Radikālas agrārās reformas parasti tiek īstenotas ārēju un politisku apstākļu ietekmē – kari, revolūcijas, okupācijas. Noslēdzoties Pirmajam pasaules karam un Latvijas Neatkarības karam, Latvijā tika īstenota radikāla agrārā reforma (1920–1937). Reforma paredzēja muižu zemju, ēku, inventāra, lopu konfiskāciju un zemes, ko ieskaitīja Valsts zemes fondā (VZF), sadalīšanu bezzemniekiem un sīkzemniekiem.

Pēc neatkarīgās valsts izveidošanas viens no pirmajiem uzdevumiem bija saimniecisko un sociālo jautājumu sakārtošana. Pirms Pirmā pasaules kara gandrīz puse – 48 % no visiem zemju īpašumiem piederēja vairāk nekā vienam tūkstotim privāto muižu (uzsākot agrāro reformu, VZF tika ieskaitītas 1479 privātās un valsts muižas), kuru īpašnieki bija Baltijas vācu izcelsmes, poļu, krievu, pārpoļoti Baltijas vācu izcelsmes muižnieki. Vidējais muižu lielums bija ap 2000 ha, bet atsevišķu muižu īpašumā koncentrējās vairāki desmiti tūkstoši hektāru zemes. Tajā pašā laikā zemnieku saimniecību zemes veidoja tikai 39 % no visiem zemju īpašumiem, bet valstij piederēja aptuveni 10 % zemju platības.  

Pirmā pasaules kara rezultātā Latvijā iedzīvotāju skaits bija sarucis vairāk nekā par 1/3. 1920. gada vidū Latvijā bija ap 1,6 miljoniem iedzīvotāju, no tiem 1,2 miljoni dzīvoja laukos. Līdz ar kara laikā sagrautās rūpniecības, pamatā lielo rūpniecības uzņēmumu evakuāciju uz Krieviju, bija pieaudzis laukos dzīvojošo iedzīvotāju īpatsvars – nedaudz vairāk par 75 %. Liela daļa (vismaz 1/3 vai pat vairāk nekā puse) no tiem bija bezzemnieki. Lauksaimniecībā trūka visu būtiskāko ražošanas līdzekļu – darbaspēka, lauksaimniecības darbarīku, tehnikas, lopu, sēklas, naudas līdzekļu. Karadarbības postījumu, kā arī cilvēku un zirgu trūkuma dēļ, 30–45 % lauku bija neapstrādāti un neapsēti. 1/4 lauku iedzīvotāju bija palikuši bez pajumtes. Apmēram puse Latvijas muižu bija pamestas.

Agrārās reformas vēsturiski tiesiskajā pamatojumā kā noteicošais tika atzīts vēsturiskā taisnīguma princips. Muižu zemju un nekustamo īpašumu atsavināšana bija pamatota ar to, ka muižnieki pārsvarā muižas nebija pirkuši, bet mantojuši no saviem priekštečiem, kuri zemes bija ieguvuši no lēņu kungiem Latvijas teritorijas pakļaušanas rezultātā kopš 13. gs. Pēc Livonija sabrukuma vasaļi – lēņu turētāji – pārvērta lēņus par savu privātīpašumu, pievienojot tam arī zemnieku zemes. Tāpēc latviešu tautai ir pirmtiesības uz savu senču zemi.

Reformas nepieciešamības nacionālpolitiskais un sociālpolitiskais pamatojums bija balstīts nepieciešamībā nostiprināt tautā pārliecību, ka ir notikusi tautas atbrīvošana no svešzemju kundzības politiskā un saimnieciskā jomā, ka tauta ir tiešām savas valsts un zemes saimniece. Valsts izteica atzinību pirmām kārtām Neatkarības kara dalībniekiem un kritušo karavīru ģimenēm, piešķirot īpašumā konfiscēto muižu zemes. Apgādāšana ar zemi un līdz ar to ar darbu lielinieciski noskaņotos bezzemniekus un sīkzemniekus bija būtisks apstāklis sociālā miera nodrošināšanā valstī. Agrārās reformas rezultātā būtiski pieauga latviešu loma lauksaimniecībā.

