Literārās pasakas rašanās saistīta ar cilvēku tieksmi ticēt brīnumiem, ar vēlmi apliecināt dzīves pamatvērtības un labā pārākumu pār ļauno. Rakstītās literārās pasakas priekšvēsture ir sena, tā saistās ar vēstītājfolkloras žanriem – tautas pasakām, teikām un nostāstiem –, kā arī ar mītiem un leģendām. Pasaku raksturs un līdzības ar dzīvnieku pasakām ir gan dzejā, gan prozā rakstītajām fabulām. Par literārās pasakas aizsācēju mēdz uzskatīt franču rakstnieku Šarlu Perro (Charles Perrault), kurš 1697. gadā publicēja (ar pseidonīmu) savus pasaku tekstus grāmatā “Māmuļas Zoss pasakas jeb Pagājušo laiku stāsti un pasakas ar morālām mācībām” (Histoires ou contes du temps passé, avec des moralités: Les Contes de ma mère l'Oye) – “Sarkangalvīte” (Le Petit Chaperon rouge), “Pelnrušķīte un kristāla kurpīte” (Cendrillon ou la Petite Pantoufle de verre), “Runcis zābakos” (Le Maître chat ou le Chat bott) un citas. Š. Perro pasakas balstās franču tautas pasaku sižetos, un šī saikne ar mutvārdu kultūru galvenokārt ir aktuāla arī visā turpmākajā žanra attīstībā. Literārajai pasakai īpaši produktīvs bija 19. gs. un romantisma estētika. Ciešā sasaistē ar vācu tautas pasakām daudzskaitlīgas oriģinālpasakas radīja brāļi Jākobs Grimms (Jacob Grimm) un Vilhelms Grimms (Wilhelm Grimm), piemēram, “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (Schneewittchen), “Ansītis un Grietiņa” (Hänsel und Gretel), “Ērkšķrozīte” (Dornröschen), “Brēmenes muzikanti” (Die Bremer Stadtmusikanten) un citas. Viņi piedāvāja arī savas variācijas par Eiropā jau zināmiem pasaku sižetiem, piemēram, “Pelnrušķīte” (Aschenputtel) un “Sarkangalvīte” (Rotkäppchen). Brāļu Grimmu pasaku krājums divās daļās “Bērnu un mājas pasakas” (Kinder-und Hausmärchen) tika izdots 1812. un 1815. gadā. Vācu literārās pasakas klāstu bagātina E. T. A. Hofmaņa šausmu estētikai pietuvinātā Ziemassvētku pasaka “Riekstkodis un Peļu ķēniņš” un Vilhelma Haufa (Wilhelm Hauff) darbi, kurš savās pasakās izmantoja vācu, franču, skandināvu un austrumzemju pasaku motīvus, piemēram, “Mazais Muks” (Der kleine Muck), “Punduris Gardeguns” (Der Zwerg Nase), “Aukstā sirds” (Das kalte Herz), “Stāsts par kalifu Gandru” (Kalif Storch) un citi. Viens no izcilākajiem un populārākajiem literārās pasakas meistariem ir dāņu rakstnieks Hanss Kristians Andersens (Hans Christian Andersen). Viņa pirmais krājums “Pasakas bērniem” (Eventyr, fortalte for Børn) tika publicēts 1835. gadā, bet nākamie krājumi – 1838. un 1845. gadā. Starp pazīstamākajām H. K. Andersena pasakām ir pasaka “Īkstīte” (Tommelise), “Sniega karaliene” (Snedronningen), “Mazā nāriņa” (Den lille havfrue), “Nelokāmais alvas zaldātiņš” (Den Standhaftige Tinsoldat), “Meža gulbji” (De vilde svaner) un citas. Dāņu pasaku meistara vārdā nosaukta prestiža bērnu literatūras balva “Hansa Kristiana Andersena balva” (Hans Christian Andersen Award), kas tiek piešķirta reizi divos gados kopš 1956. gada. Spilgti individualizētā mākslinieciskā rokrakstā literārās pasakas žanru reprezentē angļu rakstnieks modernists Oskars Vailds (Oscar Wilde). Viņa pasakās, kas izdotas divos krājumos– “Laimīgais princis un citi stāsti” (The Happy Prince and Other Stories, 1888) un “Granātābolu mājiņa” (A House of Pomegranates, 1891) –, ievijas pastiprināti skumjas un traģiskas intonācijas, panākot katarsiskas iedarbes efektu, piemēram, “Laimīgais princis” (The Happy Prince), “Uzticīgais draugs” (The Devoted Friend), “Lakstīgala un roze” (The Nightingale and the Rose) un citas. Nezūdošu popularitāti ieguvušas Lūisa Kerola (Lewis Carroll) pasakas – “Alise Brīnumzemē” (Alices Adventures in Wonderland, 1865) un “Alise Aizspogulijā” (Trough the Looking-Glass, and What Alice Found There, 1871). Šos darbus raksturo groteskas, absurda un nonsensa elementu aktīvs izmantojums. Literārā pasaka dažādās variācijās un apakštipos ir klātesoša arī turpmākajā literatūras attīstības gaitā visā pasaulē. Autorpasakās personificēti gan dzīvnieki, gan rotaļlietas un pat dārzeņi, viņi spēj sarunāties, darīt cilvēku darbus, just prieku, skumjas, dusmas un līdzjūtību, piemēram, Hjū Loftinga (Hugh John Lofting) “Stāsts par doktoru Dūlitlu” (The Story of Doctor Dolittle, 1920), Alana Aleksandra Milna (Alan Alexander Milne) “Vinnijs Pūks” (Winnie-the-Pooh, 1926) un “Jaunā māja Pūka Priedītēs” (The House at Pooh Corner, 1928). Dažkārt pilnībā sadzīviskā vidē un situācijās ievijas tikai atsevišķi fantāzijas elementi, piemēram, Astrīdas Lindgrēnas (Astrid Lindgren) darbos – “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta” (Lillebror och Karlsson påtaket, 1955), “Karlsons, kas dzīvo uz jumta, lido atkal” (Karlsson påtaket flyger igen, 1962) un “Karlsons, kas dzīvo uz jumta, lodā atkal” (Karlsson påtaket smyger igen, 1968). Citkārt modelēta alternatīva pasaule ar daždažādām fantastiskām būtnēm – rūķiem, elfiem, orkiem, troļļiem un citiem –, piemēram, Džona Ronalda Rūela Tolkīna (John Ronald Reuel Tolkien) darbos – “Hobits” (The Hobbit, 1937) un triloģijā “Gredzenu pavēlnieks” (The Lord of the Rings, 1954–1955) –, kā arī Tūves Jānsones (Tove Jansson) darbos – “Mazie troļļi un lielie plūdi” (Småtrollen och den stora översvämningen, 1945), “Komēta nāk” (Kometjakten, 1946) un citos. Pasakās risināti arī sabiedrības dažādo kārtu un šķiru attiecību jautājumi, piemēram, Džanni Rodari (Giovanni Rodari) darbā “Sīpoliņa piedzīvojumi” (Il romanzo di Cipollino, 1951). Filozofiski apcerēti cilvēcisko attiecību pamatjautājumi par atbildību, līdzjūtību Antuāna de Sent-Ekziperī (Antoine de Saint-Exupéry) pasakā “Mazais princis” (Le Petit Prince, 1943) un citos.