Ekumenisms ir vērsts uz dialogu starp kristīgajām konfesijām, to sadarbību un iespējamu apvienošanos (lai gan ne visi ekumenisma modeļi iestājas par kristietības organizatorisku vienotību). Tā priekšvēsture aizsākās 19. gs., taču ekumenisms uzplauka 20. gs. pēc Otrā pasaules kara, kad tika dibināta Pasaules baznīcu padome (PBP, World Council of Churches) un citas starpkonfesionālas organizācijas. 

Apzīmējums cēlies no sengrieķu valodas vārda οἰκουμένη – ’apdzīvotā pasaule’. 

Ekumenisms mūsdienās izpaužas ļoti dažādi – kā teoloģiski dialogi starp konfesijām, kā draudžu sadarbība lokālā līmenī, kā cieša sadarbība kopīgu mērķu īstenošanā (piemēram, Bībeles tulkošana, teoloģiskā izglītība), kā baznīcu organizatoriska apvienošanās un tā tālāk. Tradicionāli katru gadu starp 18. un 25.01. daudzu konfesiju draudzēs pasaulē notiek Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību. To pirmo reizi svinēja 1908. gadā. Ekumeniskiem dievkalpojumiem ir izstrādātas īpašas liturģijas, piemēram, Limas liturģija (The Lima Liturgy), kas sākotnēji tika sarakstīta PBP Ticības un kārtības komisijas sēdei Limā (Peru) 1982. gadā, taču izmantota arī vēlāk. Tas, kādā mērā vienas vai citas konfesijas locekļi piedalās ekumeniskos dievkalpojumos, ir atkarīgs no šo konfesiju teoloģiskajām nostādnēm. Piemēram, katoļi un pareizticīgie nepiedalās kopīgā dievgaldā ar protestantiem (neoficiāli gan tas vietām notiek; to atbalsta arī vācu Sinodālais ceļš, Der Synodale Weg, konferenču virkne kopš 2019. gada). Daudzviet pasaulē pastāv lokālo draudžu īstenoti ekumenisku partnerību projekti – piemēram, Lielbritānijā dažādu konfesiju draudzes izmanto vienu dievnamu (it īpaši laukos), notur kopīgus dievkalpojumus, praktiski izveidojot vienu draudzi, uztur vienotu kapelāndienestu universitātēs un citās vietās. Līdzīgi Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Kanādā pastāv draudzes, kas pieder vienlaikus vairākām baznīcām.

Vārda “ekumenisks” lietojums gadsimtu gaitā ir mainījies. Pirmajos kristietības gadsimtos ar to apzīmēja vispārējos koncilus, piemēram, Nīkajas. 6. gs. Konstantinopoles patriarhs sāka lietot titulu “ekumeniskais”, tādējādi iezīmējot īpašu autoritāti kā primus inter pares (latīņu ’pirmais starp līdzīgiem’). Mūsdienu izpratnē šo vārdu pirmais lietoja brāļu draudzes atjaunotājs grāfs Nikolauss fon Cincendorfs (Nikolaus Ludwig von Zinzendorf). Viņš centās apvienot kristiešus, neskatoties uz dogmatiskajām atšķirībām. Tolaik šādi centieni piedzīvoja pretestību. 

19. gs. dažādu konfesiju misionāru sāncensības radītais negatīvais iespaids par kristietību motivēja misijas organizācijas sākt domāt par sadarbību. 19. gs. veidojās arī daudzas starpkonfesionālas organizācijas – Bībeles biedrības dažādās valstīs (tolaik pazīstamākā – Britu un ārzemju Bībeles biedrība (British and Foreign Bible Society, dibināta 1804. gadā), lai gan Bībeles biedrības eksistēja kopš 18. gs., Jaunu vīriešu kristīgā savienība (Young Men’s Christian Association, dibināta 1844. gadā), Pasaules studentu kristīgā federācija (PSKF, World Student Christian Federation, dibināta 1895. gadā), Jaunu sieviešu kristīgā savienība (Young Women’s Christian Association, dibināta 1855. gadā), Evaņģēliskā alianse (Evangelical Alliance, dibināta 1846. gadā). 1908. gadā ASV industrializācijas radīto sociālo problēmu risināšanai tika dibināta Federālā baznīcu padome (Federal Council of Churches). 1910. gadā Edinburgā notika starptautiska misijas konference, pēc kuras daudzi protestanti sāka lietot ekumenisma jēdzienu, lai aprakstītu kopīgus misijas un citus centienus. 

1920. gadā Konstantinopoles patriarhs Germans V (Germanus V) izdeva aicinājumu veidot Tautu Savienībai līdzīgu baznīcu sadraudzību. Starp Pirmo un Otro pasaules karu baznīcu vienotības veicināšanā noteicošā loma bija luterāņu baznīcas Zviedrijā vadītājam, Upsālas arhibīskapam Nātanam Sēderblomam (Lars Olof Jonathan Söderblom), kurš vadīja Dzīves un darba kustību (Stora ekumeniska mötet). Tās fokusā bija konfesiju praktiska sadarbība. 1925. gadā Stokholmā notika šīs kustības konference, kurā piedalījās protestanti un pareizticīgie. Otra starpkaru posmā prominenta ekumeniska kustība bija Ticība un kārtība (Tro och ordning), kura bija nodarbināta ar dialogu doktrinālos jautājumos. Tiem bija veltīta konference 1925. gadā Lozannā. Šajos ekumenisma procesos piedalījās arī Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) un Latvijas pareizticīgā baznīca. 

