Starptautiskās tiesības definē starptautisko tiesību subjektus un to, kā, balstoties jau esošajās starptautisko tiesību normās un pieņemto procedūru ietvaros, šo subjektu savstarpējā mijiedarbībā tiek piemērotas un tālāk attīstītas tiesību normas.

Starptautisko tiesību attīstībai bija nepieciešama tādu suverēnu mijiedarbības iespēju parādīšanās un pieaugums, kas sevi uzskatīja par vienlīdzīgiem un vēlējās savas attiecības noregulēt uz mutisku vai rakstisku vienošanos pamata. Jau antīkajā pasaulē, piemēram, kontakti seno grieķu pilsētvalstu starpā un noslēgtie sadarbības līgumi var tikt uzskatīti par starptautisko tiesību priekštečiem, lai arī starptautisko tiesību vēsturniekiem nav vienota skatījuma šajā jautājumā. Starptautisko tiesību galvenā kritika ir tajā, vai tās var uzskatīt par tiesībām. Proti, vai tām ir normatīvs un juridiski saistošs raksturs, piemēram, nacionālo tiesību juridisko dabu pamato ar pamatnormu vai konstitūciju, kuru pieņēmis suverēns – tauta. Starptautiskajās attiecībās nepastāv viens suverēns un nav viena pasaules konstitūcija. Taču starptautiskajām tiesībām ir juridiska daba un tā tiek pamatota ar starptautisko tiesību subjektu interesi savu mijiedarbību veidot zināmu juridiski saistošu normu ietvaros, kuru neievērošana var novest arī pie atbildības un sankcijām. Pretējā gadījumā pasaulē valdītu anarhija un haoss. Starptautiskās tiesības vēl arvien ir jānošķir no nacionālajām tiesībām, taču 21. gs. globalizācijas procesu fons sekmē šīs nošķirtības mazināšanos un globālās tiesību sistēmas veidošanos, kurā nacionālām tiesībām ir pieaugoša ietekme uz starptautisko tiesību saturu un starptautiskām tiesībām ir lielāka praktiskā nozīme nacionālā līmenī. 

Mūsdienu pasaule nav iedomājama bez starptautiskajām tiesībām. To īpaši var sajust 21. gs., kad daudzi cilvēku radīti jauni attiecību modeļi prasa kopējus, starptautiskus risinājumus. Uz planētas cilvēkam pieejamo resursu apjoms nav neizsmeļams. Vēsturisku un klimatisku iemeslu dēļ tautas dažādos kontinentos attīstījušās atšķirīgi, tām pieejami ļoti atšķirīgi labklājības līmeņi. Līdz ar to starptautisko tiesību nozīme pieaug, tās nodrošina valstu u. c. starptautisko tiesību subjektu un starptautisko procesu dalībnieku mijiedarbošos arvien jaunu jautājumu un izaicinājumu risināšanā. Arī starptautisko tiesību teorija pilnveidojas un padziļinās. Kopš 20. gs. sākuma tā no eirocentriskās pieejas kļuvusi visaptverošāka un, skaidrojot šīs tiesību sistēmas vēsturiskos aizmetņus, aptver arī procesus, kas notikuši ārpus Eiropas. Proti, vienlīdzīgā attieksme ienāk starptautisko tiesību izpratnē, lai arī tieši starptautisko tiesību teorijā vēl arvien ir jāizskaidro, vai noteikumus šīs tiesību sistēmas attīstībā nosaka vienīgi lielvaras. Starptautiskajām tiesībām tāpat kā jebkurai citai tiesību sistēmai ir svarīga tās leģitimitāte un tādēļ atteikšanās no eirocentriskā vai vēl šaurāk – vienīgi Rietumu pasaulei raksturīgā skatījuma uz starptautisko tiesību juridisko dabu – ir svarīga, lai šai tiesību sistēmai, kas pretendē uz universalitāti, nodrošinātu leģitimitāti visā pasaulē. Pieaugot izpratnei par starptautisko tiesību leģitimitāti un faktoriem, kas to stiprina, nostiprinās šo tiesību ietekme.

