Vasarsvētku draudžu (pentakostisma) sākumi Latvijā rodami latviešu baptistu un luterāņu piētistu aprindās 20. gs. sākumā. 1906. un 1907. gadā Liepājā un Ventspilī no Pēterburgas iebraukušais evaņģēlisko kristiešu mācītājs Ivans Kargels (Иван Вениаминович Каргель), Igaunijā dzīvojošais latviešu baptistu mācītājs Ādams Podiņš un menonīts Jakobs Krēkers noturēja lekcijas, kurās tika mācīts par Svētā Gara kristību, gan, atšķirībā no pentakostiem, nesaistot to ar glosolāliju (pentakostismā sauktu par “runāšanu mēlēs”). Vasarsvētku kustība Latvijā, līdzīgi kā daudzās citās valstīs, sākotnēji neveidoja atsevišķas draudzes, bet darbojās esošo reliģisko organizāciju ietvaros, piemēram, baptistu draudzēs, kas gan izraisīja spriedzi starp šo jauno ideju piekritējiem un pretiniekiem. Pentakostisma popularizētāji bija brāļi Georgs un Heinrihs Rābes, kuri darbojās Rīgā un Liepājā par starpkonfesionālās organizācijas “Zilais krusts” sludinātājiem. Ziņas par Vasarsvētku draudžu aizsācēju pasaulē Čārlza Parhama (Charles Parham) un Viljama Sīmora (William Seymour) darbību 02.1907. parādījās mācītāja Viljama Fetlera rakstā baptistu žurnālā “Avots”.

Atsevišķas Vasarsvētku draudzes Latvijā izveidojās pēc Pirmā pasaules kara, kad no Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) atbraukušais Džems Grēviņš 1927. gadā izveidoja Latvijas–Amerikas misiones biedrību, kuras nodaļas faktiski funkcionēja kā Vasarsvētku draudzes. Dž. Grēviņš ASV bija studējis pentakostu Bībeles skolā Ročesterā. Dž. Grēviņa vadībā Vasarsvētku draudzes mācība tika izplatīta, ne tikai sludinot, bet arī ar žurnāla “Misionārs” starpniecību. Dž. Grēviņš vadīja misijas biedrību līdz 1930. gadam, kad pēc varas iestāžu rīkojuma bija spiests Latviju atstāt. Pēc viņa līdz 1931. gadam to vadīja Vilis Strazdiņš, pēc tam – līdz biedrības likvidācijai 1932. gadā – Voldemārs Šneiders. Šī un citas līdzīgas biedrības saskārās ar valsts varas iestāžu negatīvu attieksmi (īpaši Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības laikā). Tās tika slēgtas un to vietā pentakosti centās izveidot jaunas biedrības. Plašu darbību izvērsa bijušā baptistu mācītāja Jāņa Bormaņa vadītā biedrība “Vasarsvētku blāzma”, kurai 1933. gada sākumā bija 40 nodaļas visā Latvijā, kurās bija apvienojušies apmēram 1000 cilvēku. Šī biedrība tika slēgta 12.1933. 

Starp pentakostu sludinātājiem bija arī sievietes – Jelgavā līdz 1933. gadam sludināja misionāre Hermīne Hercmane. Kazdangas pagastā aktīvi darbojās Anna Strazdiņa. Biedrības “Vasarsvētku blāzma” Ventspils nodaļas sekretāre bija Marija Vizule, kura 1932. gada dokumentos minēta kā Ventspils Betānijas Vasarsvētku draudzes sludinātāja.

Pentakostu vienīgais sociālais projekts starpkaru periodā Latvijā bija bāreņu patversme Jelgavā, kuru no tās dibināšanas 1931. gadā līdz 1934. gadam vadīja amerikāņu misionāre Kulija Henrija (Culia Henry). Pēc viņas aizbraukšanas to vadīja Marija Grēviņa un Alberts Vilks.

30. gados būtiska loma Vasarsvētku kustībā Latvijā bija Arvīdam Kūmiņam, kurš no 1930. gada vadīja Vasarsvētku draudzi Liepājā. 1936. gadā viņš mācījās Austrumeiropas misijas Bībeles kursos Dancigā; 1939. gadā kopā ar Jāni Rozenbergu (Latvijas–Amerikas misiones biedrības valdes loceklis) piedalījās Eiropas pentakostu konferencē Stokholmā.

