Terminam “tiesību zinātne” līdzvērtīgs ir termins “jurisprudence” (latīņu ius, iuris ‘tiesības’ + prūdentia ‘gudrība’). Cilvēces attīstības gaitā tiesības sazarojušās, publisko tiesību ietvarā nošķīrušās valsts jeb konstitucionālās, administratīvās tiesības, finanšu tiesības, krimināltiesības, privāttiesību ietvarā – civiltiesības, darba tiesības, komerctiesības, intelektuālā īpašuma tiesības un citas, attiecīgi arī zinātnes nozares. Latvijas Zinātnes padome (LZP) definējusi septiņas nozares, kurās var izstrādāt promocijas darbus – civiltiesības, krimināltiesības, valsts tiesības, starptautiskās tiesības, kriminālistika un operatīvās darbības teorija, policijas tiesības, tiesību teorija un vēsture. Tāpēc plaši tiek lietota arī daudzskaitļa forma – tiesību zinātnes.

Institucionāli par Latvijas tiesību zinātņu sākumu var uzskatīt Latvijas Augstskolas (vēlāk – Latvijas Universitātes, LU) dibināšanu 1919. gadā, kad tika izveidota Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tiesību zinātņu nodaļa, kas veicināja Krievijā un citur pasaulē apliecinājumu guvušu Latvijā dzimušu tiesību zinātnieku spēku apvienošanu un jurisprudences pacelšanu akadēmiskas disciplīnas līmenī.

Tiesību zinātņu nodaļas docētāju kodolu veidoja juristi, kas izglītību guvuši Pēterburgā, Tērbatā, Maskavā un citur, piemēram, Pauls Mincs – Kriminālprocesa katedras vadītājs, Kārlis Dišlers – Administratīvo tiesību katedras vadītājs, vēlāk profesors, Augusts Lēbers – pagaidu dekāns Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. Arī pirmais Latvijas Valsts prezidents un viens no LU dibinātājiem Jānis Čakste pēc studijām Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē bija LU docents, vēlāk profesors. Viņi kopā ar profesoru Aleksandru Būmani, Vasiliju Sinaiski, Arvedu Švābi, Konstantīnu Čaksti, Vladimiru Bukovski, Pēteri Lejiņu un citiem piedalījās neatkarīgajā Latvijā izaugušo tiesībnieku sagatavošanā. Vēlāk, pēc Otrā pasaules kara, padomju okupācijas laikā nozīmīgāko ieguldījumu tiesību zinātnes attīstībā deva profesori Arturs Liede, Voldemārs Kalniņš, Marija Blūma, Gustavs Kļava, Oto Grīnbergs, Visvaris Millers, docenti Aleksandrs Pavars, Ernests Jostsons un citi.

Ieskatu tiesiskās domas attīstībā Latvijas teritorijā sniedz Romāna Apsīša, Līnas Birziņas un O. Grīnberga grāmata “Latvijas PSR valsts un tiesību vēsture” (1970), kas sarakstīta padomju okupācijas apstākļos un padomju tiesību izpratnes ietekmē, kā arī autoru kolektīva 2000. gadā izdota grāmata “Latvijas tiesību vēsture (1914–2000)”. Neatkarīgās Latvijas laikā juridiskā kultūra attīstījās saskaņā ar kontinentālās Eiropas tradīcijām, taču padomju okupācijas laiks ievērojami ierobežoja tiesībnieku iespējas paust patiesi zinātniskas atziņas.

Tiesību zinātnieki devuši nozīmīgu ieguldījumu Latvijas valstiskuma atjaunošanā pēc vairāk nekā 50 gadu okupācijas, pirmkārt, teorētiski pamatojot un sniedzot konkrētus priekšlikumus valsts institūcijām par Satversmē noteiktās valsts iekārtas darbības atjaunošanu un palīdzību valstiskuma atjaunošanai nepieciešamo likumu izstrādāšanā un īstenošanā. Pateicoties tam, Latvija tika uzņemta Eiropas Savienībā (ES) kā valsts, kuras tiesību sistēma būtībā atbilst Rietumu tiesību lokam. Otrkārt, tiesību zinātnieki nemitīgi rūpējušies par likumu stingru ievērošanu, sniedzot ieteikumus, kā organizēt likumdošanas varas, izpildvaras un tiesu varas saskaņotu darbību, kā apkarot noziegumus, taisnīgi izšķirt administratīvos un civiltiesiskus strīdus, aizsargāt fizisku un juridisku personu tiesības. Treškārt, ar saviem pētījumiem, grāmatām un darbu augstskolās tiesību zinātnieki sekmējuši gan tautas izglītošanos, gan ļoti pieprasīto juridiskās profesijas speciālistu sagatavošanu.

