Kriminālprocess ir valsts amatpersonu, kuras pilnvarotas veikt kriminālprocesu, un citu kriminālprocesa dalībnieku tiesiski reglamentēta darbība krimināltiesisko attiecību taisnīga noregulējuma sasniegšanai. Kriminālprocess tiek veikts situācijā, kad noticis noziedzīgs nodarījums. Kriminālprocesa mērķis ir noskaidrot, vai noziedzīgs nodarījums noticis, kurš to veicis un rast atbilstošu situācijas risinājumu.

Pasaulē pastāv dažādi kriminālprocesa modeļi. Izplatītākie no tiem – inkvizīcijas process, sacīkstes process un jauktais process, kurā apvienotas gan inkvizīcijas, gan sacīkstes procesa pazīmes. Kriminālprocesam raksturīgas pakļautības (pakārtotas) attiecības starp valsts varas pārstāvjiem un citām procesā iesaistītām personām.

Kriminālprocesa mērķis un saturs laika gaitā ir mainījies un dažādās pasaules valstīs tiek skaidrots un saprasts dažādi. Ja nesenā pagātnē galvenais kriminālprocesa uzdevums bija ikvienas noziedzīgo nodarījumu izdarījušas personas sodīšana, tad mūsdienās arvien vairāk dominē viedoklis, ka taisnīgs krimināltiesisko attiecību risinājums nav saistāms tikai ar sodīšanu, bet var izpausties arī citādi, piemēram, veicinot izlīgšanu, piemērojot sodīšanai alternatīvus reakcijas veidus u. tml.

Kriminālprocesu raksturo vairāki pamatprincipi. Daļa no tiem uzskatāmi par sistēmorganizatoriskiem principiem, daļa saistāmi ar cilvēktiesību principiem, kas detalizētāk izpaužas tieši kriminālprocesā.

Nozīmīgākie kriminālprocesa sistēmorganizatoriskie principi ir, piemēram, kriminālprocesa obligātums/lietderīgums un apsūdzības forma (privātā apsūdzība vai publiskā apsūdzība). Pasaulē sastopamas konceptuāli atšķirīgas pieejas attiecībā uz šiem abiem pamatprincipiem. Ir valstis, kurās dominē kriminālprocesa obligātums, t. i., pieeja, ka kriminālprocess jāuzsāk un jāveic līdz taisnīga rezultāta sasniegšanai ikreiz, kad noticis noziedzīgs nodarījums, un ir tādas, kas paredz iespēju atteikties no procesa veikšanas, vadoties no lietderīguma apsvērumiem.

Dažāda ir arī pieeja apsūdzības formai. Ir valstis, kurās atzīst tikai publisko apsūdzību (apsūdzība tiek uzturēta valsts vārdā un to dara kompetentas valsts deleģētas amatpersonas, parasti prokurori), un valstis, kur papildus publiskai apsūdzībai atzīst arī privāto apsūdzību (apsūdzība tiek uzturēta no privātpersonas puses).

Kriminālprocesa pamatprincipiem, kas veltīti dalībnieku tiesību nodrošināšanai, ir īpaša loma, jo kriminālprocesam raksturīga ļoti augsta iejaukšanās pakāpe cilvēka dzīvē. Nozīmīgākie cilvēktiesību pamatprincipi kriminālprocesā nostiprināti valstu konstitūcijās, kā arī starptautiskos cilvēktiesību dokumentos, piemēram, Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (pieņemta 04.11.1950.).

Nozīmīgākie kriminālprocesa principi, kuri attiecināmi uz kriminālprocesa dalībnieku tiesību nodrošināšanu, ir nevainīguma prezumpcija, personas tiesības uz viņas lietas izskatīšanu tiesā, vienlīdzīgumu likuma un tiesas priekšā, tiesības uz objektīvu procesa norisi, tiesības lietot valodu, kuru saprot, tiesības uz aizstāvību, tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, spīdzināšanas aizliegums, pazemošanas un necilvēcīgas izturēšanās aizliegumu, dubultās sodīšanas nepieļaujamību (latīņu ne bis in idem) un citi. Daļa no šiem principiem attiecināma uz ikvienu kriminālprocesa dalībnieku, piemēram, vienlīdzība likuma un tiesas priekšā, spīdzināšanas aizliegums u. tml., daļa – uz specifiskām kriminālprocesa dalībnieku grupām. Piemēram, nevainīguma prezumpcija ir princips, kas attiecināms tikai uz tām personām, par kurām izteikts pieņēmums, ka tās izdarījušas noziedzīgu nodarījumu.

