Ernests Birznieks-Upītis ir viens no reālisma tradīciju nostiprinātājiem latviešu rakstniecībā, kura literārā darbība aptver laiku no 19. gs. 90. gadiem līdz 20. gs. vidum. Lielāko vērību savā daiļradē viņš pievērsa Latvijas lauku ļaudīm, bet vēlāk, gandrīz trīsdesmit gadus dzīvodams Kaukāzā, daudz uzmanības veltīja arī šeit novēroto cilvēku un dabas tēlojumam. Mūža otrajā pusē galvenokārt rakstīja literārus darbus bērniem. 20. gs. sākumā E. Birznieks-Upītis nodibināja un vadīja grāmatu apgādu “Dzirciemnieki”.

No 1880. gada līdz 1886. gadam E. Birznieks mācījās Dzirciema pagastskolā un no 1887. gada Tukuma apriņķa skolā, ko beidza 1889. gadā. Pēc nesekmīga mēģinājuma iestāties skolotāju seminārā Pēterburgā E. Birznieks pašmācības ceļā sagatavojās un 1890. gadā nokārtoja skolotāja eksāmenu, strādāja par mājskolotāju Dzirciema muižā, bet pēc tam pie mežziņa Jēgermaņa. Kopā ar mežziņa ģimeni 1893. gadā aizbrauca uz Kaukāzu. Dzīvodams Persijas (mūsdienās Irānas) robežas tuvumā, sākotnēji turpināja mājskolotāja darbu, savukārt 90. gadu otrajā pusē bija tautskolotājs Ahtu aulā Dagestānā. 1898. gadā E. Birznieks pārcēlās uz dzīvi Baku tuvumā, Azerbaidžānā, un šeit pavadītajos divdesmit trīs gados bija skolas pārzinis un bibliotekārs, kā arī kļuva par atbildīgo ierēdni Benkendorfa naftas sabiedrības naftas ieguves centrā Balahānos. Atvaļinājuma mēnešos rakstnieks daudz ceļoja pa Krieviju un citām valstīm. Paralēli darbam viņš iesaistījās latviešu kultūras veicināšanā, sniedza atbalstu Pirmā pasaules kara bēgļiem Kaukāzā, kuru vidū bija arī rakstnieki Jānis Jaunsudrabiņš, Pāvils Rozītis un Andrejs Upīts. 1921. gadā E. Birznieks-Upītis atgriezās uz dzīvi Latvijā. Viņš darbojās presē, no 1927. gada līdz 1934. gadam bija Rīgas Pilsētas bibliotēku centrāles vadītājs.

