Kara darbība starp Vāciju un Krieviju tiešā veidā skāra Latvijas teritoriju. Karš izraisīja plašu bēgļu kustību, nodarīja ievērojamus materiālos postījumus un atstāja smagas demogrāfiskās un saimnieciskās sekas. Kara rezultātā, sabrūkot Krievijas Impērijai, izveidojās neatkarīga Latvijas valsts. Karš skāra Latvijas teritoriju jau no konflikta pirmajām dienām, jo Latvija bija Krievijas Impērijas sastāvdaļa. Latvija atradās tuvu gaidāmajiem kara darbības norises rajoniem (Austrumprūsija, Lietuva, Polija), un tās piekrasti apdraudēja Vācijas kara flote.

Pirmā pasaules kara norisi Latvijā hronoloģiski var iedalīt astoņos posmos: 1) 08.1914.–04.1915. – karadarbība skāra Latvijas piekrasti un gaisa telpu; 2) 04.–07.1915. – Vācijas armija okupēja Kurzemes guberņu; 3) 08.–10.1915. – frontes līnija Latvijas teritorijā stabilizējās un tika izveidoti latviešu strēlnieku bataljoni; 4) 09.1915.–02.1917. – Latvijas teritorijā risinājās pozīciju karš; 5) 03.1917.–08.1917. – pēc Februāra revolūcijas Krievijā sākās pakāpenisks Krievijas armijas sabrukums; 6) 09.–11.1917. – Vācijas armija ieņēma Rīgu un ieguva kontroli pār Rīgas līci; 7) 11.1917.–02.1918. – lielinieki pēc apvērsuma Krievijā karadarbību pārtrauca, noslēdza pamieru ar Vāciju un uzsāka miera sarunas; 8) 02.–11.1918. – visu Latvijas teritoriju okupēja Vācijas karaspēks, kas noslēdza separātu mieru ar Krieviju (Brestļitovskas miera līgums 03.03.1918.).

Pēc kara sākuma ar Vāciju (19.07./01.08.1914.) Latvijas lielākajās pilsētās notika patriotiskas demonstrācijas. Latvijas sabiedriskās organizācijas un iedzīvotāji iesaistījās armijas atbalstīšanā, organizējot lazaretes, ēdinot rezervistus, nodrošinot palīdzību ievainoto un kritušo karavīru ģimenēm, un citās aktivitātēs. 02./15.02.1915. tika dota pavēle likvidēt vācu kolonistu apmetnes 1000 verstu platā pierobežas joslā. 1915. gada pavasarī piespiedu kārtā sākās ebreju pārvietošana uz aizmugures rajoniem.

Pirmā pasaules kara sākums Latvijas iedzīvotājiem nesa ievērojamas ekonomiskas problēmas. No pirmajām kara darbības dienām bija paralizēta starptautiskā jūras tirdzniecība Baltijas jūrā. Līdz ar to bija apgrūtināta Latvijas rūpnieciskā darbība.

Līdz ar kara sākumu Latvijas teritoriju skāra arī armijas rezervistu mobilizācijas. 14./27.07.1914., dienu pirms Austroungārija pieteica karu Serbijai, Valmieras, Cēsu un Valkas apriņkos notika slēpta vairāku gadagājumu rezervistu iesaukšana. 17./30.07. Krievijas Impērija oficiāli izsludināja vispārējo mobilizāciju. Turpmākajos mēnešos notika vairāki mobilizācijas viļņi. Pavisam Pirmā pasaules kara gados Latvijas teritorijā, pēc aptuvenām aplēsēm, mobilizēja 250 000–300 000 iedzīvotāju.

Pirmie šāvieni Pirmā pasaules kara Austrumu frontē atskanēja Latvijas teritorijā. 20.07./02.08.1914. vācu vieglie kreiseri uzbruka Liepājas ostai. 04./17.11. notika otrs vācu flotes uzbrukums Liepājai, kurai Vācijas aviācija uzbruka vairākkārt.

