Tiesību filozofija pēta tiesību ideju (būtību), tiesību izcelšanos, mērķi, uzbūvi, sabiedrisko nozīmību un vispārsaistošā spēka pamatojumu.

Tiesību filozofijā tiek skaidrots tiesību jēdziens, meklētas tiesību un likuma (dabisko tiesību un pozitīvo tiesību) savstarpējās sakarības. Atšķirībā no tiesību dogmatikas, kas tiesības pēta interni jeb konkrētās pastāvošo tiesību sistēmas ietvarā, tiesību filozofija paredz eksternu (ārēju, tādu, kas nav sasaistīts ar konkrētu spēkā esošo tiesību sistēmu) skatījumu uz tiesībām, kas rada iespēju kritiski analizēt konkrētā valstī spēkā esošās tiesības. Tiesību filozofijas uzdevums ir noskaidrot, kādām jābūt pareizām, ideālām tiesībām, par tiesību pareizības kritērijiem izvirzot noteiktas vērtības un/vai tiesību mērķi. Galvenā tiesību pareizības pazīme un kritērijs pozitīvo tiesību novērtēšanai ir taisnīgums, kas ir viens no centrālajiem tiesību filozofijas problēmjautājumiem. Tiesību filozofijā izstrādātas vairākas taisnīguma teorijas (aprakstošās, procesuālās un materiālās taisnīguma teorijas), kas atšķirīgi skaidro taisnīguma jēdzienu un piedāvā dažādus taisnīguma īstenošanas veidus. Tiesību filozofijā tiek uzstādīti tiesību ideāli un mērķi un meklēts pamatojums tiesību spēkā esamībai. Tiesību filozofijas problēmjautājumi ir arī jēdzieni “cilvēka cieņa”, “brīvība”, “vienlīdzība”, “īpašums”, “sods”, “tiesiskā drošība”, “vispārējais labums”. Nozīmīgs tiesību filozofijas izpētes jautājums ir tiesību un morāles attiecības, to nošķiršanas iespējas un nepieciešamība.

Tiesību filozofijā ietvertas vairākas atšķirīgas un nereti pat savstarpēji pretrunīgas tiesību skolas un teorijas, kas dažādi definē tiesības, to būtību un spēkā esamības pamatojumu. Senākā un ietekmīgākā no tām ir dabisko tiesību skola (sengrieķu filozofs Aristotelis, Ἀριστοτέλης, Senās Romas filozofs Cicerons, Marcus Tullius Cicero, itāļu filozofs un teologs Akvīnas Toms, Thomas Aquinas, nīderlandiešu jurists un filozofs Hugo Grocijs, Hugo Grotius, vācu jurists, vēsturnieks un filozofs Zamuēls fon Pufendorfs, Samuel von Pufendorf, angļu filozofi Tomass Hobss, Thomas Hobbes, un Džons Loks, John Locke, franču filozofs un jurists Monteskjē, Montesquieu, vācu filozofs Imanuels Kants, Immanuel Kant, u. c.), kuras aizsākumi meklējami sengrieķu filozofijā, bet jaunākās teorijas izveidojās 20. gs. (vācu tiesību filozofi Rūdolfs Štammlers, Karl Eduard Julius Theodor Rudolf Stammler, un Gustavs Radbruhs, Gustav Radbruch, amerikāņu jurists un filozofs Ronalds Dvorkins, Ronald Myles Dworkin, u. c.)

Kā alternatīva dabisko tiesību skolas piedāvātajai tiesību izpratnei 18. gs. radās vēsturiskā tiesību skola (vācu juristi Gustavs fon Hugo, Gustav von Hugo, Frīdrihs Karls fon Savinjī, Friedrich Carl von Savigny, un Georgs Frīdrihs Puhta, Georg Friedrich Puchta, u. c.) un utilitārisma tiesību teorija (angļu filozofs un jurists Džeremijs Bentems, Jeremy Bentham, angļu filozofs Džons Stjuarts Mills, John Stuart Mill, u. c.).

