Literārajai pasakai, atšķirībā no tautas pasakas, ir noteikts autors, tāpēc to mēdz dēvēt arī par autorpasaku, kurā netiešā veidā atklājas arī autora subjektīvie vērtējumi un pasaules uzskati. Tā kā literāro pasaku ir radījusi vārda māksla, tā dēvējama arī par māksliniecisko pasaku.

Literārā pasaka bieži vien tiek balstīta tautas pasaku tradīcijās, izmantojot tajās sastopamos motīvus, tēlus un sižeta metus. Starp literāro un tautas pasaku vērojamas gan līdzības, gan visai principiālas atšķirības. Tautas pasakas uzskatāmas par savdabīgu pasaules izzināšanas un izprašanas veidu, daļēji tas attiecas arī uz literārajām pasakām, kuras reprezentē autora pasaules izpratni un vērtējumu, kā arī uzskatus par cilvēkattiecību sarežģītajām peripetijām. Pasaku vienojošā stratēģiskā raksturība ir brīnumainība, kad neiespējamais kļūst iespējams. Tomēr brīnumainības līmenis var būt ļoti atšķirīgs, ieskaitot gadījumus, kur reālistiskā vēstījumā iekļauti tikai atsevišķi fantāzijas elementi. Literārajā pasakā akcentētas binārās opozīcijas, labā un ļaunā konfrontācija, ticība labā uzvarai. Tā kā pasakas orientētas arī uz dažāda vecuma bērnu auditoriju, tajās iekodēti humanitātes aspekti, un tām var būt pamācošs raksturs, audzinoša iedaba. Pasakas autori dažkārt radījuši kā stāstāmu vai lasāmu tekstu saviem vai savu draugu bērniem, nereti arī inspirējoties no viņiem. Pasaku raksturo augsts iztēles un fantāzijas līmenis, spēles un rotaļu elementi. Vērojama pasaku sižetu un tēlu aktīva migrācija starp dažādām nacionālajām kultūrtelpām. Par pasaku produktivitāti un dzīvīgumu liecina daudzie piemēri, kad pasaku teksti rosinājuši jaunu kultūrfaktu radīšanu (operas, balets, fantāzijas literatūra, animācijas filmas, komiksi u. c.). Pasaku auditorija – klausītāji un lasītāji – ir visu vecumu cilvēki, tai skaitā un jo īpaši – bērni. Dažkārt autori devuši konkrētas norādes, kādam lasītāju lokam tās adresētas, piemēram, pasakas pieaugušajiem. Pasaku grāmatas gandrīz vienmēr ir krāšņi ilustrētas.

Literārās pasakas liecina par to autoru iztēles spējām un fantāziju. Pasakas reprezentē cilvēku sapņus par harmonisku dzīvi, tāpēc tajās tiešā vai netiešā veidā parādās idealisma un utopisma elementi. Pasaka ir humanitāti apliecinošs žanrs, tajās izceltas cilvēcībai svarīgākās pamatvērtības: labsirdība un žēlsirdība, godīgums un nesavtība, mīlestība un draudzība, gudrība un zinātkāre, tikumība un garīgā bagātība, un citas. Arī tad, ja šīs vērtības pasakās tiek apdraudētas vai sižetiski noliegtas, no autorpozīcijām nojaušama to primaritātes un svarīguma atzīšana.

Literārajā pasakā saglabājas pasaules binaritātes apjauta, pretspēku konfrontācija, taču tā nav ne tik strikta, ne viennozīmīga kā tautas pasakās un dažkārt var būt relatīva. Labā un ļaunā konflikts dažādās variācijās tomēr ir un paliek kā viena no žanra svarīgākajām raksturībām. Arī literārajās pasakās, tāpat kā tautas pasakās, lielākoties paliek spēkā laimīgo beigu princips. Ļaunuma bezierunu triumfu pasakas žanrs nepieļauj. Ja arī pozitīvais varonis cieš neveiksmi vai pat iet bojā, viņš tomēr ir spējis apliecināt garīgo un morālo pārākumu pār ļaunuma spēkiem. Pasakās tēlotajiem notikumiem un to atrisinājumam bieži ir morāli ētisks potenciāls, tajās aktualizēta pozitīvā piemēra svarīgā loma, tomēr pasaku autoriem svarīgi izvairīties no uzbāzīgas moralizēšanas. Līdzās cilvēktēliem pasakās mēdz darboties dabas un lietu pasaules personificēti varoņi un dažādas izdomātas būtnes. Pasakās tiek izmantoti simboli, alegorijas un hiperbolas. Literārās pasakas tekstam parasti raksturīga vienkārša struktūra, lineārs un nesazarots sižets, tomēr ir arī izņēmumi, piemēram, pasaka pasakā – Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa (Ernst Theodor Amadeus Hoffmann) “Riekstkodis un Peļu ķēniņš” (Nuβknacker und Mausekönig, 1816), Kārļa Skalbes “Mūžīgais students un viņa pasaka”, 1913). Pasaku sižetos bieži ievijas piedzīvojumu intriga, gandrīz vienmēr modelēts pārbaudījumu ceļš, pozitīvās ekspresivitātes varoņu izaugsmes, sevis pārvarēšanas un iniciācijas process. Pasakās sastopamies ar laika un telpas vispārinājumiem, ar hronotopa abstrakcijām, alternatīviem pasaules modeļiem un transcendentālo esamību. Realitātes un fantāzijas prasmīgais miksējums dažādā proporcionalitātē veido savdabīga fantastiskā reālisma stilistiku.

