Sergejs Bulgakovs bija ekonomists, filozofs, viens no pazīstamākajiem 20. gs. pareizticīgo teologiem. No 1922. gada dzīvoja emigrācijā Prāgā un Parīzē. Aktīvi piedalījās ekumeniskajā kustībā. 

S. Bulgakovs piedzima laukos pareizticīga priestera ģimenē. Viņa dzimtā jau paaudzēm, kopš 16. gs., bija bijuši priesteri. S. Bulgakova attāls radinieks bija metropolīts Makarijs (Макарий), kurš bija slavens baznīcas vēsturnieks. S. Bulgakovs dzimtajā Ļivni studēja garīgajā skolā (Духовное училище, 1881–1884), pēc tam četrpadsmit gadu vecumā iestājās Orlas garīgajā seminārā (Орловская духовная семинария), kas tolaik bija sešgadīga vidējās izglītības mācību iestāde. 1888. gadā S. Bulgakovs pameta šo skolu, jo zaudēja ticību. Viņam vairs nebija intereses kļūt par garīdznieku, un skolotāji nespēja kliedēt viņa šaubas. S. Bulgakovs iestājās Jeļecas klasiskās ģimnāzijas (Елецкая классическая мужская гимназия) septītajā klasē, lai sagatavotos jurisprudences studijām Ķeizariskajā Maskavas Universitātē (Императорский Московский университет), kuras Juridiskajā fakultātē viņš pēc tam mācījās (1890–1894). Kā S. Bulgakovs vēlāk rakstīja, viņu jau tolaik vairāk interesēja literatūra un filozofija. Pēc studijām S. Bulgakovs palika Maskavas Universitātes Politekonomikas un statistikas katedrā (кафедра политической экономии и статистики Московского университета), lai būtu iespējams veidot pasniedzēja karjeru. S. Bulgakovs divus gadus pasniedza politekonomiku Ķeizariskajā Maskavas Komerciālajā institūtā (Московское Императорское коммерческое училище). Tolaik viņš aizrāvās ar marksisma idejām. 1898. gadā S. Bulgakovs devās uz Vāciju, Franciju un Angliju papildināt zināšanas. Viņš sarakstījās ar vācu sociāldemokrātiem par savu topošo disertāciju un iepazinās ar tolaik emigrācijā dzīvojošo krievu marksistu Georgiju Pļehanovu (Георгий Валентинович Плеханов). Pētījums bija paredzēts doktora grāda iegūšanai, taču Maskavas Universitātes Zinātniskā padome (Учёный совет) tam nepiešķīra augstāko novērtējumu. S. Bulgakovs ieguva maģistra grādu.

