Nozares teorijas 20. gs. veidojās mūsdienu literatūrzinātnes teorijas, kuras ir alternatīvas tradicionālajām un pozitīvismā balstītām metodēm. Šo teoriju attīstību ietekmēja citas zinātņu nozares, piemēram, filozofija, psiholoģija u. c. Teorijas tiek dalītas vairākās grupās. Ar teksta kā veseluma analīzi saistīta jaunā kritika, krievu formālisms, hermeneitika, strukturālisms, poststrukturālisms, dekonstrukcija, naratoloģija un semiotika. Ar dažādām sabiedriskajām un ideoloģiskajām kustībām saistīts marksisms, feminisms, dzimtes studijas un postkoloniālisms. Ar citu zinātņu nozaru ietekmi saistīta psihoanalīze, jaunais vēsturiskums, literārā antropoloģija, ekokritika, mediju teorija.
20. gs. 30. un 40. gados jaunā kritika bija viens no pirmajiem teorētiskajiem virzieniem Rietumu, galvenokārt Lielbritānijas un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) literatūrzinātnē, kura pamatā bija apzināta pievēršanās detalizētai literārā teksta un to veidojošo poētikas elementu analīzei. Izmantojot t. s. tuvlasīšanas metodi, pētnieki pievērsās tiem teksta aspektiem, kas iespaido lasītāju neatkarīgi no darba tapšanas konteksta un saistāmi ar estētiskās pieredzes aktualizāciju un uztveres stimulēšanu. Jaunās kritikas principi aprakstīti angļu literatūrzinātnieka Aivora Ārmstronga Ričardsa (Ivor Armstrong Richards) grāmatā “Literatūras kritikas principi” (Principles of Literary Criticism, 1924), kas ietekmēja gan šīs pieejas nostiprināšanos, gan citu rakstniecības apguves strukturālo metožu attīstību.
Jaunās kritikas principiem tuvs ir krievu formālisms, kas bija īpaši aktuāls no Pirmā pasaules kara līdz 20. gs. 30. gadu sākumam, un turpmāk ietekmēja literārās studijas Centrālaustrumeiropā un vēlāk arī Rietumos. Krievu formālisti pievērsās literāro darbu formai. Teorētiskā pieeja tika saistīta ar pētījumiem lingvistikā un fenomenoloģijā, tiecoties radīt sistēmisku metodi, interpretējot tekstu. Pakāpeniski tika paplašināts pētījumu loks no atsevišķu māksliniecisko paņēmienu izpētes līdz pat neliterāru sistēmu kontekstuālam saistījumam ar literāro darbu. Krievu formālisma spilgtākie pārstāvji ir Viktors Šklovskis (Виктор Борисович Шкловский), kurš aktualizēja “savādošanas” jēdzienu kā atslēgu teksta aktualizācijas izpratnei, kā arī pievērsa uzmanību sižeta un fabulas pretstatījumam literāro darbu izveidē un analīzē savā esejā “Māksla kā paņēmiens” (Искусство как приём, 1916) un Vladimirs Props (Владимир Яковлевич Пропп), kura pētījums “Brīnumpasakas morfoloģija” (Морфология сказки, 1928) aplūko stāstījumu kā gramatisku sistēmu.
Hermeneitika ir formāla pētniecības metode, kas konstruē teksta jēgu kopsakarā starp tā sīkāko vienību un veseluma jeb diskursa izpratnes līmeni, kā arī skaidro literāra darba nozīmes atklāšanos dialogā ar lasītāju. Tiek aktualizēta triāde: autors – literārais teksts – lasītājs, komunikatīvajai funkcijai aizstājot tradicionālo darba tapšanas kontekstam pievērsto uzmanību. Literārā izteiksme šajā pieejā tiek interpretēta visplašākajā spektrā, saprotot to kā verbālu un neverbālu elementu, nozīmju un attieksmju kombināciju. Teorētisko konceptu izstrādē būtisks ir vairāku filozofu devums, kuri pievērsušies arī kultūras studijām un literāro tekstu interpretācijai, piemēram, vācu filozofi Martins Heidegers (Martin Heidegger) un Hanss Georgs Gadamers (Hans-Georg Gadamer), franču filozofs Pols Rikērs (Paul Ricoeur). Šo autoru pētījumos, piemēram, H. G. Gadamera darbā “Patiesība un metode” (Wahrheit und Methode, 1960), akcentēti hermenetikai būtiskie metaforas un spēles jēdzieni, uzsverot gan teksta poētisko, gan komunikatīvo potenciālu.
