Šī ir jēdziena “tiesības” objektīvā nozīme – visu tiesisko priekšrakstu kopums (jēdzienu “tiesības” lieto arī tā subjektīvajā nozīmē – no tiesību normām izrietošās personas subjektīvās tiesības).

Lai gan veikti neskaitāmi mēģinājumi definēt tiesības, tomēr vācu filozofa Imanuela Kanta (Immanuel Kant) atziņa, ka juristi vēl meklē tiesību jēdzienu, joprojām ir aktuāla. Tas, ka nav iespējams sniegt visaptverošu tiesību definīciju, ir saistīts ar šā fenomena filozofiskās, ideoloģiskās un praktiskās pielietošanas daudzskaitlīgajām dimensijām. Tikai izprotot tiesiskās sistēmas būtību un funkcionēšanu, var aptvert un izprast jēdziena “tiesības” patieso saturu.

Tiesiskā sistēma ir tāda sistēma, kas ietver sevī visplašākos jautājumus, kas saistīti ar tiesībām attiecīgajā valstī: visas šīs valsts sabiedrības juridiskos fenomenus, arī tiesību (t. sk. arī tiesību sistēmu) un institucionālos jautājumus. Tiesiskā sistēma aptver:

1. visus tiesību avotus, arī tiesību aktus, kas pieņemti (izdoti) vai kā citādi ir saistoši valstī;
2. visas institūcijas, kas kaut kādā veidā saistītas ar tiesību normu piemērošanu (gan tiesu, gan administratīvās institūcijas);
3. visu to tiesisko attiecību kopumu, kas radies un pastāv šajā sistēmā.

Tiesību sistēma ir viena no tiesiskās sistēmas daļām, kas sastāv no tiesību normām (gan rakstītajām, gan nerakstītajām). Tiesību norma ir tiesību sistēmas mazākais veidojošais elements. Tiesību normu kopums, kas regulē līdzīgas tiesiskās attiecības, kas saistītas patstāvīgā grupā, veido tiesību institūtu (piemēram, vēlēšanu institūts, Valsts prezidenta institūts, lēmuma apstrīdēšanas institūts, vecāku varas institūts); tiesību institūti, kas attiecas uz līdzīgu tiesisko attiecību regulējumu, veido tiesību (apakšnozares) nozares.

Kontinentālās Eiropas tiesību saimē tiesību sistēmu iedala privātajās un publiskajās tiesībās. Pie privātajām tiesībām pieder tādas tiesību nozares (apakšnozares) kā, piemēram, civiltiesības, ģimenes tiesības, mantojuma tiesības, komerctiesības; pie publiskajām tiesībām –, piemēram, konstitucionālās tiesības, cilvēktiesības, krimināltiesības, administratīvās tiesības, finanšu tiesības, civilprocess, kriminālprocess, administratīvais process. Rakstītās tiesību normas veido likumdošanas sistēmu, kas ir tiesību sistēmas sastāvdaļa. Tiesību saime (loks) ir vairāku valstu tiesisko sistēmu, kas ir līdzīgas pēc savām vēsturiskajām, ģeogrāfiskajām, politiskajām, reliģiskajām vai citām iezīmēm, kopums (piemēram, Rietumu tiesību loks, kas sastāv no kontinentālās Eiropas tiesību saimes, romāņu–ģermāņu tiesību saimes un angloamerikāņu tiesību saimes, Islāma tiesību loks, sociālistisko tiesību loks u. c.).

Tiesības pēta tiesību zinātne. Ir divas pamatmetodes, ar kuru palīdzību noskaidro tiesību saturu:

1. interpretācija (iztulkošana) – interpretācija ir tekstuāla zinātne, un tā kā daļa tiesību sastāv no rakstītām tiesību normām, tad šo tiesību daļu pēta, pielietojot interpretācijas metodi, kurai ir četras apakšmetodes: gramatiskā, sistēmiskā, teleoloģiskā un vēsturiskā metode;
2. konkretizācija – to tiesību daļu, kas sastāv no nerakstītām (nepozitivizētām) tiesību normām (vispārējie tiesību principi) noskaidro ar konkretizācijas metodes palīdzību.

