Jānis Širmanis ir viens no ražīgākajiem latviešu bērnu rakstniekiem, kura daiļrade aizsākās Latvijā un turpinājās svešumā – Vācijā un ASV. 33 grāmatu, galvenokārt īsprozas un literāro pasaku, autors. Grāmatu personificētos tēlus – pelīti Pīkstīti, suni Kriksi, Tinci, Misiņu, Ģelzi un citus – un viņu piedzīvojumus iepazinušas vairākas lasītāju paaudzes. 

Dzimis kurpnieka ģimenē. Pusaudža vecumā dažu gadu laikā zaudēja abus vecākus un pašam nācās nodrošināt savu ikdienu un skolas naudu, tādēļ gāja ganos, strādāja par puspuisi. Mācījās Matīšu II pakāpes pamatskolā (1920–1922). Ieguva skolotāja kvalifikāciju Rīgas Skolotāju institūtā (1920–1927). Mācījās Rīgas Tautas konservatorijā par mūzikas teorijas skolotāju. Bija iecere studēt matemātiku Latvijas Universitātē, tomēr tā neīstenojās.

Lai nodrošinātu studiju iespējas, J. Širmanis ik pārnaktis strādāja grāmatsietuvē, vakaros par privātskolotāju matemātikā, bet vasarās bija laukstrādnieks. Ieguvis skolotāja izglītību, strādāja par skolotāju Jaunpiebalgas draudzes pamatskolā (1927–1930). Viņš novēroja, ka bērniem trūkst interesantas un saistošas, arī audzinošas lasāmvielas. Tolaik populāras bija sērijās izdotās tulkotās sēnalu literatūras burtnīciņas, bet maz oriģināldarbu. Pamazām J. Širmanis sāka rakstīt. 1929. gadā tika iespiesti viņa pirmie feļetoni žurnālā “Svari”, bet jau 1934. gadā sāka publicēt stāstus bērniem un jaunatnei, kas drukāti periodiskajos izdevumos “Jaunākās Ziņas”, “Pēdējā Brīdī”; viņš bija jaunatnes žurnāla “Cīrulītis” līdzstrādnieks. 1930. gadā J. Širmanis pārcēlās uz Rīgu, 14 gadus nostrādāja par literatūras un matemātikas skolotāju un Juglas skolas pārzini, bet brīvos brīžus veltīja rakstīšanai. Kopā ar skolotāju Konstantīnu Dukuru sarakstīja matemātikas grāmatas “Skaitļu pasaule” (1933–1939) visām pamatskolas klasēm un mājmācībai. Latvijā J. Širmanis sarakstīja vairākas raidāmlugas, ko uzveda Rīgas radiofons. Ierosmi literārajiem darbiem deva paša bērnības piedzīvojumi un novērojumi skolās. Latvijas posmā izdotas astoņas grāmatas bērniem un jauniešiem.

1944. gadā J. Širmanis ar ģimeni devās uz Vāciju; četrus gadus nodzīvoja latviešu bēgļu nometnē Fišbahā. 1949. gadā viņš izceļoja uz ASV. Strādāja dažādus vienkāršus darbus, visilgāk – 18 gadus – nostrādāja par laborantu ķīmijas laboratorijā. Dzīvojot ārpus Latvijas, J. Širmanis turpināja rakstīt, īpaši ražīgs bija Amerikā nodzīvotais laiks. Viņš palika uzticīgs savai jau iepazītajai auditorijai – bērniem un jauniešiem. Tika izdotas vairākas grāmatas: pasakas, stāsti un divi zinātniskās fantastikas romāni. Svešumā kopā ar sievu Austru Širmani un Arturu Kaugaru sastādīja lasāmo grāmatu “Ceļa maize” (1951) tautskolas 2. un 3. klasei.

Vairakus gadus bija Latviešu preses biedrības Goda biedrs.

J. Širmaņa pirmie literārie darbi ir reālpsiholoģiski stāsti, kuros darbojas zēni. Tematikas ziņā rakstnieks šajos darbos līdzās citu latviešu autoru jau agrāk tēlotai lauku bērna piedzīvojumu un pārdzīvojumu pasaulei izvērsis tolaik latviešu bērnu literatūrā mazāk aplūkoto (Rīgas zēni) vai pat gluži jauno (bērnu patversmes) vidi. 1936. gadā tika izdots J. Širmaņa pirmais lielais stāsts “Kapteinis Lāčaķepa”, kurā stāstīts par patversmes zēnu, kam citi puikas devuši šādu iesauku. Tai sekoja citas īsprozas grāmatas – “Jūras zaķi” un “Noslēpumaini raksti” (abas 1937. gadā), “Vilki” un “Draugi” (abas 1938. gadā), “Lielās pasaules sākums” (1939). Jauno lasītāju neviltotu atzinību ieguva “Dadžu Juris” (1941). Šajās grāmatās darbojas galvenokārt pusaudži ar sarežģītiem likteņiem, nereti bāreņi, kuru raksturs nobriest saskarsmē ar dažādām dzīves grūtībām. Materiālu autors guva personiskā darba pieredzē, un viens no stāstu tēliem nereti ir iejūtīgs, ar teicamu pusaudžu psiholoģijas izpratni apveltīts pedagogs. Stāstījumā daudz konkrētības, tāpēc pozitīvā pamatievirze nekļūst māksloti didaktiska. Šai tēmai piederas arī trimdā sarakstītās grāmatas – “Pūpoliņš” (1968), stāsts par māsu un diviem brāļiem “Roze un dadzīši” (1975).

