Krimināltiesības nosaka kriminālatbildības pamatu un principus, par noziedzīgiem atzītos nodarījumus un par to izdarīšanu paredzētos sodus, reglamentē soda noteikšanas principus, kā arī nosacījumus atbrīvošanai no kriminālatbildības un soda.

Krimināltiesības regulē attiecības starp personu, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, un valsti tās kompetentu institūciju personā, piedraudot ar sodu un piemērojot sodu valsts vārdā. Krimināltiesību zinātne kā juridiskās zinātnes apakšnozare pēta noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesisko reglamentāciju, veic teorētisko likumu skaidrošanu un to piemērošanas prakses izpēti, apzina krimināltiesisko institūtu vēsturiskās attīstības etapus un citu valstu krimināltiesiskā regulējuma īpatnības, tādējādi radot bāzi krimināltiesību normu iedarbības un piemērošanas pilnveidošanai. Krimināltiesības kā zinātne ir cieši saistītas ar vispārīgo valsts un tiesību teoriju, citām juridiskās zinātnes apakšnozarēm un krimināltiesiskajām zinātnēm – kriminālprocesa tiesībām, sodu izpildes tiesībām, kriminoloģiju. Nacionālās krimināltiesības atrodas pastāvīgā mijiedarbībā ar starptautiskajām krimināltiesībām.

Krimināltiesību pirmsākumi rodami jau pirmatnējā sabiedrībā, kad radās vissenākā tiesību forma – paražas jeb principi (paražu tiesības), pēc kuriem jānorit sabiedrības locekļu savstarpējai saskarsmei, lai nodrošinātu kārtību sabiedrībā. Krimināltiesības attīstījās atbilstoši sociālās realitātes prasībām, atspoguļojot cilvēku sabiedrības pasaules uzskatu un tiesisko izpratni dažādos tās attīstības posmos, un nosakot uzvedības normas, kuras sabiedrības locekļiem bija saistošas un par kuru neievērošanu draudēja sods. Savukārt rīcība, kas tika atzīta par sodāmu, raksturoja atbilstošā sabiedrības posma vērtību sistēmu, tās intereses, kuru aizskārums tika atzīts par noziedzīgu. Vēsturiski krimināltiesības savu vietu visā sociālo normu sistēmā ieņēma tikai tad, kad tiesiskā apziņa jeb juridiskais pasaules uzskats tika atzīts par ietekmīgāko sabiedrības apziņas formu sistēmā. Pirms tam, laikmetā, kad radās sociāli normatīvā regulācija, vislielākā ietekme bija mitoloģijai, reliģijai senatnē un viduslaikos, morāliem un tikumiskiem uzskatiem jaunajos laikos.

Sākotnēji pirmatnējā sabiedrībā paražas kā krimināltiesību ekvivalents izpaudās kā asinsatriebības jeb vaidu tiesības, kad tika ievērots princips “Par katru nogalināto – nāve”. Tikpat sens kā asinsatriebība ir arī Taliona princips (latīņu talio, talionis ‘atriebība’) – atmaksa par noziegumu, nodarot noziedzniekam tādu pašu kaitējumu, “aci pret aci”, “zobu pret zobu”. Starpposms starp asinsatriebību un sodiem publiski tiesiskā nozīmē bija kompozīcija – sods, kad vainīgajam vai viņa dzimtai jāmaksā cietušajam vai viņa dzimtai atlīdzība par nodarīto kaitējumu. Paražu tiesības nebija rakstītā formā, to pamatā bija kolektīvā atbildība, par paražu neievērošanu sodīja tieši pati sabiedrība. Senajos laikos, kad apvienojās vairākas ciltis un izveidojās pašas pirmās valstis, daudzas paražu tiesības tika nostiprinātas jaunās valsts normatīvajos aktos, ietverot arī krimināltiesību normas, piemēram, “Mirušo grāmatās” (17.–16. gs. p. m. ē.) Senajā Ēģiptē, Hammurapi likumu kodeksā (18. gs. p. m. ē.) Senās Babilonijas valstī, Manu likumos jeb Manavadharmašastra (sanskritā Mānava dharmaśāstra, Manu smriti; 2. gs. p. m. ē.–2. gs. sākums) Senajā Indijā, jūdu (senebreju) tiesībās ar visīsāko un pazīstamāko kodeksu – Desmit baušļiem jeb dekalogu (ivritā עשרת הדברות – aseret-a-dibrot, burtiski “desmit izteikumi”; sengrieķu δέκα λόγοι – dekalog, burtiski “desmit vārdi”). Mūsdienās šī tiesību saime (afrikāņu un aziātu tautas, Austrālijas aborigēni) ir gandrīz izzudusi, taču daži paražu tiesību elementi paradās dažu valstu likumos, piemēram, Austrālijā.

