Ogists Konts ir socioloģijas kā zinātnes pamatlicējs. Viņš ir arī termina “socioloģija” autors.

O. Konts dzimis nodokļu ierēdņa Luija Konta (Louis Auguste Xavier Comte) un Rozālijas Buajē (Félicité-Rosalie Boyer) ģimenē, kur dominēja rojālistiski uzskati un dziļa katoļu ticība, kas neatbilda republikas principiem un racionālisma vērtībām pēcrevolūcijas Francijā. 13 gadu vecumā O. Konts kļuva par ģimenē uzspiesto vērtību pretinieku. 1825. gadā O. Konts apprecējās ar Karolinu Masjēnu (Caroline Massin). Laulība ilga līdz 1842. gadam. O. Kontu bieži skāra nervu slimības, un bija atkārtoti mēģinājumi izdarīt pašnāvību.

No deviņu gadu vecuma O. Konts mācījās savas dzimtās pilsētas vidusskolā. Jau tad kļuva acīmredzams O. Konta talants zinātnē. 1814. gadā viņš sāka mācīties Parīzes Politehniskajā skolā (École Polytechnique). Iedziļināšanos studijās vienlaikus pavadīja O. Konta republikānisko uzskatu nostiprināšanās, kas kontrastēja ar šīs skolas administrācijas ieaudzināto bonapartisma garu.

Dzīvojot Parīzē, O. Konts sāka pelnīt iztiku ar žurnālistikas un matemātikas privātstundām. Vēlāk strādāja par vēstures un astronomijas skolotāju publiskos kursos strādniekiem. Interesi par astronomijas kursu O. Konts saistīja ar faktu, ka šajā zinātnē ir minimāla metafizikas un teoloģijas ietekme, kas ir svarīgs priekšnoteikums, lai izprastu pozitīvo filozofiju. Nozīmīgs notikums viņa dzīvē bija sadarbība ar vienu no ievērojamākajiem sociālisma teorijas pamatlicējiem Anrī de Sensimonu (Henri de Saint-Simon) ‒ no 1817. līdz 1824. gadam O. Konts strādāja par viņa sekretāru. Lai gan O. Konts savos turpmākajos socioloģiskajos darbos izteica sevi kā stingru pretinieku sociālistu uzskatiem reorganizēt industriālo sabiedrību, A. de Sensimons viņu nopietni ietekmēja ar saviem priekšstatiem par sociālo progresu, kas ietver pāreju no teoloģiskā un feodālā laikmeta uz industriālo. Tā kā A. de Sensimons nevarēja nodrošināt O. Kontam pienācīgu atalgojumu, viņš bija spiests meklēt citu darbu. Sadarbības pārtraukšana ar A. de Sensimonu bija saistīta arī ar viņu padziļinātajām domstarpībām sabiedrības pārveidošanas principu izpratnē. O. Konts piedalījās žurnāla Journal du génie civil, des sciences et des arts izveidē. 1829.–1830. gadā viņš savās mājās noturēja pozitīvās filozofijas kursa 72 nodarbības, kuras apmeklēja 200 cilvēku. Kurss viņam deva lielu slavu zinātnieku aprindās. 1832. gadā O. Konts varēja iegūt asistenta amatu Parīzes Politehniskajā skolā, bet 1838. gadā kļuva par uzņemšanas eksaminētāju un pilntiesīgu mentoru. Šajā laikā viņš bija arī profesors Lavila institūtā (l’Institut Laville). 1832.–1842. gadā O. Konts strādāja Politehniskajā skolā, tomēr 1842. gadā sastrīdējās ar skolas vadību un zaudēja eksaminētāja vietu. Pēc atlaišanas viņu atbalstīja domubiedri no Francijas un Anglijas, tostarp Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill).