20. gs. 50. gados aktualizējās strukturālisms. Tas pievērsa uzmanību lasīšanas procesā atklājamās teksta nozīmes potenciāli strukturētajai dabai un racionālai valodai kā komunikācijas koda konstruēšanai. Atzīstot, ka literatūrā valoda tiek izmantota īpašā veidā, nozīmes pārnesumus padarot saprotamus ar īpašām tekstveides konvencijām un formulām, strukturālisti analizē literāra teksta valodu kā modeli un kā metaforu. Pieejas pamatu veido F. de Sosīra, krievu formālistu, īpaši Romāna Jakobsona (Роман Якобсoн), pētījumi, un franču filozofa Kloda Levī-Strosa (Claude Lévi-Strauss) strukturālās antropoloģijas atziņu attīstība, iezīmējot saikni ar t. s. lingvistisko pavērsienu kultūras studijās. Strukturālismā tiek izdalīti vairāki teksta slāņi – sociāli nosacītās realitātes līmenis, kultūras nozīme, žanra konvenciju nosacījums, estētiskais princips un intertekstuālo ietekmju slānis. Šo daudzveidību uzskatāmi atklāj franču strukturālista Rolāna Barta (Roland Barthes) atšķirīgiem ikdienas dzīves objektiem veltītās interpretācijas, piemēram, darbā “Mitoloģijas” (Mythologies, 1957). Strukturālisma metodoloģijas radošais potenciāls atklājas gan kā t. s. brikolāžas princips, aplūkojot un pārradot esošo elementu kombinācijas, kas raksturīgi franču literatūras teorētiķa Žerāra Ženeta (Gerard Genette) pieejai, gan franču filozofes Jūlijas Kristevas (Julia Kristeva) formulētajā intertekstualitātē, gan franču filozofa Cvetana Todorova (Tzvetan Todorov) un lietuviešu izcelsmes franču literatūrzinātnieka Aļģirda Juļus Greima (Algirdas Julius Greimas) aktualizētajā naratīvu izpētē.
Poststrukturālisms 20. gs. 60. gados daiļdarba lingvistisko analīzi un skaidrojumu saistīja ar varu un sociālo kontroli, kas neizbēgami ietekmē realitātes tekstuālo izpratni un interpretāciju. Teksta analīzē izmantotas arī psihoanalīzes atziņas un no jauna aktualizēta subjekta aktīvā loma. Šādas pieejas pamatā ir uzskats, ka zīmju sistēmas nepastāv neatkarīgi no subjekta, bet ir saistītas ar subjekta konstruēto realitātes ainu, tādējādi par problemātisku padarot tradicionālo realitātes referenci un mimēzi. Šīs atziņas paustas R. Barta poststrukturālisma posma nozīmīgākajā darbā “Autora nāve” (Le mort de l’auteur, 1968). Savukārt franču filozofa Mišela Fuko (Michel Foucault) pētījumos, analizējot varas modeļu izpausmes un struktūras, aktualizēts teorijā plaši un daudzveidīgi izmantotais diskursa jēdziens. Ar poststrukturālismu cieši saistītā dekonstrukcija, pieeja, kuras termina autors ir franču filozofs Žaks Deridā (Jacques Derrida), pozicionējama gan kā īpaša lasīšanas metode, gan noteikts skatījums uz tekstiem, teorijām, tradīcijām, valodu un domas vēsturi kopumā.
Literatūras semiotikas mērķis ir izvērtēt, kā dažādu zīmju savstarpējās attiecībās atklājas teksta nozīme. Amerikāņu filozofs semiotikas pamatlicējs Čārlzs Sanderss Pērss (Charles Sanders Peirce) interpretējis zīmi kā jebkuru objektu, kas aizstāj kādu citu objektu, turklāt zīmēm piemīt spēja veidot sarežģītus zīmju kompleksus, kuru manifestācijas forma ir valoda vai cita zīmju sistēma. Č. S. Pērss izdalījis trīs zīmju tipus, klasificējot tos pēc tuvākas vai tālākas līdzības ar attēlojamo objektu, attiecīgi nošķirot – ikoniskās jeb uz līdzību balstītās, indeksa un simboliskās zīmes. Skatot kultūru kā tekstu, ko veido dažādu zīmju sistēmu strukturālā tipoloģija, kā arī šo sistēmu aktualizētās komunikatīvās attiecības jeb semiosfēra, būtisku ieguldījumu semiotikas attīstībā devis viens no Maskavas-Tartu skolas redzamākajiem pārstāvjiem, Tartu Universitātes (Tartu Ülikool) profesors Jurijs Lotmans (Юрий Михайлович Лотман).