19. gs. par dominējošo tiesību doktrīnu kontinentālajā Eiropā kļuva tiesību pozitīvisms (angļu jurists Džons Ostins, John Austin, vācu – Karls Bergboms, Carl Bergbohm, austriešu un amerikāņu jurists un filozofs Hanss Kelzens, Hans Kelsen), kura tiesību jēdziena skaidrojums no dabisko tiesību izpratnes atšķīrās formālā ziņā. Saturiski dabisko tiesību skolai, kas aizstāvēja individuālistiski liberālas vērtības (piemēram, formālo vienlīdzību un līgumu brīvības principu), var pretnostatīt sociālistisko tiesību skolu (angļu filozofi Tomass Mors, Thomas More, un Roberts Ovens, Robert Owen, itāļu – Tomazo Kampanella, Tommaso Campanella, franču – Šarls Furjē, François Marie Charles Fourier, vācu – Kārlis Markss, Karl Heinrich Marx, un Frīdrihs Engelss, Friedrich Engels, krievu politiskais un valsts darbinieks Vladimirs Ļeņins, Владuмир Ильuч Лeнин, latviešu jurists un politiskais darbinieks Pēteris Stučka, padomju jurists Jevgeņijs Pašukanis, Евгений Брониславович Пашуканис, u. c.), kuras pārstāvji priekšplānā izvirzīja kolektīvi egalitāras vērtības (piemēram, faktisko vienlīdzību un sociālo taisnīgumu).

Mūsdienās kontinentālajā Eiropā par dominējošo tiesību skolu tiek uzskatīta vērtību jurisprudence (vācu tiesību filozofs Karls Larencs, Karl Larenz, Jozefs Esers, Joseph Esser, vācu jurists Teodors Fīvegs, Theodor Viehweg), kas veidojusies no interešu jurisprudences (vācu juristi Rūdolfs fon Jērings, Rudolph von Jhering, un Filips Heks, Philipp Heck). Vērtību jurisprudence aiz juridiskajiem jēdzieniem saskata vērtības, kuru garantēšana un aizsardzība tiek atzīta par tiesību piemērošanas galveno mērķi.

Tiesību filozofijas pamatproblēmas tiek risinātas arī ar vairāku citu doktrīnu un teoriju palīdzību, piemēram, psiholoģiskā tiesību skola (poļu un krievu filozofs un jurists Leons Petražickis, poļu Leon Petrażycki, krievu Лев Иосифович Петражицкий), brīvo tiesību skola (vācu juristi Oskars Bīlovs, Oskar Robert Arthur von Bülow, un Hermanis Ulrihs Kantorovičs, Hermann Ulrich Kantorowicz, u. c.), solidārisma teorija (franču jurists Leons Digī, Léon Duguit), eksistenciālisma tiesību teorija (vācu juristi Verners Maihofers, Werner Maihofer, un Ērihs Fehners, Erich Fechner), neopozitīvisms (angļu jurists Herberts Laionels Adolfuss Hārts, Herbert Lionel Adolphus Hart) un citas. Līdzīgi kā filozofiju, arī tiesību filozofiju var iedalīt tiesību ontoloģijā (mācībā par tiesību esamību), tiesību gnozeoloģijā (tiesību izziņas teorijā) un tiesību aksioloģijā (mācībā par tiesību vērtībām). Būtisku tiesību filozofijas daļu veido dažādu tās skolu un teoriju vēsture, kas hronoloģiskā ziņā var tikt iedalīta senatnes, viduslaiku, jauno laiku un mūsdienu tiesību filozofijā.

Tiesību filozofijas radītās atziņas nereti tiek piemērotas praksē, ar laiku kļūstot par tiesību dogmatikas daļu. Atsevišķām tiesību normām (it īpaši konstitucionālajās tiesībās un cilvēktiesībās) piemīt tik augsts abstrakcijas līmenis, ka bez tiesībfilozofiskiem apsvērumiem (piemēram, izvērtējot samērīgumu starp tiesību mērķi un tā sasniegšanai izvēlētajiem līdzekļiem) tās nebūtu iespējams piemērot. Tiesību filozofijā tiek izskaidrotas un arī kritizētas spēkā esošās tiesības. Tiesības ir ļoti kompleksa parādība, kuru dažādo aspektu pētīšanai izveidojušās vairākas tiesību zinātnes apakšnozares (tiesību teorija, juridiskās metodes mācība, tiesību vēsture, tiesību socioloģija, tiesību dogmatika u. c.), sadrumstalojot tiesību izpratni. Tiesību filozofijas uzdevums ir rast tiesību būtības skaidrojumu, savienojot un sistematizējot dažādos tiesību aspektus un sintezējot vienotu un pilnīgu tiesību izpratni. Tiesību filozofija padara spēkā esošo tiesību kritisko analīzi par iespējamu, piedāvājot kritērijus (piemēram, taisnīgums, cilvēka cieņa, vispārējais labums u. tml.) tiesību pareizības novērtēšanai. Tiesību filozofijas uzdevums ir izglītot juristus, lai viņi nebūtu vienkārši “tiesību mehāniķi” vai “subsumpcijas automāti” (vācu Rechtsautomat), bet gan vispusīgi izglītoti, domājoši un atbildīgi sabiedrības locekļi. 

