E. Ādamsons ir viens no savdabīgākajiem latviešu dzejniekiem, nacionālā un globālā mērogā konkurētspējīgs novelists un atdzejotājs.
Eriks Ādamsons
latviešu dzejnieks, novelists un atdzejotājs
Saistītie šķirkļi
Eriks Ādamsons. Rīga, 20. gs. 30. gadi.
Satura rādītājs
Dzimtā vieta un izglītība
E. Ādamsons dzimis un audzis Rīgā, kas ir viņa dzīves vieta gandrīz visu mūžu. Pilsēta un tās vēsture ir arī rakstnieka radošās darbības viens no galvenajiem iedvesmas avotiem. Tēvs Kārlis Ādamsons ir grāmatvedis un kasieris E. Ceppa (arī E. Zepa) mašīnfabrikā, māte Anna Auguste Ādamsone (dzimusi Bērziņa) varēja nestrādāt algotu darbu.
Mācījies Rīgas pilsētas elementārskolā (1914–1915), bet pēc tam kopā ar vecākiem bijis bēgļu gaitās Krievijā un Igaunijā (1915–1916). Mācības turpināja privātā (Spīvuļa) zēnu skolā Rīgā (1916–1920) un Rīgas 1. pilsētas vidusskolā (1920–1924). Vidusskolā latviešu valodu un literatūru mācīja dzejnieks un pedagogs Vilis Plūdons. Pēc skolas beigšanas studēja tieslietas Latvijas Universitātē (1924–1928), bet studijas nepabeidza, jo izvēlētā joma tomēr neinteresēja.
Pusotru gadu dienēja Latvijas armijā Daugavpils cietoksnī (1929–1930). 1930. gada beigās iepazinās ar Rīgas radiofona diktori un topošo dzejnieci Mirdzu Ķempi un 1931. gada nogalē apprecējās. Vēlāk attiecības sarežģījušās galvenokārt atšķirīgu politisko un ideoloģisko uzskatu dēļ.
Profesionālā, sabiedriskā un radošā darbība
20. gs. 30. gados E. Ādamsons nodevās radošajam darbam, bija Latviešu rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības loceklis. E. Ādamsons rakstīja dzeju, noveles un stāstus, tulkoja un atdzejoja ārzemju literatūras darbus. Publicējās dažādos preses izdevumos, cieša sadarbība bija ar literatūras žurnālu “Daugava”. Sadraudzējās ar gleznotāju un rakstnieku Anšlavu Eglīti. Līdzdarbojās biedrības “Zaļā Vārna” Literatūras sekcijas aktivitātēs. 30. gadu otrajā pusē un 40. gados E. Ādamsons periodiski dzīvoja pie māsas ģimenes Zaļeniekos un Jelgavā. Vācu okupācijas laikā bija noliktavas strādnieks grāmatu apgādā “Valters un Rapa”, strādāja arī meža darbos. No 1943. gada publicēties ar savu vārdu bija problemātiski, tāpēc viņa vienīgais neliela apjoma romāns “Sava ceļa gājējs” (sākotnēji “Uzvarētājs”) publicēts ar pseidonīmu Ēriks Rīga. Mūža nogalē strādājis Latvijas PSR Valsts leļļu teātrī par dramaturgu. E. Ādamsons bija fiziski trausls, slimoja ar tuberkulozi, kas bija viņa pāragrās nāves cēlonis.
Eriks Ādamsons skolas formastērpā. 1917. gads.
Mirdza Ķempe un rakstnieks Eriks Ādamsons. Rīga, 1937. gads.
No kreisās: Mirdza Ķempe, I. Strauta, Valija Brutāne, aiz viņām Eriks Ādamsons izbraukumā pie Lielupes. Ap 1938. gadu.
Erika Ādamsona noveļu krājums "Smalkās kaites". Rīga, Valters un Rapa, 1937. gads.