1915. gada ziemā Vācijas armija padzina Krievijas armijas vienības no Austrumprūsijas teritorijas. 02.1915. Augustovas mežos (Mazūru ezeru kaujas) tika ielenkts un iznīcināts Krievijas 20. armijas korpuss (daļēji saformēts no Latvijā mobilizētajiem rezervistiem); tur gāja bojā vai tika saņemti gūstā 15 000–20 000 latviešu. 14./27.04.1915. sākās Vācijas armijas uzbrukums ar mērķi ielenkt Krievijas spēkus Lietuvā. Pirmajā kauju dienā ar sevišķu varonību izcēlās I Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu apvienoto darba rotu bataljons (saformēts galvenokārt no latviešu tautības rezervistiem) cīņās pret vācu 6. kavalērijas divīziju. Krievijas armijas vienības atkāpās Jelgavas virzienā, kuru sasniedza 18.04./01.05. Sekojošajās Jelgavas kaujās (19.–20.04./02.–03.05.1915.) piedalījās abi Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu bataljoni. Pēc vācu uzbrukuma atvairīšanas Krievijas armija, saņēmusi ievērojamus papildspēkus, 21.04./04.05. pārgāja pretuzbrukumā, piespiežot vāciešus pamest Zemgales teritoriju.

24.–25.04./07.–08.05.1915. Vācijas armija ieņēma Liepāju un nostiprinājās tās apkārtnē. Vairāk nekā divus mēnešus frontes līnija stabilizējās Pāvilostas–Skrundas–Ventas upes līnijā. Šeit vairākās kaujās piedalījās arī abi Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu bataljoni.

Jauna vācu ofensīva Kurzemē sākās 01./14.07.1915. Tās mērķis bija apiet Krievijas armijas aizstāvētās Šauļu nocietinātās pozīcijas no ziemeļiem. Vācijas armija strauji virzījās uz priekšu, 18./31.07. ieņemot Bausku un 19.07./01.08. Jelgavu. Tālākās vācu operācijas turpinājās Jēkabpils un Daugavpils virzienā, lai sasniegtu Daugavas upes līniju.

Vācijas armijas iebrukums Latvijas teritorijā izraisīja plašu bēgļu kustību. Krievijas armija atkāpšanās laikā iznīcināja vai evakuēja visus resursus un infrastruktūru, ko pretinieks varētu izmantot kara vajadzībām. Krievijas armija piespieda pamest savas mājas arī darba spējīgos iedzīvotājus. Došanos bēgļu gaitās sākotnēji atbalstīja arī lielākā daļa latviešu laikrakstu. Kurzemes guberņas iedzīvotāju skaits bēgļu kustības rezultātā saruka par 60–70 %. Kopējais Latvijas bēgļu skaits 1916.–1917. gadā sasniedza 750 000–850 000 cilvēku. Krievijas varas iestādes nespēja nodrošināt tik daudz bēgļu ar pārtiku, apgādi un darbavietām. Latviešu sabiedrība iesaistījās bēgļu apgādē, lai glābtu tos no katastrofālās situācijas. Latviešu bēgļu apgādāšanas organizāciju pārstāvju kongresā Petrogradā 30.–31.08./12.–13.09.1915. izveidoja bēgļu aprūpi koordinējošu institūciju – Latviešu Bēgļu apgādāšanas Centrālkomiteju (LBAC). 1916. gadā tā koordinēja 252 latviešu bēgļu organizāciju darbību.

1915. gada vasarā Krievijas armijas vadība uzsāka lielāko Latvijas pilsētu evakuāciju. 1915. gada jūlija beigās sākās Rīgas evakuācija, 1915. gada augusta sākumā – Daugavpils evakuācija. Mēneša laikā no Rīgas evakuēja 17 000 vagonu ar mašīnām, iekārtām, izejvielām un strādniekiem. Pavisam no Rīgas, Rīgas apriņķa un Daugavpils apriņķa izveda 537 rūpniecības objektus. No Rīgas evakuēja apmēram 90 % rūpniecības iekārtu. Strādnieku skaits Rīgā saruka no 108 000 1913. gadā līdz 3400 1916. gadā. Pēc evakuācijas Krievijā darbu atsāka tikai 26 % evakuēto Rīgas rūpnīcu. Evakuācijas Latvijas tautsaimniecībai nodarīja lielus zaudējumus, iznīcinot Rīgas rūpniecisko rajonu, kas bija viens no lielākajiem Krievijas Impērijā. 1915.–1917. gadā Rīgas iedzīvotāju skaits saruka no 517 000 līdz 231 000. No Daugavpils evakuēja apmēram 20 000 iedzīvotāju.