O. Konts raksturoja socioloģiju ne tik daudz kā tikai sabiedrības zināšanu formu, bet arī kā sociālās realitātes intelektuālās transformācijas metodi. Šo attieksmi noteica vispārējais franču sabiedrības noskaņojums 19. gs. pirmajā pusē. Sākotnēji O. Konts 1830. gada revolūciju sveica ar entuziasmu. Tomēr viņš bija vīlies par tās rezultātiem. Kopā ar biedriem viņš nodibināja Politehnisko asociāciju (Association Polytechnique), kļūstot par tās viceprezidentu līdz 1834. gadam. Šī skola nodrošināja strādniekiem bezmaksas zinātnes kursus. O. Konts 1848.–1849. gadu revolūciju sagaidīja ar pārliecību par nepieciešamību īstenot pozitīvās filozofijas principus. 1848. gadā viņš izstrādāja Brīvās apvienības projektu cilvēku pozitīvai izglītošanai visā Rietumeiropā (Association libre pour l’instruction positive du peuple dans tout l’Occident européen). Tas bija vērsts uz tautas izglītību, tomēr varas iestādes nedeva atļauju tā īstenošanai. O. Kontam izdevās nodibināt Pozitīvistu biedrību (Société Positiviste), kuras mērķis bija ar publikācijām un runām ietekmēt valdību, lai izveidotu pozitīvisma režīmu valstī. Darbības kulminācijas laikā šī biedrība apvienoja līdz 50 biedriem. 1852. gadā O. Konts zaudēja pasniedzēja vietu Politehniskajā skolā. Dzīves beigās O. Konts sāka paust konservatīvus uzskatus, apbrīnojot Napoleona III politiku.

O. Konta idejas paustas darbā “Pozitīvās filozofijas kurss” (Cours de philosophie pozitív, 1830–1842). Darbs atspoguļo O. Konta priekšstatus par zinātnes virzienu klasifikāciju un sistematizāciju.