Bez tam tiesību satura noteikšanai izmanto arī tādas zinātniski pētnieciskās metodes kā:

1. sistēmiskā metode – tiesību saturs tiek noskaidrots analizējot kādu tiesību institūta saturu no sistēmas skatupunkta;
2. vēsturiskā metode – tiesību saturs tiek noskaidrots analizējot to no vēsturiskās attīstības perspektīvas;
3. salīdzinošā metode – tiesību saturs tiek noskaidrots salīdzinot dažādus tiesību institūtus;
4. induktīvā metode – tiesību saturs tiek noskaidrots pētot tiesību institūtu no individuālās perspektīvas uz vispārīgo;
5. deduktīvā metode – tiesību saturs tiek noskaidrots pētot tiesību institūtu no vispārīgās perspektīvas uz individuālo.

Tiesību pētnieki, meklējot tiesību jēdzienu, neskatoties uz to, ka katram piemīt individuāla tiesību izpratne, nereti nonāk pie līdzīgiem rezultātiem. Par tiesībām līdzīgi domājošu tiesībnieku uzskati – līdzīgas tiesību izpratnes, rada un veido tiesību skolas jeb tiesību doktrīnas. Tiesību izpratne ir cilvēka mērķtiecīgas domāšanas procesa rezultāta atspoguļojums, kas ietver sevī tiesību aptveršanu, uztveršanu (novērtējumu) un attieksmi pret tiesībām. Tiesību izpratne ir subjektīva jeb oriģināla, tās objekts ir no tiesību normas līdz tiesībām visplašākajā teritoriālajā kontekstā; tiesību izpratnes saturs ir subjekta zināšanas par tiesībām. Jo persona ir vairāk domājusi par tiesībām, jo tās zināšanas par tiesībām ir plašākas, jo personas tiesību izpratne ir dziļāka un pilnveidīgāka.

Laika gaitā, apvienojot dažādu tiesībnieku līdzīgos uzskatus par tiesībām, izveidojušās vairākas tiesību skolas jeb tiesību doktrīnas. Nozīmīgākās no tām: dabisko tiesību, vēsturiskā tiesību, juridiskā pozitīvisma, normatīvisma, psiholoģiskā tiesību un socioloģiskā tiesību doktrīna.

Dabisko tiesību doktrīna (latīņu ius naturale; dabastiesiskā tiesību izpratne) aizsākās Senajā Grieķijā un Senajā Romā (Dēmokrits, Δημόκριτος ο Αβδηρίτης; Sokrats, Σωκράτης; Platons, Πλάτων); viduslaikos ievērojamākais pārstāvis bija Akvīnas Toms (Sanctus Thomas Aquinas), jaunajos laikos – nīderlandiešu jurists un filozofs Hugo Grocijs (latīņu Hugo Grotius), franču filozofs un rakstnieks Žans Žaks Ruso (Jean Jacques Rousseau), angļu filozofi Tomass Hobss (Thomas Hobbes) un Džons Loks (John Locke), franču filozofs un rakstnieks Voltērs (Voltaire), nīderlandiešu filozofs Benedikts Spinoza (Benedictus de Spinoza), franču filozofs apgaismotājs, tiesību zinātnieks un rakstnieks Monteskjē (Montesquieu), I. Kants, vācu tiesību filozofs Rūdolfs Štamlers (Rudolf Stammler). Šīs tiesību skolas pārstāvji atšķirīgos laika posmos uzskatīja, ka tiesības rodas no dabas, Dieva, cilvēka sirdsapziņas, taisnības vai saprāta.

Dabisko tiesību idejas attīstības pamatposmi:

1. senākais posms – no sofistu mācībām, ap 5. gs. p. m. ē., līdz 17. gs.;
2. dabisko tiesību doktrīnas izveidošanās – 17.–19. gs.;
3. dabisko tiesību renesanse – atdzimšana 20. gs. sākums un tālākā attīstība.

Dabisko tiesību doktrīnas pamatpostulāti:

1. pastāv dabiskas un neatņemamas cilvēka tiesības – tās pastāv nerakstītā veidā, neatkarīgi no valsts varas un tās pieņemtajām pozitīvajām tiesībām;
2. pastāv atšķirība starp jēdzieniem “likums” un “tiesības”, “dabiskās tiesības” un “pozitīvās tiesības”;
3. dabiskās tiesības ir tiesību normas pēc savas struktūras un morāliskas normas pēc sava satura – tiek konceptuāli savienotas tiesības un morāle;
4. dabiskās tiesības prevalē pār pozitīvajām tiesībām un nosaka to saturu.