Starptautisko tiesību sākotnējās struktūras izveidojās pirms pašreizējās valstu sistēmas, kas sāka veidoties 19. gs. un līdz ar to arī šodien zināmās teorijas par tiesībām un tiesību sistēmu ir radušās vēlāk kā pirmie starptautisko tiesību aizmetņi. Tomēr, valstīm kā sabiedrības organizācijas principiālai formai nostiprinoties, starptautiskās tiesības ilgu laiku palika pietiekami nepilnīgā veidojumā. Savukārt nacionālās tiesības un līdz ar to tajās balstītā tiesību zinātne nostiprinājās līdz ar valsts attīstību. Izveidojās fragmentēta pasaules kārtība, kurā dominēja valsts ar savu iekšējo tiesību sistēmu. Ilgu laiku starptautiskās tiesības un nacionālās tiesības pastāvēja nošķirti un tiesību zinātne un tiesību teorija koncentrējās uz nacionālo tiesību pamatošanu. 20. gs. beigās un 21. gs. vērojama starptautisko un nacionālo tiesību tuvināšanās. Starptautisko tiesību teorija ir inkorporējusi tiesību teorijas diskursu un ir dialogā ar to. Savukārt tiesību zinātnē situācija nav viendabīga, to ietekmē tas, cik konkrētā valstī tās tiesību sistēma ir atvērta starptautiskajām tiesībām. Latvijā tiesību sistēmā ir ietverts atvērtības starptautiskajām tiesībām princips. Līdz ar to Latvijas tiesību teorijai un tiesību zinātniekiem ir pamats veidot vienotu tiesību zinātni un skatīt starptautiskās tiesības kā publisko tiesību daļu. Starptautisko tiesību kā publisko tiesību daļas sastāvelementi ir šādi: 1. tiesību avoti, 2. tiesību sistēmas subjekti, 3. tiesību normu radīšana un piemērošana, 4. mijiedarbība ar citām (nacionālām) tiesību sistēmām (nozarēm), 5. tiesību subjektu atbildība.

Starptautisko tiesību kā tiesību zinātnes pētniecībā izmanto jurisprudencei kopumā raksturīgās zinātniskās pētniecības metodes. Proti, salīdzinošo, vēsturisko, sistēmisko un analītisko metodi. Tas nozīmē, ka pētot jebkuru starptautisko tiesību jautājumu ir jāizvērtē, kādi tiesību avoti uz to attiecas, kā vēsturiski jautājums ir skatīts, jāsalīdzina pieejamā literatūra un tiesību normas, kā arī to piemērošanas prakse, jāmeklē kopsakarības un jāanalizē viss pieejamais materiāls.

Starptautisko tiesību vēstures teorijā ir vairāki piedāvājumi, kā klasificēt starptautisko tiesību attīstības periodus, bet nepastāv vienots viedoklis šajā jautājumā. Vācu diplomāts un zinātnieks Vilhelms Grēve (Wilhelm Georg Grewe) ieteica izšķirt šādus starptautisko tiesību attīstības periodus: starptautiskās tiesības viduslaikos, spāņu periodā (1494–1648), franču periodā (1648–1815), britu periodā (1815–1919), starpkaru periodā (1919–1944), pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO, United Nations) izveides (1945) un Aukstā kara periodā (1945–1990); šobrīd esam starptautiskās sabiedrības konsolidācijas periodā. Tiek atzīts, ka šim redzējumam ir izteikti eirocentriska pieeja, kuru raksturo pakāpeniska valsts un suverenitātes ideju kristalizācija un kļūšana par sabiedrības organizācijas paradigmām. Vācu zinātnieks Rīdigers Volfrums (Rüdiger Wolfrum) līdz ar to piedāvā skatīt starptautisko tiesību vēsturi, katrā attīstības periodā noskaidrojot, ko tajā uzskatīja par kopējo tiesību pamatu jeb avotu. Tādējādi viduslaikos par tiesību avotu kļuva kristīgais pasaules uzskats, kas pakāpeniski radīja ideju par dabiskām tiesībām, kuru avots ir dievišķs. Taču jau renesanses laikmeta spāņu filozofi un juristi Fransisko de Vitoria (Francisco de Vitoria) un Fransisko Suaress (Francisco Suarez) pamatoja to, ka dabiskās tiesības bija nāciju tiesību augstākais likums, un sāka skaidrot, ka dabiskās tiesības rodas nācijām vienojoties, bet to juridiski saistošais raksturs ir pašsaprotams, jo tas piemīt katrai tiesību sistēmai. Līdz moderno valstu sistēmas aizsākumiem 19. gs. sākumā nāciju tiesībās, kuras Džeremijs Bentams (Jeremy Bentham) nodēvēja par starptautiskajām tiesībām, šo tiesību subjekts vēl nebija precizēts. Tās attiecās uz suverēniem, bet tika paustas idejas, kuru aizmetņi meklējami Senās Ēģiptes un Romas humānisma un tiesiskuma idejās, ka tiesību avots ir visa cilvēce un tās kopējais saprāts.