Margaritas Kovaļevskas vāka zīmējums Erika Ādamsona stāstam “Čigānmeitēns Ringla”, Em. Benjāmiņas izdevums, 1939. gads.
Radošās aktivitātes, nozīmīgākie darbi
E. Ādamsons literatūrā debitēja 1924. gadā ar nelielu viencēliena ludziņu vārsmotā valodā “Amora apburtā lapene”. Zīmīgi, ka mīlestības attiecību tematika E. Ādamsona daiļradē bija aktuāla kopš pašiem radošās darbības pirmsākumiem un arī turpmāk ieņēma principiāli svarīgu vietu tajā. Par plašāk atzītu dramaturgu E. Ādamsons nekļuva, kaut gan uzrakstīja drāmu “Seši krusti” (1933), traģikomēdiju “Mālu Ansis” (1938) un kopā ar Aleksandru Čaku lugu bērniem “Nagla, Tomāts un Plūmīte” (1932).
Skats no Erika Ādamsona traģikomēdijas "Mālu Ansis" iestudējuma. Latvijas Nacionālais teātris, Rīga, 1937./1938. gads.
Pirmais E. Ādamsona dzejolis publicēts 1926. gada sākumā laikrakstā “Jaunākās Ziņas”, bet pirmais dzejoļu krājums “Sudrabs ugunī” – 1932. gadā. Autors nerakstīja daudz, viņa otrais dzejoļu krājums “Ģerboņi” iznāca tikai 1937. gadā. Dzīves laikā tika izdots arī trešais krājums “Saules pulkstenis” (1941). 1942.–1943. gadā tapa arī nākamā krājuma – “Sapņu pīpe” – dzeja, kas fragmentāri publicēta 1951. gadā Stokholmā Andreja Johansona sakārtojumā. Rīgā 1967. gadā ar nosaukumu “Sapņu pīpe” tika izdota E. Ādamsona dzejas izlase, kuru sakārtoja M. Ķempe un Māris Čaklais; tajā iekļauta lielākā daļa no autora iecerētā krājuma dzejoļiem. E. Ādamsona paredzētajā variantā krājums iznāca 2003. gadā apgādā “Jaunā Daugava”. Atsevišķos izdevumos publicētas arī divas pasaku poēmas bērniem “Čigānmeitēns Ringla” (1939) un “Koklētājs Samtabikse” (1943).
Dzeja
E. Ādamsona dzejā vērojama tonalitātes un kolorīta divdabība. Vienai dzejas daļai raksturīgs rotaļīgums, izsmalcināta tēlainība, raiba krāsu dažādība, pārsvarā gaišie toņi un pacilātas noskaņas. Tieksme pēc skaistuma, kāpināts estētisms un izkopts stils valda arī otrā dzejas daļā, kam zīmīgs barokāls krāšņums, spilgtas krāsas un dekoratīvisms, senatnības elpa, arī liroepisks skanējums. Autors tikpat kā nelieto brīvo pantu, bet pārsvarā kopj klasiskās dzejas formas un žanrus – elēģijas, odas, idilles, romances, balādes, epitāfijas – un jo sevišķi daudz universālāko un demokrātiskāko dziesmas žanru. Raksturīga panta formu daudzveidība – no divrindes līdz oktāvām. Dzejnieks lielu vērību pievērš vārsmu labskanīgumam, valodas kvalitātei, fonētiskajai pievilcībai. E. Ādamsons ir skaistu sieviešu, puķu un mākslas priekšmetu apjūsmotājs, viņa dzejas un arī prozas tekstos vērojama pasaules kultūras zīmju pārbagātība (mitoloģiski tēli un sižeti, literatūras, mākslas, kultūras personāži un artefakti), aktīvi