Tiesību filozofija ir izteikti starpdisciplināra, un arī mūsdienās zinātniskajā literatūrā pastāv polemika par tiesību filozofijas disciplināro statusu. Kopš Eiropas filozofijas pirmsākumiem (sākot vismaz ar sengrieķu klasiskās filozofijas periodu – no 5. gs. p. m. ē.) tiesību filozofija netika izšķirta kā patstāvīga nozare, bet gan tika uzskatīta par klasiskās filozofijas disciplīnu, taču no 19. gs. tā šo nozīmi zaudēja. Šajā laikā sākās tiesību un tiesību zinātnes diferenciācija jeb specializācijas process (pieaugot tiesiskā regulējuma apjomam Eiropas valstīs, tiesības un līdz ar to arī tiesību zinātne tika iedalīta arvien šaurākās apakšnozarēs), kā rezultātā tiesību filozofija nostiprinājās kā patstāvīga juridiska disciplīna līdzās tiesību teorijai, tiesību socioloģijai un vispārējai valsts zinātnei. Tiesību zinātnē tiesību filozofija visciešāk saistīta ar tiesību teoriju, un šīs apakšnozares nošķiršanai nepastāv stingri kritēriji.

Tiesību filozofijai raksturīgs metodoloģisks duālisms, kas nošķir esamību (to, kas ir) no jābūtības (tā, kam vajadzētu būt). Tiesību filozofijā pieņemts uzskatīt, ka ideālās tiesības (jābūtības principus) dedukcijas ceļā var atvasināt no citiem jābūtības principiem, nevis indukcijas ceļā izsecināt no reālās esamības faktiem. Augstākie jābūtības principi nav pierādāmi, tie ir aksiomātiski. Tiesību filozofijā tiek pētīti iespējamie un vēlamie tiesību mērķi, noskaidroti nepieciešamie līdzekļi to sasniegšanai un izvērtētas iespējamās sekas. Tiesību filozofijā tiek izmantotas refleksijas, kritiskā analīzes, diskursa analīzes un citas zinātniskās pētniecības metodes.