Kriminālprocesā iesaistīta virkne dalībnieku. To veic amatpersonas, kuras pilnvarotas veikt kriminālprocesu, izmeklēšanas iestādes un to amatpersonas (izmeklētāji, inspektori u. tml.), prokurori un dažāda līmeņa tiesneši, t. sk. izmeklēšanas tiesneši. Dažādās valstīs šo amatpersonu loks un kompetences robežas ir dažādas, pat krasi atšķirīgas. Analizējot katras amatpersonas kompetences robežas, rūpīgi jāiepazīstas ar attiecīgās valsts tiesību normām. Kriminālprocesu veicošām amatpersonām jābūt objektīvām un neatkarīgām un darbībā jāizvairās no jebkāda interešu konflikta.

Kriminālprocesu veicošās amatpersonas iesaista kriminālprocesā citus procesa dalībniekus, kuriem atbilstoši to statusam ir pastāvīga vai ne tik pastāvīga loma kriminālprocesa norisē. Kriminālprocesu veicošo amatpersonu likumīgās prasības obligāti jāpilda. Nepiekrišana šīm prasībām var tikt izteikta tās pārsūdzot, taču nepakļaušanās netiek atļauta. No kriminālprocesuālo pienākumu pildīšanas pilnībā vai daļēji atbrīvotas tikai tās personas, kas bauda kriminālprocesuālo imunitāti.

Galvenie kriminālprocesa dalībnieki ir personas, par kurām izteikts pieņēmums, ka tās izdarījušas noziedzīgu nodarījumu. Dažādos kriminālprocesa posmos šīm personām var būt dažādi statusi, piemēram, aizturētais, aizdomās turētais, apsūdzētais, tiesājamais, notiesātais, attaisnotais u. tml. Tā kā tieši šīs personas kriminālprocesa gaitā var un tiek būtiski ierobežotas, galvenokārt tad, kad nav vēl atzītas par vainīgām, uz tām attiecināmas būtiskas procesuālās garantijas, kas galvenokārt nostiprinātas kriminālprocesa pamatprincipu līmenī, piemēram, nevainīguma prezumpcija, tiesības uz aizstāvību, tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā. Katra no šīm personām var īstenot savu aizstāvību pati, kā arī pieaicināt profesionālu aizstāvi. Atsevišķos gadījumos (piemēram, ja apsūdzētā persona ir nepilngadīga vai citu iemeslu pēc nespēj realizēt pati savas tiesības uz aizstāvību – slimība, utt.) valstu likumi nosaka obligātu profesionāla aizstāvja piedalīšanos (obligātā aizstāvība). Katra valsts tiesīga paredzēt, kuras personas var veikt profesionālo aizstāvību kriminālprocesā. Parasti šādas tiesības piešķirtas advokātiem.

Noziedzīgā nodarījumā cietušo personu tiesiskie statusi var būtiski atšķirties dažādās pasaules valstīs. Lielā daļā valstu cietušajiem nav patstāvīga procesuāla statusa un tie procesā nepieciešamības gadījumā tiek iesaistīti kā liecinieki, un ir valstis (piemēram, lielākā daļa t. s. postpadomju valstis), kur cietušajiem ir patstāvīgs procesuāls statuss ar lielākām vai mazākām tiesībām un pienākumiem. Mūsdienās kriminālprocesa attīstības tendence Eiropā ir cietušā lomas pieaugums kriminālprocesā. Visā pasaulē arvien lielāku ievērību gūst arī t. s. atjaunojošās justīcijas ideja, saskaņā ar kuru kriminālprocesa galvenajam mērķim jābūt ne tikai sodīšanai, bet arī cietušā un vainīgā samierināšanai. Būtiska nozīme cietušā tiesību nodrošināšanai ir iespējai saņemt kompensāciju no vainīgā par cietušajam nodarīto kaitējumu. Daudzās valstīs (piemēram, Eiropas Savienības, ES, dalībvalstīs) darbojas arī valsts kompensācija noziedzīgos nodarījumos cietušajiem. Gadījumi, kad šī kompensācija tiek izmaksāta, un kādā apmērā to dara, dažādās valstīs atšķiras.

