Jānis Ezeriņš darbojās vairākos literatūras veidos, taču nozīmīgākā ir viņa īsproza. Noveles žanrā rakstnieks turpināja Rūdolfa Blaumaņa iedibinātās tradīcijas, lielu uzmanību pievēršot savu darbu sižeta un stila slīpējumam un stāstījuma dinamikai. Šīs īpašības padarīja J. Ezeriņu par vienu no latviešu modernās noveles veidotājiem, kura veikums sniedza ierosmes gan 20. gs. 20. un 30. gadu novelistiem (Anšlavam Eglītim, Erikam Ādamsonam, Mirdzai Bendrupei un citiem), gan 20. gs. otrās puses autoriem. J. Ezeriņa darbiem raksturīga paradoksālu situāciju izvēle, negaidīts notikumu risinājums un savdabīgi raksturi, ar kuru starpniecību autors atklāj gan iedomu pasaules un realitātes nesaderību, gan neparedzētus likteņa pavērsienus.

J. Ezeriņa mūža pirmie gadi aizvadīti dzimtajās Beiru mājās. Rakstnieka personības veidošanās procesā nozīmīgas bija vecāsmātes Mades Ezeriņas stāstītās pasakas, tēva Andrieva Ezeriņa bohēmiskā daba un mātes Lienas Ezeriņas (dzimusi Cīrule) rakstura stingrība un noteiktība. Viņa krusttēvs bija prozaiķis Augusts Saulietis, kurš dzīvoja kaimiņos. Mācības J. Ezeriņš uzsāka Kārzdabas (Vanagpakalnes) pagastskolā (1899–1902) pie mātes brāļa Kārļa Cīruļa, tās turpināja Cesvaines draudzes skolā (1902–1905) un Lazdonas draudzes skolā (1905–1906). No 1906. gada līdz 1910. gadam J. Ezeriņš mācījās Valkas skolotāju seminārā Valmierā. Šajā laikā viņš aktīvi iesaistījās semināra audzēkņu dzīvē un uzsāka literāro darbību. Sākot ar tēlojumu “Veltas bailes”, kas ar pseidonīmu Orions tika publicēts Zvārguļu Edvarda veidotajā “Zobgala kalendārā 1907. gadam” (1906), rakstnieka darbi kļuva pazīstami arī plašākam lasītāju lokam.  

Pēc semināra beigšanas J. Ezeriņš uzsāka darbu kā palīgskolotājs Lazdonas draudzes skolā (1910–1913). No 1913. līdz 1918. gadam (ar pārtraukumiem) viņš bija Saikavas ministrijas skolas pārzinis un skolotājs. Pirmā pasaules kara laikā, 1914. gadā, īslaicīgi tika mobilizēts Krievijas armijā, bet veselības stāvokļa dēļ no karadienesta drīz atbrīvots. Ārstēšanās periodā Kaukāzā J. Ezeriņš guva svarīgas ierosmes literārajiem darbiem. 1916. gadā viņš bija laikraksta “Dzimtenes Atbalss” un žurnāla “Līdums” līdzstrādnieks. 1918. gadā, vācu okupācijas pārvaldes laikā, īslaicīgi tika apcietināts. No 1919. līdz 1922. gadam J. Ezeriņš bija laikraksta “Brīvā Zeme” literārās daļas vadītājs, tā nonākot literārās dzīves centrā.

Līdzās paša rakstītajiem darbiem J. Ezeriņš daudz tulkoja. Viņa tulkojumu vidū ir vērtīgi dzejas un prozas sacerējumi, piemēram, Viljama Bleika (William Blake), Džovanni Bokačo (Giovanni Boccaccio), Šarla Bodlēra (Charles Baudelaire), Teofila Gotjē (Théophile Gautier), Šarla fon Lerberga (Charles van Lerberghe), Ādama Mickēviča (Adam Mickiewicz), Žorža Rodenbaha (Georges Rodenbach), Stendāla (Stendhal) un Oskara Vailda (Oscar Wilde) darbi, tomēr tulkojot nereti izmantota starpniekvaloda.  

J. Ezeriņa radošajā darbībā vērojamas vairākas atšķirīgas ievirzes. Skolotāju seminārā pēc 1905. gada revolūcijas viņam tuvas bija sociāla protesta noskaņas (viens no tuviem draugiem tolaik bija rakstnieks Leons Paegle), tomēr daiļrades attīstībā J. Ezeriņa uzmanības centrā nonāca estētiski jautājumi un literāro darbu formas slīpējums.

J. Ezeriņa lirikas tēmas saistītas gan ar personiskām izjūtām, gan dzimtās Malienas aprakstu. Dzejā dominē redzes priekšstati, tai svarīga muzikalitāte un apcerīgums. 20. gs. 20. gadu sākumā viņš bija iecerējis sakārtot divus dzejas krājumus, no kuriem viens – ar nosaukumu “Dieva laukos” – tiktu veltīts dzimtās puses pastorālo iespaidu apkopojumam. Tomēr neviens no iecerētajiem krājumiem netika iespiests. Tikai pēc J. Ezeriņa nāves daļa no viņa dzejas tika publicēta krājumā “Krāšņatas”, kas izdots 1925. gadā. Vienkopus dzeja un atdzejojumi publicēti “Rakstu” 1. sējumā 1935. gadā. J. Ezeriņa lirikā atklājas vairāki motīvi, kas vēlāk izmantoti un attīstīti viņa novelistikā.   

