Katra no J. Širmaņa veidotajām piedzīvojumu virknēm lasāma kā autonoma grāmata – 1. daļa “Kriksis” (1947), 2. daļa “Kriksis Mežamājā” (1949), 3. daļa “Kriksis trimdā” (1952), 4. daļa “Kriksis un Tomiņš Amerikā” (1955); taču tās visas caurvij suņa Krikša piedzīvojumi Latvijā, Zviedrijā, Vācijā, Amerikā.

Stāstījumus par kucēnu Kriksi rakstnieks J. Širmanis aizsāka rakstīt, dzīvodams Latvijā. Pirmā un otrā daļa tika izdota bēgļu nometņu laikā Vācijā, kad izteikti trūka lasāmvielas bērniem un jauniešiem, lai uzturētu dzīvu latviešu valodu un rosinātu lasīt. Līdzās J. Širmanim bērniem rakstīja Mirdza Timma, Nikolajs Kalniņš, vēlāk Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Kanādā arī Biminita Grunde, Irma Vīksniņa, Kārlis Ķezbers, Margarita Kovaļevska u. c. Krikša piedzīvojumu 3. un 4. daļa izdota Zviedrijā.

1. daļā notikumi sākas ar iepazīšanos ar kucēnu Kriksi, kurš nonāk Strautnieku mājās meža tuvumā un kura galvenais uzdevums ir sargāt māju no nelūgtiem ciemiņiem un vasarā kopā ar ganu zēnu uzmanīt mājlopus ganībās. Kriksis galvenokārt iepazīst jauno vietu, mājas iemītniekus, lauku sētas iemītnieku pasauli un attiecības, taču viņu vilina arī neiepazīta pasaule – mežs un meža dzīvnieku pasaule. Ar visiem Kriksis atrod kopīgu valodu, lai gan sastopas ar atturību, skepsi un neticību par iespējumu draudzību dažādu dzīvnieku starpā. Dažādi notikumi, pārpratumi, dēkas caurvij pirmo daļu, atklājot arī Krikša draudzīgo, izpalīdzīgo, godīgo un labvēlīgo iedabu. Tiek izveidota meža slimnīca, savs meža saziņas veids – telefons, zaķis Kūkums izveido Strautnieku sila skolu, kur zaķi mācās slēpšanos u. tml. Kriksis iegūst daudz draugu, daudzi nāk pēc padoma – jo viņš ir lāga suns ar gudru galvu.

2. daļā tēlota Krikša dzīve citā vidē, jo līdz ar ziemas iestāšanos viņš nonāk mežsarga mājās, kas atrodas tālu no Strautniekiem; viņš iepazīst citādāku dzīvi – jādodas medībās, jādzen pēdas zaķiem, tiek ierobežota viņa brīvība (pielikts garā ķēdē) un viņš tiek sodīts par zaķu medībām, kas nav izdevušās ka plānots. Lai gan Kriksis iegūst jaunus draugus, tomēr viņš ilgojas pēc mājām un skumst pēc zaķa Kūkuma. Mežmāju mežā gan visi zina, ka Kriksis ir zaķu, vāveru un putnu draugs. Un ir labi, ka šāds suns staigā arī pa šo mežu. Paralēli tēlota zaķu u. c. Strautnieku meža iemītnieku dzīve, iestājoties ziemai un skumstot pēc Krikša, īpaši pēc viņa izpalīdzības un gudrā padoma. Notikumi seko cits citam, gadās arī pārpratumi, taču tie nespēj sabojāt pašu galveno – īstu draudzību un Krikša un Kūkuma atkalredzēšanās prieku.

3. daļa ved Kriksi brīvībā, projām no mežsarga mājām kopā ar uzticamo draugu zaķi Kūkumu uz Strautnieku mājām, kurās ir ienācis laikmeta skarbums – karš, saimnieki devušies bēgļu gaitās. Dzenot pēdas saimniekiem, Kriksis līdz ar citiem bēgļiem nonāk Rīgā, pieredz dēkainus piedzīvojumus laivas braucienā, nonāk Vācijā un visbeidzot ar kuģi citā kontinentā – Amerikā.

