Literārā pasaka kā universāla un vienmēr aktuāla literatūras forma latviešu literatūrā pārstāvēta plaši un ar augstvērtīgiem darbiem. Latviešu literārās pasakas priekšvēsture saistīta ar vācbaltiešu autoru centieniem uzrunāt latviešus viņu valodā (18. gs. 60. gadi), bet pašu latviešu rakstnieku pirmie žanra paraugi tapa 19. gs. 80. un 90. gados. Kopš tā laika literārās pasakas rakstīja daudzi latviešu rakstnieki visos nacionālās literatūras attīstības periodos, ieskaitot arī visjaunākos laikus. Tomēr lielai daļai autoru šis žanrs nav ierindojies daiļrades priekšplānā. Latviešu literārās pasakas žanra produktivitāti veicināja arī bagātie folkloras materiālu slāņi, tai skaitā tautas pasaku un teiku materiālu krājumi.

Literārās pasakas izcelsme latviešu literatūrā skaidrojama ar vēlmi radoši izmantot bagātīgos tautas pasaku un teiku materiālus, variējot tajos sastopamos motīvus. Likumsakarīgi, ka viens no žanra aizsācējiem ir tautas pasaku vācējs un kārtotājs Ansis Lerhis-Puškaitis. Žanra pieprasījuma un piedāvājuma izvērsums un popularitāte skaidrojama ar tā manifestēto kopumā optimistisko pārliecību par labā pārākumu pār ļaunumu, kā arī ar cilvēku tieksmi ticēt brīnumiem. Bez tam literārā pasaka tiecas paplašināt priekšstatus par realitāti un tās robežām.

Viens no pasaku rakstīšanas impulsiem saistīts arī ar autoru vēlmi radīt darbus dažāda vecuma bērnu, tai skaitā savu bērnu un mazbērnu, mērķauditorijai, ietverot tajos izzinošus un pamācošus vai relaksējošus elementus. Labākajos pasaku piemēros tiek īstenots princips – morāle bez moralizēšanas.

Žanra pirmie piemēri latviešu valodā ir vācbaltiešu mācītāja un rakstnieka Gotharda Frīdriha Stendera (Gotthard Friedrich Stender) 1766. gadā Jelgavā izdotajā grāmatā “Pasakas un stāsti” (“Jaukas pasakas in stāsti, tiem latviešiem par gudru mācību sarakstīti no mācītāja Ģedert Fridrik Stender”).

Attālās līdzībās ar pasaku un fabulu raksturu (neticami notikumi, pamācošs saturs) izskan daži Krišjāņa Valdemāra teksti 1853. gadā Liepājā izdotajā grāmatā “300 stāsti, smieklu stāstiņi etc. un mīklas” (piemēram, “Tīģeris, krokodilis un ceļa gājējs”). 19. gs. 60. gados latviešu valodā cittautu autoru pasakas (“Pasaciņas priekš bērniem”, 1859, 1860) tulkoja Jēkabs Zvaigznīte. Viņš arī rakstīja īsus satīriskus tekstus, starp kuriem daži tuvinās pasaku būtībai (“Par malēniešiem”, 1860; “ Par lejputru zemi”, 1867).

Pirmie jau žanram atbilstošākie pašu latviešu sarakstītie pasaku teksti (“Trīs princeses”, “Trīs brāļi”) rodami vien 19. gs. nogalē, kad tika izdota Ernesta Dinsberga grāmata “Jocīgas pasaciņas un stāstiņi” (1882) un vēlāk arī pasaka “Skaistā Mīle un princese Trūte” (1888). Nedaudz vēlāk savas oriģinālpasakas (“Pasakas”, 1–2, 1890–1891) publicēja arī Ansis Lerhis-Puškaitis. Pirmās latviešu literārās pasakas raksturo didaktikas un kristīgās morāles akcentējums. Pamācošais tonis un alegoriskie tēli šīs pasakas tuvina fabulu skanējumam. A. Lerha-Puškaiša pasaku noslēgumā parasti dota kāda pamācība, kāda rezultējoša sentence. Piemēram, pasakas “Vējš un viesulis” izskaņā pausta atziņa “Apdoms sarauš; aplamība izkaisa”, bet pasakas “Dzeguze un lakstīgala” beigās rezumēts “Kas pats slinks, tas otram čakluma neiemācīs”. Populārākā no tautas pasaku vācēja A. Lerha-Puškaiša oriģinālpasakām ir pēc tautas pasaku un teiku motīviem sarakstītais darbs “Kurbads – senlatvju varonis” (1891). Asprātīgu pasaku “Velniņi” (1895) uzrakstīja Rūdolfs Blaumanis. Tajā tēlotas divu no elles izbēgušu velniņu nerātnības virszemē, bet tās ironiskā kārtā izrādās par labiem darbiem.