Vēsturiskā tiesību doktrīna izveidojās Vācijā 18.–19. gs. mijā – vācu juristi Gustavs Hugo (Gustav Hugo) un Georgs Frīdrihs Puhta (Georg Friedrich Puchta), vācu jurists un vēsturnieks Frīdrihs Karls fon Saviņjī (Friedrich Carl von Savigny) – kā pretreakcija dabisko tiesību skolai, kura sāka stagnēt sākotnējā kļūdainā pieņēmuma dēļ, ka dabiskās tiesības ir kas sastindzis, nemainīgs, neatkarīgs no valsts attīstības un laika. Vēsturiskās tiesību izpratnes pārstāvji uzskatīja, ka tiesības rodas no tautas – laika gaitā tautas vēsturiskās dzīves objektīvā procesā. Vēsturiskās tiesību doktrīnas postulāti:

1. nav dabisko tiesību, bet ir tikai konkrētā valstī spēkā esošās tiesības;
2. tiesības nav nekas sastindzis un nemainīgs, tās mainās līdzi vēsturiskajai attīstībai;
3. tiesības dzimst attīstības gaitā no tautas;
4. paražu tiesībām ir galvenā nozīme – tās rodas no pašas tautas un ir prioritāras pret likumiem.

Juridiskā pozitīvisma doktrīna (pozitīvistiskā tiesību izpratne) arī aizsākās kā opozīcija dabisko tiesību doktrīnai (angļu tiesību teorētiķis Džons Ostins, John Austin; angļu filozofs un jurists Džeremijs Bentams, Jeremy Bentham; britu tiesību filozofs H. L. A. Hārts, Herbert Lionel Adolphus Hart). Šīs tiesību skolas pārstāvji uzskatīja, ka tiesības rodas no rakstītajiem valsts izdotajiem normatīvo tiesību aktu tekstiem. Juridiskā pozitīvisma doktrīnas pamatpostulāti:

1. tiesības ir rakstīto (pozitīvo) valsts izdoto tiesību normu kopums – slēgta sistēma;
2. likums un tiesības ir viens un tas pats, jo visas tiesības atrodamas tikai un vienīgi likumos (normatīvajos tiesību aktos);
3. mākslīgi atdala tiesības no faktiskajām sabiedriskajām attiecībām;
4. tiesību morālā novērtējuma neiespējamība;
5. tiesību satura un mērķu izpētes nozīmes noliegšana;
6. šāda tiesību izpratne nodrošina tiesību sistēmas stabilitāti, tiesību normas struktūras, tiesību normu un normatīvo tiesību aktu klasifikācijas detalizētu izpēti.

Normatīvisma doktrīnas (normatīvistiskā tiesību izpratne) pamatlicējs austriešu jurists, filozofs, tiesību teorētiķis Hanss Kelzens (Hans Kelsen) aizstāvēja ideju, ka tiesības rodas no valsts (normatīvajiem tiesību aktiem) un tiesību zinātnē tiek uzskatīta par progresīvo jeb attīstīto juridisko pozitīvismu; viņa nozīmīgākais darbs – “Tīrā tiesību teorija. Ievads Tiesību zinātnes problemātikā” (Reine Rechtslehre: Einleitung in die rechtswissenschaftliche Problematik, 1934). Normatīvisma doktrīnas pārstāvju izvirzītie postulāti:

1. tiesības ir loģiska un savstarpēji saistītu tiesību normu hierarhiska (juridiskais spēks) piramīda ar pamatnormu virsotnē;
2. tiesību normu juridiskais spēks ir atkarīgs no diviem kritērijiem: a) subjekta, kas tiesību normu pieņēmis vai izdevis; b) procedūras, kādā tiesību norma pieņemta (izdota) vai tiek grozīta;
3. tiesības ir rakstītās tiesību normas, kas apkopotas likumos un citos normatīvajos tiesību aktos;
4. tiesību normas izdod valsts un tajās izpaužas valsts vara;
5. tiesību realizāciju nodrošina valsts ar piespiedu līdzekļu palīdzību;
6. normatīvisma doktrīna aizstāv likumdošanas sistēmas nostiprināšanu un tiesību morāliskā novērtējuma neiespējamību, kā arī valsts ietekmes absolutizēšanu uz tiesībām.