Tiesību teorijā veikti plaši pētījumi Latvijas tiesību integrācijai Eiropas tiesību saimē, Latvijas valsts konstitucionālo pamatu nozīmei, juridisko metožu pielietojuma un tiesību tālākveidošanas procesu norisei (Edgars Meļkisis, Daiga Rezevska, Jānis Pleps, Jānis Neimanis). Tiesību vēstures pētījumu jomā nozīmīgi ir Sanitas Osipovas darbi Eiropas un Latvijas tiesību vēstures apzināšanā (“Viduslaiku tiesību spogulis”, 2004) un Jāņa Lazdiņa daudzās publikācijas latviešu un vācu valodā par tiesību reformām Latvijas teritorijā 19. un 20. gs.

Civiltiesībās, krimināltiesībās un valsts (administratīvās tiesības) tiesībās zinātnieku devums ir detalizēti šo nozaru galveno likumu skaidrojumi, orientējot uz to pareizu piemērošanu praksē un pilnveidošanu nākotnē. Likumu komentāri atspoguļo tiesību zinātnes “pārkvalificēšanos” no padomju tiesību doktrīnām uz Rietumu demokrātisko valstu tiesību doktrīnas sasniegumiem, saglabājot vēstures īpatnības un tradīcijas. Tā, Civillikuma komentāri sniedz ne tikai skaidrojumus par likuma pantu saturu kontekstā ar tirgus ekonomikas regulējuma principiem, bet arī informāciju par tiesu praksi pirms un pēc Latvijas okupācijas, kā arī salīdzinājumus ar Vācijas, Francijas un citu valstu likumiem. Komentāros plaši izmantots arī to zinātnieku devums, kuri piedalījušies Civillikuma izstrādāšanā vai veidojuši civiltiesību skolu pirms Latvijas okupācijas, t. sk. K. Čakstes, V. Bukovska, V. Sinaiska, Frīdriha Konradi un Ādolfa Valtera darbi. Tādejādi notika svarīgāko Latvijā jau pastāvējušo un tirgus ekonomikas attīstībai piemēroto civiltiesību teoriju un koncepciju kritiska pārmantošana neatkarību atjaunojošās valsts apstākļos. Komentāru autoriem 2005. gadā piešķirta Latvijas Ministru kabineta prēmija un goda diploms par nozīmīgu ieguldījumu tiesiskas Latvijas veidošanā. Fundamentāls pētījums ir Civilprocesa likuma komentāri  (1999–2001), atkārtotos un papildinātos izdevums trīs sējumos (2006; 2012; 2014; 2016). Svarīgākās publikācijas par civiltiesību problēmām pēc neatkarības atgūšanas sagatavojuši Jānis Vēbers, Jānis Rozenfelds, Kalvis Torgāns, Ilma Čepāne, Kaspars Balodis, Jānis Kārkliņš un citi.

Pilnīgi cits uzdevums bija krimināltiesību zinātniekiem. No Krimināllikuma tika izslēgtas padomju okupācijas laika politizētās represīvās normas, veidota jauna izpratne par cilvēktiesību aizsardzību, noziedzīgu nodarījumu kvalifikāciju un sodu politiku. Būtiska nozīme jaunam skatījumam uz krimināltiesībām bija Ulda Krastiņa un Valentijas Liholajas pētījumiem (“Salīdzināmās krimināltiesības. Latvija, Beļģija, Dānija, Nīderlande”, 2008) un U. Krastiņa pētījumam “Krimināltiesību teorija un prakse: viedokļi, problēmas un risinājumi. 1998–2008” (2009). Svarīga nozīme praksē ir kriminālprocesuālo normu precīzai piemērošanai. To sekmējušas Ārijas Meikališas un Kristīnes Stradas-Rozenbergas daudzās publikācijas; svarīgākās no tām apkopotas grāmatā “Kriminālprocess. Raksti. 2005–2010” (2010).