O. Konts socioloģijas parādīšanos saista ar nepieciešamību izkļūt no progresīvo rietumu sabiedrību zinātnes krīzes, kas, pēc zinātnieka domām, bija izveidojusies vairāku gadsimtu gaitā. No vienas puses, dabas zinību panākumi noveda pie matemātikas un eksperimentālās zinātnes vērtības atzīšanas sabiedrībā. No otras puses, humanitārajās zinātnēs sāka dominēt Frānsisa Bēkona (Francis Bacon) un Renē Dekarta (René Descartes) filozofija, kura, kā uzskatīja O. Konts, ir turpinājums teoloģiskajām konstrukcijām, kam nav nekā kopēja ar zinātnisko izziņu. O. Konts uzskatīja, ka zinātne rietumu sabiedrībās nav kļuvusi “vienlīdzīga” un tāpēc neļauj radīt enciklopēdisku teoriju. Kā teoloģiju, tā arī līdz šim pastāvējušo filozofiju raksturoja trūkums ‒ tieksme pēc absolūtām zinībām, kas izpaužas visu dabas un sabiedrības parādību galīgo, universālo cēloņu meklējumos. Socioloģijai kā atzīstamās filozofijas daļai jānāk nomainīt teoloģiju un metafiziku visu sociālo parādību izziņā. Socioloģijai jākļūst “vienlīdzīgai” ar citām atzīstamās filozofijas nozarēm ‒ astronomiju, fiziku, ķīmiju, fizioloģiju. Jebkurām zināšanām, ja tās pretendē uz zinātnes statusu, jātiek apstiprinātām ar atsevišķiem vai vispārējiem faktiem. Turklāt pozitīvā zinātne apvieno kā eksperimentālo, tā arī racionālo izziņas metodi, saistot savas teorētiskās tēzes ar veselo saprātu. Zinātnei tāpēc jāorientējas uz reālu likumu, uz “pastāvīgu, starp novērojamām parādībām pastāvošu attiecību” izziņu. Šo likumu atklāšana notiek induktīvā ceļā, nesteidzīgas un pakāpeniskas faktu uzkrāšanas rezultātā. O. Konts turklāt kategoriski iebilda tiem, kas tiecās novest zinātni tikai pie novērojamo faktu kopuma. Parādību likumu zināšana ļauj pētniekam konstatēt, kāpēc noteiktas parādības atkārtojas. O. Konts bija pārliecināts, ka jebkuri likumi ir dabiski un ka tāpēc tiem ir nemainīgs raksturs. O. Konts domāja, ka nepieciešams sabiedrībā atrast divu veidu likumus ‒ kārtību un progresu ‒, atšķirt parādībās statisko un dinamisko pusi. Statika parāda, ka parādībās ir līdzīgi elementi, starp tiem ir harmonija, bet dinamika liecina, ka parādībās eksistē arī pēctecība starp elementiem, tas ir, tie seko cits pēc cita. Noskaidrot parādību dabu nozīmē atrast tajās gan statiku, gan dinamiku. Darbā “Pozitīvās politikas sistēma” (Système de politique positive, 1851–1854) O. Konts atklāja, ka sociālo parādību izskaidrošanā turas pie intelektuālās tradīcijas, kas iezīmējās jau antīkajā senatnē. Tātad sabiedrības dzīves statisko elementu izpratne, pēc O. Kanta domām, dota jau Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) filozofijā. Tajā pašā laikā Aristotelim bija sveša progresa ideja, dinamisks skatījums uz sabiedrību. Progresa ideja ienāca zinātnē feodālās sabiedrības reālo industriālo pārveidojumu dēļ, kapitālistiskās sabiedrības un iepriekšējo sabiedrību intelektuālā salīdzinājuma rezultātā. Patiesā zinātne par sabiedrību parādījās 1789. gada Franču revolūcijas tiešā ietekmē. Šī revolūcija arī ieviesa sabiedriskajā apziņā ideju, ka sabiedrībā savijas gan kārtība, gan pārmaiņas. Visu, ko agrāk bija paveikuši ievērojamie zinātnieki sabiedrības izpratnē, O. Konts nosaucis tikai par “sociālās zinātnes iepriekšteoriju”. O. Konta priekšstatā pozitīvā filozofija raksturo cilvēces intelektuālās evolūcijas jaunu vēsturisku etapu jeb trīs stadiju likumu. O. Konts pats uzskatīja, ka viņa ieguldījums sociālajā izziņā saistīts tieši ar intelektuālās evolūcijas likuma atklājumu un pozitīvās domāšanas vietas noteikšanu tajā: “Cilvēka gars pēc savas dabas secīgi izmanto trīs domāšanas metodes, kas katrā no tā darbībām ir būtiski atšķirīgas un pat radikāli pretējas: vispirms teoloģisko metodi, pēc tam metafizisko metodi un visbeidzot pozitīvo metodi.” Kā teoloģiskā, tā arī metafiziskā stadija ir raksturīga tiem cilvēka saprāta evolūcijas vēsturiskajiem etapiem, kad dominē paradums meklēt dabas un sabiedrības parādību galīgos cēloņus ‒ vai tas būtu pārdabiskos spēkos (teoloģiskā stadija) vai intelektuālās abstrakcijās, “būtībās” (metafiziskā stadija). Turklāt vēstures kontekstā pirmās divas stadijas raksturīgas sabiedrības militārajai (iekarošanas un aizsardzības) organizācijai, bet zinātniskā stadija ‒ industriālajai sabiedrībai. Šeit jūtama Georga Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) ideālistiskās sabiedriskā progresa teorijas ietekme, kо O. Konts arī mēģināja pārvarēt.

