Kriminoloģija pēta noziedznieka personību, noziegumā cietušo, sodu, noziedzības sekas. Dažādas kriminoloģijas teorijas skaidro bioloģiskos, sociālos un ekonomiskos faktus, kas ietekmē noziedzību. Kriminoloģija pēta noziedzības novēršanas un apkarošanas metodes.

Pirmo reizi terminu “kriminoloģija” lietoja itāļu jurists Rafaēle Garofalo (Raffaele Garofalo) savā monogrāfijā “Kriminoloģija” (Criminologia, 1885). 1887. gadā jēdzienu turpināja skaidrot franču antropologs Pols Topinārs (Paul Topinard). Lielākā daļa pētnieku kriminoloģiju uzskata par patstāvīgu zinātni.

Dažādi ir bijuši teorētiskie un praktiskie meklējumi kriminoloģijā. Šajos procesos ir iesaistījušies arī bijušie noziedznieki. Tā, piemēram, francūzis Ežēns Fransuā Vidoks (Eugene-Francois Vidoq), kurš iedvesmojis rakstniekus un 18. gs. nodibināja detektīvaģentūru.

Pastāv uzskats, ka kriminoloģija ir krimināltiesību vai socioloģijas daļa. Kriminoloģija saistīta ar tādām zinātnēm kā krimināltiesības, kriminālprocess, kriminālistika, tiesu psihiatrija un tiesu psiholoģija, tiesu medicīna, sodu izpildes tiesības, psihiatrija, starptautiskās tiesības. Būtiska nozīme ir attiecīgā laikmeta filozofijas atziņām vai pasaules uzskatam.

Kriminoloģijas pamatelementi ir noziedzība, noziedzības cēloņi un veicinošie apstākļi, noziedznieka personība, noziedzīgu nodarījumu mehānisms, noziedzības sekas, noziedzības novēršanas un apkarošanas sistēmas. Visi šie pamatelementi ir savstarpēji saistīti un tos nevar analizēt vai pētīt atrauti vai autonomi. Būtiski ir pētīt apkarošanas sistēmu – tiesībsargājošo iestāžu un tiesu apkarošanas spējas un efektivitāti. Apkarošanas izpētes spējas jāsamēro ar noziedzības tendenču prognozēšanu, noteiktu noziegumu vai tendenču samazināšanu.

Izplatītākie kriminoloģijas pētniecības virzieni un tēmas ir noziedzība un sociālās deviācijas, vardarbīgā noziedzība, noziedzīgi nodarījumi pret īpašumu, ekonomiskā noziedzība, korupcija, zinātne par upuri – viktimiloģija, nepilngadīgo noziedzība, profesionālā noziedzība, organizētā noziedzība, noziedzība informāciju tehnoloģijās, terorisms, noziedzība brīvības atņemšanas vietās un citi.

Kriminoloģisko problēmu apzināšanā, dažādu teoriju izvirzīšanā un argumentēšanā izšķirošana nozīme ir pētniecībai, kurā tiek noteikts izpētes objekts, priekšmets un metodika. Kriminoloģiskai izzināšanai tiek lietotas dažādas metodes.

Plaši tiek izmantota statistikas izpētes metode. Tā dod iespēju pētīt noziedzības kvantitatīvo un kvalitatīvo pusi. Dažāda veida statistika dod iespēju izpētīt lielu skaitu gadījumu un noskaidrot dažādas likumsakarības, izdarīt secinājumus.

Daudzas kriminoloģiskās problēmas nav iespējams izpētīt bez aptaujas metodes. Tās mērķis ir iegūt informāciju par objektīviem un subjektīviem faktiem. Līdzīgi kā socioloģijā aptauju var iedalīt divās lielās grupās: anketēšanā un intervēšanā. Anketēšana ir rakstiskas atbildes uz uzdotiem jautājumiem. Intervēšana ir saruna, kurā tiek sniegtas atbildes uz mutiski uzdotiem jautājumiem. Aptauja ir viena no kriminoloģijas pētniecības efektīvākajām metodēm.

Kriminoloģiskajos pētījumos tiek izmantota kontroles grupas metode un eksperiments. Kontroles grupas metodes būtība ir, ka tiek atlasītas divas vai vairākas grupas no kurām viena ir pamatgrupa, otra kontrolgrupa. Tiek pētītas iezīmes, kas tipiskas pamatgrupai. Ekspertu vērtējuma metode ir svarīga, lai prognozētu kādas noteiktas parādības turpmāko attīstību. Cilvēku emocionāli psiholoģisko saišu pētīšanai kriminoloģijā tiek izmantota sociometrija.

