Politiskie uzskati un nozÄ«mÄ«gÄkie darbi F. Veinbergs latvieÅ”u tautas attÄ«stÄ«bu skatÄ«ja plaÅ”ÄkÄ kontekstÄ, balstoties uz pasaules vÄstures pieredzi. PolitiskÄs darbÄ«bas pirmajÄs desmitgadÄs atbalstÄ«jis mÄrenas liberÄlas reformas. Liela nozÄ«me bija Anglijas paraugam, ko F. Veinbergs (tÄpat kÄ KriÅ”jÄnis ValdemÄrs) uzskatÄ«ja par labÄko sociÄlpolitisko modeli. LÄ«dz ar citiem ievÄrojamiem jaunlatvieÅ”iem (piemÄram, KriÅ”jÄni KalniÅu) pauda uzskatu, ka sociÄlÄ diferenciÄcija ir progresa priekÅ”noteikums, latvieÅ”i varÄs pÄrÅemt politisko un ekonomisko varu no Baltijas muižniecÄ«bas tikai tad, ja veidos savu augstÄko slÄni. F. Veinberga uzskatÄ tas bija sasniedzams caur latvieÅ”u zemes Ä«paÅ”nieku (mazgruntnieku) pÄrtapÅ”anu muižniekos (lielgruntniekos), kÄ arÄ« izglÄ«tota cilvÄku slÄÅa veidoÅ”anos.
Å Ä«s idejas tika postulÄtas broŔūrÄ āPolitiskas domas iz Latvijasā, kas 1884. gadÄ tika izdota LeipcigÄ latvieÅ”u un krievu valodÄ. Lai gan varas pÄrdales nepiecieÅ”amÄ«bu F. Veinbergs pamatoja ar revolÅ«cijas draudiem, ko rada krasas sociÄlas atŔķirÄ«bas starp kÄrtÄm. NodrukÄto broŔūru pÄc ieveÅ”anas Krievijas teritorijÄ varas iestÄdes konfiscÄja un iznÄ«cinÄja. 1885. gadÄ LeipcigÄ iznÄca tÄs tulkojums vÄcu valodÄ, kas 20. gs. tika tulkots atpakaļ uz latvieÅ”u valodu un izdots.
VÄl viena iespÄja varas pÄrdalei bija Krievijas pilsÄtu likuma ievieÅ”ana Baltijas provincÄs 1877. gadÄ. ReaÄ£Äjot uz to, F. Veinbergs latvieÅ”u valodÄ izdeva broŔūru āPar jauniem pilsÄtu likumiem RÄ«gÄ: kÄds vÄrds pie RÄ«gas latvieÅ”iemā, kas aicinÄja izmantot vÄlÄtÄju loka paplaÅ”inÄÅ”anas dotÄs iespÄjas, sekmÄjot ne tikai savas intereses RÄ«gÄ, bet veicinot latvieÅ”u tautas tapÅ”anu par politisku spÄku.
DemokrÄtijas un vienlÄ«dzÄ«bas principi F. Veinbergam bija sveÅ”i, viÅÅ” konsekventi turÄjÄs pie uzskata, ka latvieÅ”iem jÄbÅ«t likumpaklausÄ«giem un lojÄliem Krievijas pavalstniekiem. Baltijas provinÄu attÄ«stÄ«bu F. Veinbergs redzÄja Krievijas ImpÄrijas kÄrtu sabiedrÄ«bas ietvaros, kur latvieÅ”u tautas zemÄkajiem slÄÅiem bÅ«tu dabisks pienÄkums atbalstÄ«t savas elites pretenzijas uz varu: latvieÅ”u augstÄkÄs kÄrtas spÄtu izpildÄ«t valdoÅ”Äs grupas funkcijas, ja pÄrÄjÄs tautas Ŕķiras raudzÄ«tos uz tÄm ar uzticÄ«bu un paļÄvÄ«bu.
No Å”Äda viedokļa F. Veinbergs vÄl 1909. gadÄ broŔūrÄ āNiedra pret VeinberÄ£iā postulÄja domu, ka materiÄla labklÄjÄ«ba un latvieÅ”u pilsonÄ«bas izveidoÅ”anÄs nenozÄ«mÄ nacionÄlÄs kustÄ«bas beigas, viÅa LatvieÅ”u Tautas partija pÄrstÄv visu latvieÅ”u slÄÅu kopÄ«gÄs intereses, bet sociÄldemokrÄtija ir dabiska tautisko centienu pretiniece, tÄ noliedz nacionÄlÄ principa nozÄ«mi sabiedrÄ«bas organizÄcijÄ, sludina Ŕķiru cÄ«Åu, neatzÄ«st individuÄlu brÄ«vÄ«bu, grib pÄrvÄrst visus cilvÄkus par sociÄlistiskas valsts vergiem.
