Tiesību filozofija pēta tiesību ideju (būtību), tiesību izcelšanos, mērķi, uzbūvi, sabiedrisko nozīmību un vispārsaistošā spēka pamatojumu.
Tiesību filozofijā tiek skaidrots tiesību jēdziens, meklētas tiesību un likuma (dabisko tiesību un pozitīvo tiesību) savstarpējās sakarības. Atšķirībā no tiesību dogmatikas, kas tiesības pēta interni jeb konkrētās pastāvošo tiesību sistēmas ietvarā, tiesību filozofija paredz eksternu (ārēju, tādu, kas nav sasaistīts ar konkrētu spēkā esošo tiesību sistēmu) skatījumu uz tiesībām, kas rada iespēju kritiski analizēt konkrētā valstī spēkā esošās tiesības. Tiesību filozofijas uzdevums ir noskaidrot, kādām jābūt pareizām, ideālām tiesībām, par tiesību pareizības kritērijiem izvirzot noteiktas vērtības un/vai tiesību mērķi. Galvenā tiesību pareizības pazīme un kritērijs pozitīvo tiesību novērtēšanai ir taisnīgums, kas ir viens no centrālajiem tiesību filozofijas problēmjautājumiem. Tiesību filozofijā izstrādātas vairākas taisnīguma teorijas (aprakstošās, procesuālās un materiālās taisnīguma teorijas), kas atšķirīgi skaidro taisnīguma jēdzienu un piedāvā dažādus taisnīguma īstenošanas veidus. Tiesību filozofijā tiek uzstādīti tiesību ideāli un mērķi un meklēts pamatojums tiesību spēkā esamībai. Tiesību filozofijas problēmjautājumi ir arī jēdzieni “cilvēka cieņa”, “brīvība”, “vienlīdzība”, “īpašums”, “sods”, “tiesiskā drošība”, “vispārējais labums”. Nozīmīgs tiesību filozofijas izpētes jautājums ir tiesību un morāles attiecības, to nošķiršanas iespējas un nepieciešamība.