4. daļa iezīmē citu darbības vietu – Ameriku. Kriksis ar Tomiņu dzīvo Indiānā, Tomiņš apmeklē skolu, strādā olu fermā, tiek tēloti dažādi notikumi, iezīmēta jaunā kontinenta vide. Kopā ar Tomiņu un Kriksi lasītājs iepazīst Ameriku, paciemojas pie indiāņiem, piedalās basketbola sacīkstēs, svin Ziemassvētkus, lido uz brīnumzemi Aļasku, lec no lidmašīnas, ciemojas pie eskimosiem, dodas lidojumā pāri Zviedrijai un Norvēģijai, nonāk virs Baltijas jūras – pavisam tuvu kādreizējai Tomiņa un Krikša mājvietai. Šajā grāmatā ar Tomiņa un Krikša piedzīvojumiem rakstnieks vēlējies latviešu bērniem pastāstīt par Amerikas dzīves īpatnībām, paražām un dabu.

Literatūrkritiķis Jānis Rudzītis atzinis, ka J. Širmanis, veidojot stāstu par Kriksi un viņa piedzīvojumiem četru grāmatu apmērā, pratis radīt aizraujošu lasāmvielu, noderīgas grāmatas, kurās netrūkst trāpīgu dzīvnieku pasaules vērojumu un raksturojumu, lauku un meža dzīves tēlojumu; rakstnieks tajā visā spējis ieaust arī zaudētās tēvzemes, Otrā pasaules kara bēgļu un trimdinieku dramatismu.

Stāsti par Kriksi ietver laiku no 1943. gada pavasara līdz 1944. gada vasarai (1. un 2. daļā) līdz pat 20. gs. 50. gadu pirmajai pusei (3. un 4. daļā).

Visu četru grāmatu caurviju tēls ir suns Kriksis, kurš no maza kucēna, kas vēlas tikai iepazīt pasauli, pieaug un kļūst par suni, kuru pazīst un par kuru ir dzirdējuši visās pasaules malās. Kriksis ir gudrs, zinātkārs, uzņēmīgs, taisnīgs, skaidru sirdi un domām, atklātu dabu, drosmīgs, nesavtīgs, izpalīdzīgs. 1. un 2. daļā spilgti un emocionāli iezīmēta suņa Krikša un bailīgā zaķa Kūkuma neparastā draudzība.

Virknējot notikumus četrās grāmatās, darbojošos personu loks aizvien paplašinās – mājdzīvnieki (kaķis Lūris, gailis Gāgans, pīļtēviņš Pēka u. c.), meža zvēri (vāvere Žipa, vilks Vāvulis, lapsa Okšķere u. c.), putni (žagata Klača, zvirbulis Čurksts u. c.), kurus autors savstarpēji sasaista radniecības saitēm, akcentējot, ka vieni un tie paši zvēri un putni var mājot dažādās pasaules zemēs.

Ja pirmajās divās daļās cilvēku klātbūtne dzīvās dabas pasaulē ir epizodiska, tad 3. un 4. daļā Krikša un Tomiņa piedzīvojumos piedalās, tos noskatās, komentē vai ietekmē arī dažādu tautību cilvēki (latvieši, krievi, zviedri, amerikāņi).

1. daļā darbojošās personas ir gan lauku sētas mājdzīvnieki, gan meža zvēri un putni. 2. daļa dalīta četrās nodaļās, kur darbība risinās mežsarga mājā Mežmājā un citur. 3. daļā galvenokārt tēlots Kriksis un Tomiņš cilvēku pasaulē (spilgta ir Cukura kundze, kontrabandisti Fricis un Goga, īpaša nozīme ir izpalīdzīgajam amerikānim Dikam, pateicoties kuram, Kriksis un Tomiņš nonāk Amerikā), citu dzīvnieku klātbūtne ir epizodiska (dažādi suņi). Tomiņš ir parasts latviešu zēns, kurš kopā ar Kriksi piedzīvo dažādus notikumus, arī pārbaudījumus, jo viņa vecāki ir aizvesti 1941. gadā, bet krustvecāki pazuduši. 4. daļā līdzās jau 3. daļā iepazītajiem galvenajiem varoņiem iezīmēta arī jaunā kontinenta citādība – daba, cilvēku attiecības, citi dzīvnieki, piemēram, ledus lācis. 4. daļā par centrālo notikumu varoni kļūst Tomiņš. Interesanti, ka Kriksis šajā daļā vairs nesarunājas ar citiem cilvēkiem, izņemot Tomiņu, iespējams tālab, ka tie runā citā valodā.