20. gs. sākumā un 20.–30. gados latviešu literārā pasaka daudzveidīgi variējās un rada vietu vairāku rakstnieku literārajā repertuārā. Pasaku par mīlestības laimi un liktenīgām kaislībām “Parsifāls” (1901), grotesku pasaku “Amors, stārķis Sarkanstilbis un runcis Šņuris” (1901) un dažas citas publicēja Jānis Poruks. Daži žanra paraugi rodami Annas Brigaderes (“Mare”, 1900), Jāņa Akuratera (“Klaidoņa pasaciņa”, J. Akuraters “Stāsti”, 1903), Jāņa Ezeriņa (“Jaunais likums”, J. Ezeriņš “Dziesminieks un velns”, 1920) un citu rakstnieku prozā. Piemēram, J. Akuratera pasaka izskan kā augstā dziesma brīvībai, bet J. Ezeriņa pasakā emocionālā un dramatiskā vēstījumā apliecināta sirds un tās vērtību loma cilvēciskās būtības kontekstā. Filozofiska tendence raksturo Andrieva Niedras pasaku “Zemnieka dēls” (1902), kurā galvenais varonis dodas uz visām četrām debespusēm, lai noskaidrotu visu lietu dziļāko būtību. Pasaka šeit minētajiem autoriem tomēr ir sekundāra, daiļrades perifērijas forma.

Viena no žanra virsotnēm ir 20. gs. pirmajā pusē (1904–1945) sarakstītās Kārļa Skalbes liriski romantiskās un romantiski simboliskās pasakas. Pasakas žanrs K. Skalbes daiļradē gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi ieņem vienu no centrālajām vietām, rakstnieks ir ap 70 pasaku autors, no kurām vairākas (“Pasaka par vērdiņu”, 1912; “Kaķīša dzirnavas”, 1913) ir tautā īpaši populāras un iecienītas. Šajās pasakās kritiskā gaismā rādīta vienpusīga materiālo vērtību pielūgšana, kā arī apliecināts nevardarbīguma princips, labestīguma un pozitīvā piemēra spēks. K. Skalbes pasakas ir latviešu folkloristiskajā vērtību sistēmā balstītas, tās pauž cilvēka un dabas satuvinātības un sadarbības idejas. Viņa pasakas daudzina patiesas jūtas, mīlestību un garīgās vērtības. Kā viena no pamatvērtībām apliecināta indivīda un tautas brīvība. Sevišķi skaudri šis motīvs izskan cariskās Krievijas apstākļos sarakstītajā autora pirmajā pasakā “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (1904) un daiļrades fināldarbā – likteņpasakā “Jūrnieka Gaigala piedzīvojumi” (1945) –, kas atbalso Latvijas okupāciju un valstiskuma un brīvības zaudēšanu. Poētiskāko un emocionāli ekspresīvāko K. Skalbes pasaku skaitā ierindojamas “Ezerieša meita” (1905), “Karaļa krāsnkuris” (1910), “Bendes meitiņa” (1913), “Dvēseļu mežs” (1926) un citas. Lai arī pasaka kopumā kultivē optimismu, K. Skalbes pasakas nebūt nebūt neizskan šādā tonī. Drīzāk tās raksturo skumju un vieglas melanholijas motīvi, un arī pasaku noslēgumos autors atļaujas ievīt traģiskus notikumu pavedienus. Apliecināto vērtību, kā arī tēlainības un poētiskā skanējuma dēļ K. Skalbes pasakas ierindojamas starp pasakas žanra meistaru labākajiem paraugiem Eiropas kultūrtelpā.

