18.01.1918. Petrogradā uz savu pirmo (un, kā izrādījās, vienīgo) sēdi sanāca 11.1917. ievēlēta Krievijas Satversmes sapulce, kurai bija jālemj par turpmāko Krievijas valstisko iekārtu. 19.01.1918. lielinieku valdības atbalstītie militārie spēki izdzenāja uz otro sēdi sanākušos delegātus, tostarp, trīs no vācu neokupētās Latvijas teritorijas ievēlētos Satversmes sapulces locekļus. Vienlaikus lielinieki turpināja sarunas ar Vāciju par izstāšanos no kara, kas draudēja ar latviešu apdzīvotās teritorijas sadalīšanu starp abām lielvarām.
Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP) pēc organizācijas dibināšanas ar uzsaukumu, rakstu un deklarāciju starpniecību uzrunāja latviešu sabiedrību vācu neokupētajā Latvijas daļā un Krievijā. Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja (Iskolats; Исполнительный комитет совета рабочих, солдатских и безземельных депутатов Латвии, Исколат) 01.01.1918. aizliedza LPNP darbību Valkā un slēdza tai pietuvinātos laikrakstus.
28.01.–30.01.1918. Petrogradā slepeni sanāca LPNP 2. kongress. 30.01.1918. LPNP pieņēma deklarāciju (sēžu protokolos saukta par rezolūciju) miera un Latvijas starptautiskā stāvokļa jautājumā, kurā deklarēja, ka “Latvijai jābūt neatkarīgai un demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali”, protestēja pret “jebkuru Latvijas sadalīšanas mēģinājumu, sevišķi pasvītrojot, ka latvju tautas pirmā un neatlaidīgā prasība ir Latvijas teritoriālā un etnogrāfiskā nedalāmība”, kā arī iestājās pret “katru miera noslēgšanas mēģinājumu, kurš mēģina pārkāpt tautu pašnoteikšanos”.