Psiholoģiskā tiesību doktrīnas (psiholoģiskā tiesību izpratne; poļu un krievu filozofs, tiesībnieks un sociologs Leons Petražickis, poļu Leon Petrażycki, krievu Лев Иосифович Петражицкий) aizstāvēja ideju, ka tiesības rodas no cilvēka psihes un psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem. Tiesības esot psihiskā realitāte – cilvēka tiesiskās emocijas, kuras iedalās emocijās saistībā ar pozitīvajām tiesībām un emocijās saistībā ar intuitīvajām tiesībām. Šīs tiesību doktrīnas pārstāvji uzskata, ka patiesās ir intuitīvās tiesības, jo tieši tās ir cilvēka uzvedības regulators, tomēr oficiālās ir pozitīvās tiesības; viņi paaugstina tiesību kultūras un tiesiskās apziņas nozīmi tiesību izstrādāšanā un piemērošanā. Tomēr arī šī doktrīna ir atrauta no objektīvās realitātes.

Socioloģiskā tiesību doktrīna (socioloģiskā tiesību izpratne) aizsākās 19. gs. vidū (franču tiesībnieks Leons Digī, Léon Duguit; austriešu tiesībnieks un sociologs Eižens Ērlihs, Eugen Ehrlich; amerikāņu tiesībnieks Rosko Paunds, Nathan Roscoe Pound), aizstāvot ideju, ka tiesības rodas no tiesiskās realitātes, no tiesību piemērošanas dzīvē – tiesības ir tas, ko tiesnesis piemēro. Šīs tiesību doktrīnas pamatpostulāti:

1. tiesības ir empīriska parādība;
2. tiesības jāmeklē nevis normā vai psihē, bet gan reālajā dzīvē;
3. tiesību normas ir tikai tiesību pazīme, bet patiesās tiesības atrodamas attiecībās starp sabiedrības locekļiem, kuras strīdus gadījumā izšķir tiesneši.

Mūsdienās tiesību jēdziens tiek aplūkots no dabisko tiesību un juridiskā pozitīvisma vai tā attīstītās, progresīvās formas – normatīvisma doktrīnu skatupunkta, vai tiesības ir tikai rakstīto, valsts radīto tiesību normu kopums, vai tomēr pati valsts jau ir saistīta ar nerakstītām tiesībām – virspozitīviem priekšrakstiem, kas pastāv pirms valsts, prevalē pār rakstītajām tiesību normām, nosakot to saturu, un neatbilstības gadījumā, padarot tās par spēkā neesošām.

Kā samierinātāja doktrīna starp dabisko tiesību un juridiskā pozitīvisma skolu 20. gs. vidū radās vispārējo tiesību principu izpratne – ievērojamākais pārstāvis amerikāņu psihologs un jurists Ronalds Dvorkins (Ronald Dworkin) –, kuras ietvaros gan dabisko tiesību, gan juridiskā pozitīvisma pārstāvji spēja vienoties, ka tiesību sistēmā vispārsaistošs spēks ir ne tikai rakstītām, pozitīvām tiesību normām, bet arī vispārējiem tiesību principiem. Juridiskā pozitīvisma tiesību skolas pārstāvji atzīst, ka vispārējie tiesību principi izriet no pozitivizētās tiesību sistēmas – likumdevēja radītajām rakstītajām tiesību normām. Tādējādi, vispārējiem tiesību principiem, ko atvasina no kaut kā, kam ir vispārsaistošs raksturs (rakstīto tiesību normu sistēmas), jāpiemīt tādām pašām īpašībām kā tam, no kā tos atvasināja. Pozitīvisti uzskata, ka tiesību principu eksistenci un būtību var pamatot tikai ar pozitīvajām tiesībām, ka vispārējie tiesību principi ir tādi kā pozitīvo tiesību apkopojumi – līdzekļi pozitīvo tiesību atspoguļošanai.

Dabisko tiesību doktrīnas piekritēji uzskata, ka vispārējie tiesību principi atvasinās no dabiskajām tiesībām, pastāv jau pirms likumdevēja radītajām rakstītajām tiesību normām un noteic to saturu. Tādējādi vispārējiem tiesību principiem, kas noteic rakstīto tiesību normu, kas pēc savas būtības ir vispārsaistošas, saturu, arī pašiem jābūt vispārsaistošiem jeb tikai tāds, kam ir tāds pats vai augstāks rangs, spēks, statuss, var noteikt kāda cita fenomena saturu. Dabisko tiesību izpratnē vispārējie tiesību principi tiek uzskatīti par “augstākajām tiesībām”. Tas nozīmē, ka rakstīto, likumdevēja radīto tiesību normu jeb pozitīvo tiesību spēkā esamība un piemērojamība ir atkarīga no tā, vai šīs normas atbilst vispārējiem tiesību principiem.

