Politiskie uzskati un nozīmīgākie darbi F. Veinbergs latviešu tautas attīstību skatīja plašākā kontekstā, balstoties uz pasaules vēstures pieredzi. Politiskās darbības pirmajās desmitgadēs atbalstījis mērenas liberālas reformas. Liela nozīme bija Anglijas paraugam, ko F. Veinbergs (tāpat kā Krišjānis Valdemārs) uzskatīja par labāko sociālpolitisko modeli. Līdz ar citiem ievērojamiem jaunlatviešiem (piemēram, Krišjāni Kalniņu) pauda uzskatu, ka sociālā diferenciācija ir progresa priekšnoteikums, latvieši varēs pārņemt politisko un ekonomisko varu no Baltijas muižniecības tikai tad, ja veidos savu augstāko slāni. F. Veinberga uzskatā tas bija sasniedzams caur latviešu zemes īpašnieku (mazgruntnieku) pārtapšanu muižniekos (lielgruntniekos), kā arī izglītota cilvēku slāņa veidošanos.
Šīs idejas tika postulētas brošūrā “Politiskas domas iz Latvijas”, kas 1884. gadā tika izdota Leipcigā latviešu un krievu valodā. Lai gan varas pārdales nepieciešamību F. Veinbergs pamatoja ar revolūcijas draudiem, ko rada krasas sociālas atšķirības starp kārtām. Nodrukāto brošūru pēc ievešanas Krievijas teritorijā varas iestādes konfiscēja un iznīcināja. 1885. gadā Leipcigā iznāca tās tulkojums vācu valodā, kas 20. gs. tika tulkots atpakaļ uz latviešu valodu un izdots.
Vēl viena iespēja varas pārdalei bija Krievijas pilsētu likuma ieviešana Baltijas provincēs 1877. gadā. Reaģējot uz to, F. Veinbergs latviešu valodā izdeva brošūru “Par jauniem pilsētu likumiem Rīgā: kāds vārds pie Rīgas latviešiem”, kas aicināja izmantot vēlētāju loka paplašināšanas dotās iespējas, sekmējot ne tikai savas intereses Rīgā, bet veicinot latviešu tautas tapšanu par politisku spēku.
Demokrātijas un vienlīdzības principi F. Veinbergam bija sveši, viņš konsekventi turējās pie uzskata, ka latviešiem jābūt likumpaklausīgiem un lojāliem Krievijas pavalstniekiem. Baltijas provinču attīstību F. Veinbergs redzēja Krievijas Impērijas kārtu sabiedrības ietvaros, kur latviešu tautas zemākajiem slāņiem būtu dabisks pienākums atbalstīt savas elites pretenzijas uz varu: latviešu augstākās kārtas spētu izpildīt valdošās grupas funkcijas, ja pārējās tautas šķiras raudzītos uz tām ar uzticību un paļāvību.
No šāda viedokļa F. Veinbergs vēl 1909. gadā brošūrā “Niedra pret Veinberģi” postulēja domu, ka materiāla labklājība un latviešu pilsonības izveidošanās nenozīmē nacionālās kustības beigas, viņa Latviešu Tautas partija pārstāv visu latviešu slāņu kopīgās intereses, bet sociāldemokrātija ir dabiska tautisko centienu pretiniece, tā noliedz nacionālā principa nozīmi sabiedrības organizācijā, sludina šķiru cīņu, neatzīst individuālu brīvību, grib pārvērst visus cilvēkus par sociālistiskas valsts vergiem.
Latviešu attīstības perspektīvu F. Veinbergs ilgstoši saistīja ar Krievijas Impēriju un patvaldību. Viņa skatījumā latviešu tautas politiskai dzīvei arī nākotnē bija jāpaliek Krievijas provinces līmenī – kā lielas un stipras valsts sastāvdaļai latviešiem nebūs nekādu rūpju par ārējo politiku, ierobežotos resursus varēs veltīt zinātnei un latviešu kultūras attīstībai, kas 19. gs. beigās vēl atradās sākuma fāzē.
Vienīgā fundamentālā prasība F. Veinbergam bija tāda, ka vadošā loma pašvaldībās, kā arī visas Latvijas politiskā vadībā, pienākas nevis vācbaltiešu, bet latviešu augstākām kārtām. Viņš pieļāva iespēju, ka daļa vācbaltiešu ar laiku varētu atbalstīt latviešu nacionālo kustību. Taču cīņā par varu F. Veinbergs asi konfrontēja ar vācbaltiešiem. Atšķirībā no Aleksandra Vēbera un citiem mērenākiem politiķiem F. Veinbergs nepieļāva domu par kopīgu vācbaltiešu un latviešu kandidātu sarakstu pilsētu pašvaldību vēlēšanās. Pat 1901. gada vēlēšanās F. Veinbergs noraidīja domu par visu nacionālo grupu samērīgu pārstāvniecību pilsētu parlamentos, cerēja uz latviešu sarakstu uzvaru un vēlējās pēc tam runāt ar vācbaltiešiem no spēka pozīcijām. Tikai 1909. gada Rīgas domes vēlēšanās un 1918. gada situācijā F. Veinbergs bija gatavs uz īslaicīgu sadarbību ar vācbaltiešu aprindām.
