Dieva asambleju mācītājs, 20., 21. gs. ekumenists un pentakostisma vēsturnieks, Fullera semināra (ASV) profesors.
Orals Robertss (Oral Roberts) – 20. gs. amerikāņu evaņģēlists, viņa vārdā nosauktas universitātes dibinātājs Tulsā, Oklahomas pavalstī (ASV).
Deivids du Plesī (David du Plessis) – Dienvidāfrikā dzimis pentakostu mācītājs, kurš pazīstams kā ekumenists; bijis novērotājs Otrajā Vatikāna koncilā.