Katram putnam, meža zvēram, mājdzīvniekam J. Širmanis devis precīzu personvārdu, atklājis to tipiskās īpašības (zaķis bailīgs, žagata ziņkārīga un pļāpīga, lapsa viltīga u. tml.), iezīmējis arī hierarhiskās attiecības to vidū. Kriksis cenšas visiem palīdzēt; viņā nav vēlme pāri darīt, bet gan aizstāvēt.

1. daļu veido 25 notikumu apraksti (virknes). Katrā kāds notikums no Krikša ikdienas Strautnieku mājās, kas ir pamatnorises vieta, kaut daudzas epizodes arī risinās tuvējā mežā. 2. daļu veido 29 notikumu virknes; darbība norisinās ziemā, galvenokārt jaunajā Krikša mājvietā – mežsarga mājā Mežmājā, taču paralēli tēloti notikumi arī Strautnieku māju tuvējā mežā. 3. daļu veido 50 notikumu virknes. Sekojot savam saimniekam pa bēgļu pajūgiem pārpilniem ceļiem, pieredzot lidmašīnu uzlidojumus, degošu mežu, Kriksis nonāk Rīgā, tālāk bēgļu ceļi viņu kopā ar jauniegūto draugu Tomiņu aizved uz Zviedriju, Vāciju un Ameriku. 4. daļu veido 36 notikumu virknes; pamatdarbības norises vieta ir Amerika. Virknējot notikumus, netrūkst dēkainības, fantastikas, jaunu ģeogrāfisku vietu izzināšanas.

Rakstnieks stāstus par Kriksi publikācijās periodikā nodēvēja par pasaku, jo tajos, pēc kritiķa Friča Jansona domām, sastopami visi pasaku elementi: koncentrēts stāstījums, spraigs un koncentrēts notikumu risinājums un labā (Kriksis) cīņa pret ļauno (vilks Vāvulis, lapsa Okšķere), kurā labais uzvar. Netrūkst arī brīnumainā, jo dzīvnieki un putni sarunājas cilvēku valodā, domā, jūt un darbojas kā cilvēki. 

Taču tās var aplūkot arī kā paplašinātas fabulu virknes, kas izriet no viena centra un grupējas ap to. Centrā ir Kriksis un viņa piedzīvojumi un pieredzējumi. Ikkatram šim fabuliskajam stāstījumam ir sava morāle, kāda pamācība, taču J. Širmanim šīs pamācības nav didaktiskas. Tās vairāk ir atziņas, ko sniedz pati dzīve. Savukārt grāmatās tās izdotas ar nosaukumu piedzīvojumu – virknes.

Raugoties vietas aspektā, 1. un 2. daļa saistās ar Latvijas lauku un meža vidi, 3. daļas notikumi aizved Kriksi vispirms uz Rīgu, kuru viņš skata pirmoreiz un kur viss ir jauns un svešs, taču tur Kriksis iegūst uzticamu draugu Tomiņu, ar kuru aizsākas dēkaini, dramatiski, komiski, traģikomiski un arī neprasti piedzīvojumi – ceļš laivā uz Zviedriju, nonākšana kara postītajā Vācijā, pārvietošanās no vienas vietas uz citu, un neparastā nonākšana Amerikā – vispirms Ņujorkā, tad Indiānā (zīmīgi, ka pats rakstnieks tur nonāca kā trimdinieks). 3. un 4. daļā aizvien vairāk rakstnieks iekļāvis arī fantastiskus un dēkainus elementus, paplašinot Krikša dzīves ģeogrāfiju. 