Efektīva pētniecības metode ir dokumentu analīzes metode – dažādu dokumentu izpēte. Nozīmīgākais dokumentu analīzes objekts ir tiesu prakse. Spriedumi krimināllietās ir būtisks informācijas avots par noziedznieka personību, nozieguma izdarīšanas apstākļiem un mehānismu. Attiecībā uz noziedznieka personu kriminoloģiskā kontekstā tiek veikti bioloģiski cilvēka gēnu pētījumi, izmantota neirozinātne.

Vēsturiski pastāvējuši dažādi kriminoloģijas virzieni un skolas par noziedzības izcelšanos un kriminālās uzvedības motivāciju. Uzskati un pētījumu rezultāti formulēti dažādās kriminoloģijas teorijās. Kriminoloģijas vēsturi saista ar trim attīstības posmiem – klasiskā skola 18. gs., pozitīvisma skola 19. gs. beigās un jaunāko laiku kriminoloģija no 20. gs. vidus.

Saskaņā ar klasiskās skolas uzskatiem cilvēka rīcību nosaka cilvēka intelekts un prāts. Cilvēks pats kontrolē savu likteni saskaņā ar brīvu paša gribu. Viens no vadošajiem klasiskās skolas pētniekiem bija itāļu krimināltiesību teorētiķis Čēzare Bekaria (Cesare Bonesana-Beccaria, marchese di Gualdrasco e di Villareggio). Idejas attīstījis arī britu filozofs Džeremijs Bentems (Jeremy Bentham). Teorijas būtība – cilvēku vada saprāts un brīva griba. Nozieguma izdarīšana ir viņa brīva izvēle. Tā kā cilvēks ir izvēlējies izdarīt noziegumu, viņš par savu izvēli jāsoda. Skola kritizēta par to, ka pietiekami netiek vērtēta noziedznieka personība.

Pozitīvisma skolas pārstāvji nepiekrīt šādiem uzskatiem un norāda, ka cilvēka uzvedību nosaka daudzi fiziski, psihiski un sociāli faktori, kuri nepakļaujas kontrolei. Kriminoloģijas uzdevums ir izpētīt noziedznieka psihisko, fizisko un sociālo stāvokli. Klasiskā skola aizstāv tiesiskas valsts intereses, pozitīvisti – noziedznieka labošanu.

Mūsdienu kriminoloģijas skolai raksturīgs tas, ka tā pēta jaunas sabiedrības reakcijas uz noziegumu un noziedznieku. Tā sāka pētīt noziegumā cietušo un sociālās kontroles apstākļus. Tiek pētīts sociālais process, kurā iesaistīts noziedznieks, cietušais un sabiedrība. Pētījumi skar arī procesus sabiedrībā, kas nosaka, ka ir noziegums, sabiedrības kontroles procesus, notiek dažādu sociālo procesu analīze.

Noziedzniekus pēta arī antropoloģiskā krimināltiesību skola. Tās pamatlicējs ir itāļu ārsts psihiatrs Čēzare Lombrozo (Cesare Lombroso). Pēc Č. Lombrozo domām, kas tika pamatotas ar noziedznieku anatomiski fizioloģisko struktūru, noziedznieks no citiem cilvēkiem atšķiras ar galvaskausa asimetriju, seju, kustībām un smadzenēm. Tādējādi kriminoloģijā attīstījās pozitīvistu uzskati; galvenais pārstāvis itāļu kriminologs un sociologs Enriko Ferri (Enrico Ferri). Viņš noziegumu vērtēja par triju dabisku ietekmju rezultātu – antropoloģisko, fizisko, ar to saprotot klimatu, laika apstākļus, kā arī sociālos apstākļus. Mūsdienās attīstās pētījumi biokriminoloģijā. Pētot cilvēka gēnus un smadzenes, tiek veikti pētījumi iedzimtības faktoru teorijā, kuras pamatā ir uzskati, ka par noziedzības cēloņiem jāuzskata iedzimtas cilvēka organisma īpašības, anatomiskās struktūras un ģenētisko hromosomu struktūru īpatnības.