Ernesta Birznieka-Upīša “Nīnas pasaciņas” (1–2, 1922, 1924) līdzinās personificētiem dabas tēlojumiem. Tie ir 25 apjomā nelieli stāstiņi, ko tēvs vakaros stāsta savai meitai Nīnai, mazai meitenei, kura vēl neprot lasīt. Pamācošais saturs lielākoties izklāstīts neuzbāzīgi, piemēram, kad divi sienāži “sanāktu strīdā”, tad tūliņ katram jālec uz savu pusi, jo pļava ir liela, “lai katram pietiktu vietas, kur dzīvot un rotāties” (“Sienāzis”).

Izcili nopelni latviešu bērnu literatūrā un grāmatu grafikā ir Margaritai Stārastei. Ilgajā radošās darbības periodā (1942–2005) publicētas vairāk nekā 20 autores pasaku un pasakainu stāstu grāmatas. Personificēti dabas tēli, norises dabā un piedzīvojumi ir viņas pasaku galvenais saturs (“Pintiķu ciems”, 1943; “Ziemassvētku pasakas”, 1943; “Zīļuks”, 1961; “Lācīša Rūcīša raibā diena”, 1977; “Sārtuļa brīnišķīgais ceļojums”, 1999; un daudzas citas.). Autores pasakās saglabājas žanram raksturīgā audzinošo aspektu aktualitāte. Piemēram, pasakā “Zīļuks”, attēlojot Maijiņas izgatavotā zīļu vīriņa gaitas, viņam savas uzpūtības, nepacietības un lielības dēļ nākas piedzīvot kļūmīgas situācijas, lai beigu beigās saprastu savas kļūdas un apņemtos laboties. Floras un faunas pārstāvju poētiske tuvplāni tiek īstenoti gan ar teksta, gan autores krāšņu ilustrāciju palīdzību. 20. gs. 30. gadu vidū un 40. gados žanrā debitēja Jānis Širmanis (“Pīkstīte”, 1943) un vēlāk trimdas apstākļos turpināja publicēt pasakas un pasakainus stāstus (cikls “Kriksis”, 1947–1955; “Tincis”, 1956; “Lielmeža pasakas”, 1973). 40. gados pirmās pasaku publikācijas (“Mirdzas pasakas”, 1943) bija arī Mirdzai Timmai, un arī viņa šo žanru turpināja kopt trimdā (“Zelta atslēdziņa”, 1953; “Miglas kamoliņš”, 1966).

Šajā periodā literārās pasakas rakstījuši daudzi gan prozas, gan dzejas autori, piemēram, Dzidra Rinkule-Zemzare, Māra Cielēna, Mirdza Kļava, Valdis Rūmnieks, Juris Zvirgzdiņš, Ēriks Kūlis, Inese Zandere, Luīze Pastore, Jānis Baltvilks, Andra Manfelde un citi. Vairākiem no viņiem pasaka tomēr ir tikai neliela daļa no daiļrades, radošās darbības perifēra izpausme, piemēram, Žanim Grīvam “Pasaka par Diegabiksi” (1960), Norai Ikstenai “Pasakas ar beigām” (2002), Guntim Berelim brīnumainais stāsts “Agnese un Tumsas valdnieks” (1995) un citiem. 

Starp labākajiem latviešu literārās pasakas darbiem minams Annas Sakses krājums “Pasakas par ziediem” (1966). 33 pasakām, kas iekļautas krājumā, raksturīgs radīšanas teikām līdzīgs skanējums, fantastiskās versijās interpretējot dažādo puķu, augu, krūmu un koku izcelsmi (“Sniegpulkstenīte”, “Forsteriāna”, “Lauztā sirds”, “Ķirsis”, “Jasmīns” un citi). Liriski romantiskās pasakas tradīcijas turpināja Skaidrīte Kaldupe deviņos pasaku krājumos (“Piejūras dārzi”, 1968; “Griezes bērns”, 1970; “Ziemeļzemes pasakas”, 1976 “Vidzemes ceļinieks, 1979; “Cīruļmaize”, 1989; un citos). Viņas pasaku tekstus caurvij dzimtenes mīlestība, tuvība folkloras vērtībām un dziļa dabas izjūta.