Rakstniecībai E. Birznieks pievērsās 19. gs. 90. gados. Viņa pirmais oriģināldarbs bija stāsts “Māte”, kas ar pseidonīmu Upītis 1891. gadā tika nodrukāts laikraksta “Baltijas Vēstnesis” literārajā pielikumā. Šajā desmitgadē autors pievērsās tolaik populāriem īsprozas žanriem, rakstīja arī humoreskas. Plašākais viņa darbs ir klaušu laiku tematikai veltītais stāsts “Zaldāta līgava” (1892), kas samērā tradicionālā ievirzē atspoguļo dzimtcilvēku un muižas konfliktu, kurā galvenais vaininieks ir vagars. Stāstā izvērsti tēlota gan nežēlīgā izturēšanās pret zemniekiem, ieskaitot pēršanu, gan zaldātu ķeršana, kas uz vairākiem gadiem ietekmē cilvēku likteņus, tos atraujot vienu no otra. Pieaugot E. Birznieka-Upīša literāro darbu oriģinalitātei un mākslinieciskajai meistarībai, rakstnieks ar izteiksmes līdzekļiem rīkojās arvien taupīgāk. Jau agrīnajos stāstos autora uzmanība pievērsta vienkāršajiem cilvēkiem, galvenokārt lauku ļaudīm un viņu skarbajai ikdienai, ko E. Birznieks-Upītis tēloja patiesīgi, bet vairoties no sentimentalitātes. Viņa darbu centrā bieži ir kāda atsevišķa cilvēka liktenis vai arī konkrētas situācijas tēlojums, kurā lakoniski ietverts plašs vispārinājums. Viens no niansētākajiem daiļrades sākumposma darbiem ir literārajā žurnālā “Austrums” 1895. gadā iespiestais stāsts “Vecais Gatviņš”. Atklājot paaudžu attiecības ģimenē, spilgti apliecināta psiholoģiskā tēlojuma ietilpība. Periodikā publicētos darbus rakstnieks vēlāk apkopoja vairākos stāstu krājumos. Daļa no 19. gs. 90. gados sarakstītā publicēta krājumā “Upīša stāsti” (1900), kurā iekļauti arī pirmie četri darbi no cikla “Pelēkā akmens stāsti”, kas vēlāk ieguva lielu popularitāti. Šajā ciklā ietvertie stāsti rakstīti no distancēta vērotāja pozīcijas, tā, it kā uz visu notiekošo raudzītos pelēkais akmens ceļa malā. Vēstītāja redzeslokā līdz ar to nonāk vienīgi tie notikumi, ko akmens skata sev apkārt; lakoniskais un šķietami bezkaislīgais, taču ļoti konkrētais tēlojums piesaista notiekošajam un vedina lasītāju uz dziļāku cēloņu izzināšanu un izpratni. Šī cikla stāsti periodikā publicēti kopš 1897. gada, kad žurnālā “Austrums” iespiests stāsts “Pelēkais akmenis”. Vēlākajās publikācijās autors tā tekstu sadalīja divās daļās – “Pelēkais akmenis”, kas veido visa cikla ievadu, un “Ilze”. Abi šie stāsti, kā arī “Smēde” un “Šūpotnes” krājumā “Upīša stāsti” iekļauti ar norādi, ka tie veido vienota cikla daļu. Vēlākie cikla darbi – “Trīnes Kārlēns”, “Andžēni” un “Zem ābeles” – periodikā publicēti 20. gs. sākumā. Visi septiņi stāsti pirmo reizi apkopoti krājumā “Pelēkā akmeņa stāsti” (izdoti 1914. gadā; vēlāk ar nosaukumu “Pelēkā akmens stāsti”), kurā spilgti atklājas E. Birznieka-Upīša daiļrades mākslinieciskās īpatnības un interese par sociālām tēmām. Ciklā iekļautais stāsts “Zem ābeles” (1907) ir viena no skaudrākajām liecībām par 1905. gada revolūcijai sekojošo soda ekspedīciju darbību Latvijas laukos, kāda lasāma latviešu literatūrā. Līdz Pirmajam pasaules karam izdoti arī E. Birznieka-Upīša stāstu krājumi “No rīta” (1912) un “Pret vakaru” (1913). Sociālā nevienlīdzība un tās postošās sekas cilvēku likteņos skaudri atklātas stāstā “Druviņi” (izdots 1911. gadā; krājumā “No rīta”), kurā zemnieku māju nežēlīga noplēšana skatīta it kā maza kaimiņu zēna acīm. Vairāki minētajos krājumos iekļautie stāsti par latviešu zemnieku dzīvi tapuši jau pēc tam, kad rakstnieks 1893. gadā dzimteni uz laiku bija atstājis. Dzīvodams Kaukāzā, E. Birznieks-Upītis daudz domāja par latviešu kultūras attīstību. 1908. gadā viņš nodibināja un vadīja apgādu “Dzirciemnieki”, kura redakcija atradās Rīgā, savukārt E. Birznieks-Upītis risināja stratēģiskos jautājumus un piesaistīja autorus. Apgāds iespieda 63 augstvērtīgus literārus darbus, divas trešdaļas no izdevumiem bija oriģinālliteratūra. E. Birznieks-Upītis uzturēja ciešus kontaktus ar Raini un Aspaziju Šveicē un publicēja viņu darbus, to vidū Raiņa “Kopotu rakstu” divus sējumus (1913–1914), kas abiem dzejniekiem sniedza ievērojamu materiālu atbalstu. 1921. gadā E. Birznieks-Upītis atgriezās uz dzīvi Latvijā, kur pārtrauca apgāda darbību, tomēr pats turpināja aktīvi publicēties. Grāmatās izdoti viņa darbi par Kaukāzā piedzīvoto: "Kaukāza kalnos" (1924) un "Kaukāza stāsti" (1–2, 1927). Dzimtenē E. Birznieks-Upītis aktīvi sadarbojās ar Andreja Jesena vadītajiem žurnāliem "Jaunības Tekas" un "Mazās Jaunības Tekas". Pēc A. Jesena rosinājuma tapa daudzi rakstnieka darbi un tulkojumi, tostarp autobiogrāfija trīs daļās, kurā attēlota viņa bērnība, skolas gaitas, kā arī vēlākie iespaidi līdz 20. gs. sākumam: "Pastariņa dienasgrāmata" (izdota 1922. gadā; vēlāk šis nosaukums attiecināts uz visu triloģiju, un tās pirmā daļa pārdēvēta par “Pastariņš mājā”), "Pastariņš skolā" (1923) un "Pastariņš dzīvē" (1924). Autobiogrāfiju ilustrēja Alberts Kronenbergs. Bērniem adresēti arī vairāki citi E. Birznieka-Upīša darbi, kas tapa un tika publicēti gan 20. gs. 20. un 30. gados, gan vēlāk.  

