Vasarsvētku draudžu (pentakostisma) sākumi Latvijā rodami latviešu baptistu un luterāņu piētistu aprindās 20. gs. sākumā. 1906. un 1907. gadā Liepājā un Ventspilī no Pēterburgas iebraukušais evaņģēlisko kristiešu mācītājs Ivans Kargels (Иван Вениаминович Каргель), Igaunijā dzīvojošais latviešu baptistu mācītājs Ādams Podiņš un menonīts Jakobs Krēkers noturēja lekcijas, kurās tika mācīts par Svētā Gara kristību, gan, atšķirībā no pentakostiem, nesaistot to ar glosolāliju (pentakostismā sauktu par “runāšanu mēlēs”). Vasarsvētku kustība Latvijā, līdzīgi kā daudzās citās valstīs, sākotnēji neveidoja atsevišķas draudzes, bet darbojās esošo reliģisko organizāciju ietvaros, piemēram, baptistu draudzēs, kas gan izraisīja spriedzi starp šo jauno ideju piekritējiem un pretiniekiem. Pentakostisma popularizētāji bija brāļi Georgs un Heinrihs Rābes, kuri darbojās Rīgā un Liepājā par starpkonfesionālās organizācijas “Zilais krusts” sludinātājiem. Ziņas par Vasarsvētku draudžu aizsācēju pasaulē Čārlza Parhama (Charles Parham) un Viljama Sīmora (William Seymour) darbību 02.1907. parādījās mācītāja Viljama Fetlera rakstā baptistu žurnālā “Avots”.
Atsevišķas Vasarsvētku draudzes Latvijā izveidojās pēc Pirmā pasaules kara, kad no Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) atbraukušais Džems Grēviņš 1927. gadā izveidoja Latvijas–Amerikas misiones biedrību, kuras nodaļas faktiski funkcionēja kā Vasarsvētku draudzes. Dž. Grēviņš ASV bija studējis pentakostu Bībeles skolā Ročesterā. Dž. Grēviņa vadībā Vasarsvētku draudzes mācība tika izplatīta, ne tikai sludinot, bet arī ar žurnāla “Misionārs” starpniecību. Dž. Grēviņš vadīja misijas biedrību līdz 1930. gadam, kad pēc varas iestāžu rīkojuma bija spiests Latviju atstāt. Pēc viņa līdz 1931. gadam to vadīja Vilis Strazdiņš, pēc tam – līdz biedrības likvidācijai 1932. gadā – Voldemārs Šneiders. Šī un citas līdzīgas biedrības saskārās ar valsts varas iestāžu negatīvu attieksmi (īpaši Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības laikā). Tās tika slēgtas un to vietā pentakosti centās izveidot jaunas biedrības. Plašu darbību izvērsa bijušā baptistu mācītāja Jāņa Bormaņa vadītā biedrība “Vasarsvētku blāzma”, kurai 1933. gada sākumā bija 40 nodaļas visā Latvijā, kurās bija apvienojušies apmēram 1000 cilvēku. Šī biedrība tika slēgta 12.1933.
Starp pentakostu sludinātājiem bija arī sievietes – Jelgavā līdz 1933. gadam sludināja misionāre Hermīne Hercmane. Kazdangas pagastā aktīvi darbojās Anna Strazdiņa. Biedrības “Vasarsvētku blāzma” Ventspils nodaļas sekretāre bija Marija Vizule, kura 1932. gada dokumentos minēta kā Ventspils Betānijas Vasarsvētku draudzes sludinātāja.
Pentakostu vienīgais sociālais projekts starpkaru periodā Latvijā bija bāreņu patversme Jelgavā, kuru no tās dibināšanas 1931. gadā līdz 1934. gadam vadīja amerikāņu misionāre Kulija Henrija (Culia Henry). Pēc viņas aizbraukšanas to vadīja Marija Grēviņa un Alberts Vilks.
30. gados būtiska loma Vasarsvētku kustībā Latvijā bija Arvīdam Kūmiņam, kurš no 1930. gada vadīja Vasarsvētku draudzi Liepājā. 1936. gadā viņš mācījās Austrumeiropas misijas Bībeles kursos Dancigā; 1939. gadā kopā ar Jāni Rozenbergu (Latvijas–Amerikas misiones biedrības valdes loceklis) piedalījās Eiropas pentakostu konferencē Stokholmā.