Kriminālprocesā tiek iesaistīti arī daudzi citi dalībnieki. Lielākā daļa no tiem saistīti ar pierādījumu iegūšanu. Būtiskākie ir liecinieki un eksperti. Visiem kriminālprocesa dalībniekiem jāpakļaujas kriminālprocesā noteiktai kārtībai un jāpilda savi procesuālie pienākumi, kā arī tie var izmantot katram statusam atbilstošas tiesības.

Ņemot vērā kriminālprocesa iznākuma būtiskumu, personas vainīguma konstatācijā īpaši nozīmīgi ir pierādījumi. Uzmanība pievēršama tādiem jautājumiem kā pierādījumu attiecināmība, pieļaujamība un ticamība, kā arī pierādījumu pietiekamība, lai risinātu atsevišķus kriminālprocesa jautājumus vai pieņemtu galīgo nolēmumu. Valstīs parasti ir stingri noteikti iespējamo pierādījumu veidi kriminālprocesā. Vispārpazīstami pierādījumu veidi ir liecības, eksperta atzinumi, rakstveida pierādījumi, lietiskie pierādījumi, elektroniskie pierādījumi. Galvenais pierādījumu ieguves veids ir izmeklēšanas darbības, kuru veikšanas procedūra vairāk vai mazāk precīzi noteikta tiesību normās. Šo darbību loks un veikšanas nosacījumi dažādās valstīs atšķiras. Kriminālprocesam raksturīgas tādas izmeklēšanas darbības kā pratināšana, kratīšana, izņemšana, ekspertīze, apskate, izmeklēšanas eksperiments, uzrādīšana atpazīšanai un citas. Tiek veiktas arī t. s. slepenās izmeklēšanas darbības, kad netiek informēta persona, pret kuru tās tiek veiktas (piemēram, personas izsekošana, novērošana, telefonsarunu noklausīšanās u. tml.).

Izmeklēšanas darbību gaitā var būtiski tikt aizskartas personu tiesības (tiesības uz personas un mājvietas neaizskaramību, noslēpumu aizsardzība u. c.), tāpēc daudzos gadījumos to veikšanai paredzēti speciāli priekšnoteikumi, piemēram, tās veicamas tikai noteiktu kategoriju kriminālprocesos vai arī par to veikšanu lemj tiesu varas pārstāvis u. tml. Ja persona nepakļaujas izmeklēšanas darbību veikšanai, tādējādi nepildot savu pienākumu, tās var tikt veiktas piespiedu kārtā. Tai pat laikā ir aizliegta nevajadzīga fiziska spēka pielietošana, personas pazemošana, provocēšana un citas neatļautas darbības metodes.

Kriminālprocesā var piemērot dažādus preventīvos piespiedu līdzekļus. Tie piemērojami, lai nodrošinātu tiesību normām atbilstošu kriminālprocesa veikšanu, ja pamats uzskatīt, ka bez piespiedu līdzekļu piemērošanas to izdarīt nebūs iespējams. Izplatītākie piespiedu līdzekļi ir aizturēšana, liegums izbraukt no valsts, pienākums uzturēties noteiktā vietā, drošības nauda, mājas arests, apcietinājums, piespiedu atvešana. Būtiskākajos personas tiesību ierobežojumu gadījumos par šādu piespiedu līdzekļu piemērošanu jālemj tiesu varas pārstāvim. Tā, piemēram, saskaņā ar tiesiskas valsts standartiem, personu var apcietināt tikai ar tiesas lēmumu.