Par vienu no antīkās pasaules kultūras vērtībām tiek atzītas Senās Romas tiesības (romiešu tiesības), kuru izcilākais tiesību kultūras piemineklis ir Divpadsmit tabulu likumi (Leges duodecim tabularum, ap 451.–450. g. p. m. ē.) ar krimināltiesību normām 8. tabulā. Tas bija ievērojams solis krimināltiesību attīstībā, taču vēl arvien vērojama normu kazuistika, tiek saglabāts asinsatriebības princips, krimināltiesības šajā laikā tāpat kā iepriekš pieder pie privāto tiesību jomas.

Sākot ar agrajiem viduslaikiem (5. gs.) un līdz pat 13. gs., Eiropas reģionā attīstījās jauna tendence – tiek radīti paražu normu pieraksti jeb kopojumi, piemēram, Saliešu tiesa (Pactus legis Salicae) jeb Saliešu likumi (viduslatīņu Lex Salica) un “Sakšu spogulis” (latīņu Speculum juris Sacsonicum, vācu Sachsenspiegel, ap 1230) Vācijā, “Poļu tiesa” jeb “Poļu taisnība” (13.–14. gs.), “Krievu tiesa” (11.–13. gs.), skandināvu paražu tiesību krājumi “Gutalags” (zviedru Gutalagen, 12. gs.), “Pasaules loks” (norvēģu Heimskringla, ap 1230) un citi. Paražu tiesību pierakstos lielākā daļa krimināltiesību normu veltītas sodu noteikšanai par noziegumiem. Apsūdzībai bija privāts raksturs, tiesāšanās kārtība pamatojās uz akuzācijas jeb apvainošanas procesu pēc principa “kur nav apsūdzības, tur nav tiesneša”. Tiesvedībai bija kompozīcijas princips. Kompozīcijas sodi tika ieviesti, lai mazinātu, bet vēlāk izskaustu asinsatriebību. Paražu normu pierakstus vēl nevar uzskatīt par kodifikāciju, jo tie nav veidoti, sistematizējot krimināltiesību normas. Francijā paražas – zemes tiesības – apkopotas krājumā “Bovē tiesības” (Coutumes de Clermont en. Beauvaisis, 1280); tās tika grozītas un papildinātas ar karaļa tiesību aktiem un sakārtotas vienveidīgai piemērošanai, kas jau bija zināma veida kodifikācija. Apkopojuma autors tiesnesis Filips de Bonuārs (Philippe de Beaumanoir) komentāros centās veidot vienotu tiesību sistēmu, noziegumus klasificējot pēc paredzētā soda veida, uzsvēra soda nenovēršamības un taisnīguma principus, tā liekot pamatus Francijas nacionālajai jurisprudencei un krimināltiesībām. Sodu sistēma Francijā tika sakārtota tikai absolūtisma periodā, saglabājot sodu bardzību.

7.–11. gs. tapušas arī Anglijas karaļu tiesas (jure regalia), taču, atšķirībā no kontinentālās Eiropas barbaru tiesībām, kas tika nosauktas pēc sociālās grupas, kuras paražu tiesības tās bija, paražu tiesības Anglijā tika formulētas kā tiesības, kuras tautai dod karalis – Etelberta likums jeb tiesa (The Laws of Æthelberht, 602–603), Ines likumi (leges Inae or “laws of Ine”, ap 694), Alfrēda (senangļu Ælfrēd, Ælfrǣd) jeb Anglosakšu likumi (Anglo-Saxon Chronicle, ap 890), Knuta (dāņu Knud 2. den Store) likumi (11. gs.) un citi. Arī šajos likumos par pamatu soda noteikšanai bija senā kompozīcija (izpirkums). Vispārējās tiesības (Common Law), kas veidojās Anglijā 1066.–1485. gadā, bija precedentu tiesības, ko radīja un attīstīja karaļa tiesību sistēma, kas vēlāk kļuva par pamatu Anglijas krimināltiesībām.