19.05./01.06.1915. Rīgā uz slepenu sapulci pulcējās latviešu sabiedriskie, politiskie un militārie darbinieki, lai apspriestu iespēju panākt latviešu nacionālo militāro formējumu (latviešu strēlnieki) izveidošanu Krievijas armijas sastāvā. Krievijas militārās neveiksmes 1915. gada vasarā un latviešu zemessargu sekmīgā dalība Jelgavas aizsardzībā veicināja šīs iniciatīvas sekmīgu īstenošanu. 19.07./01.08.1915. tika dota pavēle par pirmo divu latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu. To īstenoja Latviešu strēlnieku organizācijas komiteja. Līdz 1915. gada beigām latviešu strēlnieku bataljonos brīvprātīgi pieteicās 6292 cilvēki. 1915. gadā saformēja astoņus latviešu strēlnieku bataljonus, no kuriem trīs piedalījās karadarbībā 1915. gada rudenī Rīgas frontē (Slokas kaujas, kauja pie Plakaņiem, kauja pie Veisu mājām u. c.).

31.08./12.09.1915. Vācijas armija sasniedza Jaunjelgavu. Kaujas turpinājās Jēkabpils, Daugavpils un Rīgas virzienā. 20.08./02.09. vācieši ieņēma Jaunjelgavu un tilta gala pozīcijas pie Lielvārdes. 22.–26.08./04.–08.09. ritēja kaujas Taurkalnes, Daudzeses un Zalves mežos. 23.–25.09./06.–08.10. vācieši sāka uzbrukumus starp Ilūksti un Sventes ezeru. 03./16.10.1915. viņi pārrāva krievu fronti gar Jelgavas–Rīgas un Bauskas–Rīgas šoseju, ieņemot krievu pozīcijas pie Garozas upes un pārejot Misas upi.

11.1915. frontes līnija Latvijas teritorijā stabilizējās. Vācijas armija līdz 1917. gada janvāra beigām vairs neveica plaša mēroga uzbrukuma operācijas. Krievijas armija ieguva iniciatīvu, bet tās uzbrukumi neguva ievērojamus panākumus. Latvijas teritorijā sākās pozīciju karš.

1916. gada sākumā Krievijas armijai Latvijas teritorijā bija ievērojams skaitliskais pārsvars – 299 061 durklis un zobens pret vācu 178 480 durkļiem un zobeniem. Krievijas armijas mērķis bija atspiest Vācijas armiju no Daugavas upes līnijas. Krievijas armija uzsāka uzbrukuma operācijas 1916. gada marta sākumā Rīgas frontē (no Bauskas šosejas līdz Daugavai) un Jēkabpils priekštilta pozīciju rajonā. Marta kaujās (08.–09./21.–22.03.1916.), kurās neizdevās pārraut vācu nocietinājumus, piedalījās arī latviešu strēlnieku bataljoni. Sekojošās Jūlija kaujas (03.–08./16.–21.07.1916.) Ķekavas rajonā arī beidzās bez ievērojamiem panākumiem. Krievijas 12. armija nesekmīgajos uzbrukumos zaudēja 17 000 karavīru, t. sk. 2114 latviešu strēlniekus. 08.1916. Krievijas 12. armija aktīvi gatavoja uzbrukumu Tukuma virzienā (Smārdes kaujas).

1916. gadā notika arī sadursmes Ikšķiles priekštilta pozīcijās (Nāves sala), kuru aizstāvēšanā piedalījās divi latviešu strēlnieku bataljoni. Šeit Vācijas armija vairākkārt kaujās izmantoja indīgās gāzes. 23.12.1916./05.01.1917. sākās Krievijas 12. armijas ofensīva Rīgas frontē (Jelgavas operācija jeb Ziemassvētku kaujas). Sešu dienu ilgajās kaujās līdz 29.12./11.01. Krievijas 12. armija, kuras sastāvā cīnījās arī Apvienotā latviešu strēlnieku divīzija, pārvarēja vairākas vācu ierakumu līnijas un ieņēma spēcīgo vācu nocietinājumu sistēmu – Ložmetējkalnu. Krievijas 12. armija šajās kaujās zaudēja 19 000 karavīru, t. sk. 5364 latviešu strēlniekus (no tiem 874 kritušie), saņemot gūstā apmēram 1000 vācu karavīru un iegūstot 32 lielgabalus.

