Demokrātiskais bloks dibināts 10.09./23.09.1917. no Rīgā palikušajiem latviešu politiskajiem spēkiem, izņemot galēji kreisos un galēji labos. Tas vācu okupācijas apstākļos savu iespēju robežās iestājās par latviešu tautas pašnoteikšanās tiesībām, organizēja sakarus ar sociāldemokrātisko kustību Vācijā un pēc kara noslēguma noteica Latvijas priekšparlamenta – Tautas padomes uzbūvi un politisko platformu, kā arī sastādīja pirmo Latvijas Pagaidu valdību.

DB mērķis bija vācu okupācijas apstākļos atbalstīt latviešu tautas pašnoteikšanās tiesības, mēģinot panākt latviešiem labvēlīgu vācu Austrumu politiku un nepieļaut latviešu apdzīvoto teritoriju pievienošanu Vācijai. Pēc Vācijas sakāves karā organizācijas mērķis bija Latvijas priekšparlamenta un rīcībspējīgas Pagaidu valdības izveide. DB uzdevumi – risināt dažādus jautājumus ar vācu okupācijas iestādēm, ievērojot Latvijas iedzīvotāju intereses; informēt okupācijas iestādes un ārvalstis par patieso stāvokli Latvijā; virzīt sabiedrisko domu uz neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanu.

Pēc Rīgas nonākšanas vācu okupācijā 21.08./03.09.1917. pilsētā palika daļa latviešu pilsonisko un kreiso politisko partiju pārstāvji, kuri pakāpeniski atjaunoja politisko darbību. 01.09./14.09.1917. pēc bijušā Rīgas sabiedrisko organizāciju deputātu padomes pārstāvja Augusta Deglava un Latvijas Sociāldemokrātijas mazinieku pārstāvja Dr. Paula Kalņina ierosinājuma Rīgā notika slepena apspriede, kurā piedalījās arī Latviešu zemnieku savienības biedrs Miķelis Valters, Latvijas Demokrātiskās partijas biedrs Miķelis Bružis un citi. Sapulcē vienojās par partiju kopdarbību Latvijas pašnoteikšanās idejas īstenošanā.

10.09./23.09.1917. partiju apvienība pieņēma M. Valtera, Kārļa Ulmaņa un Friča Mendera izstrādāto rezolūciju, kas balstījās uz Latvijas autonomijas konferencē 30.07./12.08.1917. pieņemto lēmumu, kurā tika prasīta republikāniska, neitralizēta, nedalīta, un starptautiskām garantijām nodrošināta Latvija, noraidot tās ģermanizēšanu, rusificēšanu un kolonizēšanu, kā arī pievienošanu Vācijai. Tajā pašā dienā bloks sagatavoja 124 kultūras, sabiedrisko, politisko un kooperatīvo organizāciju iesniegumu Rīgas gubernatoram ar prasību par pirms okupācijas ievēlētās Rīgas domes darbības atjaunošanu, skolu darbības un preses darbības atjaunošanu, kā arī izteica gatavību aizstāvēt Latvijas nedalāmību, tautu pašnoteikšanos un pašpārvaldi. Vācu vara ignorēja vai noraidīja šo un visus nākamos DB iesniegumus.

DB darbība līdz 1918. gada rudenim bija nelegāla. Sēdes notika DB biedru Rūdolfa Bēnusa, Erasta Bites, Marģera Skujenieka, M. Bruža un P. Kalniņa dzīvokļos, kā arī latviešu kredītiestāžu – Amatnieku biedrības, Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrības – un citās telpās. Šī politiķu grupa, kas vēlāk ieguva nosaukumu Demokrātiskais bloks, orientējās uz Vāciju un varbūtējām izmaiņām kara norisē un Vācijas Austrumu politikā, kas varētu labvēlīgi ietekmēt Latvijas izredzes uz pašnoteikšanos. Sociāldemokrāti – mazinieki – nodibināja sakarus ar Vācijas Reihstāga neatkarīgo sociāldemokrātu deputātiem, un līdz 1918. gada rudenim sagatavoja ap 40 ziņojumus un ierosinājumus par vācu Militārpārvaldes (Militärverwaltung) Kurzemes aneksijas plāniem, kā arī informēja par DB prasībām Latvijas pašnoteikšanās jautājumā. Ar vācu sociālistu starpniecību šos jautājumus apsprieda Reihstāga sēdēs, kā arī tie guva ievērību Vācijas, Šveices un Nīderlandes laikrakstos. 18.12./31.12.1917. vācu laikrakstā Leipziger Volkszeitung pirmo reizi parādījās prasība pēc Latvijas neatkarības.

DB locekļi izmantoja dažādas iespējas, lai Latvijas pašnoteikšanās ideju propagandētu tautā. Piemēram, K. Ulmanis, M. Skujenieks un M. Valters rīkoja priekšlasījumus par saimnieciskiem jautājumiem, kuros cita starpā iekļāva arī DB nostāju par Latvijas neatkarību un latviešu tautas tiesībām uz savu valsti. Bloka loceklis K. Ulmanis kļuva par vācu atļautās Latviešu Palīdzības komitejas valdes locekli, komitejas ietvaros uzsākot DB sakarus ar Kurzemes latviešiem. M. Valters darbojās Latviešu izglītības biedrībā. Sabiedrībā tika izplatīta mašīnrakstā un ar roku pārrakstīta M. Skujenieka sastādīta brošūra par Latvijas neatkarību. Neskatoties uz kopumā diezgan prasmīgo konspirāciju, vācu Militārpārvaldei uz laiku izdevās arestēt DB locekļus Vili Straujānu, Kārli Kleveru, Bruno Kalniņu, Kārli Kurševicu un citus.