20. gs. pēdējās desmitgadēs un 21. gs. sākumā latviešu literāro pasaku satura lauki paplašinās, vērojams spēles elementu un valodas rotaļu lielāks īpatsvars. Jaunlaiku pasaku darbība nereti notiek nevis vispārinātā laikā un abstraktā vidē, bet nosacītā tagadnē un it kā reālistiskā telpā, un izrādās, ka arī šeit un tagad var notikt brīnumainas lietas. Arī pasakas žanru ietekmē postmodernismam raksturīgās tendences, pieņemas spēkā intertekstualitāte, ciniski ironiskās un groteskās intonācijas, relativizējas vērtību sistēma, vulgarizējas valoda (Edmunda Frīdvalda “Pasaka par labo”, “Pasaka par staigāšanu apkārt”, “Pasaka par cilvēku blakus” un citi). Vērojami pasakas un stāsta satuvinājumi vai integrācija pasaku stāstu jeb stāstveida pasaku (Lita Silova) formātā. Tādā gadījumā tekstā iepludināti ne tikai dažādi piedzīvojumi, bet arī pat detektīvliteratūras elementi, piemēram, J. Zvirgzdiņa un L. Pastores darbos. 21. gs. pasaku teksti nereti paplašinās, to struktūra fragmentējas, kļūst sarežģītāka, veidojot robežgadījumus vai pārejot pasaku romānu vai fantāzijas darbu statusā. 

Inovatīvs skanējums piemīt Imanta Ziedoņa pasakām (“Krāsainās pasakas”, 1973; “Lāču pasaka”, 1976; “Blēņas un pasakas”, 1980). Tām iezīmīgas spilgtas iztēles gleznas, daždažādu priekšmetu (poga, āmurs, puteklis un citu) un dzīvo būtņu personificējumi, paradoksu rēbusi un komikas elementi – gan humors, gan groteskums. “Blēņu un pasaku” vēstījumos autors izmanto vārdu daudznozīmības potenciālu, asprātīgas fonētiskās rotaļas  (“UZ pasaka”, “Pasaka, kurā dzen un piedzen”, “Cukurpasaka” un citas). Tomēr ar rotaļīgas spēles palīdzību paustas nopietnas atziņas, piemēram, par to, ka svarīgi būt noderīgam un katram darāms savs darbs. “Krāsainās pasakas” izskan gan liriski poētiskās intonācijās (“Dzeltenā pasaka”, “Zilā pasaka”), gan ar brīdinājuma signāliem (“Sarkanā pasaka”, Lillā pasaka”). Par ekoloģisko problemātiku liek aizdomāties “Zaļā pasaka”, attēlojot meža ienākšanu piesārņotajā pilsētvidē. Par “Krāsainajām pasakām” autors 1976. gadā saņēma Starptautiskās jauniešu grāmatu padomes (International Board on Books for Young People) Hansa Kristiana Andersena balvu (The Hans Christian Andersen Award). Pasakaini blēņu stāsti ir arī J. Zvirgzdiņa daiļradē (“Tobiasa blēņu stāsti”, 2003). Plīša lācītis Tobiass turpina savas gaitas vēl vairākos citos autora brīnumstāstos.

Vairākas ekoloģiski tendētas pasakas publicējis Viks (“Sarežģītais zvirbulēns”, 1982; “Zemūdens Bara lielā diena”, 1985; un citas). Viks cenšas apliecināt pozitīvo emociju spēku, piemēram, parādot, kā pasaule pārvēršas, ja spējam iegavilēties (“Pasaka par pūķīti, kas iegavilējās”, 1983). Savukārt viņa pāru pasakas pieaugušajiem “Kā es meklēju sa vējos” (1990) un “Eņģelis zonā” (1997) asprātīgi rosina pārdomas par lietu un parādību būtību un arī cilvēku attiecībām (“Asara un asaris”, “Dēle un dēls”, “Oda odam”, “Atkal atkala”, “Īrs un īre”, “Čalis un čala”, “Vide un video” un citas).

Savas daiļrades vēlīnā posmā pasakas par rūķiem – Niķi, Riķi, Ciķi, Stiķi un citiem – rakstījis Ēriks Kūlis; darbība norisinās Rūķijā, Rū-pilsētā un citās brīnumainās zemēs. Tikai visas norises stipri vien līdzinās mums zināmās pasaules notikumiem. Ē. Kūļa izteiksmei īpaši raksturīgas dažādas valodas rotaļas un vārdu spēles. Ražīgs autorpasaku un plašāka apjoma pasaku stāstu autors 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā ir Valdis Rūmnieks – “Mārīte pazemē”, 2001; “Pasakas par līdakām, datoriem un telefoniem”, 2015; un citas. Radio izskanējušas un 2001. gadā grāmatā tika izdotas V. Rūmnieka dramaturģiska formāta “Vakariņa pasakas”.

