Rakstniecībai E. Birznieks pievērsās 19. gs. 90. gados. Viņa pirmais oriģināldarbs bija stāsts “Māte”, kas ar pseidonīmu Upītis 1891. gadā tika nodrukāts laikraksta “Baltijas Vēstnesis” literārajā pielikumā. Šajā desmitgadē autors pievērsās tolaik populāriem īsprozas žanriem, rakstīja arī humoreskas. Plašākais viņa darbs ir klaušu laiku tematikai veltītais stāsts “Zaldāta līgava” (1892), kas samērā tradicionālā ievirzē atspoguļo dzimtcilvēku un muižas konfliktu, kurā galvenais vaininieks ir vagars. Stāstā izvērsti tēlota gan nežēlīgā izturēšanās pret zemniekiem, ieskaitot pēršanu, gan zaldātu ķeršana, kas uz vairākiem gadiem ietekmē cilvēku likteņus, tos atraujot vienu no otra. Pieaugot E. Birznieka-Upīša literāro darbu oriģinalitātei un mākslinieciskajai meistarībai, rakstnieks ar izteiksmes līdzekļiem rīkojās arvien taupīgāk. Jau agrīnajos stāstos autora uzmanība pievērsta vienkāršajiem cilvēkiem, galvenokārt lauku ļaudīm un viņu skarbajai ikdienai, ko E. Birznieks-Upītis tēloja patiesīgi, bet vairoties no sentimentalitātes. Viņa darbu centrā bieži ir kāda atsevišķa cilvēka liktenis vai arī konkrētas situācijas tēlojums, kurā lakoniski ietverts plašs vispārinājums. Viens no niansētākajiem daiļrades sākumposma darbiem ir literārajā žurnālā “Austrums” 1895. gadā iespiestais stāsts “Vecais Gatviņš”. Atklājot paaudžu attiecības ģimenē, spilgti apliecināta psiholoģiskā tēlojuma ietilpība. Periodikā publicētos darbus rakstnieks vēlāk apkopoja vairākos stāstu krājumos. Daļa no 19. gs. 90. gados sarakstītā publicēta krājumā “Upīša stāsti” (1900), kurā iekļauti arī pirmie četri darbi no cikla “Pelēkā akmens stāsti”, kas vēlāk ieguva lielu popularitāti. Šajā ciklā ietvertie stāsti rakstīti no distancēta vērotāja pozīcijas, tā, it kā uz visu notiekošo raudzītos pelēkais akmens ceļa malā. Vēstītāja redzeslokā līdz ar to nonāk vienīgi tie notikumi, ko akmens skata sev apkārt; lakoniskais un šķietami bezkaislīgais, taču ļoti konkrētais tēlojums piesaista notiekošajam un vedina lasītāju uz dziļāku cēloņu izzināšanu un izpratni. Šī cikla stāsti periodikā publicēti kopš 1897. gada, kad žurnālā “Austrums” iespiests stāsts “Pelēkais akmenis”. Vēlākajās publikācijās autors tā tekstu sadalīja divās daļās – “Pelēkais akmenis”, kas veido visa cikla ievadu, un “Ilze”. Abi šie stāsti, kā arī “Smēde” un “Šūpotnes” krājumā “Upīša stāsti” iekļauti ar norādi, ka tie veido vienota cikla daļu. Vēlākie cikla darbi – “Trīnes Kārlēns”, “Andžēni” un “Zem ābeles” – periodikā publicēti 20. gs. sākumā. Visi septiņi stāsti pirmo reizi apkopoti krājumā “Pelēkā akmeņa stāsti” (izdoti 1914. gadā; vēlāk ar nosaukumu “Pelēkā akmens stāsti”), kurā spilgti atklājas E. Birznieka-Upīša daiļrades mākslinieciskās īpatnības un interese par sociālām tēmām. Ciklā iekļautais stāsts “Zem ābeles” (1907) ir viena no skaudrākajām liecībām par 1905. gada revolūcijai sekojošo soda ekspedīciju darbību Latvijas laukos, kāda lasāma latviešu literatūrā. Līdz Pirmajam pasaules karam izdoti arī E. Birznieka-Upīša stāstu krājumi “No rīta” (1912) un “Pret vakaru” (1913). Sociālā nevienlīdzība un tās postošās sekas cilvēku likteņos skaudri atklātas stāstā “Druviņi” (izdots 1911. gadā; krājumā “No rīta”), kurā zemnieku māju nežēlīga noplēšana skatīta it kā maza kaimiņu zēna acīm. Vairāki minētajos krājumos iekļautie stāsti par latviešu zemnieku dzīvi tapuši jau pēc tam, kad rakstnieks 1893. gadā dzimteni uz laiku bija atstājis. Dzīvodams Kaukāzā, E. Birznieks-Upītis daudz domāja par latviešu kultūras attīstību. 1908. gadā viņš nodibināja un vadīja apgādu “Dzirciemnieki”, kura redakcija atradās Rīgā, savukārt E. Birznieks-Upītis risināja stratēģiskos jautājumus un piesaistīja autorus. Apgāds iespieda 63 augstvērtīgus literārus darbus, divas trešdaļas no izdevumiem bija oriģinālliteratūra. E. Birznieks-Upītis uzturēja ciešus kontaktus ar Raini un Aspaziju Šveicē un publicēja viņu darbus, to vidū Raiņa “Kopotu rakstu” divus sējumus (1913–1914), kas abiem dzejniekiem sniedza ievērojamu materiālu atbalstu. 1921. gadā E. Birznieks-Upītis atgriezās uz dzīvi Latvijā, kur pārtrauca apgāda darbību, tomēr pats turpināja aktīvi publicēties. Grāmatās izdoti viņa darbi par Kaukāzā piedzīvoto: "Kaukāza kalnos" (1924) un "Kaukāza stāsti" (1–2, 1927). Dzimtenē E. Birznieks-Upītis aktīvi sadarbojās ar Andreja Jesena vadītajiem žurnāliem "Jaunības Tekas" un "Mazās Jaunības Tekas". Pēc A. Jesena rosinājuma tapa daudzi rakstnieka darbi un tulkojumi, tostarp autobiogrāfija trīs daļās, kurā attēlota viņa bērnība, skolas gaitas, kā arī vēlākie iespaidi līdz 20. gs. sākumam: "Pastariņa dienasgrāmata" (izdota 1922. gadā; vēlāk šis nosaukums attiecināts uz visu triloģiju, un tās pirmā daļa pārdēvēta par “Pastariņš mājā”), "Pastariņš skolā" (1923) un "Pastariņš dzīvē" (1924). Autobiogrāfiju ilustrēja Alberts Kronenbergs. Bērniem adresēti arī vairāki citi E. Birznieka-Upīša darbi, kas tapa un tika publicēti gan 20. gs. 20. un 30. gados, gan vēlāk.

Latvijas bērnu draugu biedrības organizētā rakstnieka Ernesta Birznieka-Upīša 60. gadadienas un 40 gadu literāras darbības izstāde Tautas namā. Rīga, 04.1931.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.