A. Deglavs sarakstījis kultūrvēsturisko romānu “Rīga”, kā arī daudzus stāstus un romānus, darbojies žurnālistikā.

Mācījās Auru pagastskolā (1870–1876). Turpmāko izglītību ieguva pašmācības ceļā.

A. Deglavs sāka publicēties 19. gs. 80. gados, kad bija saimnieks tēva mājās Vīgantos un darbojās lauku teātrī. 1887. gadā A. Deglavs devās uz Rīgu, vēlēdamies kļūt par rakstnieku vai aktieri, taču pirmajos gados bija spiests strādāt fizisku darbu kokzāģētavā. No 1891. gada A. Deglavs strādāja tikai presē un literatūrā (t. sk. laikrakstu “Baltijas Vēstnesis”, “Mājas Viesis” un “Dienas Lapa” redakcijās).

A. Deglavs bija aktīvs žurnālists, publicējies arī periodiskajos izdevumos “Mājas Viesa Mēnešraksts”, “Austrums”, “Balss”, “Tēvija”. Pirmā pasaules kara gados A. Deglavs uzturējās Pēterburgā, kur bija laikraksta “Jaunā Dienas Lapa” redaktors (1915–1917). Atgriezies Latvijā, viņš kļuva par Izglītības ministrijas Mākslas departamenta Rakstniecības nodaļas vadītāju (1920–1922).

A. Deglavs bija atturības biedrības “Auseklis” biedrs un publicēja rakstus par alkoholisma kaitīgumu. Savas sabiedriskās darbības sākumposmā viņš bija saistīts ar Rīgas Latviešu biedrību, taču vēlāk no tās norobežojās. Tāpat, kaut arī uz A. Deglavu sākotnēji nozīmīgu iespaidu atstāja marksisma idejas, viņš neiesaistījās Jaunās strāvas kustībā. Savā publicistiskajā darbībā un literārajos darbos viņš tiecās rast vidusceļu starp nacionālās atmodas un jaunstrāvnieku kustības idejām. A. Deglavs aktīvi darbojās publicistikā, popularizēdams materiālisma un pozitīvisma atziņas, un tulkoja cittautu literatūras darbus, piemēram, Henrika Ibsena (Henrik Ibsen) “Tautas naidnieks” (1902), Aleksandra Dimā (Alexandre Dumas) “Trīs musketieri” (1903), Valtera Skota (Walter Scott) “Lemermūras līgava” (1904), Henrika Senkēviča (Henryk Sienkiewicz) “Bez dogmāta” (1905).

A. Deglava pirmais publicētais literārais darbs ir stāsts “Precības bēdas” (1888). Plašu popularitāti guva viņa stāsts “Vecais pilskungs” (1891), kurā, turpinot tobrīd latviešu literatūrā jau nostiprināto klaušu laiku stāstu tradīciju, attēlotas zemnieku un muižas attiecības. Reālistisks vēstījums šajā darbā apvienots ar sentimentālu risinājumu, izmantoti prototipi no autora personīgajiem pieredzējumiem un tautā noklausītiem nostāstiem vai atmiņām. Rādot klaušu laika sociālo netaisnību, vienlaikus idealizēts pilskunga tēls (kura pamatā ir barons Aleksandrs Stempelis, pie kura strādājis A. Deglava tēvs). Tas liecina par A. Deglava izvairīšanos no galējībām vēsturisko norišu un sociālo attiecību attēlojumā. 90. gados A. Deglavs publicēja vairākus stāstus un romānus. Stāstos viņš turpināja pievērsties lauku videi un sociālām problēmām, piemēram, “Paserā” (1891), “Pastara diena” (1893), kuros etnogrāfiskas detaļas mijas ar spilgtiem raksturiem un sentimentālu vēstījumu. Sentimentālisma iezīmes skaidrojama ar Jura Mātera iespaidu uz A. Deglava estētiskajiem uzskatiem daiļrades pirmajā posmā. 1893. gadā A. Deglavs sarakstīja grāmatu “Latviešu attīstības solis no 1848. līdz 1875. gadam” (1893), kurā kultūrvēsturiski iztirzāja latviešu nacionālās atmodas kustības vēsturi un sabiedrības modernizācijas gaitu. Šī grāmata savā ziņā uzskatāma par priekšdarbu iecerētajai triloģijai “Rīga”.