Vairāki latviešu pasaku autori izpelnījušies atzinību starptautiskos un nacionāla mēroga bērnu un jauniešu literatūras konkursos. Prestižajai Astrīdas Lindgrēnas piemiņas balvai (Astrid Lindgren Memorial Award) nominēti I. Ziedonis (2011), J. Zvirgzdiņš (2012) un M. Cielēna (2015). Anša Lerha-Puškaiša prēmija piešķirta Vikam (1990) un M. Cielēnai (1993). Literārā balva, kas nodēvēta E. Birznieka-Upīša grāmatas varoņa Pastariņa vārdā “Pastariņa prēmija” piešķirta I. Ziedonim (1982), Vikam (1986), J. Zvirgzdiņam (2009), Ē. Kūlim (2013), L. Pastorei (2017). Starptautiskā Jāņa Baltvilka balva – M. Rungulim (2005, 2014, 2017), J. Zvirgzdiņam (2009, 2013), M. Cielēnai (2011), Mārai Zālītei (2012), L. Pastorei (2015, 2022).

Literārā pasaka gan teorētiski, gan praktiski nereti ir satuvinājusies ar citām literatūras formām, līdz ar to aktualizējoties žanra identificēšanas jautājumiem un robežžanru problemātikai. Latviešu literārā pasaka agrīnajā posmā satuvināta ar fabulām. Vēlākajos attīstības periodos ne mazums gadījumos teksts var izskanēt kā stāsts vai tēlojums ar atsevišķiem brīnumainības elementiem (piemēram, K. Skalbe “Pasaku pūķis”, 1920). Teksta kompaktums, sižeta pavērsieni un negaidīta atrisinājuma īpatnības pasaku nereti tuvina novelei, tāda novelistiska struktūra, piemēram, ir J. Ezeriņa “Jaunais likums”. Analoģijas ar pasakām saskatāmas, piemēram, Jāņa Veseļa “Latvju teiksmās” (1942), fantāzijas Sandras Krūmiņas folkromānā “Zvaigžņu dārzi” (2023) un šausmu literatūra, piemēram, M. Runguļa, darbos. Sižetam izvēršoties un sazarojoties, paplašinoties tēlu sistēmai un teksta struktūrai fragmentējoties, veidojas pasaku romāni. Latviešu literatūrā tādi ir, piemēram, Signes Kvaskovas darbi “Monika un burvju mežs” (2002) un “Monika un dimantu Ciltstēvs” (2003), Māra Putniņa asprātīgi alegoriskais romāns “Mežonīgie  pīrāgi: Dienvidjūras pasaka” (2003) un vēl pieci turpinājumi. M. Putniņa gastropoētiskajās fantāzijās modelētajā pasaulē ir gan baltaišu zeme Baltaine, gan Baltmaizes karaliste un Sieru zeme, gan Spūnija, Amorika un Grillande.

Plašo un daudzveidīgo latviešu literārās pasakas darbu klāstu var mēģināt klasificēt pēc dažādiem kritērijiem. Vienlaikus atzīstot, ka neviena klasifikācijas sistēma nav universāla un ka iedalījuma variācijas var būt arī citādas. Bērnu literatūras pētniece Ilze Stikāne piedāvājusi pasaku iedalījumu četros pasaku tipos – izzinošā jeb didaktiskā pasaka; piedzīvojumu pasaka; filozofiskā, poētiskā, liriski psiholoģiskā pasaka un nonsenss (jeb groteskā pasaka). Pārskatot latviešu literārās pasakas kopainu, pēc satura, stila, vēstījuma īpatnībām un funkcijām var saskatīt romantiskās, liriski poētiskās pasakas nozīmīgu klātbūtni (K. Skalbe, A. Sakse, S. Kaldupe un citi). Tāpat nosacīti nošķiramas piedzīvojumu un spēļu pasakas (R. Blaumanis, I. Ziedonis, Viks un citi). Identificējama arī postmodernā, ironiski groteskā pasaka (Jānis Einfelds, E. Frīdvalds un citi), kas robežojas ar nonsensa literatūru (Andris Zeibots “Jamulejs un Tups”, 1998). Reliģiski didaktiskās pasakas tips saskatāms Jura Rubeņa darbā “365 pasakas katrai dienai: Ceļš uz Emavu” (2011). Tapušas arī pasakas, kuru mērķauditorija ir tieši pieaugušie (E. Frīdvalds, Viks “Eņģelis zonā”, Lilija Berzinska “Pasaules centrs” (2017) un citas). Vairāku autoru pasakas iekļaujamas bagātīgi pārstāvētās latviešu ekoliteratūras klāstā (K. Skalbes antiurbānā pasaka “Mēneša dārzā“ (1907), S. Kaldupes un Vika pasakas).