Janvāra kauju laikā 10.–21.01./23.01.–03.02.1917. Vācijas 8. armija, saņēmusi ievērojamus pastiprinājumus, pārgāja pretuzbrukumā, lai atgūtu Jelgavas operācijas laikā zaudētās pozīcijas un sasniegtu Rīgas līci. Asiņainajās kaujās lielā salā vāciešiem izdevās atgūt daļu iepriekšējās kaujās zaudēto teritoriju. Cīņās piedalījās arī latviešu strēlnieku pulki. Janvāra kaujās Krievijas 12. armija zaudēja 26 555 karavīrus, t. sk. 3733 latviešu strēlniekus (no tiem 1168 kritušie).

Pēc Februāra revolūcijas Krievijā arī Latvijā notika straujas politiskas pārmaiņas. 07./20.03.1917. ievēlēja Rīgas Strādnieku deputātu padomi, kas kļuva par alternatīvu varas centru Rīgas pilsētas pagaidu domei un Rīgas sabiedrisko organizāciju padomei. Strādnieku padomes ievēlēja arī Valmierā, Valkā, Cēsīs, Rūjienā un citur. Tika izveidotas arī citas pašpārvaldes institūcijas: Vidzemes Pagaidu zemes padome, Kurzemes Pagaidu zemes padome un Latgales Pagaidu zemes padome. 04.–05.1917. izveidojās nozīmīgākās Latvijas politiskās partijas, iespēju legāli darboties ieguva Latvijas Sociāldemokrātija (LSD). Demokratizācijas procesi skāra arī armiju un latviešu strēlnieku vienības. 27.–30.03./09.–12.04.1917. notika 1. Latviešu strēlnieku kongress, kurā ievēlēja Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteju (Iskolastrelu). Latviešu strēlnieku vienībās darbojās demokrātiski vēlētas pulku komitejas.

Latviešu politiskie un sabiedriskie darbinieki pēc revolūcijas izvirzīja prasības par pašvaldību reformu Latvijā, Latvijas apvienošanu vienā administratīvā vienībā un Latvijas politisko autonomiju. Pirmajā Latgales kongresā Rēzeknē 26.–27.04./09.–10.05.1917. izvirzīja prasību par Latgales apvienošanu ar Kurzemi un Vidzemi. Krievijas Pagaidu valdība, lai gan pieļāva latviešu lomas pieaugumu vietējās pašpārvaldes institūcijās, neatbalstīja ne Latvijas apvienošanu, ne politiskās autonomijas prasību. 1917. gada vasarā Maskavas latviešu bēgļu aprindas (Ernests Blanks, Jānis Akuraters, Linards Laicens u. c.) izvirzīja Latvijas neatkarības prasību.

1917. gada pavasarī un vasarā ievērojami pieauga LSD (lielinieku) popularitāte. LSD bija pozicionējusi sevi par opozīciju Krievijas Pagaidu valdībai, izvirzīja populārus lozungus par tūlītēju kara pārtraukšanu, radikālu agrāro reformu un radikālām sociāli ekonomiskajām pārmaiņām. 2. Latviešu strēlnieku kongresā 12.–17./25.–30.05.1917. lieliniekiem izdevās panākt sev labvēlīgu rezolūciju pieņemšanu, pārņemt Iskolastrelu un laikrakstu “Brīvais Strēlnieks”. LSD veidoja alternatīvu varas struktūru, kas balstījās uz bezzemnieku padomi (Vidzemes bezzemnieku padome). 1917. gadā Latvijas teritorijā notika Rīgas domes vēlēšanas un Vidzemes apriņķa zemes padomes vēlēšanas (31.07./13.08.1917.), Vidzemes Zemes padomes vēlēšanas (07./20.08.1917.) un Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanas (11.1917.). Visās šajās vēlēšanās LSD ieguva lielāko balsu skaitu, iegūstot kontroli demokrātiski vēlētajās pašpārvaldes institūcijās.