Moderno valstu nostiprināšanās, īpaši Eiropā, būtiski mainīja idejas par to, kas ir starptautisko tiesību avots un priekšmets. Valstis kļuva par principiālo starptautisko tiesību subjektu un pakļāvās tikai tādām tiesību normām, kuras pašas bija radījušas un akceptējušas kā juridiski saistošas. Pastāvīgā Starptautiskā tiesa (angļu The International Court of Justice, ICJ, franču, Cour internationale de justice) precīzi definēja starptautisko tiesību ideju 20. gs. sākumā Lotus lietā, konstatējot, ka “valstīm saistošas tiesību normas ...izriet no viņu pašu brīvās gribas” (The ‘Lotus’ [France v Turkey] PCIJ Series A No 10, 18). Līdz ar to sākās nepieredzēta cilvēces aktivitāte, radot arvien jaunas starptautisko tiesību normas visās valstu mijiedarbības jomās, kuras līdz ar zinātnes un ekonomikas attīstību turpināja strauji pieaugt. Lai ieviestu zināmu paredzamību šajos procesos, tika radīti arī tādi starptautiskās sadarbības forumi, piemēram, starptautiskās organizācijas, kas sniedza iespēju valstīm veidot sev uzvedības priekšrakstus strukturētā un efektīvākā veidā. Modernās starptautiskās tiesības ir sasniegušas nebijušu ietekmi gan regulējamo jautājumu, gan regulējuma detalizācijas ziņā. Var teikt, ka tās pastāv neatkarīgi no valstu gribas un līdz ar to ir ieguvušas objektīvas esības formu. Proti, ir tādas tiesību normas un tiesību principi, no kuriem vairs nav iespējamas atkāpes. Šādas normas un principi visupirms nostiprina starptautisko tiesību kā sistēmas strukturālos pamatus, kā arī konsolidē kopējās universālās vērtībās – cilvēktiesību aizsardzība, miera nodrošināšana un solidaritāte cilvēces ilgtspējai.

Ja starptautisko tiesību pirmsākumos tās veidojās kā koordinācijas tiesības valstu starpā attiecībā uz tām teritorijām, kur nebūtu iespējama vienas valsts dominance, kā arī nostiprinot valstu jurisdikciju savas teritorijas ietvaros, tad pavisam drīz to mērķis bija radīt tiesisko ietvaru valstu sadarbībai, lai risinātu jautājumus, kas ir valstu kopējās interesēs. Starptautiskās tiesības šodien vēl arvien satur abus šos elementus. Proti, tajās ir gan normas jomās, kurās valstis vienojušās koordinēt savas darbības, gan normas, kas nodrošina valstu sadarbību. Taču pēdējā laika tendence ir saistīta ar tādu tiesību normu radīšanu, kas balstīta valstu solidaritātē – kad cilvēces un planētas ilgtspējības labā valstis u. c. subjekti vienojas par tādiem tiesisko attiecību modeļiem, kuros tas subjekts, kuram ir lielākās iespējas, atbalsta tos, kuriem ir mazākas iespējas un tādējādi visi subjekti kopā var sekmēt kopējo universālo vērtību īstenošanu. Solidaritātes principu konsolidējoši dokumenti ir, piemēram, 2012. gada 30. novembra ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija, ar kuru pieņemta Ģenerālās asamblejas augsta līmeņa sanāksmes Deklarācija par tiesiskumu nacionālajā un starptautiskajā līmenī (Declaration of the High-level Meeting of the General Assembly on the Rule of Law at the National and International Levels), kā arī 2018. gadā pieņemtais Globālais pakts drošai, sakārtotai un regulārai migrācijai (The Global Compact for Safe, Orderly and Regular Migration). Savukārt 2016. gadā ANO ietvaros valstu un valdību vadītāji, balstoties 2000. gadā pieņemtajā Tūkstošgades mērķu dokumentā (Millenium goals), pieņēma Darba kārtību ilgtspējīgai attīstībai 2030. gadam (2030 Agenda for Sustainable Development). ANO Ģenerālsekretārs Pans Kimuns (korejiešu 반기문, handža 潘基文) raksturoja 17 ilgtspējīgas attīstības mērķus kā cilvēces kopējo vīziju un sociālo kontraktu valstu vadītāju un tautu starpā. Tie ir darbības plāns cilvēku un planētas interesēs.