19. gs. otrās puses triviālās literatūras ietekme vērojama romānos “Starp divām ugunīm” (1891), “Jaunā pasaule” (1897), “Liesma” (1898), kuros pakāpeniski iezīmējas A. Deglava interese par pilsētas strādnieku dzīvi, zūdot daiļrades sākumposmam raksturīgajām lauku tēmām. Šajos romānos līdzīgi kā šī perioda stāstos trūkst psiholoģiskas iedziļināšanās, tajos dominē veikls, kaut reizumis shematisks sižeta risinājums ar pozitīvu noslēgumu, demonstrējot tālaika latviešu augšupejošo sociālo mobilitāti. Taču šajos darbos iezīmējas panorāmisks sabiedrības un vides attēlojums, kas ar laiku kļūst par vienu no nozīmīgākajām A. Deglava prozas iezīmēm.

Pagrieziena punktu A. Deglava daiļradē iezīmē romāns “Zeltenīte” (1896), kurā, pievēršoties strādnieku ikdienas attēlojumam, priekšplānā izvirzās pilsētas dzīves attēlojums un naturālisma estētika. Šis romāns ir viens no pirmajiem darbiem latviešu literatūrā, kas attēlo strādnieku vidi – tajā vēstīts par indivīda morālo degradāciju pilsētā. Romāna centrā ir šuvējas traģēdija, tajā attēlota personas bojāeja, saskaroties ar pagrimušo un drūmo pilsētas nomales pasauli. Romāns sasaucas ar paša A. Deglava pieredzi, pārceļoties no laukiem uz pilsētu – tas plašākā vispārinājumā aplūko lauku stabilo tradīciju bojāeju pilsētas haotiskajā un pagrimušajā ikdienā. Šajā romānā vairs nav triviālās literatūras iespaida un sentimentāli pozitīva atrisinājuma, tas iezīmē pāreju uz naturālistisku tēlojumu autora daiļradē.

20. gs. sākumā A. Deglavs savos stāstos pievērsās pilsētas vidusšķiras satīriskam attēlojumam, skarot dažādas tēmas, piemēram, latviešu sociālā noslāņošanās, dekadence, 1905. gada revolūcija (“Mazais dekadents” (1904), “Skaidri principi” (1907)). Atveidojot pilsētas telpu un strādnieku ikdienas dzīvi, A. Deglavs tomēr atturējās no marksisma interpretācijām, izturēdamies skeptiski pret tādām tēmām kā revolucionārā kustība vai sieviešu emancipācija. Šajā laikā A. Deglavs uzsāka darbu pie romānu triloģijas “Rīga” – monumentāla darba, kurā attēlotas pārmaiņas Rīgas sabiedrībā no 19. gs. vidus līdz beigām. 1912. gadā nāca klajā pirmā daļa – “Patrioti”, 1921. gadā periodikā tika publicēta otrā daļa – “Labākās famīlijas” (nepabeigta). Iecerētā trešā daļa – “Pa labi, pa kreisi” – palika neuzrakstīta.

A. Deglavs apglabāts Rīgas Meža kapos, kur 1929. gadā uzstādīts tēlnieka Kārļa Jansona darināts piemineklis. A. Deglava vārdā nosaukta agrākā Rumpmuižas iela Rīgā, kurā atradās viņa dzīves vieta. Pie ēkas, kurā viņš dzīvojis (Augusta Deglava ielā Nr. 24), atklāta piemiņas plāksne, savukārt tai pretī esošajā skvērā 2012. gada 17. augustā atklāta romānam “Rīga” veltīta vides skulptūra “Rīdzinieki”, ko veidojis Ģirts Burvis. No 1937. līdz padomju okupācijai 1940. gadā Rīgas 15. pamatskola bija nodēvēta par Augusta Deglava pamatskolu.