Mūsdienās hiperbolas definīcijas var nedaudz atšķirties, piemēram, latviešu literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis hiperbolu uzskata par tropu, latviešu literatūrzinātniece un valodniece Janīna Kursīte – par tradicionālu valodas tēlainības līdzekli, taču nemainīgs ir viedoklis, ka hiperbola veidojas pārspīlējumā. Tas nozīmē, ka tīši tiek pārspīlēta kāda īpašība, darbība, parādība utt. Vācu klasiskais filologs un retorikas teorētiķis Heinrihs Lausbergs (Heinrich Lausberg) uzsver hiperbolas un metaforas saikni, atzīstot, ka tā, būdama ārkārtēja pamatnozīmes pārsniegšana, ir metafora ar vertikālu gradāciju, kas rada poētisku efektu. H. Lausbergs ieviesa terminu "hiperbolizēta metafora", kurā ietverts gan pārspīlējums, gan pārnesums, piemēram, "sniega baltuma mirdzums", "akmens sirds".
Hiperbolas izmantojumam, kā norāda amerikāņu dzejnieks un tulkotājs Džozefs Kenedijs (X. Joseph Kennedy), var būt dažādi iemesli – to var lietot kaut kā uzsvēršanai, paspilgtināšanai, komisma radīšanai utt. Hiperbolas uzdevums ir izcelt tēlu, tādējādi tiek saasināta lasītāja uzmanība, piemēram, norvēģu rakstnieces Sigridas Unsetes (Sigrid Undset) romānā "Jennija” (Jenny, 1911) galvenā varoņa pastaigas aprakstā – "un viņš gāja vēl lēnāk – zaglīgi kā izbēdzis cietumnieks” – hiperbola ir apstākļa vārdā "zaglīgi", kad lasītājam pastiprināti tiek norādīts, cik uzmanīgi varonis iet, lai gan viņam nav zaglīgu nolūku. Šāda lasītāja uzmanības saasināšana notiek tādā gadījumā, ja hiperbola ir tekstā, taču tā var funkcionēt arī ārpus teksta – runā, mākslā, reklāmā, ikdienas valodā, piemēram, sakot "es teicu to viņam simtiem reižu", tiek izmantota hiperbola. Kā norāda V. Valeinis, hiperbola plašā nozīmē piemīt visai mākslai dažādās izpausmēs, piemēram, jūgendstilam. Latviešu literatūrzinātniece Sandra Ratniece hiperbolu jūgendstilā raksturo kā dabas un dzīvības hiperbolizāciju, kas galvenokārt izpaužas binārās opozīcijās (svētais – grēcinieks, tikums – netikums, maigums – brutalitāte, askēze – alkas).
Hiperbola var būt īsa, piemēram, "mana soma sver veselu tonnu", bet tā var būt arī izvērsta tik plaši, ka veido hiperbilozētu tēlojumu, piemēram, teātra izrādē.
Hiperbola tekstā funkcionē jau kopš sengrieķu dzejnieka Homēra (Ὅμηρος) eposiem, atklājot notikumus Trojas karā. Hiperbola ir arī tautasdziesmās, piemēram,
Kā norāda J. Kursīte, svarīga tā ir klasicistiskā tipa dzejā, taču romantisma un postmodernisma dzejā hiperbola parādās tik bieži, ka samazinās tās iedarbība un nozīme. Īpaši bieži hiperbola sastopama mīlestības dzejoļos. 21. gs. hiperbolai ir plašas funkcijas un dažādi mērķi – tik vispārēju hiperbolas lietojumu dēvē par hiperbolismu.