Pēc Otrā pasaules kara Vasarsvētku draudzes Latvijā, tāpat kā visā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), padomju varas spiediena rezultātā iekļāvās Baptistu draudžu savienībā. 1946. gadā Latvijas Baptistu draudžu savienībā bija 10 Vasarsvētku draudzes ar 686 locekļiem. Daļa pentakostu atteicās reģistrēties un devās pagrīdē. Varas iestāžu attieksme kļuva aizvien neiecietīgāka arī pret reģistrētām pentakostu draudzēm, un pēc 1949. gada atsevišķas Vasarsvētku draudzes vairs nepastāvēja, tās bija spiestas apvienoties ar baptistu draudzēm. Dažviet, piemēram, Rīgas Golgātas baptistu draudzē, pentakostu darbība notika reģistrēto draudžu aizsegā, līdzās baptistu dievkalpojumiem noturot pentakostu tradīcijai raksturīgus dievkalpojumus. Varas iestādes uztrauca nelegālo pentakostu darbība, tāpēc laiku pa laikam baptistu draudžu vadība bija spiesta publicēt aicinājumus pentakostiem pievienoties baptistiem.

Par spīti vajāšanām pagrīdē veidojās jaunas Vasarsvētku draudzes. 1949. gadā uz Rīgu no Latgales atbrauca vairāki cilvēki, kuri sāka starp krieviski runājošajiem sludināt Krievijā un Ukrainā izplatīta pentakostisma noviziena – evaņģēliskās ticības kristiešu – mācību. Šim virzienam bija raksturīgs pacifisms, kāju mazgāšanas rituāls un stingrākas sadzīves normas. 1952. gadā Rīgas draudzes vadītāju Mariju Židkovu un vairākus citus šīs grupas locekļus arestēja. Tā tomēr turpināja pastāvēt, un mūsdienās par šīs grupas pēcteci sevi uzskata draudze “Atklāsme”.

1947. un 1948. gadā Latvijā sludināja krievu pentakostu-unitāriešu (neatzina Trīsvienību, kristīja Jēzus vārdā, svētajā vakarēdienā lietoja neraudzētu maizi) celmlauzis Nikolajs Smorodins (Николай Петрович Смородин). Viņa vizītes rezultātā aktivizējās pentakostu-unitāriešu darbība Ventspilī. Viņi darbojās Ventspils baptistu draudzes krievu grupas ietvarā, vēlāk viņiem atļāva izmantot Staldzenes baptistu dievnamu. Valsts vara atsevišķas pentakostu draudzes oficiāli reģistrēt atļāva tikai 70. gados Rīgā un Jelgavā.

Rīgas Vasarsvētku draudze dibināta 1973. gadā, un par tās mācītāju kļuva Antons Lāčkāja. 1975. gadā oficiālu statusu ieguva Jelgavas draudze. Par tās vadītājiem apstiprināja Kārli Zvirgzdiņu, Hermutu Eņģeli un Vincentu Tautvaiti. Dievkalpojumiem tika nomāta Svētā Jāņa luterāņu baznīca, kas kļuva par draudzes mājām uz 25 gadiem. Abas reģistrētās Vasarsvētku draudzes bija divvalodīgas. Tolaik Latvijā kuplā skaitā ieradās pentakosti no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas, kur viņi tika vajāti vairāk nekā Latvijā. Krievu grupas gan Jelgavas, gan Rīgas draudzēs vēlāk atdalījās atšķirīgo tradīciju un uzskatu dēļ.

1984. gadā Aizputē tika nodibināta neoficiāla Vasarsvētku draudžu apvienība, kurā apvienojās gandrīz visas tobrīd Latvijā esošās Vasarsvētku draudzes – gan latviešu, gan krievu. Par bīskapu ievēlēja Frici Ozolinkeviču. Par draudžu vienotāju kļuva Jelgavas draudze. Tā 1981. gadā saņēma atļauju izdot dziesmu grāmatu Vasarsvētku draudzēm. 1981. gadā Jelgavas draudzē bija 150 locekļi, Rīgas – 28.