Moderno krimināltiesību pamatprincipi izveidojušies, pateicoties apgaismības laikmeta idejām, ko pauda angļu filozofs Tomass Hobss (Thomas Hobbes), nīderlandiešu jurists un filozofs Hugo Grocijs (latīņu Hugo Grotius), vācu tiesību teorētiķis Kristiāns Tomazijs (Christian Thomasius), franču filozofi Monteskjē (Montesquieu) un Voltērs (Voltaire). Tika izstrādāta tiesiskas valsts klasisko krimināltiesību koncepcija, kuras pamatā bija likumības princips, likumīgu interešu aizsardzība un vainīguma princips, izvirzīta ideja par sodu racionalizāciju. Šie jaunie krimināltiesību principi tika atspoguļoti itāļu krimināltiesību teorētiķa Čezāres Bekarias (Cesare Bonesana-Beccaria, marchese di Gualdrasco e di Villareggio) darbā “Par noziegumiem un sodiem” (Dei delitti e delle pene, 1764). Viņa mācība tika pārņemta visā Eiropā, kas aizsāka tiesiskas valsts, sekularizētu un likumam atbilstīgu krimināltiesību vēsturi.

15. gs. Viduseiropā sākās krimināltiesību normu unifikācijas un kodifikācijas ēra. Kārļa V (Karl V.) valdīšanas laikā Vācijā tika izdots krimināltiesību un kriminālprocesa kodekss “Karolīna” (viduslatīņu Carolina, Constitutio Criminalis Carolina, 1532), kurā pirmo reizi pēc vienotiem principiem tika reglamentēts nozieguma sastāvs un kriminālprocess, ar ko sākas krimināltiesību formalizācija. Sodu pamatā gan bija iebiedēšanas princips un sodi bija ārkārtīgi bargi. Francijā Napoleona I (Napoléon I^er) valdība pieņēma kriminālkodeksu Code pėnal (1810), kas balstījās uz klasiskās krimināltiesību skolas idejām, kuru spilgts pārstāvis bija Anselms fon Feierbahs (Anselm von Feuerbach). Šis kodekss kļuva par kriminālkodeksa modeli visām kontinentālajām tiesībām (galvenokārt visas kontinentālās Eiropas, Latīņamerikas, Āfrikas, Tuvo Austrumu, Krievijas Federācijas un bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības bloka valstis).

1871. gadā Vācijā pieņemtais kriminālkodekss, kas ir pamatā mūsdienu kriminālkodeksam, arī balstīts uz klasiskās krimināltiesību skolas idejām, kas paustas Imanuela Kanta (Immanuel Kant) un Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilchelm Friedrich Hegel) filozofijā. Itālijas 1889. gada kriminālkodekss savukārt balstījās uz krimināltiesību neoklasiskās skolas principiem un būtiski ietekmēja krimināltiesību attīstību Latīņamerikas valstīs, kā arī gandrīz pilnībā pārņemts Turcijā 1926. gadā. Par pirmo Krievijas kriminālkodeksu tiek atzīts 1649. gada Krimināllikumu krājums, kurā sistematizēti krimināltiesību vispārīgās un sevišķās daļas jautājumi. 1845. gadā pieņemti Sodu likumi par krimināliem un pārmācīšanas sodiem, kas no 01.05.1845. bija spēkā visā Baltijas novadā. Pašreizējā laika posmā gandrīz visās pasaules tiesību loku valstīs, izņemot anglosakšu (angloamerikāņu) tiesību sistēmu (Lielbritānija, Amerikas Savienotās Valstis, ASV, Kanāda, Austrālija, Jaunzēlande u. c.), krimināltiesību normas ir kodificētas, ietverot tās krimināllikumu vispārīgajā un sevišķajā daļā, atbilstoši krimināltiesību struktūrai. Krimināltiesību vispārīgajā daļā tiek reglamentēts kriminālatbildības pamats, dots noziedzīga nodarījuma jēdziens, norādīti apstākļi, kas izslēdz kriminālatbildību, ietverts soda mērķis un sodu sistēma, nosacījumi soda noteikšanai un atbrīvošanai no kriminālatbildības un soda, noteikta piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošana un citi vispārīgi jautājumi. Krimināltiesību sevišķajā daļā aprakstīti konkrēti noziedzīgi nodarījumi un norādīti soda veidi un mēri, ko var piemērot par to izdarīšanu.