1901. gadā S. Bulgakovs pārcēlās uz Kijivu, kur tika iecelts par ārkārtas profesoru Kijivas Politehniskajā institūtā (Киевский политехнический институт) un Kijivas Svētā Vladimira Universitātes (Киевский университет им. св. Владимира) privātdocentu. Tajā laikā S. Bulgakovs marksisma vietā sāka aizrauties ar vācu ideālismu un Vladimira Solovjova (Владимир Сергеевич Соловьёв) filozofiju. S. Bulgakovs studentiem lasīja lekcijas par Fjodoru Dostojevski (Фёдор Михайлович Достоевский). 1903. gadā viņš veltīja rakstu krājumam “Ideālisma problēmas” (Проблемы идеализма). No 1904. gada S. Bulgakovs piedalījās žurnāla “Novij putj” (Новый путь) veidošanā, no 1905. gada – žurnāla “Voprosi žizņi” (Вопросы жизни) tapšanā. S. Bulgakovs aicināja veidot Kristīgās politikas savienību (Союз христианской политики), kurai, viņaprāt, nevajadzētu būt partijai, bet biedrībai. Tai vajadzētu veicināt kristīgas sabiedrības veidošanos, apvienot visus kristiešus indivīda politiskajai un ekonomiskajai atbrīvošanai, vērsties pret melnsimtniekiem (Черносотенцы), izvēršot propagandas kampaņu. Šim mērķim, pēc S. Bulgakova domām, vajadzīgs kristīgs dienas laikraksts, un tā viņš kļuva par laikraksta “Narod” (Народ) galveno redaktoru, taču izdevums eksistēja tikai vienu nedēļu pēc 1906. gada Lieldienām, jo tam nebija pietiekama finansējuma. Arī iecerētā Kristīgās politikas savienība palika idejas līmenī. 1906. gadā S. Bulgakovs atgriezās Maskavā un pasniedza gan universitātē, gan Komerciālajā institūtā. Viņš aktīvi iesaistījās V. Solovjova Piemiņas reliģiski filozofiskajā biedrībā (Религиозно-философское общество памяти Вл. Соловьева). Tās locekļi popularizēja V. Solovjova idejas, izveidojot muzeju un lasot lekcijas. S. Bulgakovam bija tuvas attiecības ar Konstitucionāli demokrātiskās partijas (Конституционно-демократическая партия, saīsināti pazīstami kā kadeti) aktīvistiem, lai gan viņš partijā neiestājās. 1907. gadā S. Bulgakovu ievēlēja Valsts Domē (Государственная Дума) kā bezpartejisku deputātu, kurš pozicionēja sevi kā kristīgo sociālistu. 1909. gadā viņš kopā ar filozofiem Nikolaju Berdjajevu (Николай Александрович Бердяев) un Vladimiru Ernu (Владимир Францевич Эрн) iesaistījās izdevniecības “Putj” (Путь) dibināšanā. S. Bulgakova dēla nāve atjaunoja interesi par pareizticību. Drīz pēc tam S. Bulgakovs politisku iemeslu dēļ atstāja Maskavas Universitāti, taču turpināja pasniegt Komerciālajā institūtā. 1913. gadā Maskavas Universitātē viņš aizstāvēja doktora disertāciju politekonomikā, kurā Frīdriha Vilhelma Jozefa Šellinga (Friedrich Wilhelm Joseph Schelling) un V. Solovjova ideju ietekmē ekonomika aplūkota kā universāls process, kuras subjekts ir sofija – pasaules dvēsele, radošā daba, ideālā cilvēce. Oktobra apvērsuma laikā S. Bulgakovs kā laju delegāts piedalījās Krievu pareizticīgās baznīcas koncilā (1917–1918), kurā bija viens no patriarhāta atjaunošanas atbalstītājiem. 1917. gadā viņu Maskavas Universitātē ievēlēja par politekonomikas profesoru. 1918. gadā viņš kļuva par pareizticīgo priesteri. Vēlāk S. Bulgakovs rakstīja, ka tas bija ilgstoša sapņa piepildījums, kuru viņš saskaņā ar savu pārliecību varēja piepildīt tad, kad līdz ar carisma sabrukumu baznīca vairs nebija valsts sistēmas daļa. S. Bulgakovs devās uz Kijivu un tad uz Krimu, kur viņš pabeidza darbu pie grāmatas “Vārda filozofija” (Философия имени, 1953) un sarakstīja grāmatu “Filozofijas traģēdija” (Трагедия философии, 1928). No 1919. līdz 1921. gadam viņš bija politekonomikas profesors Taurijas Universitātē (Таврического университет) Simferopolē, taču tika atlaists līdz ar lielinieku nākšanu pie varas Krimā. 1922. gadā viņu arestēja kā politiski neuzticamu un tā paša gada beigās izsūtīja no valsts bez tiesībām atgriezties. No 1923. līdz 1925. gadam viņš bija Baznīcas tiesību un teoloģijas profesors Kārļa Universitātes (Univerzita Karlova) Krievu juridiskajā fakultātē (Русский юридический факультет) Prāgā. Fakultāti kā privātu mācību iestādi bija izveidojuši krievu emigranti, un to savā protekcijā pārņēma minētā universitāte. 1925. gadā S. Bulgakovs pārcēlās uz Parīzi, kur kļuva par dogmatiskās teoloģijas profesoru Svētā Sergija Pareizticīgās teoloģijas institūtā (L’Institut de théologie orthodoxe Saint-Serge). No 1931. gada viņš bija institūta inspektors, no 1940. gada – dekāns. 1943. gadā, gadu pirms nāves, viņš kļuva par goda doktoru baznīcas vēsturē.

Emigrācijas laikā S. Bulgakovs aktīvi iesaistījās ekumeniskajā kustībā, piedalījās Krievu kristīgo studentu kustības (Русское студенческое христианское движение) darbā.

1897. gadā iznāca S. Bulgakova pirmā grāmata “Par tirgiem kapitālistiskajā ražošanā” (О рынках при капиталистическом производстве). 1900. gadā tika publicēts viņa divsējumu darbs disertācija “Kapitālisms un lauksaimniecība” (Капитализм и земледелие). Tajā S. Bulgakovs analizēja marksistiskās teorijas par kapitālistisko sabiedrību pielietojumu lauksaimniecībā. Viņš aplūkoja Vācijas, Amerikas Savienoto Valstu (ASV), Īrijas, Francijas un Anglijas lauksaimniecības vēsturi un secināja, ka Kārļa Marksa (Karl Marx) teorija pārmērīgi balstās Anglijas ekonomiskajā situācijā un tāpēc nav universāli pielietojama.

Viņa attālināšanās no marksisma labi atspoguļojas krājumā “No marksisma pie ideālisma” (От марксизма к идеализму, 1903), kurā apkopoti 1896.–1903. gadā sacerētie raksti. S. Bulgakovs mainīja attieksmi pret pretrunīgi vērtēto Nikolaju II (Николай II). Viņš turpināja uzskatīt, ka cars ir atbildīgs par Krievijā samilzušajām sociālajām problēmām un revolucionāras situācijas veidošanos, taču neatbalstīja pieaugošo kreiso radikalizāciju Krievijā. Boļševiku apvērsumu 1917. gadā viņš uztvēra negatīvi. Tas parādās dialogos “Dievu dzīrēs” (На пиру богов, iekļauti vairāku autoru krājumā “No dziļumiem”, Из глубины, 1918), kas sarakstīti V. Solovjova 19./20. gs. mijā tapušo “Trīs sarunu” (Три разговора) stilā.

