Georgijs Florovskis bija krievu pareizticīgo garīdznieks, teologs, vēsturnieks, ekumenists.
Georgijs Florovskis bija krievu pareizticīgo garīdznieks, teologs, vēsturnieks, ekumenists.
G. Florovskis uzauga Odesā. Viņa tēvs bija Odesas garīgā semināra (Одесская духовная семинария) rektors. 1916. gadā Georgijs absolvēja Imperatoriskās Jaunkrievijas universitātes (Императорский Новороссийский университет, tagad Odesas Nacionālā universitāte, Одесский национальный университет) Vēstures un filoloģijas fakultāti.
Jau studiju laikā tika novērtēts G. Florovska talants zinātniskajā darbībā. 1913. gadā viņš ieguva sudraba medaļu par studiju darbu klasiskajā filoloģijā, 1916. gadā – zelta medaļu filozofijā. Tajā laikā G. Florovski ietekmēja Viljama Džeimsa (William James) filozofija un neokantiānisms. Pēc augstskolas absolvēšanas viņš trīs gadus Odesas skolās pasniedza loģiku un filozofiju. 1919. gadā G. Florovskis sāka pasniegt kā privātdocents Imperatoriskajā Jaunkrievijas universitātē. 1920. gadā, Sarkanajai armijai okupējot Krimu, kopā ar ģimeni pārcēlās uz Bulgāriju, kur viņa tēvs līdz dzīves beigām (1928) Sofijā darbojās kā priesteris. G. Florovskis bija viens no daudzajiem krievu intelektuāļiem, kuri vai nu brīvprātīgi, vai piespiedu kārtā pameta Padomju Krieviju. No 1922. gada viņš pasniedza tiesību filozofiju Krievu juridiskajā fakultātē Kārļa Universitātē (Univerzita Karlova) Prāgā un turpināja studēt – 1923. gadā viņš ieguva maģistra grādu, aizstāvot pētījumu par krievu 19. gs. politiskā domātāja Aleksandra Hercena (Александр Иванович Герцен) vēstures filozofiju. 1923. gadā G. Florovskis piedalījās pirmajā Krievu kristīgo studentu kustības (Русское студенческое христианское движение) kongresā, kas notika Čehoslovākijā. Prāgas posmā (1921–1926) G. Florovskis, reaģējot pret teologa Sergeja Bulgakova (Сергей Николаевич Булгаков) aizstāvēto sofioloģiju, izveidoja domubiedru grupu. Tajā studēja baznīcas tēvu uzskatus. Pateicoties šai interesei, G. Florovskim piedāvāja pasniedzēja vietu jaunizveidotajā Svētā Sergija Pareizticīgās teoloģijas institūtā (L’Institut de théologie orthodoxe Saint-Serge) Parīzē. Tur viņš darbojās no 1926. līdz 1939. gadam un pēc Otrā pasaules kara. Kara gadus G. Florovskis pavadīja Belgradā, strādājot kā skolas kapelāns. 1932. gadā viņu ordinēja par priesteri (Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā). G. Florovskis iesaistījās ekumeniskajā kustībā un piedalījās Pasaules Baznīcu padomes (World Council of Churches) tapšanā. 1948. gadā viņš devās uz ASV, kur ieguva dogmatiskās teoloģijas un patroloģijas profesora un vēlāk arī dekāna vietu Svētā Vladimira pareizticīgo garīgajā seminārā (Свято-Владимирская православная духовная семинария) Ņujorkā. Vienlaikus viņš pasniedza teoloģiju Kolumbijas Universitātē (Columbia University, 1951–1953) un Ūnijas teoloģiskajā seminārā (Union Theological Seminary, 1951–1956), kā arī bija vieslektors vairākās mācību iestādēs. No 1956. līdz 1964. gadam viņš bija Austrumu baznīcas vēstures profesors Hārvarda Universitātē (Harvard University). Dzīvojot ASV, G. Florovskis sarakstīja vairāk nekā 50 darbus. Viņš turpināja piedalīties Pasaules Baznīcu padomes darbā, būdams gan tās asambleju delegāts, gan iesaistīdamies tās pārvaldes institūcijās. Savu darba slodzi Pasaules Baznīcu padomē viņš samazināja 1961. gadā, atsakoties no tās Izpildkomitejas locekļa amata, bet paliekot Ticības un kārtības komitejā (Faith and Order Commission). No 1964. gada līdz 1972. gadam G. Florovskis strādāja par profesoru Prinstonas Universitātes (Princeton University) Slāvistikas katedrā, pēc tam turpināja tur pasniegt baznīcas vēsturi kā vieslektors.