Naratoloģija ir naratīva jeb vēstījuma teoriju kopums, kas pēta vēstījuma struktūru un to veidojošo komponentu sastāvdaļas, kā arī naratīva rašanās un funkcionēšanas nosacījumus. Narācijas procesa komunikatīvajā modelī uzmanība tiek pievērsta triādei: sūtītājs (narators) – ziņojums – saņēmējs (lasītājs). Naratoloģijas attīstība saistāma ar strukturālisma teorijām. Tās īpašs uzplaukums vērojams poststrukturālajā posmā kopš 20. gs. 80. gadu beigām jeb, termina ierosinātāja amerikāņu literatūrzinātnieka Deivida Hermana (David Herman) formulējumā, t.s. postklasiskajā naratoloģijā. Vēlīnajā posmā par naratīviem uzskatīja ne tikai literārus tekstus, bet arī visdažādāko mediju materiālus. Tādējādi naratoloģijas attīstība saistīta ar to teoriju grupām, kuras ietekmējušas aktuālas ideoloģiskas un sabiedriskas kustības, un pie kurām pieder marksisms, postkoloniālisms un feminisms.
Marksistiskās kritikas ģenēze aprakstīta 19. gs. vācu filozofu Kārļa Marksa (Karl Marx) un viņa sekotāja Frīdriha Engelsa (Friedrich Engels) darbos, piemēram, “Kapitāls” (Das Kapital, 1867-94). Marksisma filozofija konceptuāli balstīta vēlmē izskaidrot sociālās nevienlīdzības cēloņus. Tie sākotnēji bija saistīti ar 19. gs. kapitālistiskās ražošanas apstākļiem, bet vēlākajā posmā skaidroti arī atšķirīgu sabiedrisko sistēmu ekonomisko modeļu salīdzināmā analīzē. Literatūras un kultūras studijās marksisms rosina pievērsties veidam, kā sociālie procesi un ar tiem saistītie individuālie pārdzīvojumi atklāti mākslas darbā. Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) uz marksisma bāzes tika mākslīgi postulēta t.s. sociālistiskā reālisma metode, kas tika attiecināta uz visiem mākslas veidiem. Savukārt Rietumu marksisms 20. gs. cieši saistāms ar citu teorētisko pieeju attīstību, organiski iekļaujot pētniecības procesā arī teksta kā veseluma apguvi un izmantojot starpnozaru pieeju.
Marksistiskās kritikas mēģinājums atklāt varas struktūru funkcionēšanu 20. gs. otrajā pusē pārveidojās postkoloniālās kritikas metodoloģijā. Būtiskākā abu pieeju atšķirība ir tā, ka marksisma klasiķi analizēja galvenokārt vienu, kapitālistisko attiecību modeli, kas bija īpaši raksturīgs varas attiecībām Eiropas industriālajās valstīs 19. gs. Postkoloniālās kritikas ietvaros varas modeļu interpretācijā iezīmējās plašs ģeogrāfisks un vēsturisks spektrs. Analīzes pamatprincips – cilvēka un sabiedrības daļas sociālās situācijas aplūkojums, varas mehānismu funkcionēšanas un situācijas pārveidošanas iespēju skaidrojums – ir radniecīgs abām pieejām.
Postkoloniālā kritika mākslas un sociālās realitātes parādību skaidrojumā uzsver saistību ar vēsturisko pretstatu starp dominējošām lielvarām un tām pakļautajām teritorijām. Atbrīvojoties no tiešas politiskas atkarības, indivīdu un nāciju atšķirīgā pieredze atspoguļojas kolektīvās atmiņas daudzveidībā un joprojām aktuālajā ekonomiskajā un sociālajā nevienlīdzībā, kā arī šo parādību aktualizācijā mākslas darbos. Saistot koloniālo procesu analīzi ar poststrukturālajā kritikā izstrādāto diskursa teoriju, postkoloniālās kritikas uzmanības lokā nokļuva koloniālisma pieredze kā sistemātiski īstenots varas realizēšanas mehānisms. Šajā aspektā centrālais pētījums ir palestīniešu izcelsmes amerikāņu literatūrzinātnieka Edvarda Saida (Edward Said) darbs “Orientālisms” (Orientalism, 1978). Postkoloniālās kritikas attīstībai 20. gs. pēdējā ceturksnī raksturīga koloniālā un antikoloniālā diskursa sintēze. Sākotnējo opozīciju starp abiem modeļiem pakāpeniski nomainīja izpratne par to savstarpēju pārklāšanos. Viens no teorētiskiem šādas pieejas pamatiem ir indiešu izcelsmes amerikāņu filozofa Homi Babas (Homi Bhabha) grāmata “Kultūras novietojums” (The Location of Culture, 1994). Savukārt postkoloniālisma un feminisma radniecīgie aspekti uzsvērti indiešu filozofes Gajatri Čakravorti Spivakas (গায়ত্রী চক্রবর্তী স্পিভাক, Gayatri Chakravorty Spivak) pētījumā “Vai pakļautie spēj runāt?” (Can the Subaltern Speak? 1988).