Zināmā mērā arī literārās pasakas var iedalīt līdzīgi tautas pasakām, piemēram, dzīvnieku pasakās, sadzīves pasakās un brīnumpasakās, atkarībā no tā, vai pasakas centrā darbojas personificēti dzīvnieku tēli vai darbība notiek izteikti sadzīviskā vidē un atmosfērā, vai arī pasakai ir īpaši augsts brīnumainības līmenis (pārvērtības, brīnumainas būtnes un citas tēmas).

Latviešu literārā pasaka žanram rasturīgi atgādina par labā un ļaunā nemitīgo konfrontāciju, tomēr veido ļaunumam un nejēdzībām opozicionāru attieksmi un ar eventuāli terapeitisku iedarbi stiprina optimistisku pasaules izjūtu. Žanra nozīmību un popularitāti iespaido arī tam piemītošais izziņas un iztēles rosinājumu spēks, kā arī izklaides potenciāls. Līdztekus universālisma tendencei literārā pasaka reaģē arī uz sabiedrības dzīvē svarīgām laikmetīgām aktualitātēm. Piemēram, K. Skalbes pasaka “Jūrnieka Gaigala piedzīvojumi” bez kavēšanās atspoguļoja Latvijas okupāciju 1940. gadā. Savukārt Vika “Zemūdens Bara lielā diena” – kā refleksija par saasinātajām ekoloģijas problēmām un pasaules okeāna piesārņotību. Vika “Pasakā par zaķi un sniegavīru” (grāmatā “Klaids pasaku zemē”, 1983) iekļauta atsauce uz Padomju Savienībā populāro animācijas filmu sēriju “Nu, pagaidi” – vilks, sastopot zaķi, saka: “Nu tu man vienreiz esi rokā! (..) Un te tev vairs nebūs nekādas animācijas filmiņas, kurās tu visu laiku ņirgājies par mani!” Reaģējot uz datortehnoloģiju lomas eskalēšanos, tapusi Lienes Kļaviņas “Datorizētā pasakā” (2004) – ar nabadzīgu meiteni Altu un princi Enteru kā galvenajiem varoņiem.

Spilgtākie mākslas fakti, tai skaitā pasaku teksti, mēdz būt gan radošu parafrāžu un variāciju, gan epigonisku atdarinājumu ierosinātāji. Tā, piemēram, K. Skalbes pasaka “Kaķīša dzirnavas” pamudinājusi Imantu Liepiņu veidot savu līdzīga sižeta modernizētu interpretāciju, pārceļot darbību tirgus ekonomikas, biznesa intrigu un korupcijas pasaulē, kur varenais ķēniņš ir zvērināts advokāts Māris ĶĒNIŅŠ, bet Ilzīte ir bijusi “Skolas somas” ekskursijā dzirnavās (“Tās pašas dzirnavas” krājumā “Pasakas par lopiem”, 2025). Pēc pasaku motīviem (K. Skalbe, J. Ezeriņš, I. Ziedonis un citi) veidotas animācijas filmas, izstādes, rakstītas filozofiskas esejas (Raitis Vilciņš “Latviešu ekonomiskais cilvēks”, 1998). Piemēram, pēc Vika pasaku motīviem veidotas animācijas filmas “Sarežģītais zvirbulēns” (1983, režisors Ansis Bērziņš) un “Ness un Nesija” (1991, režisori A. Bērziņš, Roze Stiebra).