Lielbritānijā spēkā ir Vispārējās jeb ieraduma tiesības (Common Law), kas papildinātas ar tiesu praksi (case law) un likumdošanas aktiem (statute law). Kodifikācijas neesamība Lielbritānijā ir specifiska krimināltiesību īpatnība, kas izriet no visa angļu tiesību vēsturiskā attīstības procesa. Arī ASV, kas ietilpst angloamerikāņu tiesību lokā, nav vienotas vispārnacionālas krimināltiesību sistēmas, ko nosaka federālisma īpatnības un vēsturiski saglabājušās precedentu un statūtu tiesības. Taču valstī bija vērojama tendence nostiprināt krimināltiesisko regulējumu – 1948. gadā ASV Kongress Likumu kopojumā iekļāva sadaļu “Noziegums un kriminālprocess”, bet 1962. gadā Amerikas tiesību institūts (American Law Institute) publicēja ASV Paraugkriminālkodeksu (Model Penal Code), kas bija pamatā krimināllikumiem, kas tika pieņemti lielākajā daļā ASV pavalstu.

Tiesību, t. sk., krimināltiesību avoti musulmaņu tiesību valstīs ir reliģiska satura teksti. Galvenokārt tiek aizsargātas reliģiskās vērtības, kriminālsods draud par grēcīgiem un amorāliem nodarījumiem, paredzēti bargi sodi, t. sk., miesassodi. Mūsdienās dažās musulmaņu valstīs, kur spēkā šariāts (piemēram, Irāna, Saūda Arābija, Pakistāna, Sudāna u. c.), reliģisko krimināltiesību normu darbība tiek ierobežota.

Valsts tiesību sistēmu kopumā, kā arī krimināltiesības, ietekmē vēsturiskie, sociālekonomiskie un politiskie apstākļi, iedzīvotāju uzskati, reliģija, dzīvesveids, valsts iekārta, pārvaldes režīms un citi faktori, kas savukārt nosaka tās intereses, kuras tiek aizsargātas ar likumu. Taču visos laikos krimināltiesības ir aizsargājušas no noziedzīgiem apdraudējumiem personu un tās intereses, vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību, valsts politisko un ekonomisko pamatu. Viens no krimināltiesību iedarbības virzieniem ir to aizsargājošā funkcija, kas izpaužas valsts, sabiedrības, atsevišķu cilvēku grupu un indivīdu aizsardzībā no noziedzīgiem nodarījumiem ar tām piemītošajiem specifiskajiem līdzekļiem – kriminālsodu un citiem piespiedu ietekmēšanas līdzekļiem. Krimināltiesību preventīvā jeb brīdinošā funkcija – likumdevējs, atzīstot nodarījumu par noziedzīgu, brīdina ikvienu personu par iespējamo sodu noziedzīga nodarījuma izdarīšanas gadījumā, savukārt soda mērķis ir panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumu un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

Krimināltiesības balstās uz likumības principa, kas atbilst romiešu tiesību postulātam – nodarījuma noziedzīgumu, tā sodāmību un citas krimināltiesiskas sekas nosaka tikai krimināllikums (nullum crimen, nullum poena sine lege – nav nozieguma, nav soda bez likuma), vienlīdzības principa – visi ir vienādi likuma priekšā un visiem ir tiesības bez jebkādas diskriminācijas uz vienādu likuma aizsardzību; vainīguma principa – pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā; stingrās atbildības principa (straight liability), taisnīguma principa – soda individualizācija un dubultās sodāmības nepieļaujamība (ne bis in idem); humānisma principa – personas aizsardzība no noziedzīgiem apdraudējumiem un aizliegums pakļaut personu, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, nežēlīgam un cilvēka cieņu pazemojošam sodam.

Krimināltiesības tiek nepārtraukti zinātniski apstrādātas. Itāļu, franču, spāņu, vācu un citu valstu tiesību pētnieki, piemēram, itāļu kriminologs Enriko Ferri (Enrico Ferri), franču sociologs, kriminologs Gabriels Tarde (Jean-Gabriel De Tarde), itāļu jurists, kriminologs Rafaēle Garofalo (Raffaele Geirofalo), vācu tiesību zinātnieks Karls Bindings (Karl Lorenz Binding), vācu jurists, kriminologs Francs fon Lists (Franz Eduard Ritter von Liszt), krievu jurists, kriminologs Nikolajs Tagancevs (Николай Степанович Таганцев), krievu tiesību zinātnieks, kriminologs Ivans Foiņickis (Иван Яковлевич Фойницкий) un citi sastādījuši praktiskās rokasgrāmatas, atzinumu krājumus un komentārus, kā arī veikuši teorētiski praktiskus pētījumus. Laika gaitā mainījušies un pilnveidojušies zinātniskās pētniecības virzieni (sholastiskais, metafiziskais, vēsturiskais, salīdzinošais, antropoloģiskais, pozitīvi socioloģiskais virziens krimināltiesību zinātnē) un metodes.