Tiesību filozofijas jēdziena veidošanos un nostiprināšanos par patstāvīgu virzienu saista ar vācu filozofu Georgu Vilhelmu Frīdrihu Hēgeli (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) un viņa 1820. gadā publicēto “Tiesību filozofijas pamatlīnijas jeb dabisko tiesību un valsts zinātnes pamati” (Die Grundlinien der Philosophie des Rechts oder Naturrecht und Staatswissenschaft im Grundrisse). Līdz 19. gs. tiesību filozofija pastāvēja kā dabisko tiesību mācība – tiesību izpratnē dominēja tiesību jābūtības sfēra (ideālo tiesību meklējumi, lielā mērā norobežojoties no tiesiskās realitātes). Tiesības tika uztvertas kā saprātā (vai arī dabiskajā kārtībā vai dievišķajā kārtībā) balstītas normas, to uzdevums bija mainīt īstenību (realitāti) un pārveidot pastāvošo kārtību, tuvojoties noteiktajiem ideāliem. Pavērsiens tiesību filozofijas attīstībā bija I. Kanta izziņas teorija un kritiskā filozofija. I. Kanta tīrā prāta kritika pierādīja, ka saprāts nav gatavu un formulētu ētisku un estētisku normu krājums, bet gan instruments zināšanu iegūšanai par šādām normām. Tādējādi arī pareizās vai ideālās tiesības rodas, tīro saprātu piemērojot konkrēti dotajam, t. i., konkrētajam laikam un telpai. 19. gs. arvien vairāk pievērsās reālistiskai tiesību izpratnei, kas bija orientēta uz esamības sfēru, respektīvi, uz tiesībām kā sabiedrībā un valstī pastāvošo kārtību. Empīriska pieeja tiesībām raksturīga gan vēsturiskai tiesību skolai, gan tiesību pozitīvismam, gan tiesību reālisma teorijām (amerikāņu juristi Džons Čipmens Grejs, John Chipman Gray, Olivers Vendels Holmss, Oliver Wendell Holmes jr., un Karls Nikersons Levelins, Karl Nickerson Llewellyn, u. c.), uz to balstās arī tiesību socioloģija. Tiesību kodifikācijas vilnis (sākot ar 18. gs. otro pusi, ilga visu 19. gs., un turpinājās arī 20. gs.), pakāpeniski iekļaujot tiesības rakstītos, valsts izdotos likumos (piemēram, Maksimiliāna Bavārijas civilkodekss, Codex Maximilianeus Bavaricus civilis, 1756; Vispārējo Prūsijas valstu zemju tiesību kodekss, Das Allgemeine Landrecht für die Preußischen Staaten, 1794; Francijas Civilkodekss, Code civil, 1804; Austrijas Civillikums, Ősterreihisches Zivilgesetz, 1811, u. c.), veicināja tiesību zinātniskās pieejas maiņu. Tiesību izpratnē arvien vairāk ieviesās subjektīvisms un relatīvisms (tiesību pareizības kritērijus padarot atkarīgus no konkrētajā valstī spēkā esošajām tiesībām, noraidot šo kritēriju universālo raksturu).

20. gs. tiesību filozofija attīstība turpinājās divos virzienos: gan pārskatot un modificējot iepriekšējās tiesību filozofijas doktrīnas un teorijas (piemēram, neokantisms, neohēgelisms, neopozitīvisms, dabisko tiesību atdzimšanas teorijas), gan arī veidojot pavisam jaunas tiesību koncepcijas (piemēram, eksistenciālisma tiesību teorija, tiesību antropoloģija, institucionālisma teorija u. c.). 21. gs. arvien aktuālāki kļūst starpdisciplināri pētījumi, sasaistot tiesību filozofiju ar citām sociālajām, humanitārajām un dzīvības zinātnēm.

Eiropā tiesību filozofija lielākoties tiek docēta un pētīta universitāšu juridiskajās fakultātēs. Atsevišķās universitātēs nodibināti institūti, kas nodarbojas ar tiesību filozofijas pētniecību.

Vīnes Universitātes Tiesību filozofijas institūts (Universität Wien, kopš 1365, Rechtswissenschaftliche Fakultät, Institut für Rechtsphilosophie); Karla-Francena Grācas Universitātes Tiesību zinātnes pamatu institūts (Karl-Franzens-Universität Graz, kopš 1585. gada, Institut für Rechtswissenschaftliche Grundlagen); Alberta-Ludviga Freiburgas Universitātes Valstszinātnes un tiesību filozofijas institūts (Albert-Ludwigs-Universität Freiburg, kopš 1457. gada, Rechtswissenschaftliche Fakultät, Institut für Staatswissenschaft & Rechtsphilosophie); Gētes Frankfurtes pie Mainas Universitātes Kriminālzinātņu un tiesību filozofijas institūts (Goethe-Universität Frankfurt am Main, kopš 1914. gada, Institut für Kriminalwissenschaften und Rechtsphilosophie); Georga-Augusta Getingenes Universitātes Tiesību vēstures, tiesību filozofijas un salīdzinošo tiesību institūts (Georg-August Universität Göttingen, kopš 1737. gada, Juristische Fakultät, Institut für Rechtsgeschichte, Rechtsphilosophie und Rechtsvergleichung).

Rechtsphilosophie – Zeitschrift für Grundlagen des Rechts (izdevējs Verlag C. H. Beck, kopš 2015. gada); Legal Theory (izdevējs Cambridge University Press, kopš 1995. gada); Law and Philosophy. An International Journal for Jurisprudence and Legal Philosophy (izdevējs Springer, kopš 1982. gada).