Reformas ekonomiskais pamatojums bija sekundārs, jo sadalīt lielos zemes īpašumus vidēja un maza lieluma saimniecībās nebija ekonomiski pamatoti un izdevīgi. Salīdzinoši mazajām jaunsaimniecībām, trūkstot kapitāliem, bija grūti celt savu produktivitāti. Tomēr agrārās reformas rezultātā tika būtiski palielināti valstij piederošie īpašumi. Reformas noslēgumā valsts bija paturējusi 52 % VZF, no kuriem meži veidoja 40,5 %. 30. gadu beigās valsts īpašumā atradās 1,4 miljoni ha, jeb 80 % Latvijas mežu.

Jau Latvijas Pagaidu valdība izdeva vairākus rīkojumus agrāro lietu kārtošanā. Ar 27.02.1919. Pagaidu valdības rīkojumu par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi tika izveidots VZF. Fondā ieskaitīja valsts muižām, zemnieku agrārbankai un valstij piederošās mežu zemes, kuras bija derīgas zemkopībai. Privāto muižu iekļaušana zemes fondā nebija iespējama, jo Latvijas teritorijā vēl atradās vācu okupācijas karaspēks.

17.–18.04.1920. Satversmes sapulces vēlēšanās visas Latvijas politiskās partijas (izņemot Vācu demokrātisko partiju, kura pārstāvēja muižniecību) savās vēlēšanu platformās ievērojamu vietu ierādīja agrārajam jautājumam. Visradikālāk agrāro jautājumu solīja atrisināt Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Sociāldemokrātu panākumi vēlēšanās (57 deputātu vietas), kā arī viņu aktīvā politiskā darbība lielā mērā noteica Agrārās reformas likuma radikālo raksturu.

Agrārās reformas likums bija galvenais likumdošanas akts agrārajā jautājumā, ko pieņēma Satversmes sapulce. Likuma 1. daļā “Valsts zemes fonds” (pieņemta 16.09.1920.) tika noteikts, ka jaunu saimniecību ierīkošanai un pastāvošo sīksaimniecību paplašināšanai nodibināms VZF. Tajā ieskaitīja visas valsts zemes, bijušās muižas un mežus. Fondā iekļāva 8557 hipotekārās vienības – 1479 muižas, 294 pusmuižas, 171 mācītāja muižu, 202 mājas, 546 atsevišķus zemes gabalus un 5865 nomas zemes gabalus. Kopumā VZF veidoja 3,4 miljonus ha jeb 52 % no visas zemes kopplatības, no kuriem privāto muižu zemes veidoja 79 %. Sadalāmais fonds bija noteikts 1,6 miljonu ha apjomā. VZF nonāca arī 1,6 miljons ha (91 %) Latvijas mežu. Fondā neieskaitīja no muižām pārdoto zemi zemniekiem, ja to bija ieguvuši Latvijas pilsoņi. Bijušajiem zemes īpašniekiem, ja viņi nebija cīnījušies pret Latvijas valsti, paredzēja atstāt neatsavināmo daļu 50 ha platībā, bet izņēmuma gadījumos arī līdz 100 ha.

Satversmes sapulcē tika nolemts, ka jautājums par atlīdzības kārtošanu VZF ieskaitīto zemju un muižu īpašniekiem galīgi jānosaka ar īpašu likumu, atstājot šo jautājumu 1. Saeimai. 14.04.1924. 1. Saeimā tika pieņemts likums, ka muižnieki par atsavināto zemi un visu, kas pie tās pieder, atlīdzību nesaņem.

Nākamajā dienā pēc Agrārās likuma 1. daļas pieņemšanas, tika pieņemta likuma 4. daļa “Zemes ierīcības komitejas” (17.09.1920.). Tā noteica, ka VZF sadalīšanai un zemes piešķiršanai ir dibināmas dažādu līmeņu zemes ierīcības komitejas.

