Latviešu bērnu literatūras vēsture sākās 18. gs., kad Gothards Fridrihs Stenders (Gotthard Friedrich Stender) latviešu zemnieku izglītošanai sarakstīja ābeci “Bildu ābice” (1787), populārzinātnisku grāmatu “Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas” (1796), tulkoja un izdeva pasaku, stāstu un dzejoļu grāmatas. Tās nav domātas tieši bērniem, bet piemērotas lasīšanai arī bērnībā.

19. gs. ceļu latviešu bērnu oriģinālliteratūrai sagatavoja vēl citi pasaku, stāstu un romānu tulkojumi, piemēram, Jēkaba Zvaigznītes “Pasaciņas priekš bērniem” (1859, 1860) un citi. 19. gs. 50. un 60. gados nozīmīgu impulsu latviešu bērnu literatūras izveidei deva Krišjāņa Valdemāra u. c. jaunlatviešu idejas par tautas izglītības sistēmas attīstīšanu. Pirmā latviešu oriģinālliteratūras grāmata bērniem ir Ernesta Dinsberga dzejoļu krājums “Māte, mazi peršiņi ar 12 bildēm” (1861). Ar daudzpusīgo devumu – dzeju, prozu, pirmo oriģināllugu un lasāmgrāmatām – viņš uzskatāms par latviešu bērnu literatūras pamatlicēju. Pirmais periodiskais izdevums bērniem – laikraksta “Draugs un Biedrs” pielikums “Bērnu Pastnieks” (1866–1869).

19. gs. 90. gados radās pirmie darbi ar māksliniecisku vērtību – Rūdolfa Blaumaņa pasaka “Velniņi” (1895), Valda (Voldemāra Zālīša) bērnības atmiņu tēlojums “Staburaga bērni” (1895), Jāņa Poruka dzeja un stāsts “Kauja pie Knipskas” (1897), Sudrabu Edžus stāsts “Dullais Dauka” (1900) un citi.

20. gs. 1. pusē tika radīti izcili darbi visos bērnu literatūras veidos un žanros: dzejā (Fricis Bārda, Kārlis Skalbe, Vilis Plūdons, Aspazija, Rainis u. c.), bērnības atmiņu žanrā (Jānis Jaunsudrabiņš, Anna Brigadere u. c.), reālo dzīvi tēlojošajā prozā (Ernests Birznieks-Upītis u. c.), literārās pasakas žanrā prozā (K. Skalbe), pasaku lugu žanrā (A. Brigadere). Bērnu literatūras tapšanu sekmēja Andreja Jesena periodiskie izdevumi “Jaunības Tekas” (1910–15, 1920–1931), “Mazās Jaunības Tekas” (1924–1934), “Mazo Teciņas” (1930), tika izdots žurnāls “Cīrulītis” (1923–1940).

Pēc Otrā pasaules kara latviešu bērnu literatūra tapa gan padomju okupētajā Latvijā, gan trimdā. Padomju Latvijā vairāk tika radīti stāsti un romāni par reālo dzīvi. Zenta Ērgle, Dzidra Rinkule-Zemzare, Ilze Indrāne u. c. rakstnieki centās grāmatas padarīt vairāk piemērotas bērnu vecumam un interesēm. Novatoriskākais latviešu bērnu literatūras veids ir dzeja (Ojārs Vācietis, Māris Čaklais, Vitauts Ļūdēns un citi). 20. gs. 70.–80. gados iezīmējās virzība uz nopietnu vērtību aktualizāciju. Īpaši rosinoši strādāja Imants Ziedonis (“Krāsainas pasakas”, 1973, un citi), mudinot apzināties bērnu literatūras lomu personības tapšanas procesā. Jānis Baltvilks akcentēja cilvēka un dabas vienotības domu (“Brālis ozols, māsa liepa”, 1985; “Vilki velk malku”, 2003, u. c.). Periodiskie izdevumi bērniem un jauniešiem: avīze “Pionieris” (1946–1990), žurnāli “Bērnība” (vēlāk “Draugs”, 1945–1997), “Zīlīte” (1958–2016), “Ezis” (1991–2016) un kalendāri (“Divpadsmit Mēneši”, 1967–1991, un citi).

Trimdā (1945–1990) latviešu bērnu literatūras rosinošs centrs ir žurnāls “Mazputniņš” (1959–1994). Visplašāk pārstāvēta proza: literārās pasakas (Jānis Širmanis u. c.), stāsti un romāni par reālo dzīvi (Nikolajs Kalniņš, Jānis Klīdzējs un citi).

20. gs. ievērojami bagātinās bilžu grāmatu māksla (Indriķis Zeberiņš, Alberts Kronenbergs, Margarita Kovaļevska, Margarita Stāraste, Gunārs Krollis, Ilona Ceipe, Anita Paegle un citi).

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas latviešu bērnu literatūra tiek pārstāvēta dažādās pasaules mēroga bērnu literatūras norisēs (Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome kā Starptautiskās Bērnu un jaunatnes literatūras padomes (International Board on Books for Young People, IBBY) nacionālā nodaļa, dibināta 1993. gadā), Starptautiskās Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā un grāmatu mākslā pasniegšana (kopš 2005. gada) un lasīšanas veicināšanas programmas. 21. gs. nozīmīgākie sasniegumi ir dzejā (Inese Zandere, Pēters Brūveris, Uldis Auseklis u. c.) un prozā, kuras žanru vidū izceļas literārā pasaka, fantāzija un fantastika (Māra Cielēna, Juris Zvirgzdiņš, Laura Dreiže u. c.), bet reālo dzīvi tēlojošu stāstu un romānu maz. Tendence – t. s. skarbās problemātikas (nabadzība, alkoholisms, nāve u. c.) un vēstures tēmu pieaugums (Māris Rungulis un citi).