J. Čaksti tautā sauca par Čakstes tēvu. Viņš, veidodams dzīvu saiti ar jaunlatviešu laikmetu, ar savu atturīgumu, laipno saskarsmi ar apkārtējiem, bet vienlaikus ar izlēmību un drosmi kļuva par Latvijas neatkarīgā demokrātiski tiesiskā valstiskuma pamatlicēju un simbolu, demokrātiskās Latvijas pirmo pilsoni, Valsts prezidenta amata pildīšanas tradīcijas (orators, diplomāts, valsts reprezentants un stabilizētājs, pārpartejisks arbitrs, Satversmes sargs un interprets), 18. novembra un citu nacionālo ceremoniālo tradīciju iedibinātāju. J. Čakste ar savu politiskās darbības stilu radīja prezidenta amata autoritāti. Būdams Valsts prezidents, vērsās pret autoritārām tendencēm, nelietpratību (nekompetenci un neprofesionālismu), politisko demagoģiju (populismu) un korupciju kā galveno problēmu politikā un valsts pārvaldē.