E. Birznieks-Upītis ir reālisma tradīciju turpinātājs 19. gs. beigu un 20. gs. pirmās puses latviešu literatūrā. Viņa stāstu svarīgākā īpatnība ir klusināts, ārēji atturīgs vēstījums, kurā autora attieksmi galvenokārt atklāj precīzi izvēlētas detaļas, kas tekstā nereti atkārtotas un variētas. Īpaša nozīme E. Birznieka-Upīša prozā ir vēstījuma ritmam, kurā izcelti un uzsvērti svarīgākie notikumi, būtiskākās situācijas, par personu izjūtām ļaujot spriest galvenokārt pēc ārējo apstākļu un rīcības tēlojuma.

Latviešu rakstniecībā E. Birznieks-Upītis pieder autoriem, kuru sacerējumiem piemīt noturīga kvalitāte, un atsevišķi literārie darbi ieguva samērā plašu atpazīstamību. Īpašu popularitāti izpelnījusies viņa literārā autobiogrāfija, kurā aplūkota bērnības un skolas pieredze, kā arī “Pelēkā akmens stāsti”. Savukārt Kaukāza stāstos skarta latviešu rakstniecībā mazāk aplūkota tematika, izvērsti gan neparastās dabas, gan cilvēku likteņu tēlojumi. E. Birzniekam-Upītim latviešu kultūras vēsturē ir svarīga nozīme arī kā grāmatizdevējam, kurš nesavtīgi atbalstīja augsvērtīgu literāru darbu publicēšanu.

Rakstnieka literārais veikums vairākas reizes apkopots viņa “Kopotu rakstu” izdevumos, lai gan vairāki no tiem ir nepilnīgi un nepabeigti. Pirmajā izdevumā apgādā “Daile un Darbs” (1922–1923) iznāca tikai divi sējumi. No 1932. gada līdz 1937. gadam E. Birznieka-Upīša darbi viņa sakārtojumā tika iespiesti apgādā “Valters un Rapa”, šajā izdevumā ietilpst seši sējumi. Arī pēc Otrā pasaules kara rakstnieka darbi izdoti sešos sējumos (1946–1950), ko sagatavoja Pēteris Birkerts. Pilnīgākais E. Birznieka-Upīša darbu izdevums septiņos sējumos publicēts Latvijas Valsts izdevniecībā no 1961. gada līdz 1963. gadam, tā sakārtotājs ir Edgars Damburs, komentāru autors – Jānis R. Ozols.

1941. gadā E. Birzniekam-Upītim piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukums, savukārt 1947. gadā Tautas rakstnieka nosaukums. Rakstnieka dzimtajās mājās Zentenes Bisniekos 1967. gadā atklāts memoriālais muzejs. Mūsdienās tas turpina darboties kā Pastariņa muzejs, kas sniedz informāciju par rakstnieka dzīvi un daiļradi, viņa dzimtu, atklāj tipiskus zemnieku sadzīves apstākļus. Par godu E. Birznieka-Upīša 150 gadu jubilejai “Latvijas Pasts” 2021. gadā izdeva pastmarku ar rakstnieka portretu un aploksni (māksliniece Arta Ozola-Jaunarāja).