19.08./01.09.1917. sākās vācu ofensīva Rīgas frontē (Rīgas operācija), kuras mērķis bija Rīgas ieņemšana un Krievijas 12. armijas ielenkšana. LSD pacifistiskā propaganda un karavīru (arī latviešu strēlnieku) brāļošanās ar vāciešiem būtiski mazināja Krievijas 12. armijas kaujas spējas. Vācijas 8. armijas daļas šķērsoja Daugavu Ikšķiles rajonā. 20.–21.08./02.–03.09. 2. latviešu strēlnieku brigāde varonīgās aizsardzības kaujās (Mazās Juglas kaujas) aizkavēja vācu virzīšanos uz priekšu, dodot iespēju Krievijas 12. armijai atkāpties no Rīgas un izvairīties no ielenkuma. 21.08./03.09. Vācijas armija ieņēma Rīgu. Krievijas 12. armijas zaudējumi šajās kaujās sasniedza 25 000 karavīru (no tiem ap 9000 krita gūstā), bet Vācijas 8. armijas zaudējumi – 4500 karavīru.

Rīgas zaudēšanai bija tālejošas politiskas sekas. Mazinājās LSD popularitāte latviešu sabiedrībā un strēlnieku vienībās. Latviešu pilsoniskie un mēreni sociālistiskie spēki, ņemot vērā Krievijas Pagaidu valdības neizlēmīgo politiku, arvien noteiktāk izvirzīja prasību par neatkarīgu Latviju. Vācu okupētajā Rīgā latviešu politiskās partijas apvienojās nelegālā politiskā organizācijā – Demokrātiskajā blokā (DB). 1917. gada beigās DB izstrādāja rezolūciju, kurā pieprasīja izveidot neatkarīgu, nedalītu un neitralizētu Latvijas Republiku (LR). Šo rezolūciju nolasīja Vācijas parlamentā 01.12.1917. gadā. Vidzemes neokupētajā daļā latviešu sabiedriskās un politiskās organizācijas 16.–19.11./29.11.–02.12.1917. Valkā izveidoja Latviešu pagaidu nacionālo padomi (LPNP). LPNP 2. sesijā Petrogradā 28.–31.01.1918. tika pieņemta deklarācija, kurā atzina, ka Latvijai jābūt neatkarīgai demokrātiskai republikai.

Pēc apvērsuma Petrogradā 25.10./07.11.1917. lielinieki nāca pie varas arī Vācijas neokupētajā Latvijas daļā. 28.10.–07.11./10.–20.11.1917. lieliniekiem lojālās karaspēka daļas (arī latviešu strēlnieku pulki) ieņēma lielākās Vidzemes pilsētas. 08.–09./21.–22.11.1917. vara Vācijas neokupētajā Latvijas daļā oficiāli pārgāja Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku padomes Izpildkomitejai (Iskolatam). 16.–18./29.–31.12.1917. Valmierā sanāca Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku padomes 2. kongress, lai leģitimizētu lielinieku apvērsuma rezultātus. Pēc varas pārņemšanas Latvijas neokupētajā daļā lielinieki ieviesa cenzūru, aizliedza opozicionārās politiskās partijas un organizācijas, izveidoja revolucionāros tribunālus un Sarkano gvardi, kā arī uzsāka radikālu zemes reformu.

17.02.1918. beidzās starp Krieviju un Vāciju noslēgtais pamiers. Miera sarunām nonākot strupceļā, 18.02.1918. Vācijas armija atsāka karadarbību. 18.–28.02.1918. Vācija okupēja visu Latvijas teritoriju. Krievijas armija bija pilnīgi sabrukusi un spēja izrādīt tikai simbolisku pretestību. 03.03.1918. starp Padomju Krieviju un Vāciju tika noslēgts Brestļitovskas miera līgums, kurā Krievija atteicās no tiesībām uz Kurzemes guberņu. Līdz ar separāta miera noslēgšanu kara darbība Austrumu frontē beidzās. 27.08.1918. Padomju Krievija noslēdza līgumu ar Vāciju, kurā atteicās arī no Igaunijas un Vidzemes guberņām.