Valststiesību pētnieku (Egils Levits, Ineta Ziemele, Ringolds Balodis, Anita Rodiņa, Jautrīte Briede, Annija Kārkliņa, Edvīns Danovskis u. c.) darbs ir vērsts uz konstitucionālās iekārtas pamatu, valsts pārvaldes organizācijas, administratīvā procesa un tiesiskuma stiprināšanu valsts aparāta darbībā. Aktīva zinātnieku līdzdalība sekmējusi Latvijas Republikas Satversmes papildināšanu 1998. gadā ar ļoti nozīmīgo VIII nodaļu “Cilvēka pamattiesības” un 2014. gadā ar Ievadu (preambulu). Izdoti Satversmes komentāri (par VIII nodaļu 2011. gadā, VI un VII nodaļu – 2013. gadā, Ievadu un I nodaļu – 2014. gadā, III un IV nodaļu – 2017. gadā). Attīstot likumu komentēšanas tradīciju, autoru kolektīvs J. Briedes zinātniskajā redakcijā sagatavojis darbu “Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa” (2013).

Starptautiskās tiesiskās attiecības kļuvušas par nozīmīgu Latvijas aktivitāšu sastāvdaļu cilvēktiesību, pārrobežu ģimenes strīdu un it sevišķi ekonomiskās sadarbības jomā. Šos jautājumus vairākās monogrāfijās aplūkojis Juris Bojārs. Cilvēktiesību īstenošanas un aizsardzības problēmas pētījuši I. Ziemele, Artūrs Kučs, Kristīne Dupate.

Starptautiska mēroga sasniegums ir 2017. gadā izdevniecībā Springer angļu valodā izdotā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tiesību zinātnieku grāmata “Baltijas valstu tiesības” (The Law of Baltic States), kas dod iespēju ES kontekstā salīdzināt šo valstu tiesību sistēmas.

Galvenās tiesību zinātnes pētniecības iestādes ir augstskolas, kurās ir tiesību zinātņu studiju programmas. Vadošā ir LU Juridiskā fakultāte – 35 tiesību doktori, tostarp 13 profesori. Biznesa augstskolas “Turība”, Rīgas Stradiņa universitātes, Rīgas Juridiskās augstskolas, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas un Daugavpils Universitātes zinātniskais potenciāls pagaidām ir neliels.

Zinātnes atziņu pieejamība vienmēr bijusi saistīta ar tautas izglītošanas mērķi. Pirmais juridiska satura laikraksts bija Māteru Jura iknedēļas “Tiesu vēstnesis” (izdevējs J. Māters, 1880–84). Starpkaru periodā tika izdots “Tieslietu Ministrijas Vēstnesis” (izdevējs Tieslietu Ministrija, 1920–40) un “Jurists” (izdevējs biedrība Aequita, 1928–40), žurnāls Rigasche Zeitschrift für Rechtswissenschaft (izdevējs Rīgas Vācu juristu biedrība, 1926–39), žurnāls "Zakon i sud" (Закон и суд, izdevējs Krievu juridiskā biedrība, 1929–38). Trimdā latviešu juristi izdeva žurnālus “Tiesībnieks” (izdevējs Kārlis Vanags, Vācijā, bēgļu nometnēs, 1947–50), “Latviešu Juristu Raksti” (izdevējs Amerikas Savienoto Valstu Kentas latviešu juristu kopa, Zviedrijā, 1959–73).

Mūsdienās nozīmīgākie tiesību zinātnes izdevumi ir “Jurista Vārds” (izdevējs “Latvijas Vēstnesis”, kopš 1995), “Juridiskā zinātne” (izdevējs LU Akadēmiskais apgāds, kopš 2010), “Administratīvā un kriminālā justīcija” (izdevējs Latvijas Policijas akadēmija, mūsdienās – Baltijas Starptautiskā akadēmija, kopš 1997) “Augstākās Tiesas Biļetens” (1958–93; kopš 2010). Juridiska satura grāmatas regulāri izdod Tiesu namu aģentūra, “Latvijas Vēstnesis”.