Likuma 2. daļa “Valsts zemes fonda izlietošana” (pieņemta 21.12.1920.) noteica, ka VZF sadalāms pamatā jaunsaimniecību izveidei. Jaunsaimniecības drīkstēja veidot ne lielākas par 22 ha, bet ne mazākas par 15 ha. Tāda lieluma saimniecības varēja apstrādāt viena ģimene bez algota darbaspēka. Lauksaimniecībā nederīgu zemi ar vai bez meža, ūdeņus, purvus varēja piešķirt virs normas, bet ne vairāk par 5 ha, t. sk. arī mežu līdz 3 ha. Zemi piešķīra privātīpašumā par simbolisku samaksu – vidēji 10–20 lati par 1 ha. Šī cena bija 20–27 reizes zemāka par reālo zemes tirgus cenu. Piešķirtā zeme bija jāizpērk 41 gada laikā.

Galvenie zemes sadales principi:

1. zeme piešķirama vispirms tiem, kuri šīs tiesības ieguvuši cīņā par Latvijas neatkarību un tiem, kuri jau pierādījuši savu tieksmi un varēšanu saimniekot;
2. zeme piešķirama tiem bezzemniekiem – ilggadējiem zemes lietotājiem un rentniekiem, kuri pierādījuši savas saimniekošanas spējas un ieguldījuši šajās saimniecībās darbu un kapitālu;
3. zeme piešķirama tiem bezzemniekiem, kuri apņemas un ir spējīgi zemi apstrādāt, nodrošinot to ar savas ģimenes darbaspēku un pietiekamu lauksaimniecības inventāru.

Agrārās reformas likuma 3. daļa “Agrārās reformas nostiprināšana” (pieņemta 03.05.1922.) aizliedza no jauna apvienot viena saimnieka rokās vairāk par 50 ha zemes. Tika aizliegts arī pastāvošos un jauniegūtos lauku zemes īpašumus sadalīt mazākos gabalos par 10 ha. Izņēmumi bija pieļaujami ar valdības atļauju un tikai gadījumos, ja sadalītos zemes gabalus izlietoja ne lauksaimniecības, bet citām vajadzībām.

Agrāro reformu reglamentēja vēl vesela virkne citu likumu un noteikumu, kuri atbilstoši situācijai tika papildināti vai mainīti. Latgales specifiskie agrārie apstākļi noteica speciālu instrukciju izdošanu šim novadam. 

Valsts rūpējās par to, lai lauku dzīve tiktu pēc iespējas ātrāk atjaunota. 20. gadu sākumā daudzām karā izpostītajām saimniecībām valdība piešķīra pabalstus, labības sēklas. 1922. gadā tika nodibināta Valsts zemes banka. Bankā varēja saņemt ļoti izdevīgus aizdevumus ēku būvēm, dzīvā un nedzīvā lauksaimniecības inventāra iegādei. Līdz 01.01.1925. par aizdevumiem jaunsaimniecībām procentus nerēķināja, izņemot 1 % bankas izdevumu segšanai. 1925. gadā Valsts zemes banka sāka pārvest jaunsaimniecībām izsniegtos īstermiņa aizdevumus uz ilgtermiņa aizdevumiem pret nekustamā īpašuma ķīlu. Jaunsaimniecību izpirkšanas maksas un aizdevumi ēku būvei bija jāmaksā 4 % gadā un jāatmaksā 41 gada laikā.

1924. gadā pieņēma likumu par kredītiem lauku būvniecībai, kurus daļēji dzēsa, ja ēkas tika būvētas no ugunsdrošiem materiāliem. 1927. gadā izdeva noteikumus par noliktavu, elevatoru un kaltētavu ierīkošanu. 1923. un 1928. gadā tika izdoti noteikumi par valsts pabalstiem meliorācijā. 

Pēc Pirmā pasaules kara agrārās reformas tika veiktas 12 Eiropas valstīs. Latvijā reforma bija viena no radikālākajām, jo neparedzēja nekādas kompensācijas par reformas rezultātā konfiscētājiem īpašumiem, tāpēc pastāvēja zināmas bažas par Latvijas starptautisko reputāciju. It īpaši, kad 04.1925. divi 1. Saeimas vācu frakcijas deputāti Vilhelms fon Firkss (Wilhelm Friedrich Karl von Fircks) un Manfrēds fon Fēgezaks (Manfred Balthasar Heinrich Theophil von Vegesack) iesniedza sūdzību Tautu Savienības (League of Nations) sekretariātam par minoritāšu tiesību nevienlīdzību Latvijā, jo bez atlīdzības tiek atsavināta tikai Baltijas vācu izcelsmes iedzīvotājiem piederošā zeme un muižas. Latvijas valdība atbildē Tautu Savienībai akcentēja sociālpolitisko reformas pamatojumu, ka bez agrārās reformas Latvijā nebūtu iespējams sociālais miers.