LatvieÅ”u attÄ«stÄ«bas perspektÄ«vu F. Veinbergs ilgstoÅ”i saistÄ«ja ar Krievijas ImpÄriju un patvaldÄ«bu. ViÅa skatÄ«jumÄ latvieÅ”u tautas politiskai dzÄ«vei arÄ« nÄkotnÄ bija jÄpaliek Krievijas provinces lÄ«menÄ« ā kÄ lielas un stipras valsts sastÄvdaļai latvieÅ”iem nebÅ«s nekÄdu rÅ«pju par ÄrÄjo politiku, ierobežotos resursus varÄs veltÄ«t zinÄtnei un latvieÅ”u kultÅ«ras attÄ«stÄ«bai, kas 19. gs. beigÄs vÄl atradÄs sÄkuma fÄzÄ.
VienÄ«gÄ fundamentÄlÄ prasÄ«ba F. Veinbergam bija tÄda, ka vadoÅ”Ä loma paÅ”valdÄ«bÄs, kÄ arÄ« visas Latvijas politiskÄ vadÄ«bÄ, pienÄkas nevis vÄcbaltieÅ”u, bet latvieÅ”u augstÄkÄm kÄrtÄm. ViÅÅ” pieļÄva iespÄju, ka daļa vÄcbaltieÅ”u ar laiku varÄtu atbalstÄ«t latvieÅ”u nacionÄlo kustÄ«bu. TaÄu cÄ«ÅÄ par varu F. Veinbergs asi konfrontÄja ar vÄcbaltieÅ”iem. AtŔķirÄ«bÄ no Aleksandra VÄbera un citiem mÄrenÄkiem politiÄ·iem F. Veinbergs nepieļÄva domu par kopÄ«gu vÄcbaltieÅ”u un latvieÅ”u kandidÄtu sarakstu pilsÄtu paÅ”valdÄ«bu vÄlÄÅ”anÄs. Pat 1901. gada vÄlÄÅ”anÄs F. Veinbergs noraidÄ«ja domu par visu nacionÄlo grupu samÄrÄ«gu pÄrstÄvniecÄ«bu pilsÄtu parlamentos, cerÄja uz latvieÅ”u sarakstu uzvaru un vÄlÄjÄs pÄc tam runÄt ar vÄcbaltieÅ”iem no spÄka pozÄ«cijÄm. Tikai 1909. gada RÄ«gas domes vÄlÄÅ”anÄs un 1918. gada situÄcijÄ F. Veinbergs bija gatavs uz Ä«slaicÄ«gu sadarbÄ«bu ar vÄcbaltieÅ”u aprindÄm.
Pirmais pasaules kara beigu posms iezÄ«mÄja F. Veinberga politiskÄs orientÄcijas maiÅu. VÄcijas okupÄcijas apstÄkļos viÅÅ” kÄ konservatÄ«vs monarhists atradÄs privileÄ£ÄtÄ stÄvoklÄ«, viÅa izdotÄ āRÄ«gas LatvieÅ”u AvÄ«zeā bija vienÄ«gais legÄlais latvieÅ”u preses izdevums RÄ«gÄ. Uzskatot VÄcijas uzvaru par neizbÄgamu, F. Veinbergs atteicÄs no orientÄcijas uz Krieviju un savus politiskos mÄrÄ·us pakÄrtoja sadarbÄ«bai ar VÄciju.
22.12.1917. LatvieÅ”u tautas partija Andreja Krastkalna vadÄ«bÄ RÄ«gÄ sasauca labÄjo politiÄ·u sanÄksmi (DemokrÄtiskÄ bloka partiju pÄrstÄvji no dalÄ«bas atturÄjÄs sakarÄ ar organizatoru atteikÅ”anos pielaist sociÄldemokrÄtus). Tika pieÅemta F. Veinberga rosinÄta rezolÅ«cija, ka nepiecieÅ”ama visu latvieÅ”u apgabalu savienoÅ”ana vienÄ apvienotÄ valstÄ« ar nacionÄlu paÅ”valdÄ«bu un autonomiju, turklÄt tÄ pilnÄ«gi savienojama ar Baltijas valsts ideju un minoritÄÅ”u tiesÄ«bu nodroÅ”inÄÅ”anu. Sapulce lÅ«dza VÄciju rÅ«pÄties par to, lai Brestas miera lÄ«guma rezultÄtÄ tiktu izveidota autonoma Latvijas valsts. Tika izvirzÄ«ti delegÄti Vidzemes Zemes padomei, viÅu vidÅ« arÄ« F. Veinbergs.