Lai gan O.  Konts centās izvairīties no metafizikas (filozofijas) ietekmes sociālajā izziņā, tomēr viņa darbos tā ir jūtama. O. Konta socioloģijā redzama arī Imanuela Kanta (Immanuel Kant) filozofijas elementi. Jau ilgi pirms O. Konta I. Kants tāpat risināja zinātniskās izziņas metodes problēmu. Tāpat kā vēlāk O. Konts, vācu filozofs uzskatīja, ka zinātniskai izziņai jāpievieno kā empīriskās, tā arī teorētiskās pētījuma metodes. Bet O. Konts turklāt uzskatīja, ka teorētiskās metodes nedrīkst tieši izsecināt no empīriskajām. Teorētiskās metodes ir it kā jau iepriekš dotas izzinošajam subjektam, tām ir pirmspieredzes, apriors raksturs. Izziņas teorētisko metožu apriorais raksturs, pēc O. Konta domām, saistīts ar cilvēka pašapziņas vienotību. Raksturīgi, ka O. Konts faktiski atkārto zinātniskās izziņas teorētisko metožu pamatojumu J. Kanta garā. Pēc pozitīvisma dibinātāja domām, nepieciešamība apvienot iegūtos faktus sakņojas tieši mūsu apziņas īpatnībās, loģiskajās vajadzībās redzēt faktu daudzveidībā kārtības un progresa likumus. Rezultātā sociologi, piemēram, Emils Dirkems (Émile Durkheim), kritizēja O. Kontu par viņa nekonsekvenci. Ne vienmēr, izmantodams pozitīvistisko metodi, O. Konts varēja harmoniski saskaņot faktus un teoriju.

Socioloģiskajai teorijai, pēc O. Konta pārliecības, ir ne tikai teorētiska, bet arī praktiska ievirze. Tas nozīmē, ka “atzīstamai filozofijai” ir jāveicina attīstība, cilvēku individuālās un sociālās eksistences nepārtraukta uzlabošana. O. Konts domāja, ka pozitīvisma praktiskā nozīme izriet no garīgās sfēras, sabiedriskās apziņas atzīšanas par galveno sociālo mehānismu. Tādu praktisku ievirzi zinātnieks saista arī ar cilvēku morāles sistematizācijas nepieciešamību modernajā industriālajā sabiedrībā. Rietumu sabiedrībās, pēc O. Konta domām, tieši morālei iedalīta loma cilvēku solidaritātes nodrošināšanā, jo buržuāzisko revolūciju uzvaras rezultātā novērsti politiskie šķēršļi sabiedrības pilnveidošanai. Tajā pašā laikā, kā uzskatīja O. Konts, rietumu sabiedrībām ir raksturīga “idejiska, morāla nekārtība”, kuru arī vajadzēja novērst ar sistematizētas morāles palīdzību. Savukārt pozitīvisms palīdzēs izstrādāt morāli, kas nodibinās kārtību sabiedrībā. O. Konts uzskatīja, ka sabiedriskās solidaritātes nodrošināšanai industriālajā sabiedrībā nepieciešams saistīt morāli ar pozitīvās zinātnes principiem, līdz ar to atbrīvojot morāli no ideoloģijas un metafizikas ietekmes. Pozitīvajai zinātnei arī ir tieši jāorientējas uz visas cilvēces, nevis atsevišķu personību izziņu, jo tieši sabiedrībai, bet ne cilvēkam piemīt patiesa realitāte. O. Konts pozitīvisma tikumisko mācību definējis kā “altruisma pacelšanu pāri egoismam, sabiedrisko interešu ‒ pāri personiskajām”. Šie principi arī veidoja O. Konta radītās sekulārās cilvēces reliģijas pamatu. Šī reliģija ietvēra publisku cilvēces kā jaunās augstākās dižās būtnes (Nouveau Grand-Être Suprême) godināšanu. Altruisms, kārtība un progress tika noteikti kā šīs reliģijas galvenās vērtības. Pozitīvā morāle aptver trīs cilvēku dzīves elementus ‒ personisko, ģimenes un sabiedrisko dzīvi. Tikumības jūtas attīstās tieši pārējā no personiskās dzīves pie sabiedriskās caur ģimenes dzīvi. O. Konts parāda, ka cilvēku sabiedriskā solidaritāte, veidota pozitīvajā zinātnē, atradīs piekritējus galvenokārt divu šķira vidū – uzņēmējos un tiešajos ražotājos. O. Konts skaidro, ka proletariāta jaunradei tomēr vajadzīga intelektuāla vadība. Viņš kategoriski nepiekrīt strādnieku šķiras komunistiskajām ilūzijām. Pēc sociologa domām, pozitīvismam jāorientējas uz sociālās īstenības pārveidošanu ar morāliem līdzekļiem, kamēr komunisms dod priekšroku politiskai cīņai. Sabiedrības morālai pārveidošanai pozitīvā garā, pēc O. Konta domām, jāparedz rietumu nāciju savienības un pat Rietumu Republikas izveidošana, kurā revolucionārajai Francijai jābūt dominējošā lomā. Pēc O. Konta idejas, Rietumu Republikai zināmā mērā jākļūst par Eiropas tautu grandiozu valstisku veidojumu – Romas Impērijas un Kārļa Lielā impērijas mantinieci. O. Konts parāda, ka buržuāziskie pārveidojumi ‒ kapitālisms ‒ ir tieši pirmsrevolūciju laikmetā novājinātās rietumu nāciju solidaritātes atjaunošanas Eiropas projekts.