Paralēli kriminālprocesa pamatjautājumam par noziedzīga nodarījuma esamību un konkrētas personas vainīgumu tajā, kriminālprocesā jālemj arī citi jautājumi, piemēram, mantiskie – kompensācija, kā arī procesuālie izdevumi un jautājumi par noziedzīgi iegūtu mantu. Šo jautājumu tiesiskā reglamentācija dažādās valstīs ir atšķirīga. Tā, piemēram, ir konceptuāli atšķirīgas pieejas, kādi izdevumi ir un kādi nav ietilpināmi procesuālajos izdevumos un kas tos sedz. Tāpat atšķiras noziedzīgi iegūtas mantas definējums un saturs. Kad atbilstoši konkrētas valsts tiesību normām manta tikusi atzīta par noziedzīgu, parasti ir divi rīcības modeļi – mantas atdošana cietušajam vai konfiskācija valsts labā. Par mantisko jautājumu nodrošinājuma līdzekli bieži izmanto mantas arestu.

Kriminālprocess ir organizēts secīgos posmos un stadijās. Kriminālprocesā izšķir pirmstiesas un tiesas stadijas. Atkarībā no kriminālprocesa formas, konkrētajā valstī esošās tiesiskās reglamentācijas, pirmstiesas procesam var būt lielāka vai mazāka nozīme. Kontinentālās Eiropas valstīm, kurās ir inkvizīcijas vai jaukta tika kriminālprocesa forma, pirmstiesas procesam ir īpaša nozīme informācijas ieguves procesā.

Personām, ja viņas izsaka vēlmi, ir tiesības uz viņu lietas izskatīšanu tiesā. Tomēr tas nenozīmē, ka visas lietas tiek skatītas tiesā. Ja persona piekrīt ārpustiesas risinājuma modelim, ja valstu tiesību normas to pieļauj, krimināltiesiskās attiecības var atrisināt arī ārpus tiesas. Šādi modeļi var aptvert gan atteikšanos no personas sodīšanas vispār (piemēram, atbrīvošana no kriminālatbildības uz nereabilitējoša pamata), gan arī sodīšanu (piemēram, piemērojot prokurora priekšrakstu par sodu). Tāpat, personai piekrītot, var tikt būtiski vienkāršota kriminālprocesa iztiesāšana, piemēram, piemērojot vienošanās procesu.

Mūsdienu kriminālprocesā personu par vainīgu var atzīt ne tikai tiesa un ne tikai ar notiesājošu tiesas spriedumu; personas vainas atzīšana var notikt arī citos veidos (piemēram, izbeidzot kriminālprocesu uz nereabilitējoša pamata vai pieņemot t. s. soda pavēles, prokurora priekšrakstus par sodu utt.). Līdz ar to īpaši būtisks ir jautājums par personu reabilitējošu un personu nereabilitējošu apstākļu konstatāciju kriminālprocesa gaitā un rezultātā. Personas reabilitācija saistāma ar tās nevainīguma atzīšanu, nereabilitējošu apstākļu konstatācija – ar tās vainīguma atzīšanu.

Mūsdienās kriminālprocesam raksturīga strauja mainība – tā tiesisko reglamentāciju skar daudzas un būtiskas izmaiņas, ko ietekmē gan izmaiņas noziedzības apmēros, struktūrā u. tml., gan valstu iesaistīšanās dažādās savienībās (piemēram, ES), un no tās izrietoša vēlme pēc kriminālprocesa tiesiskās reglamentācijas vienotības un citi apstākļi.

Kriminālprocesuālo tiesību attīstības tendences Eiropā saistāmas ar “centralizēti” reglamentējamo jautājumu loka paplašināšanos. Tiek pieņemti normatīvie dokumenti, ar kuriem tiek ieviesti uz t. s. savstarpējās uzticēšanās principa balstīti institūti (piemēram, Eiropas Apcietinājuma lēmums, Eiropas Pierādījumu lēmums u. c.). Atsevišķiem procesa dalībniekiem, piemēram, cietušajiem, un personām, kam tiesības uz aizstāvību, tiek ieviestas minimālās procesuālās garantijas.

Kriminālprocess attīstās strauji, notiek būtiskas izmaiņas līdz šim pastāvošajā kriminālprocesa tiesiskajā reglamentācijā un praktiskajā piemērošanā.

Journal of Criminal Law (izdevējs Sage Publisching, kopš 1937), New Journal of European Criminal Law (izdevējs Sage Publisching).