Literārās pasakas rašanās saistīta ar cilvēku tieksmi ticēt brīnumiem, ar vēlmi apliecināt dzīves pamatvērtības un labā pārākumu pār ļauno. Rakstītās literārās pasakas priekšvēsture ir sena, tā saistās ar vēstītājfolkloras žanriem: tautas pasakām, teikām un nostāstiem, kā arī ar mītiem un leģendām. Pasaku raksturs un līdzības ar dzīvnieku pasakām ir gan dzejā, gan prozā rakstītajām fabulām. Par literārās pasakas aizsācēju mēdz uzskatīt franču rakstnieku Šarlu Perro (Charles Perrault), kurš 1697. gadā publicēja (ar pseidonīmu) savus pasaku tekstus grāmatā “Māmuļas Zoss pasakas jeb Pagājušo laiku stāsti un pasakas ar morālām mācībām” (Histoires ou contes du temps passé, avec des moralités: Les Contes de ma mère l’Oye): “Sarkangalvīte” (Le Petit Chaperon rouge), “Pelnrušķīte un kristāla kurpīte” (Cendrillon ou la Petite Pantoufle de verre), “Runcis zābakos” (Le Maître chat ou le Chat bott) un citas. Š. Perro pasakas balstās franču tautas pasaku sižetos, un šī saikne ar mutvārdu kultūru galvenokārt ir aktuāla arī visā turpmākajā žanra attīstībā. Literārajai pasakai īpaši produktīvs bija 19. gs. un romantisma estētika. Ciešā sasaistē ar vācu tautas pasakām daudzskaitlīgas oriģinālpasakas radīja brāļi Jākobs Grimms (Jacob Grimm) un Vilhelms Grimms (Wilhelm Grimm), piemēram, “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (Schneewittchen), “Ansītis un Grietiņa” (Hänsel und Gretel), “Ērkšķrozīte” (Dornröschen), “Brēmenes muzikanti” (Die Bremer Stadtmusikanten) un citas.  Viņi piedāvāja arī savas variācijas par Eiropā jau zināmiem pasaku sižetiem, piemēram, “Pelnrušķīte” (Aschenputtel) un “Sarkangalvīte” (Rotkäppchen). Brāļu Grimmu pasaku krājums divās daļās “Bērnu un mājas pasakas” (Kinder-und Hausmärchen) tika izdots 1812. un 1815. gadā. Vācu literāro pasaku klāstu bagātina E. T. A. Hofmaņa šausmu estētikai pietuvinātā Ziemassvētku pasaka “Riekstkodis un Peļu ķēniņš” un Vilhelma Haufa (Wilhelm Hauff) darbi, kurš savās pasakās izmantoja vācu, franču, skandināvu un austrumzemju pasaku motīvus, piemēram, “Mazais Muks” (Der kleine Muck), “Punduris Gardeguns” (Der Zwerg Nase), “Aukstā sirds” (Das kalte Herz), “Stāsts par kalifu Gandru” (Kalif Storch) un citās. Viens no izcilākajiem un populārākajiem literārās pasakas meistariem ir dāņu rakstnieks Hanss Kristians Andersens (Hans Christian Andersen). Viņa pirmais krājums “Pasakas bērniem” (Eventyr, fortalte for Børn) tika publicēts 1835. gadā, bet nākamie krājumi – 1838. un 1845. gadā. Starp pazīstamākajām H. K. Andersena pasakām ir pasakas “Īkstīte” (Tommelise), “Sniega karaliene” (Snedronningen), “Mazā nāriņa” (Den lille havfrue), “Nelokāmais alvas zaldātiņš” (Den Standhaftige Tinsoldat), “Meža gulbji” (De vilde svaner) un citas. Dāņu pasaku meistara vārdā nosaukta prestiža bērnu literatūras balva “Hansa Kristiana Andersena balva” (Hans Christian Andersen Award), kas tiek piešķirta reizi divos gados kopš 1956. gada. Spilgti individualizētā mākslinieciskā rokrakstā literārās pasakas žanru reprezentē angļu rakstnieks modernists Oskars Vailds (Oscar Wilde). Viņa pasakās, kas izdotas divos krājumos –  “Laimīgais princis un citi stāsti” (The Happy Prince and Other Stories, 1888) un “Granātābolu mājiņa” (A House of Pomegranates, 1891) –, ievijas pastiprināti skumjas un traģiskas intonācijas, panākot katarsiskas iedarbes efektu, piemēram, “Laimīgais princis” (The Happy Prince), “Uzticīgais draugs” (The Devoted Friend), “Lakstīgala un roze” (The Nightingale and the Rose) un citas. Nezūdošu popularitāti ieguvušas Lūisa Kerola (Lewis Carroll) pasakas – “Alise Brīnumzemē” (Alices Adventures in Wonderland, 1865) un “Alise Aizspogulijā” (Trough the Looking-Glass, and What Alice Found There, 1871). Šos darbus raksturo groteskas, absurda un nonsensa elementu aktīvs izmantojums. Literārā pasaka dažādās variācijās un apakštipos ir klātesoša arī turpmākajā literatūras attīstības gaitā visā pasaulē. Autorpasakās personificēti gan dzīvnieki, gan rotaļlietas un pat dārzeņi, viņi spēj sarunāties, darīt cilvēku darbus, just prieku, skumjas, dusmas un līdzjūtību, piemēram, Hjū Loftinga (Hugh John Lofting) “Stāsts par doktoru Dūlitlu” (The Story of Doctor Dolittle, 1920), Alana Aleksandra Milna (Alan Alexander Milne) “Vinnijs Pūks” (Winnie-the-Pooh, 1926) un “Jaunā māja Pūka Priedītēs” (The House at Pooh Corner, 1928). Dažkārt pilnībā sadzīviskā vidē un situācijās ievijas tikai atsevišķi fantāzijas elementi, piemēram, Astrīdas Lindgrēnas (Astrid Lindgren) darbos – “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta” (Lillebror och Karlsson påtaket, 1955), “Karlsons, kas dzīvo uz jumta, lido atkal” (Karlsson påtaket flyger igen, 1962) un “Karlsons, kas dzīvo uz jumta, lodā atkal” (Karlsson påtaket smyger igen, 1968). Citkārt modelēta alternatīva pasaule ar daždažādām fantastiskām būtnēm – rūķiem, elfiem, orkiem, troļļiem un citiem –, piemēram, Džona Ronalda Rūela Tolkīna (John Ronald Reuel Tolkien) darbos – “Hobits” (The Hobbit, 1937) un triloģijā “Gredzenu pavēlnieks” (The Lord of the Rings, 1954–1955) –, kā arī Tūves Jānsones (Tove Jansson) darbos: “Mazie troļļi un lielie plūdi” (Småtrollen och den stora översvämningen, 1945), “Komēta nāk” (Kometjakten, 1946) un citos. Pasakās risināti arī sabiedrības dažādo kārtu un šķiru attiecību jautājumi, piemēram, Džanni Rodari (Giovanni Rodari) darbā “Sīpoliņa piedzīvojumi” (Il romanzo di Cipollino, 1951). Filozofiski apcerēti cilvēcisko attiecību pamatjautājumi par atbildību, līdzjūtību Antuāna de Sent-Ekziperī (Antoine de Saint-Exupéry) pasakā “Mazais princis” (Le Petit Prince, 1943) un citos.