1943. gadā izdotā grāmata “Pīkstīte” ievada otru J. Širmaņa tēmu vai varoņu loku – runājošie, ar cilvēciskām īpašībām apveltītie dzīvnieki un putni; varētu teikt, pasakas no Latvijas dzīvās dabas pasaules. Grāmata par balto pelīti Pīkstīti tapa, meitai Marutai vakaros stāstot pasakas; virknējās viens, otrs stāsts ap Pīkstīti un viņas piedzīvojumiem. Šī grāmata bērniem daudzās paaudzēs kļuvusi ļoti tuva; valoda un izteiksme – rotaļīga un viegla. Šajā literāro darbu grupā rakstnieks attālinās no cilvēku pasaules un priekšplānā nonāk dzīvā daba.

Pēc Pīkstītes piedzīvojumiem tapa populārākais J. Širmaņa darbu cikls "Kriksis" – “Kriksis” (1947), “Kriksis Mežmājā” (1949), “Kriksis trimdā” (1952) un “Kriksis un Tomiņš Amerikā” (1955), kur atklājas suņa Krikša piedzīvojumi lauku sētā, Latvijas mežā, plašs Latvijas mājdzīvnieku, zvēru un putnu loks, attiecības. Šajos vēstījumos mazais lasītājs iepazīstas ar dzīvajām radībām, kas Latvijas laukā, mežā, gaisā un pat ūdenī parāda savu iedabu un dzīvesveidu. Taču pakāpeniski ar katru jaunu ciklu rakstnieks paplašina stāstījuma ģeogrāfiju (prom no laukiem uz Rīgu, Zviedriju, Vāciju, Ameriku), cilvēku tautību (krievs, vācietis, zviedrs, amerikānis), citu kontinentu (Amerika) dabas ainavu, tradīcijas, dzīvesveidu, vērtības un tamlīdzīgi. Šajā piedzīvojumu virknējumu ciklā savijas reālais ar fantastisko, spriegas epizodes, dēkainība, pārbaudījumi utt.; aprakstīti arī dramatiski Latvijas vēstures notikumi – Otrais pasaules karš, bēgļu gaitas, trimda –, padziļinot izpratni par cilvēku likteņiem, turklāt to visu pieredz arī suns Kriksis.

1956. gadā J. Širmanis izglītojošajā grāmatā “Tincis” ar runča Tinča palīdzību jaunos lasītājus iepazīstina ar Latvijas ģeogrāfiju. Šī grāmata noderēja kā palīdzlīdzeklis latviešu trimdas skolās. Šī laika darbos mazāk bija pilsētvides aprakstu, vairāk dominēja daba. Darbiem raksturīgs raits fabulas veidojums, daudz notikumu un atjautīgu situāciju, aktīva darbība, dažādi un saistoši raksturi, saglabājot ētiskas audzināšanas akcentus.

1948. gadā Vācijā izdotā J. Širmaņa grāmata “Pasakas” iezīmē sākumu vēl vienam rakstnieka tematiskajam lokam – literārajām pasakām, kuru centrā galvenokārt aplūkota vai aktualizēta kāda ētiska problēma. Šo grāmatu kritiķis Jānis Rudzītis nodēvēja par tikumu pasakām. Literārās pasakas J. Širmanis turpināja rakstīt arī Amerikā, kad viņu nodarbināja galvenokārt ikdienišķas, sadzīviskas problēmas un mīklu minēšana. Tās bija mierīgākas, ne tik spriegas un aizrautīgas darbībā; darbojās gan cilvēki, gan dzīvnieki, gan nedzīvi priekšmeti (un šī aspekta dēļ J. Širmanis salīdzināts ar dāņu pasaku meistaru Hansu Kristianu Andersenu (Hans Christian Andersen)), bet katrā pasakā rakstnieks paslēpis kādu dziļāku domu, rosinot vielu pārrunām un pārdomām mājā un skolā.