Pasaules atzinību ieguvis amerikāņu sociologs Edvīns Sazerlends (Edwin Hardin Sutherland), kurš strādājis pie diferencēto sakaru teorijas. E. Sazerlends noziedzību skaidroja saistībā ar sociālās dzīves apstākļiem, kā sociālās uzvedības forma, kā sociālās apmācības un ietekmes rezultāts. Uzskatīja, ka noziedzības cēlonis ir noziedzīgā vide, kas radījusi labvēlīgus apstākļus.

Ar vides apstākļu ietekmi saistīta sociālās dezorganizācijas teorija – Čikāgas skola, kas radās 20. gs. 20. un 30. gados Čikāgā. Galvenie pārstāvji amerikāņu sociologi un kriminālisti Klifords Šovs (Clifford R. Shaw) un Henrijs Makkejs (Henry D. McKay). Šīs skolas piekritēji pilsētu pēta kā vienu veselu organismu. Kriminoloģijas ekoloģiskās skolas atbalstītāji īpašu uzmanību pievērš pilsētas attīstības problēmām. Viņi uzskata, ka pilsētas attīstība ir koncentriska, sākot ar centrālo rajonu kā darījumu centru, tad starpjoslu, kurā no vienas puses notiek pāreja no darījumu rajona uz dzīvojamo pilsētas daļu, bet no otras puses pakāpeniska pāreja uz rūpniecisko rajonu. Trešā zona ir strādnieku rajoni. Ceturtā – pārtikušās sabiedrības daļas apdzīvoti rajoni. Piektā zona – piepilsētas. Šīs skolas zinātnieki noziedzības cēloņus mēģina saistīt ar cilvēku sociāli kulturālo vidi, no kuras noziedznieks cēlies. Uzskata, ka cilvēkus ietekmē tas, kādā ģimenē, darba vietā viņi dzīvo un strādā, kā arī, ja tieši nonākuši noziedzīgā vidē.

Kriminoloģijas pētījumos tiek izmantotas arī psihoanalīzes pamatlicēja austriešu neirologa un psihiatra Zigmunda Freida (Sigmund Freud) teoriju atzinumi. Tos tālāk attīstījis amerikāņu zinātnieks Viljams Vaits (William A. White). Saskaņā ar V. Vaita teoriju cilvēks par noziedznieku piedzimst, bet viņa turpmākajā dzīvē notiek cilvēka Es esošo graujošo instinktu apspiešana. Z. Freida teorija kriminoloģijā devusi impulsu īpaši nemotivētu noziegumu cēloņu skaidrošanai, iespēju izmantot psihoanalīzi amerikāņu sociologu un kriminologu Grešema Saiksa (Gresham M. Sykes) un Deivida Macas (David Matza) neitralizācijas teorijai, kuras pamatā ir kriminālās motivācijas padziļināto psiholoģisko mehānismu analīze.

Kriminoloģijai attīstoties, noziedzības cēloņi tiek skaidroti ar daudz sarežģītākām pieejām. Tiek izstrādāta noziedzības daudzfaktoru teorija – E. Ferri, Viljams Hēgs (William Heg), Sirils Brūts (Cyril Brut) un citi. Daudzfaktoru teorija pamato uzskatu, ka noziedzību ietekmē dažādu faktoru kopums. Attīstās ekonomiskā teorija, kurā noziedzīgi nodarījumi tiek skaidroti ar ekonomisko attīstību, ekonomikas krīzēm, bezdarbu, sociālo izcelšanos, plaisu starp bagātību un nabadzību. Noziedzības pieaugums tiek saistīts kā ar labklājības pieaugumu, tā arī ar nabadzību un bezdarbu.

Kriminoloģijā izstrādātās teorijas gan papildina viena otru, gan daļēji izslēdz citu pētnieku izteiktos viedokļus, tāpēc teorijas vērtējamas kompleksi – analizējot vēsturisko attīstību, konstatējot, no kādām pozīcijām noziedzības cēloņi tiek vērtēti, kādi kriminoloģijas zinātnes veidošanās posmi tiek analizēti.