1937. gada Ticības un kārtības kustības konferencē Edinburgā un Dzīves un darba kustības konferencē Oksfordā (tajā pašā gadā) tika akceptēta iecere veidot kopīgu baznīcu padomi. 1938. gadā konferencē Utrehtā (Nīderlandē) apsprieda šīs padomes struktūru un darbības principus, taču Otrais pasaules karš aizkavēja to īstenošanu. 

Romas katoļu baznīca tolaik oficiāli ekumeniskajā kustībā neiesaistījās (lai gan notika neoficiāli dialogi, piemēram anglikāņu un katoļu teologu sarunas Beļģijā 1921.–1927. gadā). Pāvests Pijs XI (Pius XI) 1928. gada enciklikā “Mirstīgo prāti” (Mortalium animos) kā kļūdainu noraidīja uzskatu, ka Jēzus lūgšana par vienotību nav izpildīta un viņa izlūgtā vienība līdz šim nav pastāvējusi, bet ir tikai nākotnē sasniedzams ideāls. 

Pirmā PBP asambleja notika 1948. gadā Amsterdamā. Tajā piedalījās 351 delegāti no 147 protestantu un pareizticīgo baznīcām. 1961. gada asamblejā pirmo reizi kā novērotāji piedalījās Romas katoļu baznīcas pārstāvji, tika rediģēts PBP dalībbaznīcu teoloģiskais pamatformulējums (iekļaujot tajā atsauci uz Trīsvienību), par PBP locekli kā pirmā no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) baznīcām kļuva Krievu pareizticīgā baznīca. LELB ir PBP kopš 1962. gada. 1959. gadā Nīborgā (Dānijā) sanāca pirmā Eiropas baznīcu konferences (Conference of European Churches) asambleja.

Par to, ko ekumenisms nozīmē praksē, konfesijām un to teologiem ir dažāda izpratne. Protestanti nereti ir akcentējuši ideju par neredzamo baznīcu, kura apvieno visus ticīgos; katoļi un pareizticīgie, balstoties savā izpratnē par vēsturisko episkopātu un sakramentiem (baznīca kā euharistiska kopība), savukārt ir uzskatījuši, ka tas ir mākslīgs dalījums. 

Ekumenisma modeļi ir dažādi: kopīgas misijas īstenošana par spīti teoloģiskām atšķirībām, postdenominacionālisms (draudzes apvienojas vai sadarbojas, neuzskatot, ka vēsturiskās atšķirības ir būtiskas), uzņemošs ekumenisms (receptive ecumenism) – process, kurā konfesijas mācās viena no otras, un citi. 

20. gs. pirmajā pusē ekumenismā bija izplatīts optimistisks redzējums, ka izdosies sasniegt organizatorisku vienotību, tomēr tas notika tikai retos gadījumos, piemēram, 1947. gadā, kad, apvienojoties anglikāņiem, metodistiem un reformātiem, izveidojās Dienvidindijas baznīca (The Church of South India). Jāņem arī vērā, ka mūsdienās apvienošanos stimulē ne tikai teoloģiska tuvināšanās, bet arī ticīgo skaita mazināšanās, kas motivē atstāt pie malas atšķirības un pragmatiski domāt par cilvēku un naudas resursu taupīšanu. 

Otrais Vatikāna koncils (1962–1965) pavēra ceļu lielākai Romas katoļu baznīcas iesaistei ekumenismā. 1961. gadā pāvests Jānis XXIII (Ioannes XXIII) nodibināja Kristiešu vienības veicināšanas sekretariātu (tagad Kristiešu vienības veicināšanas dikastērijs, Dicastery for Promoting Christian Unity). 1965. gadā pāvests un Konstantinopoles patriarhs savstarpēji atcēla 1054. gadā pasludināto ekskomunikāciju. Koloniālo impēriju sabrukums veicināja lielāku Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas valstu līdzdalību ekumenismā, arī PBP. Tās 1998. gada asamblejā tika pieņemta jauna deklarācija par PBP darbības mērķi – dalībbaznīcām “aicināt vienai otru uz redzamu vienību vienā ticībā un vienā euharistiskā sadraudzībā”. 1999. gadā Pasaules Luterāņu federācija (Lutheran World Federation) un Romas katoļu baznīca parakstīja kopīgu deklarāciju par taisnošanas doktrīnu, kurai 2006. gadā pievienojās Pasaules metodistu konference (World Methodist Conference) un 2017. gadā – Pasaules reformātu baznīcu sadraudzība (World Communion of Reformed Churches). Tas bija solis uz reformācijas laika doktrinālo domstarpību pārvarēšanu. Lai ekumenismā iesaistītu arī tās konfesijas, kuras teoloģisku vai citu iemeslu dēļ nevēlas formālu piederību PBP, 20. gs. beigās tika izveidots Globālais kristiešu forums (Global Christian Forum). Daudzi tā pasākumu dalībnieki ir evaņģelikāļi vai pentakosti. 1973. gadā daudzas Eiropas protestantu baznīcas parakstīja Leienbergas vienošanos; 1991. gadā Anglijas baznīca (anglikāņi) un Vācijas Evaņģēliskā baznīca (Evangelische Kirche in Deutschland) parakstīja Meisenes vienošanos; 1992. gadā vairākas Ziemeļeiropas un Baltijas luterāņu baznīcas un anglikāņu baznīcas izveidoja Porvo sadraudzību (Porvoo Communion), kurai mūsdienās pieder 15 anglikāņu un luterāņu baznīcas. 