Vācijas okupētās Latvijas teritorijas daļu pārvaldīja vācu militārās institūcijas. Sākotnēji radītās armijas etapu inspekcijas 11.1915. administratīvi apvienoja Austrumu frontes virspavēlnieka pārvaldes apgabalā (Oberbefehlshaber der gesamten Deutschen Streitkräfte im Osten jeb Ober Ost), kas atradās Austrumu frontes virspavēlnieka pakļautībā. Kurzemes administratīvā apgabala pārvaldi uzticēja Kurzemes Civilajai pārvaldei, kuru 11.1915. pārdēvēja par Kurzemes vācu pārvaldi un 03.1917. – par Kurzemes militāro pārvaldi. 01.08.1918. okupēto Latvijas un Igaunijas teritoriju apvienoja Baltijas militārā pārvaldē.

Pateicoties pilnīgai ekonomikas militarizācijai, stingrai kontrolei un visu resursu koncentrēšanai pārvaldes rokās, Ober Ost izdevās nodrošināt saimniecisku pašpietiekamību un ar pārtiku un kokmateriāliem apgādāt ne tikai Austrumu frontes karaspēku, bet arī Vāciju. Okupācijas vara okupētajās teritorijās ieviesa atsevišķu preču monopolu, augstus nodokļus, īstenoja plašas rekvizīcijas un piespiedu darbu. Tika veiktas politiskās represijas, sevišķi pret radikālajiem sociālistiem un nacionālistiem. Latvijas teritorijā vācu okupācijas laikā iepludināja lielu skaitu vācu tautības kolonistu.

Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas notika neveiksmīgi mēģinājumi okupētajā Latvijas teritorijā izveidot provāciskus valstiskus veidojumus – 03.1918. Kurzemes un Zemgales hercogisti un 04.–11.1918. – Apvienoto Baltijas hercogisti.

No 499 Latvijas pagastiem 251 bija notikusi karadarbība, bet 274 pagastos atradās tranšejas un dažādi nocietinājumi. Kara darbībā pilnībā tika nopostītas 78 278 ēkas. Pirmā pasaules kara rezultātā Latvijas saimniecība bija cietusi lielus zaudējumus. Kara laikā Latvija piedzīvoja deindustrializācijas un deurbanizācijas procesus.

Būtiskas bija arī Pirmā pasaules kara politiskās sekas. Tā rezultātā sabruka Krievijas Impērija, dodot iespēju izveidot neatkarīgu LR – tā tika izveidota nedēļu pēc kara beigām 18.11.1918. Pirmajam pasaules karam Latvijas teritorijā sekoja Latvijas Neatkarības karš, kas sākās pēc tam, kad Padomju Krievija 13.11.1918. anulēja Brestļitovskas miera līgumu un uzsāka militāru operāciju Baltijā.

Latviešu strēlnieku zaudējumi Pirmajā pasaules karā

Avots: tīmekļa vietne “Latviesustrelniekusaraksts.lv”; J. Krastiņš (redaktors). Latviešu strēlnieku vēsture: 1915–1920, Rīga, 1970; A. Auzāns u. c. (redaktors). Latviešu strēlnieki. Latviešu veco strēlnieku vēsturisko dokumentu un atmiņu krājums, 1.–7. sējums. Rīga, 1935–1940.

Pirmais pasaules karš plaši atspoguļots latviešu literatūrā: Edvarta Virzas “Izpostītā Latvija” (1918), Kārļa Skalbes “Mazās piezīmes” (1920), Annas Brigaderes “Dzelzs dūre” (1921), Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis” (1933–1934), Aleksandra Čaka “Mūžības skartie” (1937) un citi. Tā norises radušas plašu atspoguļojumu glezniecībā: Jāzepa Grosvalda darbos “Šausmu aleja” (1916–1917), “Trīs krusti” (“Baltie krusti”, 1915–1917) un citos, Jēkaba Kazaka gleznās “Strēlnieks” (1917), “Bēgļi” (1917), “Uz ežiņas galvu liku” (1918) un citos, Konrāda Ubāna “Bēgļi” (1917), Ģederta Eliasa “Vagonā” (1917), Eduarda Lindberga “Gūstekņa portrets” (1916) un citos. Karš ticis atspoguļots arī kinomākslā: “Es karā aiziedams” (režisors Vilis Segliņš, 1920, filma nav saglabājusies), “Lāčplēsis” (režisors Aleksandrs Rusteiķis, 1930), “Latviešu strēlnieka stāsts” (režisors Pāvels Armands, 1958), “Strēlnieku zvaigznājs” (režisors Juris Podnieks, 1982).