Neskatoties uz to, kādu konsolidācijas pakāpi un tvērumu pēdējo 150 gadu laikā sasniegušas starptautiskās tiesības, šai tiesību sistēmai adresētā kritika nav būtiski mainījusies. Proti, ka tā neesot vienota un iekšēji saskanīga tiesību sistēma, kurai būtu nepieciešamā leģitimitāte. Tā attīstās un tiek piemērota ietekmīgāko valstu interesēs, t. i., tā nav objektīva un vienlīdz attiecināma uz visiem subjektiem. Starptautiskajās tiesībās nepastāvot arī piespiedu mehānismi saistību izpildei vai arī tie esot ļoti vāji. Jākonstatē, ka šāda kritika ignorē vairākas ikvienā sabiedrībā zināmas kopsakarības – to, ka tiesību normas ir politiska procesa rezultāts. Līdz ar to ikvienā tiesību sistēmā politika un tiesības ir cieši saistītas. Dažādās tiesību sistēmās var būt dažādi tiesību leģitimitātes avoti. Valstu vienošanās kā tiesību avots nav nedz labāks, nedz sliktāks kā, piemēram, vēlētāju vēlmes, uz kurām reaģē nacionālais parlaments. Jautājumā par tiesību piemērošanu un atbildību kopš ANO dibināšanas ir bijis vērojams liels progress, nostiprinoties starptautiskajām un reģionālajām tiesām, kā arī uz starptautisko līgumu pamata izveidotajiem monitoringa mehānismiem. Starptautiskajām tiesībām ir nesalīdzināmi sarežģītāks uzdevums kā nacionālajām tiesībām, jo tām jānodrošina vienots uzvedības modelis milzīgas kultūru daudzveidības kontekstā. Ņemot vērā izaicinājumus, jāsecina, ka kopš Otrā pasaules kara un kara draudu pilnīga aizlieguma valstu attiecībās (ANO Statūtu 2. panta 4. punkts), kopumā pasaulē ir noturēts relatīvs miers.

Starptautiskās tiesības ieņem būtisku vietu pasaules spēcīgāko universitāšu juridisko fakultāšu studiju programmās, piemēram, Juridiskās fakultātes Hārvarda Universitātē (Harvard University), Jeila Universitātē (Yale University), Kembridžas Universitātē (The University of Cambridge). Bieži uz šo juridisko fakultāšu bāzes tiek veidoti atsevišķi pētniecības institūti. Īpaši nozīmīgi ir: Kembridžas Universitātes Juridiskās fakultātes Herša Lauterpahta starptautisko tiesību centrs (Center for International Law, Herch Lauterpacht, Faculty of Law, University of Cambridge, dibināts 1983. gadā), Amsterdamas Universitātes Juridiskās fakultātes starptautisko tiesību centrs (Centrum voor Internationaal Recht, Faculteit Rechtsgeleerdheid, Universiteit van Amsterdam, dibināts 1998. gadā), Helsinku Universitātes Ērika Kastrēna starptautisko un cilvēktiesību institūts (Erik Castren Kansainvälisten ja ihmisoikeuksien instituutti, Helsingin yliopisto; dibināts 1998. gadā) un Sidnejas Universitātes Starptautisko tiesību centrs (Sydney Centre for International Law, dibināts 2003. gadā). Igaunijas un Latvijas teritorijās par nozīmīgu izglītības centru kļuva Tērbatas Universitāte (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool, 1632), kurā arī veidojās pirmās tradīcijas starptautisko tiesību apguvē un pētniecībā. 19. gs. 2. pusē universitātē starptautiskās tiesības pasniedza visā Eiropā atzīts šīs tiesību nozares pētnieks Augusts fon Bulmerinks (August von Bulmerincq), taču Baltijas valstu universitātēm vēl nav izdevies nostiprināt aktīvu zinātnisko pētniecību un akadēmisko tradīciju starptautiskajās tiesībās.

