Francijā pazīstami naturālisti bija brāļi Žils un Edmons Ita de Gonkūri (Jules de Goncourt, Edmond Huot de Goncourt). Plašu popularitāti bija ieguvis viņu romāns “Žerminī Lasertē” (Germinie Lacerteux, 1865). Nozīmīgs ir arī G. de Mopasāna darbs “Tauklodīte” (Boule de suif, 1880) un Ž. K. Ismana darbs “Marta, stāsts par meiteni” (Marthe, histoire d’une fille, 1876). Spilgtākais naturālisma pārstāvis bija E. Zolā, kura ievērojamākais darbs ir epopeja “Rugonu-Makāru dzimta” ‒ 20 romānu cikls 32 sējumos. Tajā tiek tēlota vienas ģimenes piecu paaudžu dzīve, pievēršot uzmanību iedzimtībai un vides ietekmei uz galveno varoņu likteņiem. Dažos romānos, piemēram, “Žermināls”, “Nauda” (L’argent, 1891), “Zvērs cilvēkā” (La bête humaine, 1890), E. Zolā konsekventi apraksta varoņu ikdienu, sadzīvi un sabiedrisko dzīvi, akcentējot dzīves negācijas, bet citos darbos, piemēram, “Prieks dzīvot” (La joie de vivre, 1884) un “Sapnis” (Le Rêve, 1888), tēlo dzīvi nedaudz idilliskos, sentimentālos un fantastiskos toņos. Rakstnieks nereti pauž simpātijas pret sociāli zemākajiem slāņiem, piemēram, romānos “Šeņķis” un “Dāmu paradīze” (Au bonheur des dames, 1883). E. Zolā darbiem ir raksturīga dzīves traģikas un nolemtības akcentēšana. Iedzimtība, sociālā pozīcija un apkārtējo vienaldzība kļūst par cilvēku morālās degradācijas iemeslu.
Vācijā naturālisms tika uztverts ar lielu entuziasmu. Daudzi jaunie rakstnieki, piemēram, Arno Holcs (Arno Holz), Gerharts Hauptmanis (Gerhart Johann Robert Hauptmann), Hermanis Zūdermanis (Hermann Sudermann), Heinrihs Harts (Heinrich Hart), Jūliuss Harts (Julius Hart), ievērojami paplašināja naturālisma teoriju. A. Holcs un vācu dramaturgs Johanness Šlāfs (Johannes Schlaf) radīja jaunu rakstības stilu – sekunžu stilu (Sekundenstil) ‒, kuru izmantojot tiek nojaukta distance starp notiekošo un stāstījumu; stāstījuma laiks sakrīt ar reālo laiku. Spilgtākais šīs tehnikas paraugs ir A. Holca un J. Šlāfa noveļu krājums “Tēvs Hamlets” (Papa Hamlet, 1889). Vācu naturālisms ir pazīstams literatūras vēsturē ar nosaukumu “konsekventais naturālisms”.
Anglijā naturālisms nebija populārs, tomēr tā iezīmes parādās Džordža Gisinga (George Robert Gissing) romānos, piemēram, “Deklasētie” (The Unclassed, 1884), un Džordža Mūra (George Augustus Moore) darbos, piemēram, “Estere Votersa” (Esther Waters, 1894).
ASV naturālisma iezīmes vērojamas Hemlina Gārlenda (Hannibal Hamlin Garland) darbā “Prēriju tauta” (Prairie Folk, 1892) un Stīvena Kreina (Stephen Crane) darbā “Džordža māte” (George's Mother, 1896).
Itālijā naturālismam līdzīgs strāvojums bija verisms, kura ievērojamākie pārstāvji bija Džovanni Verga (Giovanni Verga) ar darbu “Malavolju ģimene” (I Malavoglia, 1881) un Luidži Kapuana (Luigi Capuana) ar darbu “Hiacinte” (Giacinta, 1879).