PBP ir saskārusies arī ar kritiku – par reliģijas brīvības pārkāpumu nepietiekamu izgaismošanu PSRS, par pārliecīgu vienas politiskas pozīcijas aizstāvēšanu, par protestantu dominanci. 1998. gada PBP asamblejā izveidotā pareizticīgo dalībbaznīcu komisija 2006. gadā publicētā ziņojumā paziņoja, ka pareizticībā PBP pasākumos notiekošās kopīgās lūgšanas nevar tikt uzskatītas par dievkalpojumu. Tāpat komisija vēlreiz atgādināja, ka PBP uzdevums nav formulēt doktrīnas vai viedokļus ētikas jautājumos. Daudzas lielas protestantu denominācijas (piemēram, Dienvidu baptisti un luterāņu Misūri sinode) nav pievienojušās PBP. 1997. gadā Gruzijas Pareizticīgā baznīca izstājās no PBP, 1998. gadā to izdarīja Bulgārijas Pareizticīgā baznīca. 

Pieaugošā daudzveidība konfesiju ietvaros ir jauns pārbaudījums, jo starpkonfesionālo strāvojumu (evaņģelikāļi, harismāti u. c.) piekritēji nereti vieglāk saprotas ar citām konfesijām piederošiem attiecīgo strāvojumu dalībniekiem nekā ar savas konfesijas citiem strāvojumiem. Šie dažādie strāvojumi veido savas starpkonfesionālas struktūras.

Ekumeniskā kustība attīstījās paralēli starptautiskiem politiskās sadarbības centieniem (piemēram, Tautu Savienības izveidei). PBP Aukstā kara gados bija Rietumu un Austrumu sastapšanās telpa, taču vienlaikus to saviem mērķiem centās izmantot konfliktējošās lielvaras. Līdz ar Rietumu koloniālo impēriju sabrukumu PBP un citas ekumeniskās organizācijas iesaistījās dekolonizācijas procesos, mūsdienās – arī apkārtējās vides aizsardzības principu veicināšanā. Lielās ekumeniskās organizācijas sadarbojas ar Apvienoto Nāciju Organizāciju u. c. starptautiskām politiskām organizācijām. Ekumeniskā Tezē kopiena (Communauté de Taizé) piedalās etniskā un reliģiskā izlīguma veicināšanā dažādās valstīs. Tezē kopiena pazīstama arī ar dziedājumiem, kurus pasaulē lieto dažādas konfesijas.

Anglikāņu-luterāņu biedrība (Anglican-Lutheran Society); Apvienotās Bībeles biedrības (United Bible Societies); Eiropas baznīcu konference; Jonas kopiena (Iona Community); Kristiešu vienības veicināšanas dikastērijs; Pasaules Evaņģēliskā alianse; PSKF; Pasaules baznīcu padome; Tezē kopiena.

International Review of Mission International Review of Mission – PBP žurnāls, iznāk kopš 1912. gada; Ecumenical Review – PBP žurnāls, iznāk kopš 1948. gada; Journal of Ecumenical Studies – recenzēts zinātnisks žurnāls, izdod Duquesne University Press (ASV) kopš 1964. gada. 

Sergejs Bulgakovs (Сергей (Сергий) Николаевич Булгаков) – 20. gs. krievu pareizticīgo teologs, kopš 20. gs. 20. gadiem dzīvoja Rietumeiropā un aktīvi piedalījās ekumenismā; Viserts Hofts (Willem Adolph Visser ’t Hooft) – pirmais PBP ģenerālsekretārs, nīderlandiešu reformātu teologs; Džons Mots (John Raleigh Mott) – metodists, PSKF ģenerālsekretārs, 1946. gadā saņēma Nobela miera balvu (Nobels fredspris), piedalījies PBP veidošanā; N. Sēderbloms – Upsālas arhibīskaps, saņēmis Nobela miera balvu, viens no mūsdienu ekumeniskās kustības dibinātājiem; Rožē Šics (Roger Schütz, brālis Rožē) – ekumeniskās Tezē kopienas dibinātājs; Johanness Villebrandss (Johannes Gerardus Maria Willebrands) – nīderlandiešu katoļu kardināls, 1960. gadā iecelts par jaunizveidotā Kristiešu vienības veicināšanas sekretariāta sekretāru, aktīvs attiecību veidotājs ar anglikāņiem un pareizticīgajiem.