Rakstnieka prozā respektēta literārā tradīcija, tai ierosmes snieguši gan latviešu, gan cittautu autoru, tostarp Dž. Bokačo, Gija de Mopasāna (Guy de Maupassant) un O. Vailda darbi. Pirmais J. Ezeriņa prozas apkopojums bija krājumā “Dziesminieks un velns” (1920), kurā ietverti gan stāsti, gan pasakas. Te dominējoša ir subjektivitāte, dažkārt romantiskas noskaņas. Noveles žanra mākslinieciskā veidojuma briedumu apliecina krājums “Majestātes kazarmēs” (1922), kurā iekļauti pieci darbi. Tie atklāj kara gadu pieredzes nospiedumus, īpatnēji samezglotus tēlu likteņus, kas ietverti noslīpētā un vienlaikus eksperimentālā prozas formā. 1922. gadā publicēts arī krājums “Fantastiska novele un citas”. J. Ezeriņa mūža pēdējo gadu proza apkopota krājumā “Leijerkaste” (1. daļa 1923. gadā, 2. daļa 1925. gadā). Tajā publicēta arī daļa no pazīstamākajām J. Ezeriņa novelēm – “Mērkaķis”, “Apstarotā galva”, “Šaha partija”, “Burbeka tēva noslēpums”, “Kādas blusas stāsts”, “Tornis” un citas. Rakstnieks bija iecerējis uzrakstīt dēku romānu “Pičs Kublenieks”, kurā savītos dažādi humoristiski nostāsti, veidojot apkopojošu tēlu ar vispārinātām, latviešu tautai piemītošām rakstura iezīmēm. No šī nepabeigtā darba ir saglabājušās ieceres un fragmenti, kas iekļauti J. Ezeriņa “Rakstu” 3. sējumā 1935. gadā. Šis trīssējumu izdevums ir pirmais plašākais rakstnieka noveļu apkopojums. 1942. gadā Rīgā izdots krājums “Izmeklētas noveles”. Pēc Otrā pasaules kara J. Ezeriņa “Kopoti raksti” piecos sējumos izdoti “Tilta” apgādā Mineapolisā, Amerikas Savienotajās Valstīs (1955). Rīgā tika izdota “Noveļu izlase” (1955), krājums “Stāsti un noveles” (1962), “Dzejas un prozas izlase” (1978), noveļu izlase “Dāvinu sirdi” (1982) un dzejas izlase “Saules kodeļa” (1988). Savukārt 20. gs. 90. gados izdoti trīs noveļu krājumi – “Pusdienas ar mūziku” (1992), “Noveļu izlase” (1996), kā arī krājums “Noveles” (1998). J. Ezeriņa noveļu izlases publicētas arī 2006. un 2015. gadā. 2008. gadā rakstnieka proza izdota franču valodā krājumā “Rozā ēzelis” (L’âne rose) Parīzē Gitas Grīnbergas un Žana Žaka Ringvenuāra (Jean-Jacques Ringuenoir) tulkojumā. 2011. gadā Budapeštā publicēta prozas izlase “Tornis un citi stāsti” (The Tower and other stories) angļu valodā Ilzes Gulēnas tulkojumā. 2009. gadā izdota klausāmgrāmata “Noveles”, kur J. Ezeriņa noveles lasa aktieris Juris Strenga.

J. Ezeriņa novelistikas būtiskākā vērtība ir tās stilistiskā niansētība, kas šķietami vienkāršiem notikumiem piešķir negaidītu padziļinājumu un paradoksālā formā ietvertu vispārinājumu. Nozīmīga rakstniekam ir bijusi viņa daudzveidīgā dzīves pieredze, kurā savienojas gan bohēmiska vieglprātība, gan mērķtiecīga apņēmība, gan izziņas prieks, gan rūgtums un skepse apkārt notiekošā vērtējumā. J. Ezeriņa novelēs autors ir it kā distancēts, bet tajā pašā laikā stāstījumā netieši klātesošs, savu attieksmi iezīmējot gan ar ironisku komentāru, gan atklājot pasaules izjūtas dramatismu. Viena no tradīcijām, kas aizsākta J. Ezeriņa novelēs, ir 20. gs. 20. un 30. gadu novelistikā būtiskā tā saukto “smalko kaišu” tematika, kas savdabīgā veidā atklāj indivīda nespēju pieņemt sabiedrībai raksturīgus dzīves ieradumus un īstenībā vai iedomās atsvešina no tās.  

Par noveļu krājuma “Leijerkaste” 1. daļu (1923) J. Ezeriņam piešķirta Kultūras fonda balva. 2014. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēta izrāde “Ezeriņš”, kurā izmantoti J. Ezeriņa noveļu motīvi. Uzveduma režisors – Elmārs Seņkovs, dramaturģiskā materiāla autore – Rasa Bugavičute-Pēce. Izrāde ieguvusi vairākas “Spēlmaņu nakts” balvas, tostarp Latvijas teātru 2013./2014. gada sezonas Grand Prix labākajam iestudējumam.