LPNP deleģēja latviešu politiskās partijas un sabiedriskās organizācijas. Šī organizācija līdz Latvijas Tautas padomes sanākšanai (17.11.1918.) starptautiski aizstāvēja latviešu tautas pašnoteikšanās tiesības.

Organizācijas mērķis bija iestāties par vienotā un etnogrāfiskā teritorijā apvienotu latviešu tautu, pārstāvēt tās intereses nākamā miera konferencē un rūpēties par Satversmes sapulces sanākšanu. Uzdevumi – sasaukt Latvijas Satversmes sapulci, kas lemtu par Latvijas iekšējo iekārtu un “attiecībām uz ārieni”; gādāt par izklīdušās tautas atgriešanos dzimtenē; protestēt pret jebkādu Latvijas piesaistīšanu Vācijai; prasīt Latgales atdalīšanu no Vitebskas guberņas un pievienošanu Latvijai.

LPNP dibināta Pirmā pasaules kara laikā 17.11./30.11.1917. Vācijas neokupētajā un lielinieku kontrolētajā Vidzemes guberņas pilsētā Valkā. Tā apvienoja latviešu politiskos un sabiedriskos spēkus nolūkā nepieļaut latviešu etnogrāfiskās teritorijās sadalīšanu starp Vāciju un Krieviju, kā arī aizstāvēt latviešu tautas intereses Krievijā un ārvalstīs. LPNP savu iespēju robežās izvērsa aktīvu darbību, izplatot deklarācijas un uzsaukumus, ar padomes valdes, nodaļu un komisiju darbu veicinot organizācijas mērķu sasniegšanu. LPNP beidza pastāvēt 17.11.1918. līdz ar Latvijas Tautas padomes dibināšanu.

LPNP dibināšanas ideja nāca no Petrogradas latviešu organizācijām, no kurām ietekmīgākā bija Latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālkomiteja, kura 01.10.–02.10./14.–15.10.1917. sasauca latviešu sabiedrisko un politisko organizāciju apspriedi latviešu politiskās pārstāvniecības orgāna dibināšanai. Vajadzību pēc šāda orgāna radīja gan Vidzemes guberņas, apriņķu un pilsētu vēlēšanu rezultāti (pārliecinoši uzvaru guva Latvijas Sociāldemokrātija, LSD), gan izmaiņas frontē (Rīgas krišana), gan lielinieku noraidošā attieksme pret latviešu pašnoteikšanās tiesībām. Apspriedē piedalījās ap 20 delegātu no desmit organizācijām. Tās nolēma sasaukt organizācijas komiteju LPNP dibināšanas sapulces sasaukšanai. Komitejā ietilpa 26 pārstāvji, tostarp trīs no Vidzemes Zemes padomes, divi no Latgales Pagaidu zemes padomes, Kurzemes Pagaidu zemes padomes, Bēgļu apgādāšanas Centrālkomitejas, pa vienam no Maskavas evakuēto iedzīvotāju grupas, Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomitejas (Iskolastrela; Исполнительный комитет объединённого совета латышских стрелковых полков, Исколастрел), Latvju kareivju nacionālās savienības (LKNS), Baltijas Latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas, Latgaliešu “Tautas komitejas”, Latgaliešu palīdzības biedrības kara upuriem, Latgaliešu strēlnieku sekcijas, kā arī septiņām politiskajām partijām – Latviešu zemnieku savienības, LSD lieliniekiem, LSD maziniekiem, Revolucionāro sociālistu, Radikāldemokrātu, Demokrātu un Nacionāldemokrātu partijas. Notika vairākas komitejas sēdes, kurās vienojās par LPNP dibināšanas pamatprincipiem. LPNP dibināšanas sēdi noteica uz 29.10./11.11.1917. Valmierā, bet sakarā ar lielinieku veikto valsts apvērsumu pārcēla uz 16.11./29.11.1917. Valkā.