Kriminoloģiskos pētījumus veica un veic gan atsevišķi zinātnieki, gan dažādas noziedzības izpētes iestādes. Pētniecības iestādes pamatā darbojās universitāšu juridiskajās fakultātēs. Vēsturiski pētniecības iestādes sāka veidoties 19. gs. beigās. 1888. gadā tika izveidota Starptautiskā juristu kriminālistu asociācija (angļu International Criminal Law Association; vācu Internationale Kriminalistische Vereinigung). Sākotnējie pētījumi bija galvenokārt kriminālistikā. Mūsdienās akadēmiskā pētniecība notiek Kembridžas Universitātes kriminoloģijas institūtā (Institute of Criminology at the University of Cambrige, dibināts 1959. gadā), Oskfordas Universitātes kriminoloģijas centrā (Centre for Criminology at the University of Oxford, dibināts 1967. gadā), Austrālijas kriminoloģijas institūtā (Australian Institute of Criminology, dibināts 1973. gadā), Manheimas kriminoloģijas centrā (Manheim Centre for Criminology, dibināts 1990. gadā), Atlantijas kriminoloģijas institūta Socioloģijas un antropoloģijas departamentā Kanādā (Atlantic Institute of Criminology Department of Sociology and Social Antropology). Darbojas arī dažādas kriminoloģijas biedrības un asociācijas, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) darbojas Amerikas Kriminologu biedrība (American Society of Criminology), Francijā – Francijas Kriminologu asociācija (Association Francaise de Criminologie), Lielbritānijā – Britu Kriminologu biedrība (The British Society of Criminology), Vācijā – Kriminoloģijas centrs (Kriminologishe Zentralstelle), Itālijā – Itālijas Kriminologu biedrība (Societa Italiana di Criminologia).

Kriminoloģijas problēmām liela uzmanība tiek pievērsta arī Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO). Pie ANO darbojas starptautiska ekspertu komisija, kura sniedz apkopojumu par stāvokli noziedzības apkarošanā ANO Ekonomiskajai un sociālajai padomei. Kriminoloģijas jautājumi aktuāli arī Eiropas Padomē, Strasbūrā izveidota Eiropas komiteja noziedzības problēmu risināšanai. Izveidoti starptautiskie reģionālie kriminoloģisko pētījumu centri – organizācijas, piemēram, Eiropas noziegumu novēršanas un kontroles institūts (The European Institute for Crime Prevention and Control, HEUNI), Eiropas un starptautisko noziegumu ētikas un sociālās filozofijas izpētes grupa (The Europen and International Research Group on Crime Ethics and Social Philosophy, ERCES).

Criminology: an Interdisciplinary Journal (izdevējs American Society of Criminology, kopš 1964. gada); American Sociological Review (izdevējs American Sociological Association, kopš 1936. gada); Social problems (izdevējs Society for the Study of Social Problems, kopš 1953. gada); Criminology & Criminal Justice (izdevējs British Society of Criminology, kopš 2001. gada); The British Journal of Criminology (izdevējs Centre for Crime and Justice Studies, kopš 1960. gada); Journal of British Studies, British Journal of Sociology (kopš 1950. gada).

Līdzās Č. Bekariam, Č. Lombrozo, E. Ferri un E. Sazerlendam nozīmīgākie kriminologi ir franču ārsts un kriminologs Aleksandrs Lakasāns (Alexandre Lacasagne) – franču tiesu medicīnas un kriminālās antropoloģijas skolas dibinātājs Lionā. Šī skola konkurēja ar Č. Lombrozo itāļu kriminoloģijas skolu.

Angļu psihologs Hans Aizenks (Hans Eysenck) – viens no vadošajiem psiholoģijas bioloģiskā virziena pētniekiem. Nozīmīgi ir viņa pētījumi par cilvēku inteliģences un personības atšķirībām, kuros liela nozīme tiek piešķirta iedzimtībai. Z. Freida psihoanalīzes kritiķis. Intelekta testa autors.

Kanādiešu kriminālpsihologs Roberts Hārs (Robert D. Hare) – psihopātijas faktoru saraksta izveidotājs.

Amerikāņu socioloģe, filozofe un feministe Džeina Adamsa (Jane Laura Addams) – sociālās palīdzības centra Hull House dibinātāja (1889) Čikāgā. Amerikāņu sociologs Viljams Jūliuss Vilsons (William Julius Wilson) – pētījis afroamerikāņu sociālo nevienlīdzību un nabadzību.

Amerikāņu politologs Džeims Vilsons (James Q. Wilson) – 1980. gados kopā ar amerikāņu kriminologu Džordžu L. Kelingu (George L. Kelling) izstrādāja Broken–Windows–Theorie (angļu ’Sasisto logu teorija’), kurā sīkie likumpārkāpumi tiek aplūkoti ne tikai kā kriminogēnās situācijas indikators, bet arī kā aktīvs faktors, kas ietekmē noziedzības līmeni kopumā.