Literārās pasakas žanrs bija ļoti produktīvs arī latviešu literatūrā jau kopš nacionālās literatūras agrīniem laikiem, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa “Velniņi” (1895) un Andrieva Niedras “Zemnieka dēls” (1902) un citi darbi. Izcils literārās pasakas meistars latviešu literatūrā bija K. Skalbe. Viņa 20. gs. pirmajā pusē radītās pasakas ir latviešu folkloristiskajā ētikā un estētikā sakņotas, caurvītas ar cilvēka un dabas sadraudzības idejām un patiesa humānisma apliecinājumiem. Domājot par tautas dramatiskajām likteņgaitām, vairākās pasakās aktualizēts brīvības motīvs: “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (1904), “Pasaka par vara vīru” (1921) un “Jūrnieka Gaigala piedzīvojumi” (1945). K. Skalbes poētiskā izteiksmē rakstītās liriski romantiskās un romantiski simboliskās pasakas ir pieskaitāmas labākajiem žanra paraugiem Eiropas kultūrtelpā: “Ezerieša meita” (1905), “Pasaka par vērdiņu” (1912), “Kaķīša dzirnavas” (1913), “Bendes meitiņa” (1913) un citas. Sirsnīgas un krāšņi ilustrētas pasakas radījusi Margarita Stāraste:  “Ziemassvētku pasakas” (1943), “Zīļuks” (1961) un citas. Starp labākajiem žanra autoriem minama arī Anna Sakse (“Pasakas par ziediem”, 1966) un Viks (“Sarežģītais zvirbulēns”, 1982), kā arī Imants Ziedonis, kurš par “Krāsainajām pasakām” (1973) 1976. gadā saņēma H. K. Andersena balvu. 