Dibināšanas kongresā bija uzaicināti 48 delegāti no 20 politiskajām partijām un sabiedriskajām organizācijām. Kreisās politiskās partijas un organizācijas oficiālus pārstāvjus nesūtīja un piedalījās tikai kā novērotāji. Tādējādi 17.11./30.11.1917. LPNP nodibināja 29 delegāti no 13 pilsoniskajām partijām un organizācijām. Pēc nodibināšanas sākās LPNP 1. sesija, kas ilga līdz 19.11./02.12.1917. Pieņēma vairākas rezolūcijas un deklarācijas, svarīgākā no tām – deklarācija “Ārvalstīm un tautām”: “Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli, attiecībās uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts.” Delegāti arī vienojās par nepieciešamību ieņemt noteiktu orientāciju uz Rietumu sabiedrotajām valstīm, negaidot, kad Latvijas likteni izlems Vācija vai lielinieciskā Krievija. Pieņēma lēmumu nekavējoties dibināt sakarus ar Rietumu sabiedroto diplomātiem Krievijā un iespējami drīz sūtīt LPNP delegātus uz Rietumvalstīm, ar uzdevumu aizstāvēt latviešu pašnoteikšanās centienus, un informēt par latviešu tautas vēsturi un aktuālo politisko situāciju Latvijā.

25.11./08.12.1917. LPNP izdeva uzsaukumu “Visiem latviešiem!”, un izplatīja 30 000 eksemplāru vācu neokupētajā Latvijas daļā un latviešu bēgļu centros Krievijā. Uzsaukumā LPNP informēja par tās dibināšanu un aicināja latviešus īstenot savas pašnoteikšanās tiesības: “Latvieši! Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanās tautām! Negaidiet vairs citas atlaišanas. Ņemat sev paši, ko vēsture jums dod, un esat gatavi notīrīt savas durvis no svešiem apspiedējiem. Ņemat sev šo zemi, kuru mūsu tēvi ir pirkuši ar saviem asins sviedriem, un ceļat tur labāku un taisnīgāku valsti nekā tā, kura tagad iet bojā. Lai dzīvo brīvā un apvienotā Latvija!”.

19.12.1917./01.01.1918. Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja (Iskolats; Исполнительный комитет совета рабочих, солдатских и безземельных депутатов Латвии, Исколат) aizliedza LPNP darbību un tai pietuvinātos laikrakstus “Laika Domas” un “Līdums”. Valde un nodaļas turpināja darboties nelegāli. Valde līdz 07.1918. noturēja 41 sēdi, iespēju robežās koordinējot arī nodaļu darbību. Ārlietu nodaļa, kas darbojās Petrogradā, ar personīgu audienču un speciālu brošūru starpniecību informēja Rietumvalstu diplomātus par Latvijas vēsturi, tās iekšpolitisko un ārpolitisko stāvokli, un latviešu pašnoteikšanās centieniem.

28.–30.01.1918. Petrogradā notika LPNP 2. sesija. Tajā pieņemtajā deklarācijā pirmoreiz postulēja, ka “Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali”, kā arī protestēja “pret katru miera noslēgšanas mēģinājumu, kas pārkāpj tautu pašnoteikšanās principu” (reaģējot uz padomju un vācu pušu miera sarunām Brestļitovskā). 2. sesijas gaitā notika padomes valdes un nodaļu sastāvu pārvēlēšana.

Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 03.03.1918. LPNP izteica rakstisku protestu, nosaucot to par “varmācības aktu, kas vērsts pret latviešu tautas kulturālo, saimniecisko un politisko eksistenci, smagāko noziegumu pret demokrātijas principiem un tautas pašnoteikšanās tiesībām”.

26.–28.06.1918. Petrogradā notika LPNP 3. sesija, kurā tika apspriesti LPNP organizatoriskie jautājumi un Latvijas pašnoteikšanās realizēšanas taktika. Tika nolemts pasteidzināt ārzemju delegātu sūtīšanu uz Rietumu lielvalstīm, kā arī sadarbību ar vācu okupācijas varu Latvijā ierobežot tikai līdz praktisku jautājumu kārtošanai. 07.1918. Zigfrīds Anna Meierovics Stokholmā nodibināja Latviešu informācijas biroju, ko vadīja dzejnieks Kārlis Ieviņš. 23.10.1918. Z. A. Meierovics no Lielbritānijas ārlietu ministra Džeimsa Balfūra (Arthur James Balfour, 1st Earl of Balfour) panāca mutisku LPNP atzīšanu par de facto Latvijas valdību (rakstiski – 11.11.1918.).

