Krājumā ietvertas piecas noveles, kuru sižets galvenokārt saistāms ar Pirmā pasaules kara norisēm, lai gan atsevišķos darbos svarīga nozīme ir agrākiem notikumiem vai to retrospektīvam vērtējumam. Novelē “Dāma sērās” (pirmpublicējums laikrakstā “Brīvā Zeme” 1921. gadā) būtiskas ir 1905. gada revolūcijas izjūtu atskaņas. Sižeta ietvaru veido revolucionārās darbības turpinājums Pirmā pasaules kara apstākļos, kad agrākie dumpinieki atgriezušies Latvijā, kur veicami propagandas uzdevumi, joprojām tiecoties mobilizēt cīņai pret carisko patvaldību. J. Ezeriņš novelē precīzi atklāj noskaņu daudzveidību Latvijas laukos un pilsētā 1914. gada vasarā, kad sākās karadarbība. Laikmetam raksturīgi gan patriotisma uzplūdi un vēlēšanās iesaistīties cīņā pret ārējiem ienaidniekiem, gan skepse un protests pret cariskā režīma manipulācijām, gan filozofiskas pārdomas. Gan šajā, gan citās novelēs rakstnieks pārliecinoši parādījis, kā mainīgajos apstākļos pārtop arī cilvēku noskaņojums, it īpaši nonākot saskarsmē ar kara laika realitāti. Šī tēma pārliecinoši atklāta novelē “Majestātes kazarmēs”, kuras virsraksts izmantots arī krājuma nosaukumā. Šis darbs krājumā ir agrīnākais, laikrakstā “Brīvā Zeme” tas publicēts jau 1920. gadā. Apjomā nelielās noveles sižetu veido vēstītāja piezīmes, karavīriem nonākot Gatčinas nometnē netālu no Sanktpēterburgas, kur viņi tiek apmācīti pirms došanās uz fronti. Šo piezīmju datējums (tas tekstam pievienots pēc pirmpublikācijas) ir no 1914. gada 29. septembra līdz 29. oktobrim. Šī mēneša laikā tiek sagaidīti pirmie ievainotie, kuri atgriežas no frontes, atklājas karavīru ikdiena, sadzīves apstākļi, kas pamazām kļūst arvien nepanesamāki, kā arī viņos pieaugošais nemiers. Noveles pirmpublicējumā tās virsraksts ir “No 1914. gada piezīmēm” un apakšvirsraksts “Vecais krievs”. Šis cilvēks, kas nodarbojas gan ar zirglietu, gan karavīru apavu labošanu, vispārināti iemieso gan dzīves traģiku, gan kara raisīto postu. Neraugoties uz neparedzamo un šausmīgo, ar ko saistās karš, pēc viņa domām nav citas iespējas, kā mainīt esošos apstākļus, kuri viņa paša dzīvē ir bijuši nepanesami. Noveles finālā, kad kareivjiem, kuri izgājuši mācības, pienācis laiks doties uz fronti, slimības uzveikts mirst arī vecais krievs. Noveles “Zailāna laulība” (publicēta laikrakstā “Jaunais Vārds” 1921. gadā) centrā ir mākslinieks, kurš atsakās no domāšanas tēlos, dodot priekšroku tam, lai vērotu dzīvu cilvēku sejas. Būdams pārņemts ar ideāla meklējumiem, Zailāns nespēj arī doties laulībā un vairās no tās, baidoties zaudēt mīļotās nevīstošā daiļuma iespaidu. Viņš iepazīst arvien jaunas vietas un cilvēkus un apbrīno to pievilcību, nekur ciešāk neiesaistoties. Tikai mūža beigās, jau slimības uzveikts, Zailāns, kurš pats sevi radis uzskatīt par ideālu vecpuisi, novērtē personisku attiecību nozīmi. Brīdī, kad tas fiziski vairs nav iespējams, viņš izsaka gatavību laulāties ar žēlsirdīgo māsu, kura viņu rūpīgi kopusi slimības laikā. Novelē “Gulripšas dārzā” (publicēta žurnālā “Ilustrēts Žurnāls” 1921. gadā) atspoguļoti iespaidi, ārstējoties sanatorijā Gulripšā, Abhāzijā, netālu no Suhumi, starp Kaukāza kalniem un Melno jūru. Tajā savulaik uzturējies arī krājuma autors J. Ezeriņš, kurš spējis pārliecinoši atveidot ārstniecības iestādes savādo, mazliet dīko, bet reizē arī nenoteiktības un nedrošības apēnoto gaisotni. Šis ir viens no pirmajiem darbiem ar sanatorijas attēlojumu latviešu rakstniecībā; vēlāk tapis Anšlava Eglīša stāsts “Jaunā Fiūme” krājumā “Maestro” (1936) un citi literārie darbi. J. Ezeriņa krājumu noslēdz novele “Invalīda stāsts” (laikrakstā “Latvijas Sargs” 1921. gadā), kas veidota kā agrākā virsnieka retrospekcija par kara laika pārdzīvojumiem un likteņa nejaušībām. Karavīru bažas par savu gaidāmo likteni un reizē neatvairāmo vēlmi to izzināt spilgti atklāj nozīme, kādu novelē iegūst kāršu licēja Ķehas tēls. Ar saviem pareģojumiem viņš ne reizi vien aizsteidzas priekšā tālākajiem notikumiem; lai nevairotu māņticību un jukas, virsnieks, kurš ir noveles vēstītājs, aizliedz Ķeham nodarboties ar zīlēšanu, bet, kad šis aizliegums tiek pārkāpts, gatavojas nodot viņu kara tiesai. Paradoksālā kārtā tieši Ķehas jauns pareģojums glābj virsnieka dzīvību pēc tam, kad viņš, smagi ievainots, nonācis vācu gūstā, savukārt Ķeha iedrošinājis pulka kareivjus doties viņu atbrīvot. Šādi neparedzami notikumu pavērsieni ir visu krājumā ietverto noveļu sižeta pamatā.