Institucionāli par Latvijas tiesību zinātņu sākumu var uzskatīt Latvijas Augstskolas (vēlāk – Latvijas Universitātes, LU) dibināšanu 1919. gadā, kad tika izveidota Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tiesību zinātņu nodaļa, kas veicināja Krievijā un citur pasaulē apliecinājumu guvušu Latvijā dzimušu tiesību zinātnieku spēku apvienošanu un jurisprudences pacelšanu akadēmiskas disciplīnas līmenī.
Tiesību zinātņu nodaļas docētāju kodolu veidoja juristi, kas izglītību guvuši Pēterburgā, Tērbatā, Maskavā un citur, piemēram, Pauls Mincs – Kriminālprocesa katedras vadītājs, Kārlis Dišlers – Administratīvo tiesību katedras vadītājs, vēlāk profesors, Augusts Lēbers – pagaidu dekāns Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. Arī pirmais Latvijas Valsts prezidents un viens no LU dibinātājiem Jānis Čakste pēc studijām Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē bija LU docents, vēlāk profesors. Viņi kopā ar profesoru Aleksandru Būmani, Vasiliju Sinaiski, Arvedu Švābi, Konstantīnu Čaksti, Vladimiru Bukovski, Pēteri Lejiņu un citiem piedalījās neatkarīgajā Latvijā izaugušo tiesībnieku sagatavošanā. Vēlāk, pēc Otrā pasaules kara, padomju okupācijas laikā nozīmīgāko ieguldījumu tiesību zinātnes attīstībā deva profesori Arturs Liede, Voldemārs Kalniņš, Marija Blūma, Gustavs Kļava, Oto Grīnbergs, Visvaris Millers, docenti Aleksandrs Pavars, Ernests Jostsons un citi.
Ieskatu tiesiskās domas attīstībā Latvijas teritorijā sniedz Romāna Apsīša, Līnas Birziņas un O. Grīnberga grāmata “Latvijas PSR valsts un tiesību vēsture” (1970), kas sarakstīta padomju okupācijas apstākļos un padomju tiesību izpratnes ietekmē, kā arī autoru kolektīva 2000. gadā izdota grāmata “Latvijas tiesību vēsture (1914–2000)”. Neatkarīgās Latvijas laikā juridiskā kultūra attīstījās saskaņā ar kontinentālās Eiropas tradīcijām, taču padomju okupācijas laiks ievērojami ierobežoja tiesībnieku iespējas paust patiesi zinātniskas atziņas.
Tiesību zinātnieki devuši nozīmīgu ieguldījumu Latvijas valstiskuma atjaunošanā pēc vairāk nekā 50 gadu okupācijas, pirmkārt, teorētiski pamatojot un sniedzot konkrētus priekšlikumus valsts institūcijām par Satversmē noteiktās valsts iekārtas darbības atjaunošanu un palīdzību valstiskuma atjaunošanai nepieciešamo likumu izstrādāšanā un īstenošanā. Pateicoties tam, Latvija tika uzņemta Eiropas Savienībā (ES) kā valsts, kuras tiesību sistēma būtībā atbilst Rietumu tiesību lokam. Otrkārt, tiesību zinātnieki nemitīgi rūpējušies par likumu stingru ievērošanu, sniedzot ieteikumus, kā organizēt likumdošanas varas, izpildvaras un tiesu varas saskaņotu darbību, kā apkarot noziegumus, taisnīgi izšķirt administratīvos un civiltiesiskus strīdus, aizsargāt fizisku un juridisku personu tiesības. Treškārt, ar saviem pētījumiem, grāmatām un darbu augstskolās tiesību zinātnieki sekmējuši gan tautas izglītošanos, gan ļoti pieprasīto juridiskās profesijas speciālistu sagatavošanu.

Augstākās tiesas judikatūras konferences starpbrīdī, no kreisās: Jānis Pleps, Jautrīte Briede, Veronika Krūmiņa, Pāvels Gruziņš, Egils Levits, Kalvis Torgāns, Māris Vainovskis, Ineta Ziemele, Ingrīda Labucka, Zigmants Gencs, Daiga Rezevska. 15.10.2010.
Fotogrāfs Boriss Koļesņikovs.