Starptautiskās tiesības nebūtu iedomājamas bez ievērojamiem domātājiem, kuri gadsimtu gaitā konceptualizējuši to, kas ir starptautiskās tiesības, kādām tām jābūt un kurā virzienā tām jāattīstās. Tā kā ideja par starptautiskajām tiesībām ir cieši saistīta ar idejām par to, kas ir cilvēks, kā attīstās sabiedrība un, kur un kā virzās cilvēce, tie, kas pētījuši un rakstījuši par starptautiskajām tiesībām, ir piedāvājuši redzējumu par šī procesa esošajām un iespējamām paradigmām. Lai arī nav iespējams šeit uzskaitīt visus, tomēr sākot no viduslaikiem līdz mūsdienām ietekmīgākie starptautisko tiesību domātāji ir: spāņu – F. de Vitorio, F. Suarezs, nīderlandiešu – Hugo Grocijs (latīņu Hugo Grotius, nīderlandiešu Huig de Groot vai Hugo de Groot), vācu – Zamuēls fon Pufendorfs (Samuel von Pufendorf) un Lassa Openheims (Lassa Francis Lawrence Oppenheim), itāļu – Dionīsio Anciloti (Dionisio Anzilotti), austriešu un angļu – Heršs Lauterpahts (Sir Hersch Lauterpacht), Ričards Beksters (Richard Baxter), angļu – Elaiju Lauterpahts (Sir Elihu Lauterpacht), austriešu un amerikāņu – Luīss Bruno Zons (Louis Bruno Sohn), angļu – Rozalīna Higinsa (Rosalyn C. Higgins, Baroness Higgins) un Īans Braunlijs (Sir Ian Brownlie), amerikāņu – Filips Elots (Philip Allott), vācu – Bruno Zimma (Bruno Simma), franču – Pjērs Marija Dipuī (Piere-Marie Dupuy), itāļu – Antonio Kasēze (Antonio Cassese), ēģiptiešu – Žoržs Mišels Abī Sābs (Georges Michel Abi-Saab), austrāliešu – Džeimss Ričards Krofords (James Richard Crawford), somu – Marti Antero Koskenniemi (Martti Antero Koskenniemi).

Visā pasaulē kopā ir aptuveni 90 žurnāli un gadagrāmatas starptautiskajās tiesībās, neskaitot tos žurnālus un gadagrāmatas, kas specializējas konkrētās starptautisko tiesību nozarēs. Raksturojot ģeogrāfisko tvērumu un senās tradīcijas, svarīgākie izdevumi ir: African Yearbook of International Law (1993), American Journal of International Law (1907), Australian Yearbook of International Law (1965), Revue belge de droit international (1965), British Yearbook of International Law (1920), European Journal of International Law (1990), Annuaire Francaise de Droit International (1955), Polish Yearbook of International Law (1966), German Yearbook of International Law (1948), Singapore Yearbook of International Law (1997), Nordic Journal of International Law (1930). Arī Baltijas valstu nelielā starptautisko tiesību pētnieku saime ir pievienojusi savu periodisko izdevumu – Baltic Yearbook of International Law (2001), kas kopš 2019. gada bāzējas Rīgas Juridiskajā augstskolā un kuru izdod Nīderlandē esošā Brill izdevniecība.

Kopš 19. gs. beigām starptautiskās tiesības ne tikai attīstījušās tādēļ, lai valstis varētu nodrošināt savu darbību koordināciju, bet, lai tās varētu labāk koordinēt savu mijiedarbību. Šādai koordinācijai valstis sāka dibināt starptautiskās organizācijas dažādās jomās. Eventuāli Starptautiskā tiesa atzina, ka starptautiskām organizācijām ir tiesībsubjektība starptautiskajās tiesībās, kas nošķirama no valstu tiesībsubjektības. Pirmās starptautiskās organizācijas, kuru kompetencē bija valstu koordinācija saimnieciskos jautājumos, bija Reinas navigācijas komisija (angļu Central Commission for the Navigation of the Rhine, franču Commission centrale pour la navigation du Rhine, vācu Zentralkommission für die Rheinschifffahrt, dibināta 1815. gadā) un Pasaules pasta savienība (angļu Universal Postal Union, franču L’Union postale universelle, dibināta 1974. gadā). Pirmā politiskās sadarbības organizācija bija Tautu Savienība (angļu League of Nations, franču Société des Nations, 1919–1944). Savukārt pēc Otrā pasaules kara valstis arvien vairāk un ciešāk mijiedarbojas ļoti attīstītā starptautisko organizāciju tīklā, kurā ANO ir centrālā loma – Starptautiskā darba organizācija (International Labour Organization, ILO, dibināta 1919. gadā), Pasaules Veselības organizācija (World Health Organization, WHO, dibināta 1948. gadā), Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (angļu United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO, dibināta 1945. gadā), Pasaules Banka (World Bank, dibināta 1944. gadā), Starptautiskais Valūtas fonds, SVF (angļu International Monetary Fund, IMF, dibināts 1945. gadā).