Pozitīvisma ietekmi izjuta visas Eiropas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas valstis. O. Konta pozitīvismam bija ļoti liela ietekme anglosakšu socioloģijā un filozofijā (galvenokārt Herberta Spensera (Herbert Spencer), Dž. S. Milla socioloģiskajā teorijā). O. Konta pozitīvisma ietekmi izjuta arī tādas zinātnes kā vēsture, jurisprudence, psiholoģija, ekonomikas teorija, reliģijas zinātne, literatūrzinātne u. c. Daudzās valstīs pozitīvistiskā domāšana ir izgājusi ārpus akadēmiskās zinātnes sfēras, kļūstot par vienu no revolucionāro spēku politiskās apziņas pamatiem, kas cenšas pārveidot tradicionālistiskās sabiedrības par industriālām. Tajā pašā laikā O. Konta pozitīvisms 19.–21. gs. socioloģijā kļuva par nopietnas kritikas objektu no to zinātnieku puses, kuri sociālo parādību aplūkošanu “scientiski”, identificējot tās ar dabas parādībām, uzskatīja par vienkāršotu.

O. Konta ietekme uz sociālo zinātņu attīstību pasaulē ir ļoti nozīmīga. Tas ir saistīts ar pašu socioloģijas kā zinātnes dibināšanas faktu. Trešās Republikas laikā Francijā (1870‒1940) O. Konta pozitīvisma vērtības dominēja tās intelektuālajā dzīvē. Turklāt O. Konta ideju piekritēji bija gan Francijas kreiso politisko spēku, gan nacionālistu vidū. Viņa ideja par sociālo kārtību ieguva lielu atbalstu labējo intelektuāļu vidū. Viņš kļuva par daudzu ideju iedibinātāju franču socioloģijas attīstībā: E. Dirkeima, Marsela Mosa (Marcel Israël Mauss), Morisa Halbvaksa (Maurice Halbwachs), Pjēra Burdjē (Pierre Bourdieu), Mišela Fuko (Michel Foucault) un citu zinātnieku socioloģijā.

Jau 19. gs.beigās O. Konta vārds tika iemūžināts kādas Parīzes ielas nosaukumā. 1902. gadā iepretim Sorbonnai tika atklāts piemineklis O. Kontam. Parīzē ir iekārtots O. Konta dzīvokļu muzejs. 1905. gadā Parīzē tika atvērta Cilvēces kapela (Chapelle de l’Humanité), kuru O. Konts projektēja kā pozitīvisma templi (tagad tas ir Brazīlijas pozitīvisma baznīcas īpašums).