Literārā pasaka var satuvināties un robežoties ar teikām, teiksmām, leģendām, mītiem un sāgām, ar utopijām, idillēm, fabulām un novelēm, ar mistikas piesātinātiem šausmu stāstiem un citām literatūras formām. Var būt arī romāna, stāsta un tēlojuma darbi ar pasaku elementu izmantojumu, kad žanriskā piederība problemizējas, kad veidojas hibrīdiskas literatūras formas. Īpaši komplicētas ir pasakas un fantāzijas literatūras attiecības. Par tām pētnieku starpā vērojamas atšķirīgas interpretācijas, gan diferencējot, gan sinonimizējot abas literārās parādības. Galvenie argumenti fantāzijas literatūras potenciālai nošķiršanai no pasakas ir laimīgo beigu principa nerespektēšana, paplašināta teksta struktūra un sazarots sižets, kā arī plašāks vai detalizētāks vides apraksts, ieskaitot alternatīvas vai paralēlas pasaules modelējumus.

Literāro pasaku var iedalīt žanra tipos pēc dažādiem kritērijiem. Pēc formas un struktūras atkarībā no teksta izvērsuma var būt:

1) mazformāta literārās pasakas (piemēram, Š. Perro pasakas),

2) pasaku stāsti (piemēram, A. Lindgrēnas “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta”),

3) pasaku romāni (piemēram, Džoannas K. Roulingas (Joanne K. Rowling) romānu sērija par Hariju Poteru (Harry Potter series). 

Pasaku stāsti un pasaku romāni parasti strukturēti nodaļās, veidojot plašāku sižeta epizožu mozaīku.

Pasakas var klasificēt arī pēc tematikas, satura, stila un vēstījuma īpatnībām. Ir piedzīvojumu pasakas un rotaļu-spēļu pasakas; liriski poētiskās / romantiskās pasakas un filozofiskās / filozofiski simboliskās pasakas; reliģiski didaktiskās un postmodernās / ironiski groteskās pasakas, un citas. Pasakas mēdz iedalīt arī pēc to primārajām funkcijām atkarībā no tā, vai darbā akcentētāk realizējas izzinošā, didaktiskā vai izklaides funkcija. Iedalījums žanra tipos uztverams kā visai nosacīts un bieži arī diskutabls, to apgrūtina bieži vērojamā pazīmju pārklāšanās un žanra tipu integrācija. Žanra darbus iespējams diferencēt arī pēc prioritārās mērķauditorijas – atkarībā no tā, vai galvenais adresāts ir dažāda vecuma bērni, vai arī tās mērķētas uz pieaugušo auditoriju.

Ir arī pasakas vārsmotā izteiksmē (pasaku dzejolis, pasaku poēma), kā arī pasaku lugas.

Pasaka ir universāls veids, kā atgādināt par labā un ļaunā nemitīgo cīņu pasaules telpā, kā apliecināt vispārcilvēciskās pamatvērtības un kā aktualizēt jautājumu par slēptajām cilvēka spēju potencēm. Tāpēc literārajai pasakai ir svarīga vieta arī modernajā un tehnoloģizētajā pasaulē. Pasaku shēmas izmantotas arī citu žanru darbos, piemēram, melodramatiskajos romānos.

20. un 21. gs. pasaku satura apvāršņi paplašinās, žanra robežas relativizējas, kļūst nenoteiktākas, jo īpaši satuvinājumos ar fantāzijas literatūru un postmodernajās ironiski groteskajās pasaku variācijās, kurās apšaubīts bināro opozīciju princips un vērojams arvien lielāks spēles elementu īpatsvars. Populārākās dažādu laiku pasakas vizualizējas daudzās spēlfilmu un animācijas filmu variācijās.