Mūsdienu demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas funkcionēšanas izpratne ir saistīta ar jautājumu – vai tas, ko noteic likumdevējs, ir pareizi darīt, tāpēc ka viņš tā noteic – omnipotence (visvarenība), vai arī likumdevējs noteic to, ko noteic, tāpēc, ka tas ir pareizs – omniscience (viszinība). Atbilde ir tieši saistīta ar pozitīvistisko vai dabastiesisko tiesību izpratni. Juridiskais pozitīvisms pārstāv ideju, ka tiesības ir saistošas, jo tās ir pozitivizētas, savukārt dabisko tiesību skola uzskata, ka tiesības ir pozitivizētas tāpēc, ka tās ir saistošas.

Dabiskajām tiesībām demokrātiskā tiesiskā valstī ir tiesību normas pamatpazīme – vispārsaistošs spēks. Tas nozīmē, ka dabiskās tiesības pārkāpšanas gadījumā demokrātiskā tiesiskā valstī pārkāpējam iestāsies nelabvēlīgas sekas, savukārt tam subjektam, kura dabiskā tiesība bijusi aizskarta, tā tiks atjaunota un to nodrošinās valsts, iedarbinot piespiedu mehānismu, un tas notiks neatkarīgi no tā, vai šī dabisko tiesību norma jau bijusi daļēji pozitivizēta vai nē, vai arī tā ir pastāvējusi tiesību sistēmā nerakstītā veidā.

Mūsdienu tiesību teorijā pastāv viedoklis, ka eksistē divas radikāli atšķirīgas un savstarpēji nesavienojamas tiesību normas izpratnes – hilētiskā (hyletic) un ekspresīvā (expressive) tiesību normas izpratne, kas balstās uz dabastiesisko un pozitīvistisko tiesību izpratni. Saskaņā ar hilētisko izpratni tiesību normas ir jēdzieniskas vienības, kas pastāv neatkarīgi no valodas, tomēr normas var tikt izteiktas arī lingvistiski – teikumos, kuriem ir preskriptīva nozīme. Savukārt saskaņā ar ekspresīvo izpratni, tiesību normas ir pavēles, valodas preskriptīvas lietošanas rezultāts.

Mūsdienu demokrātiskā tiesiskā valstī tiesību norma vairs netiek skatīta tikai saistībā ar normatīvo tiesību aktu, bet gan kā priekšraksts, kam jāregulē tiesiskās attiecības konkrētajā valstī saskaņā ar suverēna gribas noteiktās tiesiskās sistēmas vispārējiem tiesību principiem neatkarīgi no tā, vai likumdevējs šo normu ir spējis pienācīgi verbalizēt vai nē. To, ka tiesību norma ir ne tikai rakstītās tiesību normas teksts, kas var apjoma ziņā sakrist ar normatīvā tiesību akta pantu un var arī nesakrist, pierāda vispārējo tiesību principu izpratne un to pielietojums demokrātiskas tiesiskas valsts apstākļos.

Visu tiesību, t. sk., tiesību normu, patiesais avots demokrātiskā tiesiskā valstī nav likumdevējs, bet gan tauta jeb suverēns. H. Kelzens norādīja uz to, ka visas tiesību normas iegūst savu juridisko spēku no pamatnormas (vācu Grundnorm), kas nav rakstīta norma, jo no tās savu juridisko spēku iegūst pat formālā konstitūcija. Visas pozitīvās tiesības ir spēkā tikai pamatnormas dēļ. Pamatnorma H. Kelzena izpratnē ir hipotētisks pieņēmums par regulējumu, kas noteic pirmās konstitūcijas vai jaunas konstitūcijas pieņemšanas kārtību gadījumā, kad noticis valsts iekārtas revolucionārs lūzums. Tās spēkā esamība ir to personu pieņēmums, kas darbojas ar pozitivizētajām tiesībām, kā ar spēkā esošām tiesībām. Pamatnormas pieņēmums ir juridiskajā prātā jeb apziņā esoša pārliecība par pilnvarojumu un pareizību. Pamatnorma padara tiesību normu piemērotājus drošus un nekļūdīgus, kad viņi darbojas tās pilnvarojuma ietvarā.