Feminisma literatūras teorija izveidojās 20. gs. otrajā pusē feminisma otrā viļņa laikā. Arī šī pieeja saistīta ar globālu sociālo procesu ietekmi. Tās noteicošā iezīme ir teorētiska refleksija par sievieti un sievišķību patriarhālā sabiedrībā un kultūrā. 20. gs. 80. gados pētniecības lauku papildina ar maskulinitātes izpēti saistītas pieejas. Tās definē dzimtes pētījumiem kopīgu metodoloģisko diskursu, analizējot dzimti kā sociālu un kultūras kategoriju, kas funkcionē dzimumdiferences aspektā, un definē sievišķā un vīrišķā kategoriju izpratni. Feminisma kritikas uzmanības lokā ir gan dzimumu bioloģiskās atšķirības, gan sievišķā un vīrišķā subjekta atšķirīgais pozicionējums sabiedrībā un kultūrā (dzimte jeb dzimumsocialitāte). Feministiskā kritika pievērš īpašu uzmanību tekstu un to radītāju dzimuma kodam un vēršas pret Rietumu sabiedrības tradicionāli maskulīno ideoloģiju; savukārt t. s. sievišķās rakstības pētījumu centrā ir sievišķās subjektivitātes un valodas izpratne, kā arī sievišķās identitātes simboliska konstruēšana.
Nozīmīgākās zinātņu nozares, no kurām līdzās sabiedriskajām kustībām literatūrzinātnes teorija aizguvusi pētījumu objektus un metodes, ir psihoanalīze, antropoloģija, vēstures zinātne, mediju teorija un ekoloģija.
Psihoanalītiskās kritikas priekšvēsture saistāma ar 19. un 20. gs. miju un austriešu neirologa un psihiatra, psihoanalīzes pamatlicēja Zigmunda Freida (Sigmund Freud), kā arī šveiciešu psihiatra un filozofa Karla Gustava Junga (Carl Gustav Jung) pētījumiem psihoanalīzē. Psihoanalītiskā kritika pēta literatūru, balstoties psihoanalīzes teorētiskajos pieņēmumos, un tās mērķis ir zemapziņas izpausmju analīze. Literāru darbu interpretācijā šī pieeja izmanto psihes modeļus (ego, superego, id), psihiskās attīstības fāzes, sapņa analīzes stratēģijas, pētījumus par seksualitāti, psiholoģisko kompleksu aprakstus (piemēram, Edipa, Elektras kompleksi) un arhetipus, attiecības starp apziņu un zemapziņu. 20. gs. psihoanalītiskā kritika ir aktualizējusi gan kolektīvās zemapziņas jēdzienu, kas saistīts ar K. G. Junga darbiem un arhetipu izpēti, gan priekšstatu par līdzībām zemapziņas un valodas struktūrās, kas skaidrots franču filozofa Žaka Lakāna (Jacques Lacan) darbos.
Literārā antropoloģija balstās antropoloģijas, īpaši amerikāņu antropologa Kliforda Gīrca (Clifford Geertz) un britu antropologa Viktora Tērnera (Victor Turner) izstrādātajos interpretācijas modeļos. Tā pēta literatūru kā nozīmju sistēmu un pieņem, ka jebkurš kultūras akts ir lasāms un interpretējams kā tekstuāls materiāls. Literāru darbu izpētē literārā antropoloģija aktualizē literatūras etnogrāfisko interpretāciju. Īpašu uzmanību tā velta noteiktām tēmām un tēliem, kas aizgūti no antropoloģijas (sociālā mijiedarbe rituālos, kultos, ģimenes un cilts identitātēs, kā arī ikdienas dzīves struktūru analīze, mentālā pasaule, ietverot emociju un fantāziju izpēti), kā arī antropoloģijas metodēm, piemēram, daudzslāņu aprakstam. Literārā antropoloģija pēta kultūras un teksta attiecības, izvirza priekšplānā to mijiedarbi, atsakās no hierarhijas starp šiem jēdzieniem. Ar literāro antropoloģiju saistītas arī receptīvās estētikas metodes teksta interpretācijā, kuras pievērš uzmanību lasītāja reakcijai un lasītāju auditorijas izpētei.