Neskatoties uz to, ka agrārās reformas likums neparedzēja atlīdzību bijušajiem muižniekiem, Latvijas valdība pēc 1929. gadā noslēgtas slepenas vienošanās ar Poliju (Polija bija palīdzējusi Latvijas armijai Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem) maksāja Polijai (faktiski emigrējušajai poļu muižniecībai) kompensācijas par atsavinātajām muižām. Saskaņā ar šo vienošanos Latvija no 1929. līdz 1937. gadam izmaksāja Polijai 5 297 500 latu. Latvijas valdība bija pieņēmusi arī slepenus lēmumus par kompensācijām dažiem muižniekiem – Itālijas, Francijas, Šveices, Austrijas un Somijas pavalstniekiem. Kompensāciju kopējais apjoms bija 877 000 lati.

Galvenais agrārās reformas vadmotīvs – vēsturiskā un sociālā taisnīguma principu īstenošana – bija sasniegts, valstī tika nodrošināta sociālpolitiskā stabilitāte. Reformas noslēgumā bija sadalīti visi paredzētie 1,6 miljoni ha VZF zemju, kuras ieguva 144 681 zemes pieprasītājs. Latvijā zemnieku saimniecību skaits gandrīz dubultojās – no 141,7 tūkstošiem 1920. gadā līdz 275,7 tūkstošiem agrārās reformas noslēgumā. No jauna tika izveidotas 54 128 jaunsaimniecības. Tas mainīja lauku saimniecību sadalījumu pa lieluma grupām, būtiski samazinot lielsaimniecību skaitu un pavairojot mazu un vidēju saimniecību īpatsvaru. Reformas noslēgumā 72,7 % saimniecību lielums nepārsniedza 20 ha; 20–50 ha saimniecības veidoja 21,7 %; 50–100 ha saimniecības – 5,2 % un lielākas par 100 ha saimniecības – 0,4 %.

Reformas rezultātā attīstījās lauku infrastruktūra. Vairākums jaunsaimniecību dažu gadu laikā spēja ne tikai saražot lauksaimniecības preces pašpatēriņam, bet arī tirgum. Attīstījās graudkopība, lopkopība, piensaimniecība un linkopība. Lini bija būtisks jaunās Latvijas valsts saimnieciskās neatkarības pamats, jo tie deva valstij nepieciešamo valūtu. 20. gadu pirmajā pusē lauksaimniecības ražojumu eksportā pirmo vietu ieņēma linu šķiedras eksports, kas veidoja gandrīz 25 % no visas eksportēto preču kopvērtības. Vēlākajos gados lauksaimniecības produkcijas eksportā dominēja sviests, vēlāk – arī cūkgaļa (bekons).

Jaunsaimniecībās tomēr pamatā dominēja roku darbs, laukus apstrādāja ar zirgiem, jo lauksaimniecības mašīnu iegāde neatmaksājās. Daudzu jaunsaimniecību īpašniekiem trūka līdzekļu un prasmes saimniekot. Tāpēc tās nespēja atmaksāt no valsts saņemtos aizdevumus un nonāca ūtrupē. Tā kā reformas gaitā bijušie bezzemnieki ieguva zemi un ierīkoja savas jaunsaimniecības, tad lielākajās saimniecībās sāka trūkt algotu strādnieku. Laukstrādnieki tika meklēti Latgalē, vēlāk – arī Polijā un Lietuvā.

1920.–1937. gada agrārajai reformai ir ietekme uz procesiem laukos pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Reformas laikā iegūto zemes īpašumu mantošanā prioritāte bija bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. 90. gados veiktās zemes reformas īstenošanā juridiski aktuāli kļuva 1920.–1937. gada reformas dokumenti, kas sniedza valstij un tās iedzīvotājiem nepieciešamo informāciju par zemes īpašumiem.