Sākot no 19. gs. vidus, pakāpeniski pieauga latviešu izceļošana no laukiem uz Rīgu, nostiprinājās Rīgas latviešu vidusšķira un attīstījās latviešu nacionālās atmodas kustība. Latviešu sabiedrība pieteica tiesības uz ekonomisku un kultūras līdzvērtību, vienlaikus saasinoties attiecībām starp dažādām Rīgas etniskajām grupām. Šis laikmets attēlots Augusta Deglava romānā “Rīga”, kura pirmajā daļā “Patrioti” (1910–1911) aplūkots laika posms 19. gs. 60. un 70. gados, savukārt otrajā daļā “Labākās famīlijas” (1921. gads, nepabeigts) – 19. gs. 80. un 90. gados. Romāns “Rīga” bija iecerēts kā triloģija, taču plānotā trešā daļa “Pa labi, pa kreisi”, kura būtu veltīta 20. gs. sākumam līdz Latvijas valsts dibināšanai 1918. gadā, palika neuzrakstīta. Romāns “Rīga” tiek uzskatīts par Augusta Deglava izcilāko darbu un vienu no nozīmīgākajiem 20. gs. sākuma latviešu prozas darbiem, kas lasāms arī kā vērtīgs laikmeta dokuments. Romānā apvienoti dažādi A. Deglava daiļradei raksturīgi elementi – tautas nostāstu, etnogrāfisku un sociālu detaļu, autobiogrāfisku motīvu izmantojums, naturālisma estētika.
"Rīga", Augusta Deglava romāns
Saistītie šķirkļi
Augusta Deglava romāna "Rīga" vāks.
Satura rādītājs
Romāna izveidē A. Deglavs sekojis savam uzskatam, ka vēsturiskajā romānā rakstniekam fantāzijas vietā jāpaļaujas uz empīrisku materiāla izpēti, savukārt ideju risināšanas vietā jātiecas attēlot vispārcilvēciskus elementus. Romāna pirmajā daļā “Patrioti” aplūkota latviešu vidusšķiras veidošanās Rīgā 19. gs. 60. un 70. gados, kad aizsākas Rīgas iedzīvotāju skaita pieaugums, latvieši nostiprina savas ekonomiskās pozīcijas līdz ar pilsētas rūpniecisko un ekonomisko uzplaukumu. Šī virzība sekmē aizvien aktīvāku latviešu kultūras dzīvi Rīgā (piemēram, Rīgas Latviešu biedrības dibināšana, latviešu teātris, pirmie vispārīgie latviešu dziesmu svētki), taču vienlaikus tā arī rada pamatus aizvien lielākai sociālai noslāņotībai Rīgas latviešu vidū. Minētās laikmeta tendences romāna pirmajā daļā iztirzātas, aprakstot galvenā varoņa Krauklīšu Pētera došanos uz Rīgu labākas dzīves meklējumos. Šajā romāna daļā attēlots, kā Krauklīšu Pēteris no nabadzīga lauku pusaudža kļūst par pilsētā cienītu un veiksmīgu uzņēmēju un namīpašnieku, iesaistīdamies latviešu nacionālajā kustībā un cīnīdamies ar Baltijas vācu privilēģijām. Viens no centrālajiem notikumiem romāna pirmajā daļā ir Rīgas Latviešu biedrības veidošanās, attēloti arī pirmie latviešu vispārīgie dziesmu svētki u. c. sabiedriski notikumi. Romāna otrajā daļā “Labākās famīlijas” vēstīts par daļēji autobiogrāfiski veidotā galvenā varoņa Ērgļu Kārļa gaitām Rīgā, vienlaikus paverot ieskatu nozīmīgākajās sabiedriskajās norisēs 19. gs. 80. un 90. gados, piemēram, Rīgas Latviešu biedrības tuvināšanās Rīgas vācu virsslānim un konservatīvisma pieaugums, rusifikācijas politika, Jaunās strāvas kustība, pašvaldību vēlēšanas, studentu korporāciju izplatīšanās. Attēlojot kādreizējo nacionālo konfliktu pārtapšanu sociālos konfliktos 19. gs. beigās, romānā netiek sniegts pozitīvs risinājums laikmeta konfliktiem, tā vietā demonstrējot, ka uz šī perioda spriedzi un problēmām atbildes nespēj sniegt ne nacionālisma, ne sociālisma atziņas. Abās romāna daļās sociālajiem notikumiem ir lielāka nozīme nekā atsevišķu varoņu iekšējiem pārdzīvojumiem, arī konflikti starp romānā atveidotajiem tēliem atspoguļo sabiedriskus konfliktus starp plašākām sabiedrības grupām.