izmantoti arī vēstures fakti un personības. Daži garāki dzejojumi interpretē Bībeles sižetus (“Ijaba pēcnācēji”, “Jāzeps un Potivara sieva”). Līdzīgi kā A. Čaka dzejā, arī E. Ādamsona vārsmām raksturīga priekšmetu un vides detaļu svarīgā loma. E. Ādamsons pamatos ir urbāno motīvu dzejnieks. Sastopami bieži iztēles ceļojumi laikā un telpā, ieskanas latviešu senvēstures dzīves tematika (“Senlatviešu dēku meklētāja romance”, “Latvietes elēģija”), vizualizējas viduslaiku Rīgas, īpaši Vecrīgas, ainas (“Maija grāfs senajā Rīgā”, “Rātskunga meitas romance”). E. Ādamsona dzejā paveras plaši ģeogrāfiskie apvāršņi un vēl plašākas sapņu teritorijas (“Ceļinieka elēģija”, “Vēju pavalstnieks”, “Dziesma par labu dzīvošanu”). Dzejas tematikā izceļas mīlestības motīva dažādās variācijas visai jūsmīgā tonalitātē un arī jutekliskā vaļsirdībā (“Pirmā mīla”, “Barbāru mīla”, “Klausīšanās dzegūzē”). Raksturīgi sižetiski dzejojumi par visu dzīvo radību (“Tauriņš pār lielceļu”, “Pēc gulēšanas sienā”), kas pauž prieku par dzīvības daudzveidību, bet dažkārt iegūst arī fabulisku skanējumu. Šo tēlu klāstā ir gan vilks, cauna un āpsis, gan runcis un zoss, gan ods, muša, blakts un daudzi citi. Tieša didaktika E. Ādamsonam ir sveša. Toties viena no svarīgākajām īpatnībām ir epikūriskā tendence, intensīvi prieka meklējumi (“Prieka meklētāja dziesma”, “Oda pasaules krāšņumam”, “Sienāža dziesma”). Šis dzejas saturs apliecina dažādās laicīgās baudas, tai skaitā arī kulināriskās (“Priecīga ēdāja dziesma”, “Garžvielas”, “Rasola darināšana”). E. Ādamsona dzejas tēlainībā aktīvi izmantotas dažādās maņas, arī smaržas un garšas priekšstati. Dzejā izskan arī eksistenciālas pārdomas, ko papildus iniciē autobiogrāfiskie faktori, taču arī par dramatiskām dzīves norisēm dzejnieks bieži spējis runāt rotaļīgā stilā, bez galēja drūmuma (“Nemirstība”, “Liktenis”). Viegli rotaļīgo noskaņu vairo iecienīti dzejas tēli, piemēram, tauriņš, sienāzis un spāre. Viena no neparastākajām E. Ādamsona dzejas šķautnēm ir smalko kaišu dzeja, kur dekadentiskā manierē uzmanība pievērsta dažādām slimību, pārmērību vai deformētu attiecību izpausmēm (“Dziesma neirastēnijai”, “Slavas dziesma Onānam”). Agrīnajā dzejā ieskanas arī atsevišķi sociāli skarbāki motīvi, taču tie neliecina par autora politisko angažētību, bet gan par līdzjūtības un humānisma stabilajām pozīcijām (“Vētra pār mielastu galdiem”, “Bērnu gājiens”). Pat rakstot par dzīves nenozīmīgiem sīkumiem un ikdienišķām norisēm, vēstījums iegūst poētisku skanējumu, māksliniecisku pievilcību. Dzejā E. Ādamsons rada savu alternatīvo pasauli, kur galvenokārt valda skaistums, gaišas noskaņas un prieks.