Fragmenti no “Krikša” 1. daļas publicēti 1946. gada laikraksta “Latvju Domas” jaunatnes pielikuma 5., 9., 25. numurā un 1947. gada 1. numurā; laikraksta “Latvju Vārds” pielikumā “Jaunatne Svešumā" 1947. gada 19. aprīlī. Fragmenti no 2. daļas “Kriksis Mežmājā” publicēti mēnešrakstā “Lāpa” 1947. gadā 9. un 12. numurā un žurnālā “Sauksme” 1948. gada 5. un 7. numurā. Pilnā apmērā turpinājumos laikrakstā “Laiks” publicēta 3. daļa “Kriksis trimdā” (1950–1952). Fragmenti no 4. daļas “Kriksis un Tomiņš Amerikā” publicēti laikrakstā “Laiks” (23.12.1952.; 23.12.1953.; 06.11. un 22.12.1954.), kā arī laikrakstā “Austrālijas Latvietis” (23.03. un 30.03.1953.).

Piedzīvojumu virknējumi par Kriksi, kas izstāstīti četrās grāmatās, pieder pie bērnu literatūras paliekošām vērtībām, arī raugoties paša rakstnieka daiļrades kontekstā. Kā vērtība tiek saskatīta autora spējā brīnumainus notikumus izstāstīt vienkāršā, bērnam tuvā valodā. Bērns, dzīvodams līdzi šiem varoņiem, īpaši Kriksim, arī vēlas būt tāds pats – drosmīgs, uzticams, zinātkārs, taisnīgs utt. Autors, ar Kriksi kopā lasītāju vedot pa mežu un māju, it kā nemanot noturēja tādu kā mazu dabaszinību pusstundu, savukārt 3. daļā izstāstīja arī dramatiskos Otrā pasaules kara notikumus, bēgļu gaitas un trimdas līkločus. Kaut pamanāms, ka J. Širmanis bija skolotājs, tomēr viņš prata neuzkrītoši parādīt vērtības – draudzību, izpalīdzību, zināt un izzinātkāri, kas raksturīgas jaunākā vecuma bērniem; viņš labi pazina savu lasītāju un zināja, kas to varētu saistīt, ievijot arī kādu audzinošu atziņu vai pamācību. Vērtīgākās rakstnieka paustās atziņas: “Draugus es nekad neaizmirstu. Es taču esmu suns!”; "Necel karu, kur var iztikt ar mieru"; "Ja darīsi aplam, savu tiesu saņemsi"; "Kas darāms, to daru bez paredzēšanas"; "Vai vēlāk būs pankūkas vai pātaga, to dabūs redzēt bez gaidīšanas"; "Jums jāiet pilnīgi taisni. Ja kāds sāk mest līkumus, tad ceļš vairs nav ne īss, ne taisns!"; "Baumas nav redzamas, tās var tikai dzirdēt".

Grāmatas par Kriksi noderēja kā papildlasāmviela latviešu trimdas skolās visā pasaulē, tās pieredzēja atkārtotus izdevumus, ar tām uzauga vairākas latviešu trimdas paaudzes.

J. Širmanis radošā mūža garumā palika uzticīgs savam lasītājam – bērnam – un ar savām grāmatām ierakstīja paliekošas lappuses latviešu bērnu rakstniecības devumā. Aizsācis aizraujošos stāstus par Kriksi, viņa piedzīvojumiem, draugiem putnu, mājdzīvnieku, meža zvēru pasaulē, rakstnieks šo dzīvās dabas tematiku turpināja arī citos darbos un grāmatās, kur darbība norisinājās mežā, pazemē, uzmanības lokā nonāca rūķi, Ziemassvētku vecītis, ziemeļbriedis un citi.

Krikša piedzīvojumus četru grāmatu oriģinālilustrācijās atveidoja mākslinieks Ernests Ābele un Viestarts Aistars.