Emigrācijā G. Florovskis iesaistījās Eirāzijas kustībā, kas uzskatīja Krieviju kā no Eiropas un Āzijas ģeopolitiski un kultūras ziņā atšķirīgu civilizāciju, un bija viens no autoriem 1921. gadā Sofijā iznākušajā rakstu krājumā “Iziešana uz Austrumiem” (Исход к Востоку), kas tiek uzskatīts par kustības manifestu. Tomēr viņa dalība kustībā nebija ilga. 20. gadu beigās G. Florovskim izveidojās ideoloģisks konflikts ar kustības līderiem. Viņš apgalvoja, ka viņi uzdod pareizus jautājumus, bet sniedz nepareizas atbildes. Kritika pausta rakstā “Eirāziskais kārdinājums” (Евразийский соблазн, 1928). 30. gados publicētas viņa Parīzē lasītās patristikas vēstures lekcijas: “4. gs. Austrumu tēvi” (Восточные отцы IV века, 1931) un “5.–8. gs. Bizantijas tēvi” (Византийские отцы V–VIII веков, 1933).
Teoloģijā G. Florovskis pieteica ideju par neopatristisku sintēzi – atgriešanos pie baznīcas tēviem. Paralēli tai 20. gs. pirmajā pusē atjaunotā interese par patristiku bija arī katolicismā, kas sagatavoja ceļu Otrajam Vatikāna koncilam (1962–1965). Atšķirībā no daudziem saviem protestantu kolēģiem, piemēram, Ādolfa fon Harnaka (Adolf von Harnack), kristietības hellenizāciju viņš uzskatīja par pozitīvu fenomenu. G. Florovskis apgalvoja, ka nav pamata Jēzus sākotnējo mācību pretstatīt hellēnismam, jo Jēzus laika jūdaisms atradās tā ietekmē. Hellēnisma lomas akcentēšana viņa skatījumā nenozīmēja hellēņu kultūras glorifikāciju, jo baznīcas tēvi to kristianizēja un izveidoja jaunu hellēņu filozofijas versiju. G. Florovskis kritizēja līdzšinējo krievu pareizticīgo teoloģiju par ļaušanos Rietumu ietekmei un par attālināšanos no pareizticības klasiskajiem liturģiskajiem resursiem un baznīcu tēvu teoloģijas. Šī pozīcija parādās viņa atkārtoti izdotajā darbā “Krievu teoloģijas ceļi” (Пути русского богословия, 1937). Grāmata tika pretrunīgi vērtēta – sākot no sajūsmai līdz kritikai, ka autors vienpusīgi uztver Rietumus kā monolītu veidojumu (filozofs Nikolajs Berdjajevs, Николай Александрович Бердяев). G. Florovskis kritizēja savu kolēģi S. Bulgakovu par sofioloģijas mācību un par priekšlikumu praktizēt daļēju dievgalda kopību ar anglikāņiem Svētā Albāna un Sergija sadraudzībā (Fellowship of Saint Alban and Saint Sergius).
Pareizticīgo iesaisti ekumenismā G. Florovskis uzskatīja par misionāru uzdevumu, iespēju citas konfesijas iepazīstināt ar pareizticīgo tradīciju. Viņš kritizēja dogmatisku minimālismu – uzskatu, ka, lai konfesijas vienotos, vajag pēc iespējas plašāku, iekļaujošāku doktrinālo platformu. G. Florovskim ekumenisms nozīmēja iespēju atgriezties pie sākotnējās, nesadalītās baznīcas. Viņš bija pret “zaru teoriju” (branch theory), kas dažādās konfesijas uzskata par vienlīdzīgām kristietības pamatideju izpausmēm. Vienlaikus G. Florovskis domāja, ka baznīcas garīgās robežas ir plašākas par kanoniskajām. Viņa uzskats, ka uzticība baznīcas tradīcijai ir nevis mehāniska baznīcas tēvu mācības atkārtošana, bet šodienas pieredze, pavēra ceļu dialoģiskai pieejai.
G. Florovskim bija liela nozīme – gan pārstāvot pareizticīgos ekumeniskajā kustībā, gan veicinot teoloģisko izglītību. Sākot strādāt Svētā Vladimira pareizticīgo garīgajā seminārā Ņujorkā, viņš to pacēla jaunā akadēmiskā līmenī. 1952. gadā G. Florovskis uzsāka semināra akadēmiskā žurnāla Saint Vladimir’s Theological Quarterly publicēšanu. G. Florovskis bija viens no spilgtākajiem 20. gs. pareizticīgo teologiem.
1937. gadā Sentendrūsas Universitāte (University of St Andrews) Edinburgā G. Florovskim piešķīra goda doktora grādu. 1950. gadā to piešķīra arī Bostonas Universitāte (Boston University). Novērtējot viņa nopelnus ekumenismā, 1954. gadā G. Florovski ievēlēja par ASV Nacionālās baznīcu padomes (National Council of Churches) prezidentu. 1973. gadā, godinot viņu 80 gadu jubilejā, Pontifikālais Austrumu studiju institūts (Pontifical Institute for Oriental Studies) izdeva īpašu rakstu krājumu.
Valdis Tēraudkalns "Georgijs Florovskis". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/240852-Georgijs-Florovskis (skatīts 26.09.2025)