1918. gadÄ F. Veinbergs iesniedza VÄcijas militÄrajÄm iestÄdÄm savu memorandu, kur atbalstÄ«ja Baltijas provinÄu personÄlÅ«niju ar VÄciju. Tas gan nenozÄ«mÄja integrÄciju VÄcijas valstÄ«. AtbilstoÅ”i saviem uzskatiem, F. Veinbergs turpinÄja aizstÄvÄt latvieÅ”u nacionÄlÄs intereses jaunÄ politiskÄ situÄcijÄ. 20.03.1918. RÄ«gas dome vienbalsÄ«gi pieÅÄma lÄmumu atbalstÄ«t Baltijas valsts dibinÄÅ”anu. F. Veinbergs panÄca, ka dome atbalsta arÄ« prasÄ«bu tajÄ iekļaut arÄ« Latgali.
Baltijas valsts projekta Ä«stenoÅ”anai 12.04.1918. RÄ«gÄ tika izveidota Vidzemes, Igaunijas, SÄmsalas un RÄ«gas ApvienotÄ Zemes padome, starp 10 latvieÅ”u delegÄtiem bija arÄ« F. Veinbergs. Padome lÅ«dza VÄciju atbalstÄ«t zemes atdalÄ«Å”anos no Krievijas un nodroÅ”inÄt tÄs aizsardzÄ«bu. 05.11.1918. Zemes padome RÄ«gÄ paziÅoja par ApvienotÄs Baltijas hercogistes izveidoÅ”anu, bet 07.11. izveidoja tÄs varas orgÄnus, kur F. Veinbergs netika iekļauts.
LatvieÅ”u Tautas partija nepiedalÄ«jÄs Latvijas Republikas dibinÄÅ”anas procesÄ. F. Veinbergs neuzskatÄ«ja pirmo Pagaidu valdÄ«bu par leÄ£itÄ«mu. PÄc lielinieku iebrukuma viÅÅ” devÄs bÄgļu gaitÄs uz VÄciju, atgriezÄs RÄ«gÄ pÄc otrÄs Pagaidu valdÄ«bas nostiprinÄÅ”anÄs 1919. gada jÅ«lijÄ. F. Veinbergs noraidÄ«ja priekÅ”likumus sadarboties ar Andrieva Niedras valdÄ«bu un PÄvela Bermonta (ŠŠ°Š²ŠµŠ» Š Š°ŃŠ°ŠøŠ»Š¾Š²ŠøŃ ŠŠµŃŠ¼Š¾Š½Š“Ń-ŠŠ²Š°Š»Š¾Š²) veidoto civilo administrÄciju. LÄ«dz savai nÄvei F. Veinbergs darbojÄs saimnieciskos uzÅÄmumos (direktors Vidzemes kredÄ«tbiedrÄ«bÄ) un publicistikÄ, paužot viedokli par valsts turpmÄkÄs attÄ«stÄ«bas jautÄjumiem. Izdeva broŔūras āLatvijas pirmÄ Saeimaā (1922) un āLuteriskÄs baznÄ«cas krÄ«zes lietÄā (1923), kur piemÄroja savus politiskos uzskatus parlamentÄras demokrÄtijas apstÄkļiem.
NevÄrÅ”oties pret parlamentÄras republikas principiem, F. Veinbergs kritizÄja 1920. gada agrÄro reformu (motÄ«vi ā muižu centru izpostÄ«Å”ana, ekonomiska pamata trÅ«kums jaunsaimniecÄ«bu attÄ«stÄ«bai), monetÄro politiku, kreisu darba likumdoÅ”anu, plaÅ”a birokrÄtiska aparÄta attÄ«stÄ«bu un evaÅÄ£Äliski luteriskÄs baznÄ«cas Ä«paÅ”umu atsavinÄÅ”anu. Liela uzmanÄ«ba tika pievÄrsta minoritÄÅ”u tiesÄ«bÄm. F. Veinbergs vÄrsÄs pret strauji augoÅ”o latvieÅ”u Å”ovinismu un pauda uzskatu, ka neviena minoritÄte nevar apdraudÄt latvieÅ”u vadoÅ”o lomu Latvijas valstÄ«. Vienlaikus viÅÅ” izteica atbalstu latgalieÅ”u valodas (viÅa izpratnÄ ā izloksnes) lietoÅ”anai.
F. Veinbergs uzsvÄra, ka Latvijas neatkarÄ«bu no Ärpuses var apdraudÄt tikai Padomju Krievijas nostiprinÄÅ”anÄs, bet valsts iekÅ”ienÄ destabilizÄjoÅ”i faktori ir sociÄldemokrÄtijas ideoloÄ£ija un nemÄkulÄ«ga ekonomiskÄ politika. Savos pÄdÄjos rakstos atbalstÄ«ja Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Somijas sadarbÄ«bu, bruÅotas neitralitÄtes politiku, tiesiskas valsts un pilsoniskas sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bu.