Vēlākajos sacerējumos J. Širmanis nereti tēloja mītnes zemes realitāti, aplūkojot bērniem pazīstamas sadzīves parādības, izmantojot arī zinātniskās fantastikas elementus. Šajā darbu grupā iekļaujas vairākas grāmatas: “Alberta Cilpas piedzīvojumi” (1960), “Vakara viesi” (1961), Lieldienu zaķu piedzīvojumu grāmata “Ģelzis un Misiņš” (1964), “Brīnumu pasaule” (1966), “Lielmeža pasakas” (1973), kurā ietverta divdesmit viena pasaka, taču visu darbību vieta ir Lielmežs, galvenie varoņi – rūķi Klāvs, Mārcis un Kristaps, dažādi Lielmeža zvēri un putni, kā arī zaķi, vilki, lapsas, vāveres, pūces un citi. Zvēri un cilvēki darbojas grāmatā “Brīnumi un brīnumiņi” (1978), lācēni – grāmatā “Laiža un Miegulis” (1979), trīsdesmit septiņas pasakas ietvertas grāmatā “Velns ar savējiem” (1981), “Mana pasaule” (1982), “Tralla Garezerā” (1987), “Slavenais Krikums un citas pasakas” (1988), “Daugavieši” (1989), “Paziņas” (1991). Savukārt tēlojumu grāmatā “Gaujas vīri” (1957) J. Širmanis gribēja atgriezties Latvijā un pakavēties kādu atmiņu notikumos.

Savrup šiem trim tēmu lokiem paliek 1983. gadā izdotais zinātniskās fantastikas (fikcijas) romāns “Zilā kalna puisis”, kur zilā kalna puisis ir bijušais latviešu leģionārs Amerikā. Šai fantastiskajai ievirzei pieder arī romāns “Alberts, Loreta un bioniskais” (1987). Šāda tematiskā ievirze bija novitāte latviešu bērnu literatūrā.

J. Širmanis savos prozas darbos bērniem un jauniešiem veikli savija reālistisko ar fantastisko, iekļāva spraigas epizodes, dēkainību. Strādājot par skolotāju, viņš labi iepazina bērnu pasauli, zināja, kā stāstīt un atrast īsto izteiksmes veidu. Viņš atzina, ka bērnu pasaule ir ļoti smalka un bagāta. Darbos aprakstīja kādas pamācības, padomus, ētiskas vērtības, rīcību sekas, tomēr viņš nekļuva didaktisks, jo raiti stāstīja, atjautīgi risināja fabulu. Trimdā ar J. Širmaņa grāmatām uzauga vairākas paaudzes, uzturot dzīvu latviešu valodu, nacionālās un ētiskās vērtības (šķirt labo no ļaunā, analizēt rīcību un tās sekas, iemācīt draudzēties, dalīties, palīdzēt, būt godīgam un tā tālāk). Darbi atkārtoti izdoti arī Latvijā.

Uz jautājumu, kāpēc bērni lasa J. Širmaņa grāmatas, rakstnieks Kārlis Ķezbers atbildēja: moderns rakstnieks (pasaules apceļošana, vilcieni, kuģi, lidmašīnas), dzīvs, interesants stāstījums un dēkainības pilnas fabulas, pamāca, bet nemoralizē. To visu papildina dabas un vides tēlojums. Nozīmīgs ir J. Širmaņa pienesums literārās pasakas jomā un bērnu un jauniešu literatūrā kopumā; rakstnieks apzinājās, ka viņa darbus gaida un lasa. Literatūrzinātnieks Valters Nollendorfs atzina, ka bērnu literatūrā nenoliedzama virsotne ir J. Širmanis, kura peles Pīkstītes un suņa Krikša piedzīvojumi palīdzējuši latviski mācīties un izaugt ne vienai vien trimdas bērnu paaudzei.

Par stāstu “Vilki” rakstnieks 1938. gadā saņēma Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta godalgu. Par grāmatu “Pīkstīte” 1944. gadā piešķirta Rīgas grāmatnieku apvienības godalga. Vairākkārt saņēma Goppera fonda balvu – par stāstu “Kriksis” (1948), par stāstu “Roze un dadzīši” (1975), par pasaku krājumu “Velns ar savējiem” (1977), par pasaku grāmatu “Brīnumi un brīnumiņi” (1979) un par pastāstu un pasaku grāmatu “Paziņas” (1992). 1979. gadā piešķirta Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) Kultūras fonda balva par pedagoģisko darbību un sasniegumiem jaunatnes rakstniecībā, bet 1990. gadā – PBLA Tautas balva.

1942. gadā “Dadžu Juris” Latvijas Radiofonā izskanēja kā raidluga. Darbu dramatizējumi izrādīti latviešu bērnu kolonijā Amēlijā (Anglijā) 1973. gadā – “Jaunas ziņas”, dramatizējusi Anita Rozīte; “Pogas”, dramatizējis Andrejs Ozoliņš; “Siksna”, dramatizējusi M. Kauliņa. 1994. gadā Latvijas Radioteātrī tapa dramatizējums “Tincis apceļo Latviju”; režisors Harijs Gerhards, lasīja aktrise Vera Singajevska. Pēc darbu motīviem veidota Māras Filatovas luga “Zaķīša Ķepainīša maldīšanās” (2010) un Janīnas Ločmeles scenārijs skolas teātra izrādei “Kriksis” (2013). Vairāki īsprozas darbi un pasakas dramatizēti un iestudēti, tostarp “Lieldienu lustes Lielmežā” (2001) pēc stāstu grāmatas “Slavenais Krikums” motīviem Valmieras Drāmas teātrī, režisors Agris Māsēns. 2011. gadā Latvijas Leļļu teātrī iestudēta “Pelīte Pīkstīte”.