Pamatnormas avots ir suverēns. Pamatnormas saturs ir suverēna griba. Tātad suverēna griba noteic pamatnormas saturu – to, kādā valstī suverēns vēlas dzīvot. Kad suverēna griba ir formulēta pamatnormas veidā, attiecīgās valsts tiesisko sistēmu sāk pārvaldīt no pamatnormas izrietošie principi, kas demokrātiskas tiesiskas valsts gadījumā ir vispārējie tiesību principi. Izšķiroties par demokrātisku tiesisku valsti, suverēns nevar ietekmēt atsevišķu vispārējo tiesību principu spēkā esību un saturu, un arī pats ir pakļauts šo principu noteikumiem. Ja suverēns ar pamatnormu noteic kādu citu valsts iekārtu un politisko režīmu, kurā vēlas dzīvot, tad šajā režīmā darbosies citi tiesību principi, kas noteic šā režīma tiesiskās sistēmas saturu un struktūru.

Ar tiesību izpratni ir saistīta atbilstoša tiesību normu piemērošanas metodoloģija. Dabastiesiskās izpratnes pārstāvji piemēro tiesību normas saskaņā ar interešu (vērtību) jurisprudenci (vācu juristi Rūdolfs Jērings, Rudolf von Jhering, un Filips Heks, Philipp Heck), savukārt pozitīvistiskās tiesību izpratnes pārstāvji – pēc jēdzienu jurisprudences (G. F. Puhta) metodes. Interešu jurisprudences metode paredz izvērtēt lietā konfliktā nonākušās intereses un lietu atrisināt, ņemot vērā to interesi, kam ir lielāka, svarīgāka nozīme. Jēdzienu jurisprudences ietvaros lietas atrisināšana ir atkarīga no faktu atbilstības rakstīto tiesību nomu nosacījumiem (jēdzieniem). Tā kā pozitīvistam tiesību sistēma ir slēgta sistēma, tad lietas faktiskā sastāva pazīmes jebkurā veidā jāpakārto tiesību normas tiesiskā sastāva pazīmēm, pat ja tam būtu nepieciešams lietas faktus falsificēt vai radīt nesamērīgu un netaisnīgu lietas atrisinājumu.

Dabisko tiesību doktrīnas ieviestā atšķirība starp jēdzieniem “likums” un “tiesības” norāda uz to, ka ne visas tiesības ir likums plašākā nozīmē jeb normatīvs tiesību akts. Tiesības rada sabiedrība, bet likumu rada valsts. Likums var būt prettiesisks, ja tā saturs atkarīgs tikai no valsts varas – formālās tiesības (formālisms), ko apzīmē ar legalitāti – formālā (formas) kvalitāte – pēc formas tās ir tiesības, bet pēc satura – nē. Savukārt leģitimitāte ir tiesību normas saturiskā kvalitāte – tā pamatojas uz atzīšanu no sabiedrības. Demokrātiskā tiesiskā valstī atšķirība starp likumu un tiesībām ir vismazākā – tikai nelielu tiesību daļu likumdevējs nav spējis pierakstīt rakstīto tiesību normu veidā.

Tiesību galvenais mērķis ir taisnīgums. Jau senie grieķi formulēja, ka taisnīgums ir tad, ja ir:

1. saskaņa un līdzsvars;
2. ja pastāv vienlīdzība starp tādām personām, kas atrodas vienā līmenī;
3. ja labumi tiek sadalīti proporcionāli, pamatojoties uz personu nopelniem.

Atvasinātie tiesību mērķi jeb juridiskās vērtības, kam jābūt realizētām, lai nolēmums varētu tikt uzskatīts par taisnīgu, ir miers, drošība, solidaritāte, kārtība. Lai sasniegtu taisnīgumu konkrētā lietā, tiesnesim jāpieņem tāds lēmums, kurā kaut vai daļēji, bet tiks realizēti visi šie tiesību mērķi.

Tiesību funkcijas ir:

1. kārtības nodrošināšana: a) aizsargāt no arējiem un iekšējiem uzbrukumiem; b) ierobežot valsts varas pielietošanu; c) regulēt iedzīvotāju savstarpējās attiecības; d) nokārtot konfliktus ar tiesisku procesu palīdzību;
2. brīvības nodrošināšana: a) dot iespēju indivīdam brīvi lemt par savu dzīvi; b) dot iespēju indivīdam piedalīties politiskajā dzīvē; c) aizsargāt pret valsts patvaļu; d) nodrošināt tiesisko drošību (tiesiskā paļāvība un noteiktība);
3. sociālā drošība – sociālās nodrošināšanas sistēma;
4. sadarbība (kooperācija);
5. integrācija.