Galvenās pētniecības metodes ir vēsturiskā analīze, informācijas apkopošana un tās salīdzinošā analīze, induktīvā un deduktīvā metode. Veidojās klasiskā un t. s. jaunā krimināltiesību skola.

Nozīmīgākie mūsdienu krimināltiesību pētnieki – Endrjū Ešhvorts (Andrew Ashworth), Delberts S. Eliots (Delbert S. Elliott), Kortnijs S. Kenni (Courtney S. Kenny), Ruperts Krāss (Rupert Kross), Ričards Kards (Richard Card), Džons C. Smits (John C. Smith) Lielbritānijā; Kristofers M.V. Klarksens (Christopher M.V. Clarkson), Džošua Dreslers (Joshua Dressler), Medisons V. Maršals (Madison V. Marshall), Ostins V. Skots (Austin W. Scott) ASV; Jorgs Eisele (Jörg Eisele), Mihaels Hetingers (Michael Hettinger), Reinharts Maurahs (Reinhart Maurach), Johanness Vesels (Johannes Wessels) Vācijā; Anatolijs Naumovs (Aнатолий Валентuнович Наумов), Vasilijs Maļiņins (Василий Васильевич Малинин), Aleksejs Rarogs (Алексей Ивaнович Рарог), Romans Šarapovs (Роман Дмитриевич Шарапов) Krievijā un citi.

Vērtīgu ieguldījumu krimināltiesību zinātnes attīstībā dod dažādi tiesību institūti, piemēram, Amerikas Tiesību institūts (American Law Institute), Maksa Planka institūts (Max-Planck-Institut) Vācijā, Lietuvas Tiesību institūts (Teisės Institutas) un citi. 2011. gadā nodibināts Eiropas tiesību institūts (European Law Institute, ELI), kura darbība saistāma arī ar vienotu krimināltiesību telpas izveidošanu Eiropas Savienībā (ES).

The american yournal of criminal law (kopš 1972), European yournal of crime, criminal law and criminal justice (kopš 1993), Criminal law forum (kopš 1990), Rutgers law journal (kopš 1999), Jurisprudencija (kopš 1993), Уголовное право (kopš 1958) un citi.

Valstu un starptautisko organizāciju sadarbību cīņā ar noziedzību regulē starptautiskās krimināltiesības, kuru pirmsākumi atrodami tālā senatnē, kad dažas valstis jau sadarbojās noteiktu krimināltiesisku jautājumu risināšanā, piemēram, par noziedznieku izdošanu (ekstradīciju). Attīstoties noziedzīgiem nodarījumiem, kuri aizskar vairāku valstu intereses, radās nepieciešamība unificēt nacionālās krimināltiesību normas, un 1889. gadā tika nodibināta Starptautiskā krimināltiesību savienība (International Associations of Penal law). Starptautiskā krimināltiesību koncepcija radās 19. gs. beigās–20. gs. sākumā. Viens no tās pamatlicējiem ir Sanktpēterburgas Universitātes profesors Frīdrihs Fromholds Martenss (vācu Friedrich Fromhold Martens, krievu Фёдор Фёдорович Мaртенс). Starptautisko krimināltiesību kodifikācijas sākums ir Starptautiskā kara tribunāla Statūtu (The Charter of the international military Tribunal) pieņemšana 1945. gadā un Nirnbergas kara tribunāla sprieduma pasludināšana 1946. gadā. Šim spriedumam Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) Ģenerālā Asambleja ar speciālu rezolūciju 12.1946. piešķīra juridisku spēku, apstiprinot vispāratzītos starptautisko tiesību principus. Mūsdienās starptautisko krimināltiesību koncepcija ir vispāratzīta doktrīna un nostiprināta ANO lēmumos. Darbojas Starptautiskā krimināltiesa (angļu International Criminal Court, ICC, ICCt; franču Cour pénale internationale, dibināta 1998. gadā, darbību sāka 01.07.2002.).