03.10.1918. par Vācijas valsts kancleru kļuva Bādenes Maksis (pilnā vārdā Princis Maksimiliāns Aleksandrs Frīdrihs Vilhelms fon Bādens, Max von Baden, Prinz Maximilian Alexander Friedrich Wilhelm von Baden), kurš vadīja pirmo Vācijas parlamentāro valdību, kas bija sākusi realizēt uz tautu pašnoteikšanās tiesību atzīšanu orientētu Austrumu politiku. 19.10.1918. DB nodeva kancleram iesniegumu, kurā paziņoja, ka “latviešu tauta cer uz taisnīgu pretimnākšanu viņas nacionālās neatkarības centieniem, lai tā varētu beidzot nostāties uz savas garīgās un ekonomiskās dzīves brīvas attīstības ceļa, [un] (..) sagaida no jaunās Vācijas, ka tā neliks Latvijas tautai šķēršļus ceļā uz tūlītēju neatkarīgas valsts celtniecības sākumu”. Noslēgumā bloka pārstāvji deklarēja sešus principus, kuri Vācijai bija jāievēro, tostarp “Latvijas Pagaidu valdības” tiesības nekavējoties ņemt “savā pārziņā iekšējās un ārējās valsts lietas”. 31.10.1918. Berlīnē vēstules autorus revolucionāro sociālistu Eduardu Traubergu un M. Valteru pieņēma Vācijas valdības oficiālās personas. Pirms tam, 13.10.1918. šie DB pārstāvji līdzīga satura rakstu bija publicējuši Zviedrijas presē (abos gadījumos autorība bija piedēvēta neeksistējošai “Latviešu Nacionālajai komitejai”, kaut tos bija sastādījuši DB pārstāvji).

1918. gada oktobra beigās un novembra pirmajā pusē DB pārstāvji M. Valters, K. Ulmanis, M. Skujenieks un citi piedalījās sarunās ar Latviešu pagaidu nacionālo padomi (LPNP) par iespējamu sadarbību Latvijas priekšparlamenta (Tautas padomes) un Latvijas Pagaidu valdības izveidē. DB pārstāvji uzskatīja, ka Tautas Padome jāveido pēc partejiskā principa, iekļaujot tajā arī kreisos politiskos spēkus un Latvijā dzīvojošo mazākumtautību politiskos pārstāvjus. LPNP pārstāvji uzskatīja, ka tai pienākas noteicošā loma sakarā ar tās labajiem sakariem Rietumu lielvalstīs un LPNP pārstāvēto sabiedrisko organizāciju ietekmi tautā. 15.11.1918. K. Ulmanis piedalījās Latviešu zemnieku savienības sēdē Valkā, saņemdams partijas atbalstu DB iecerētās Tautas padomes uzbūvē, kā arī partiju skaitliskās pārstāvniecības sadalījumā. 17.11.1918. Latviešu Amatnieku biedrības telpās notika DB paplašinātā sēde, kurā uz organizācijas pamata nolēma dibināt Latvijas Tautas padomi, kas uzņemtos priekšparlamenta funkcijas un pārņemtu valsts varu. Par Tautas padomes prezidija priekšsēdētāja biedru ievēlēja M. Skujenieku, par sekretāru – E. Biti, par sekretāra biedru – Emīlu Skubiķi. Par Latvijas Pagaidu valdības ministru prezidentu ievēlēja K. Ulmani, par iekšlietu ministru – M. Valteru. Līdz ar Tautas padomes ievēlēšanu DB beidza pastāvēt.

DB bija organizācija bez noteiktas struktūras un vēlētām amatpersonām. Tā darbojās kā neregulāra latviešu politisko partiju pārstāvju sapulce, kas apsprieda dažādus jautājumus saistībā ar Latvijas pašnoteikšanās realizēšanu un vācu okupācijas varas politiku Latvijā. Organizācijā piedalījās tikai tās politiskās partijas, kuras bija pārstāvētas 1917. gada vasarā ievēlētajā Rīgas domē un/vai Vidzemes Zemes padomē – Latvijas Sociāldemokrātijas mazinieku partija (no 06.1918. – Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija), Revolucionāro sociālistu partija, Latviešu zemnieku savienība, Latvijas Demokrātiskā partija, Latvijas Radikāldemokrātiskā partija, Latvijas Republikāņu partija un Latvijas Neatkarības partija. Līdzdarboties DB netika aicināti galēji kreisie (lielinieki) un galēji labējie (Frīdriha Veinberga Latviešu tautas partija), kuri pretojās neatkarīgas un/vai demokrātiskas Latvijas valsts izveides idejai. DB aktīvākie biedri bija R. Bēnuss, E. Bite, M. Bružis, P. Kalniņš, E. Skubiķis, M. Skujenieks, K. Ulmanis, M. Valters, Spricis Paegle, A. Deglavs, Fricis Menders, E. Traubergs un citi. Kopējais organizācijas biedru skaits nav zināms, bet tas nepārsteidza 25–30 aktīvus biedrus.

DB no nelegālas un Latvijā praktiski nezināmas nelielas politiķu apvienības 1918. gada rudenī kļuva par politisko spēku, kas noteica Latvijas priekšparlamenta un Latvijas valdības uzbūvi un sastāvu, kā arī bija atbildīgs par valsts proklamēšanu 18.11.1918. No DB rindām nāca vairāki ievērojami latviešu politiskie un sabiedriskie darbinieki, kuri aktīvi iesaistījās Latvijas valsts nostiprināšanā un attīstībā.