Pirmais pasaules kara beigu posms iezīmēja F. Veinberga politiskās orientācijas maiņu. Vācijas okupācijas apstākļos viņš kā konservatīvs monarhists atradās privileģētā stāvoklī, viņa izdotā "Rīgas Latviešu Avīze” bija vienīgais legālais latviešu preses izdevums Rīgā. Uzskatot Vācijas uzvaru par neizbēgamu, F. Veinbergs atteicās no orientācijas uz Krieviju un savus politiskos mērķus pakārtoja sadarbībai ar Vāciju.
22.12.1917. Latviešu tautas partija Andreja Krastkalna vadībā Rīgā sasauca labējo politiķu sanāksmi (Demokrātiskā bloka partiju pārstāvji no dalības atturējās sakarā ar organizatoru atteikšanos pielaist sociāldemokrātus). Tika pieņemta F. Veinberga rosināta rezolūcija, ka nepieciešama visu latviešu apgabalu savienošana vienā apvienotā valstī ar nacionālu pašvaldību un autonomiju, turklāt tā pilnīgi savienojama ar Baltijas valsts ideju un minoritāšu tiesību nodrošināšanu. Sapulce lūdza Vāciju rūpēties par to, lai Brestas miera līguma rezultātā tiktu izveidota autonoma Latvijas valsts. Tika izvirzīti delegāti Vidzemes Zemes padomei, viņu vidū arī F. Veinbergs.
1918. gadā F. Veinbergs iesniedza Vācijas militārajām iestādēm savu memorandu, kur atbalstīja Baltijas provinču personālūniju ar Vāciju. Tas gan nenozīmēja integrāciju Vācijas valstī. Atbilstoši saviem uzskatiem, F. Veinbergs turpināja aizstāvēt latviešu nacionālās intereses jaunā politiskā situācijā. 20.03.1918. Rīgas dome vienbalsīgi pieņēma lēmumu atbalstīt Baltijas valsts dibināšanu. F. Veinbergs panāca, ka dome atbalsta arī prasību tajā iekļaut arī Latgali.
Baltijas valsts projekta īstenošanai 12.04.1918. Rīgā tika izveidota Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome, starp 10 latviešu delegātiem bija arī F. Veinbergs. Padome lūdza Vāciju atbalstīt zemes atdalīšanos no Krievijas un nodrošināt tās aizsardzību. 05.11.1918. Zemes padome Rīgā paziņoja par Apvienotās Baltijas hercogistes izveidošanu, bet 07.11. izveidoja tās varas orgānus, kur F. Veinbergs netika iekļauts.
Latviešu Tautas partija nepiedalījās Latvijas Republikas dibināšanas procesā. F. Veinbergs neuzskatīja pirmo Pagaidu valdību par leģitīmu. Pēc lielinieku iebrukuma viņš devās bēgļu gaitās uz Vāciju, atgriezās Rīgā pēc otrās Pagaidu valdības nostiprināšanās 1919. gada jūlijā. F. Veinbergs noraidīja priekšlikumus sadarboties ar Andrieva Niedras valdību un Pāvela Bermonta (Павел Рафаилович Бермондт-Авалов) veidoto civilo administrāciju. Līdz savai nāvei F. Veinbergs darbojās saimnieciskos uzņēmumos (direktors Vidzemes kredītbiedrībā) un publicistikā, paužot viedokli par valsts turpmākās attīstības jautājumiem. Izdeva brošūras “Latvijas pirmā Saeima” (1922) un “Luteriskās baznīcas krīzes lietā” (1923), kur piemēroja savus politiskos uzskatus parlamentāras demokrātijas apstākļiem.
Nevēršoties pret parlamentāras republikas principiem, F. Veinbergs kritizēja 1920. gada agrāro reformu (motīvi – muižu centru izpostīšana, ekonomiska pamata trūkums jaunsaimniecību attīstībai), monetāro politiku, kreisu darba likumdošanu, plaša birokrātiska aparāta attīstību un evaņģēliski luteriskās baznīcas īpašumu atsavināšanu. Liela uzmanība tika pievērsta minoritāšu tiesībām. F. Veinbergs vērsās pret strauji augošo latviešu šovinismu un pauda uzskatu, ka neviena minoritāte nevar apdraudēt latviešu vadošo lomu Latvijas valstī. Vienlaikus viņš izteica atbalstu latgaliešu valodas (viņa izpratnē – izloksnes) lietošanai.
F. Veinbergs uzsvēra, ka Latvijas neatkarību no ārpuses var apdraudēt tikai Padomju Krievijas nostiprināšanās, bet valsts iekšienē destabilizējoši faktori ir sociāldemokrātijas ideoloģija un nemākulīga ekonomiskā politika. Savos pēdējos rakstos atbalstīja Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Somijas sadarbību, bruņotas neitralitātes politiku, tiesiskas valsts un pilsoniskas sabiedrības attīstību.