20. un 30. gados sarakstīti S. Bulgakova pazīstamākie teoloģiskie darbi: “Līgavaiņa draugs” (Друг Жениха, 1927), “Jēkaba kāpnes” (Лествица Иаковля, 1929), “Dieva jērs” (Агнец Божий, 1933), “Mierinātājs” (Утешитель, 1936) un citi. Dzīves pēdējos gados nacistu okupētajā Parīzē tapa “Rasisms un kristietība” (Расизм и христианство, tolaik nepublicēts manuskripts, 1942), kurā kā antikristīgs nosodīts antisemītisms, un “Jāņa apokalipse” (Апокалипсис Иоанна, pabeigts īsi pirms nāves). 

Plašas diskusijas izraisīja S. Bulgakova sofioloģija – mācība par dievišķo gudrību. Atsauces uz dievišķo gudrību atrodamas Bībelē (skatīt, piemēram, Sakāmvārdu 8. nodaļu), un vēlāk hellēniskās filozofijas ietekmē jūdaismā un kristietībā bija tālākas teoloģiskas refleksijas par to. S. Bulgakova skatījumā sofija vieno Dievu ar pasauli. Viņš izdala divas sofijas – dievišķo sofiju, kurā radītas visas lietas un kura ir klātesoša trīsvienībā, savukārt radītā sofija ir pasaules dievišķais pamatprincips. Pirmā ir ārpus laika, otrā – īstenojas hronoloģiskā laikā. Sofijā īstenojas pareizticīgās teoloģijas ideja par teozi (θέωσις, theosis) – deifikāciju. S. Bulgakovs kritizēja Rietumu teoloģiju par to, ka tā Dieva attiecības ar pasauli aplūko cēloņu un seku kontekstā. Viņaprāt, mācība par sofiju kā pasaules dvēseli ļauj iztēloties šīs attiecības kā dinamiskas organisma daļu attiecības. S. Bulgakova skatījumā sofijā atklājas dievišķā sievišķais aspekts, jo tā metaforiski ir Dieva Dēla līgava (baznīca), kā arī ideālā radītās pasaules dvēsele – skaistums. S. Bulgakova sofioloģiju oficiāli nosodīja Maskavas patriarhāts (Московская Патриархия) un Krievu pareizticīgā baznīca ārzemēs (Русская Православная Церковь Зарубежом). To kritizēja arī daļa krievu teologu emigrācijā (piemēram, Georgijs Florovskis, Георгий Васильевич Флоровский). Viens no pārmetumiem bija, ka sofija S. Bulgakova teoloģijā kļuvusi par ceturto hipostāzi līdzās trīsvienībai. Otrs daudz kritizēts aspekts bija mācība par visu lietu atjaunošanos, tātad visu atpestīšanu laiku beigās.

S. Bulgakovs bija pazīstams kā ekumenists. Viņaprāt, 1917. gadā sanākušais Krievu pareizticīgās baznīcas koncils uzskatāms par priekšvēstnesi ekumeniskam koncilam, kas jāsasauc, lai pārvarētu Rietumu un Austrumu baznīcu šķelšanos. Kopā ar metropolītu Eilogiju (Евлогий) viņš piedalījās pirmajā ekumeniskajā Ticības un kārtības konferencē (Conference on Faith and Order) Lozannā, kā arī otrajā konferencē Edinburgā. S. Bulgakovs iesaistījās pareizticīgo (galvenokārt Svētā Sergija institūta studenti un pasniedzēji) un anglikāņu (pārsvarā topošie mācītāji no Kembridžas un Oksfordas universitātēm) tikšanās reižu sesijā, kas 1928. gadā pārtapa Svētā Albāna un Sergija sadraudzībā (Fellowship of Saint Alban and Saint Sergius). S. Bulgakova ideja, ka šīs biedrības abu konfesiju dalībnieki varētu piedalīties kopīgā dievgaldā, izraisīja debates. Baznīcas kā mistiskās Kristus miesas robežas, viņaprāt, ir plašākas par kanoniskajām robežām. Uz to norāda arī fakts, ka pareizticība dažādās pakāpēs atzīst arī citu konfesiju sakramentus. S. Bulgakova eklesioloģija veidojusies slavofilu teoloģijas ietekmē, pārņemot no tās ideju par to, ka eklesiālas attiecības vislabāk aplūkot nevis juridiskās, bet garīgās kategorijās (mīlestības saite un garīgā kopība).

S. Bulgakovu uzskata par vienu no slavenākajiem 20. gs. sistemātiskajiem teologiem. Par viņa darbiem interesējušies arī Rietumu teologi, piemēram, Kenterberijas arhibīskaps Rovens Viljamss (Rowan Williams). Viņš sekmēja pareizticīgo iesaisti ekumenismā, pats cenzdamies līdzsvarā saglabāt abus aspektus – vajadzību būt dialogā ar citām konfesijām un pārliecību par to, ka jāsaglabā pareizticīgā identitāte.