10.1918. sākās diskusijas starp LPNP un vācu okupētajā Rīgā dibināto Demokrātisko bloku par Latvijas priekšparlamenta izveidi. LPNP uzstāja, ka Tautas padome jādibina uz LPNP bāzes, iesaistot arī tajā pārstāvētās sabiedriskās organizācijas. Diskusijās virsroku guva Demokrātiskā bloka viedoklis par to, ka Tautas padomi jāveido tikai politiskajām partijām, t. sk., sociāldemokrātiem (maziniekiem) un mazākumtautībām. Daļa LPNP pārstāvēto politisko partiju pārstāvji pārgāja Demokrātiskā bloka pusē. 17.11.1918. notika pēdējā LPNP valdes sēde, kurā nolēma nelikt šķēršļus Tautas padomes izveidei. LPNP līdz ar to beidza pastāvēt.

19.12./02.12.1917. ievēlēja LPNP valdi. Par priekšsēdētāju ievēlēja advokātu Voldemāru Zāmuelu, par priekšsēdētāja biedriem advokātu Kārli Pauļuku, podporučiku Jāni Rubuli un kareivi Jāni Palcmani; par sekretāru – notāru Kristapu Bahmani, sekretāra biedriem – rakstniekus Kārli Skalbi un Jāni Akurateru; par mantzini – kooperatoru Vili Siliņu, par mantziņa biedru – komercinženieri Eduardu Laursonu. LPNP ietvaros izveidoja sešas nodaļas – ārlietu (vadītājs Jānis Goldmanis), finanšu (Z. A. Meierovics), Latvijas aizsardzības un atjaunošanas (J. Rubulis), agrāro (J. Kalniņš), kultūras (Fricis Vītoliņš) un koloniju (K. Bahmanis) nodaļu. Ievēlēja divas komisijas – Latvijas Satversmes projekta izstrādāšanas un Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu komisiju (abas vadīja V. Zāmuels). 2. sesijā 01.1918. valdē E. Laursona vietā ievēlēja publicistu Arturu Kroderu un K. Skalbes vietā – publicistu Arturu Kroderu un rakstvedi Dāvidu Rudzīti. Sākotnēji visas nodaļas un komisijas, izņemot ārlietu, darbojās Valkā. Daudzās Krievijas pilsētās, kur atradās latviešu bēgļi, izveidojās LPNP teritoriālās nodaļas.

LPNP biedri (locekļi) bija padomes sastāvā ietilpstošo politisko partiju un sabiedrisko organizāciju delegāti, padomes vēlētās amatpersonas (valde), kā arī nodaļu un komisiju locekļi. Padomes dibināšanas kongresā un 1. sesijā piedalījās 29 delegāti no 13 organizācijām (sesijas gaitā delegātu skaits saruka). Tāpat ievēlēja valdi deviņu cilvēku sastāvā, kā arī nodaļas un komisijas, kurās sākotnēji ietilpa 40 locekļi. Padomes valdi 2. un 3. sesijā pārvēlēja, bet tās skaitliskais sastāvs nemainījās. Nodaļas un komisijas bija tiesīgas uz savām sēdēm pieaicināt attiecīgās jomas ekspertus. Kopumā LPNP darbā piedalījās ap 140 personu.

Visiem latviešiem!, Līdums, 1917, 25. novembris; Ziņas par Latviju, 1918, IV–VIII; Bergs, A., Latvijas starptautiskais stāvoklis, Petrograda, 1918; Virza, E., Izpostītā Latvija, Latviešu Nacionālā padome, 1918; Seskis, J., Maximalisme et tirailleurs lettons, etude sociale et politique, Petrograd, Edition du Conseil National Provisoire Letton, 1918.

LPNP nav plaši atspoguļota mākslā un literatūrā. 2009. gadā iznākusi Aivara Kļavja tetraloģijas “Viņpus vārtiem” 3. daļa “Piesmietais karavīrs”, kurā pieminēta LPNP darbība, tās galvenās personas. 2017. gadā par LPNP dibināšanu un darbību tapusi Latvijas Televīzijas dokumentālā filma “Valka. 1917” (režisors Olafs Okonovs), kā arī Latvijas Nacionālā teātra uzvedums “Valka. Latvija. Brīvība” (režisors Gunārs Silakaktiņš). 02.12.2017. Valkā atklāts tēlnieces Artas Dumpes veidots “Piemineklis Latviešu pagaidu nacionālajai padomei”, kā arī izlaista Latvijas Bankas kolekcijas monēta “LPNP 1. sesija” (dizaina autors Ivars Drulle).