Romāns izseko trīs latviešu ģimeņu – Krauklīšu, Mikumu un Sutumu – gaitām vairākās paaudzēs. Krauklīšu Pētera tēla pamatā daļēji izmantoti fakti no latviešu uzņēmēja Arveda Berga dzīves gājuma. 19. gs. sociālās transformācijas latviešu sabiedrībā atklātas vairāku ģimeņu dzīves stāstos. Mikumu ģimene ir ienācēji Rīgā, kas sāk nodarboties ar tirzniecību un kļūst turīgi, iekļaudamies sīkpilsoņu kārtā, savukārt vēstījums par Sutumu ģimeni attēlo strādnieku kārtas likteni, latviešu sabiedrībai noslāņojoties un nacionālajai kustībai nespējot sasniegt zemāko kārtu pārstāvjus. Rābemaņu ģimene attēlo pārvācotus latviešus, vienlaikus tā arī simbolizē vācu sabiedrības augšslāni kā latviešu nacionālo cīņu idejiskos oponentus. Rābemaņu guvernante Faustīne Švīhelbeina ir satīrisks tēls, kas ironiskā gaismā atklāj nacionālos aizspriedumus pret latviešiem, savukārt Plaušu Ņinas tēlā kariķētas sieviešu emancipācijas pārstāves. Abās romāna daļās aprakstīts arī plašs vēsturisku personu klāsts, piemēram, Rīgas Latviešu biedrības darbinieki Rihards Tomsons, Bernhards Dīriķis, Krišjānis Kalniņš, arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis, jaunlatvietis Kaspars Biezbārdis, rakstnieks un žurnālists Ansis Leitāns, rakstnieks Juris Māters, dzejnieks Lapas Mārtiņš, latviešu teātra izveidotājs Ādolfs Alunāns, uzņēmējs un mecenāts Augusts Dombrovskis, jaunstrāvnieki Pēteris Stučka, Fricis Roziņš, Jānis Jansons-Brauns, žurnālists Pēteris Zālīte un citi.
Romānā attēlota plaša, panorāmiska laikmeta aina, sabiedrības šķērsgriezums laika periodā no 19. gs. 60. līdz 90. gadiem. Romāna uzbūvei raksturīga sīka un detalizēta laikmeta dokumentācija, izmantojot gan mutvārdu vēstures materiālu (nostāstus, anekdotes) un autora personīgos novērojumus, gan arī preses materiālus, juridiskus dokumentus, protokolus, statistikas datus. Romāna kompozīcija ir pakārtota vēsturisko notikumu secībai, vēsturiskie fakti iekļauti beletrizētā vēstījumā. Liela mēroga notikumi romānā aprakstīti līdztekus sīkām un ikdienišķām detaļām, īpašu veiksmīga ir masu skatu atveide; bieži notikumi risinās sabiedriskās vietās, piemēram, biedrībās, krogos, iestādēs. Iedziļināšanās romāna varoņu iekšējā pasaulē A. Deglavam ir mazāk svarīga kā vēsturisko kopsakarību atklāšana, tāpēc arī daudzi romāna tēli balstīti prototipos un individuālie likteņi attēloti kā ilustrācijas laikmeta sociālajām un politiskajām norisēm. Romānam raksturīga rūpīga valodas tipizācija, līdzās literārajai valodai izmantojot sarunvalodu, kā arī izloksnes un žargonu. Rādot gan mijiedarbi, gan savstarpēju norobežošanos, romānā atspoguļota Rīgas iedzīvotāju daudznacionālā un multikulturālā struktūra.
Romāna izveidē Deglavs ietekmējies no angļu literatūras, īpaši Čārlza Dikensa (Charles Dickens), Valtera Skota (Walter Scott), Viljama Tekerija (William Thackeray) darbiem, kā arī no krievu literatūras, īpaši Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) prozas. Par galveno A. Deglava iedvesmas avotu uzskatāms franču rakstnieks Emīls Zolā (Émile Zola) un viņa atziņas par naturālisma romānu. No tām A. Deglavs aizguvis koncepciju par zinātnisku pieeju romānā attēlotajai vielai, materiāla izpēti, detalizāciju. Mazākā mērā A. Deglavu saista E. Zolā idejas par iedzimtības un kaislību nozīmi.
Romāns “Rīga” vērtējams kā ģimenes romāna apvienojums ar vēsturisku hroniku, monumentāls reālisma darbs ar naturālisma iezīmēm. Literatūras vēsturē tas ir nozīmīgs kā viens no izcilākajiem naturālisma darbiem, savukārt kultūrvēsturiski tas uzskatāms par vērtīgu laikmeta dokumentu, vēsturisku faktu un interpretāciju apkopojumu.
Romāna pirmā daļa “Patrioti” publicēta 1910.–1911. gadā laikrakstā “Jaunā Dienas Lapa”. Grāmatā tā izdota 1912. gadā. Romāna otrā daļa “Labākās famīlijas” publicēta periodikā 1920. gadā, grāmatā – 1921. gadā.
Multivide
Augusta Deglava romāna "Rīga" vāks.