Tiesību ārējā forma ir tiesību avoti. Faktori, kas noteic, kādi tiesību avotu veidi pastāv katrā konkrētā valstī:

1. pamatnorma;
2. piederība pie noteiktas tiesību saimes;
3. tiesību sistēmas vēsturiskās attīstības posms;
4. valstī valdošā tiesību izpratne un citi.

Kontinentālās Eiropas tiesību saimē tiesību avoti tiek iedalīti veidos atkarībā no to vispārsaistošā rakstura, piemēram, patstāvīgajos jeb primārajos tiesību avotos un palīgavotos jeb sekundārajos tiesību avotos, kuriem nepiemīt vispārsaistošs raksturs. Patstāvīgie tiesību avoti atšķirībā no palīgavotiem:

1. sastāv no tiesību normām – ir vispārobligāti un saistoši;
2. katrs no patstāvīgo tiesību avotu veidiem ir patstāvīgi piemērojams, lai pamatotu juridisko nolēmumu pamatojuma (rezolutīvo) daļu –– nolēmumu var pamatot atsevišķi ar katru patstāvīgo tiesību avotu veidu.

Turpretī tiesību palīgavotiem nav vispārsaistoša rakstura un tos var izmantot tikai juridisko nolēmumu argumentācijai (motīvu daļā). Nolēmumu argumentācijai (motīvu daļā) var un vajag izmantot arī patstāvīgos tiesību avotus.

Pie patstāvīgajiem tiesību avotiem parasti pieder: 

1. normatīvie tiesību akti;
2. ieradumu tiesības;
3. vispārējie tiesību principi.

Tiesību palīgavoti:

1. judikatūra;
2. tiesību doktrīna;
3. normatīvo tiesību aktu izstrādes procesa materiāli;
4. tiesnešu atsevišķās domas un citi.

Ņemot vērā to, ka romāņu–ģermāņu tiesību saimes valstis ir t. s. rakstīto tiesību valstis (valstis ar kodificētajiem tiesību aktiem) un, ka tiesību normu piemērotājs pirmām kārtām meklēs eventuāli piemērojamo tiesību normu normatīvajos tiesību aktos, patstāvīgos tiesību avotus iedala vēl sīkāk:

1. pamata tiesību avoti – normatīvie tiesību akti;
2. papildu jeb subsidiārie avoti – vispārējie tiesību principi un ieradumu tiesības.

Skandināvu tiesību grupā lielāka nozīme ir precedentu tiesībām. Piemēram, Zviedrijā tiesību avotus hierarhiski iedala trijās pamatgrupās:

1. obligāti piemērojamie tiesību avoti (angļu must–sources);
2. ieteikuma tiesību avoti, kurus vajadzētu piemērot (angļu should–sources);
3. pieļaujamie tiesību avoti, kurus varētu piemērot (angļu may–sources).

Šā hierarhiskā iedalījuma pamatā ir tiesību avotu nozīmīguma kritērijs, kas nosaka to, ka daži tiesību avoti ir vispārsaistoši, bet citi nav. Must–sources ir vispārsaistošie tiesību avoti – normatīvie tiesību akti, paražu tiesības, līgumi. May–sources ir pārējie tiesību avoti, kurus varētu pielietot, piemēram, juridiskā literatūra (doktrīna), likumprojekti. Tomēr bez vispārsaistošiem tiesību avotiem tiesiskajā sistēmā pastāv arī tādi tiesību avoti, kam ir noteikta autoritāte, kas nebūt nav mazāka par vispārsaistošo tiesību avotu autoritāti. Tie ir avoti, kas ir nozīmīgi juridiskajā praksē, piemēram, precedenti un normatīvo tiesību aktu izstrādāšanas materiāli, tādējādi tos vajadzētu pielietot – should–sources. 

Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kas pieder angloamerikāņu tiesību saimei, tiesību avoti pēc to hierarhiskā nozīmīguma tiek iedalīti:

1. obligātajos – konstitūcija, normatīvie tiesību akti;
2. pārliecinošajos – precedenti;
3. atvasinātajos tiesību avotos – zinātniskās pētniecības darbi.