09.1989. sanāca draudžu kongress un nodibināja oficiālu Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienību (LVDA). Tai sākumā pievienojās Liepājas, Aizputes, Jelgavas, Talsu (Valdemārpils) un Līvānu Vasarsvētku draudzes. Par bīskapu tika ievēlēts F. Ozolinkeviča dēls Jānis Ozolinkevičs. 1996. gadā LVDA pievienojās vienai no lielākajām Vasarsvētku draudžu apvienībām pasaulē – Starptautiskajai Dieva draudzei (SDD; oficiālais nosaukums The Church of God). Tā kā ir vairākas denominācijas ar šādu nosaukumu, tad šī denominācija nosaukumā bieži iekļauj Klīvlendu – pilsētu ASV, kurā atrodas tās administratīvais centrs – Church of God, Cleveland, Tennessee). LVDA un SDD attiecības reglamentē līgums, kurā noteikts, ka Latvijas draudzēm nav obligāta kāju mazgāšanas tradīcija svēto vakarēdiena laikā, kā tas ir citās SDD draudzēs. Noteikts arī, ka LVDA augstāko vadītāju Latvijā sauc par bīskapu, kamēr citās SDD draudzēs tas ir superintendants. Aizvadītajos gados ar SDD atbalstu uzcelta LVDA centrālā ēka Jelgavā, nodibināta Latvijas Kristīgās kalpošanas skola. Šī skola cieši sadarbojas ar Eiropas Bībeles semināru Rūdesbergā, kas dod studentiem iespēju bakalaura un arī maģistra grādu iegūt Vācijā. Saskaņā ar statūtiem, LVDA draudzes ir autonomas – draudžu apvienība kalpo organizatoriskiem un citu kopējā darba jautājumu sekmīgākai risināšanai.

Krievu Vasarsvētku draudzes izveidoja atsevišķu apvienību – Latvijas Vasarsvētku draudžu centru (LVDC; Латвийский Пятидесятнический центр). Tam piederošā draudze Rīgā (“Patiesības vārds”) 1999. gadā iegādājās bijušo kinoteātri “21. jūlijs”. Otra Rīgā esošā draudze – “Labā Vēsts”, kas izveidojusies amerikāņu mācītāja Rika Rennera (Rick Renner) darbības rezultātā, 1998. gadā uzcēla lielu dievnamu ar divām zālēm dievkalpojumiem, bērnu centru, sporta zāli un citām palīgtelpām.

Mūsdienās gan LVDA, gan LVDC pieder dažādu tautību cilvēki. Abu apvienību draudzes ietekmē globālās tendences pentakostismā – mūsdienīgas, galvenokārt no anglosakšu zemēm nākušas mūzikas izmantošana, kristīgais cionisms, iesaiste labējā politikā, meklējot atbalstu savai izpratnei par ētiku un reliģijas lomu sabiedrībā. Daļa Vasarsvētku draudžu pastāv arī ārpus šīm abām apvienībām. Tas daļēji saistīts ar neopentakostisma kustību, kas pasaulē pazīstama kopš 20. gs. 70. gadiem, kad ASV un citur veidojās neatkarīgas draudzes, kuras saglabāja pentakostu teoloģiju (gan ar jauniem akcentiem, piemēram, labklājības teoloģiju), bet iebilda pret denomināciju nosaukumu un nesauca sevi par pentakostiem. Šīs draudzes bieži saistītas ar pazīstamiem sludinātājiem, kuriem globālajā pentakostismā ir liela neformāla autoritāte. Latvijā šādas draudzes ir “Jaunā paaudze” un “Prieka vēsts” Rīgā, kuras izveidojušās, to piekritējiem un vadītājiem (Aleksejs Ļedjajevs, Алексей Семёнович Ледяев; Vilnis Gleške) atdaloties no Vasarsvētku un baptistu draudzēm. Ap abām draudzēm kā centru grupējas tāda paša nosaukuma draudzes citur Latvijā.

Cik daudz Latvijā ir pentakostu, precīzi nav iespējams pateikt, jo tie reģistrēti, norādot dažādu konfesionālo piederību (Vasarsvētku, evaņģēliskās ticības kristieši, evaņģēliskie kristieši – plašāka kategorija, kura neietver sevī tikai pentakostus) un citi. Pēc Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas datiem (apkopoti reliģisko organizāciju sniegtie dati) 2015. gadā bija 3187 Vasarsvētku draudžu ticīgo (2011. gadā – 3268), 3175 evaņģēliskās ticības kristieši (2011. gadā – 3171), 1717 evaņģēliskie kristieši (2011. gadā – 1471), 3000 “Jaunās paaudzes” locekļu (2011. gadā – 3020). Jāņem vērā arī pentakostosma ideju izplatība citās Latvijas konfesijās. Pentakostiem ir no visām reliģiskajām grupām Latvijā lielākais ārvalstu misionāru skaits: Vasarsvētku draudzēm – 104, evaņģēliskās ticības kristiešiem – 19 (2015).