Jaunais vēsturiskums veidojās 20. gs. 80. gados, tajā tiek pētītas attiecības starp tekstu un tā tapšanas vēsturisko kontekstu. Sākotnēji tas pievērsās agrīno jauno laiku literatūras vēsturei, taču turpmāk aptvēra arī citus vēsturiskos periodus. Pie jaunā vēsturiskuma pieder amerikāņu literatūrzinātnieka Stīvena Grīnblata (Stephen Greenblatt) pētījumi par angļu Renesanses literatūru, piemēram, “Šekspīra pārrunas. Sociālās enerģijas cirkulācija Renesanses Anglijā” (Shakespearean Negotiations: The Circulation of Social Energy in Renaissance England, 1989), amerikāņu literatūrzinātnieku Luisa Montrouza (Louis Montrose) un Ketrīnas Galageres (Catherine Gallagher) darbi. Jaunā vēsturiskuma pamatā ir interese par vēsturi kā naratīvu. Tas paralēli analizē literārus darbus un vēsturiskus notikumus vai arhetipus. Jaunā vēsturiskuma attīstība saistāma ar inovācijām vēstures zinātnē 20. gs. 70. gados, piemēram, amerikāņu vēsturnieka Heidena Vaita (Hayden White) darbos par vēsturi kā tekstuālu praksi. Uzskatot kontekstu par līdzvērtīgu tekstam, jaunajā vēsturiskumā būtisku nozīmi iegūst priekšstats par sociālo enerģiju cirkulāciju, kuru iespējams aprakstīt, izsekojot vēsturisko pieņēmumu un literāro darbu mijiedarbei. Jaunā vēsturiskuma pamatā ir diskursanalīze, kultūras studijas un antropoloģija; tas atsakās no literāru tekstu primāri estētiska vērtējuma un aicina pārskatīt kanonu.
Mediju teorija veidojusies, mijiedarbojoties literatūrzinātnei un komunikāciju zinātnei. Kopš 20. gs. pirmās puses teorijas rašanās saistāma ar pētījumiem par literatūras un jauno tehnoloģiju mijiedarbi. Mediju teorijas interese par attiecībām starp runāto un rakstīto komunikāciju izriet no dažādu komunikācijas formu analīzes. Rakstītās komunikācijas aspektā tiek pētīta grāmata kā medijs, kas ietekmē teksta funkcionēšanu kontekstā ar citiem medijiem. Tā pievēršas vienas un tās pašas parādības analīzei dažādos medijos un skaidro mediju attīstības ietekmi uz valodu un kultūru. Mediju teorija pēta pazīmes, kuras literārā darba izveidē nosaka izmantotais medijs. 21. gs. īpaša nozīme ir jauno mediju teorijām. Tās pēta lasīšanas paradumu pārmaiņas digitālo tehnoloģiju iespaidā un digitālo mediju vidi, kurā veidojas jauni literatūras žanri un jauna izpratne par literatūru.
Ekokritika pēta dabas tēlu reprezentāciju literatūrā, kā arī literatūras un vides attiecības. Tā veidojusies 20. gs. 90. gados, ietekmējoties no ekoloģijas zinātnes, kā arī vides aizsardzības kustību aktivitātēm. Ekokritikas metodes dod iespēju analizēt dabas reprezentācijas kā diskursīvu konstrukciju. Tā pēta tekstus, kas saistīti ar dabas rakstību (nature writting) un kuros attēlotas cilvēka un vides mijiedarbība. Ekokritika sākotnēji pievērsās literārā kanona pārskatīšanai dabas tematikas aspektā. Tā analizē diskursus, kas konstruē priekšstatus par vidi, dabu un dabisko. Pētot šo priekšstatu veidošanos paralēlās attiecībās ar citām sociālajām struktūrām, līdzās ekokritikai attīstās ekofeminisms un ekomarksisms.