Proza
E. Ādamsona talants izpaudies arī prozā, īpaši novelistikā. Viņš sarakstījis arī daļēji autobiogrāfisku neliela apjoma romānu “Sava ceļa gājējs” (laikrakstā “Tēvija” ar nosaukumu “Uzvarētājs” publicēts 1943.–1944. gadā, grāmatā izdots 1960. gadā), presē publicēti viņa apraksti par Rīgas Zooloģiskā dārza iemītniekiem (grāmatā “Stāsti par dzīvniekiem” – 1984. gadā). E. Ādamsons ir noveles žanra meistars, viņa īsprozas darbos virtuozi izspēlēti žanram raksturīgie elementi: notikumu vai varoņu raksturu neparastība, negaidīti sižeta pavērsieni un negaidīts atrisinājums, dinamisks vēstījuma temps, filozofisku vispārinājumu potenciāls un citi. Iznākuši divi E. Ādamsona noveļu krājumi: “Smalkās kaites” (1937) un “Lielais spītnieks” (1942). Savos īsprozas darbos rakstnieks koncentrējis uzmanību uz cilvēciskajām vājībām, kompleksiem un fobijām jeb “smalkajām kaitēm” un to izraisītajām dramatiskajām kolīzijām. Noveļu varoņu raksturos hipertrofētā veidā izpaužas kāda īpašība, kāda kaislīga vēlme, kļūstot par apsēstību un atkarību. Tā var būt pārspīlēta tīrības tieksme (“Lielās spodrības gaismā”), greizsirdība (“Jāšana uz lauvas”), slēpti mazvērtības kompleksi (“Sarkanās asaras”) u. c. pārmērības un psiholoģiskās problēmas. Noveļu varoņi nereti cenšas izrauties no pārāk rutinētās dzīves (“Abakuka krišana”) un mēģina būt sevis pārvarētāji (“Sevis pārvarētājs”). Tāpat kā dzejā, arī novelēs sastopami epikūriskas dvēseles varoņi, spilgtākais piemērs – novele “Brauciens pie Annas”, kurā fascinējoši atklātas mūžīgās slāpes pēc mīlestības un nebeidzamie mīlas meklējumi.
Tulkojumi
E. Ādamsons pārzināja vairākas svešvalodas (angļu, franču, vācu un krievu), strādāja par tulkotāju un atdzejotāju. Nozīmīgākie tulkojumi latviešu valodā tapuši 1936. gādā: Oskara Vailda (Oscar Wilde) “Infantes dzimšanas diena” (The Birthday of the Infanta, 1891) un Džordža Gordona Bairona (George Gordon Byron) poēmas “Šiljonas gūsteknis” (The Prisoner of Chillon, 1816) atdzejojums. E. Ādamsons tulkoja arī Alfrēda Tenisona (Alfred Tennyson), Roberta Brauninga (Robert Browning), Dantes Gabriela Roseti (Dante Gabriel Rossetti) dzeju. E. Ādamsons kā atdzejotājs bija līdzautors “Angļu dzejas antoloģijai” (1940). 1942. gadā publicēja apceri par vācu romantiķi Frīdrihu Helderlīnu (Friedrich Hōlderlin).
Gūto sasniegumu nozīme, tulkojumi
E. Ādamsona dzejas galvenās vērtības ir tās estētisms, izkoptais un izsmalcinātais stils, stabilās humānisma pozīcijas. Viņš ir viens no talantīgākajiem latviešu novelistiem, viņa labākie īsprozas teksti ir gan nacionāli, gan starptautiski nozīmīgi un reprezentē latviešu literatūras spilgtākos sasniegumus. Krājums “Smalkās kaites” iekļauts latviešu kultūras kanonā.
E. Ādamsona dzejas un prozas darbi tulkoti lietuviešu, igauņu, angļu, franču, vācu, ukraiņu, krievu, ungāru un bulgāru valodā.
Apbalvojumi
Kultūras fonda godalga par noveli “Lielas spodrības gaismā” (1939) un Raiņa un Aspazijas Piemiņas fonda godalga par romānu “Sava ceļa gājējs” (1944).
Atspoguļojums citās mākslās
E. Ādamsona un A. Čaka luga “Nagla, Tomāts un plūmīte” izrādīta Dailes teātrī (1932), bet “Mālu Ansis” Nacionālajā teātrī piedzīvo tikai vienu izrādi (1938). Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātrī dramatizēta E. Ādamsona poēma “Čigānmeitēns Ringla” (1985). Dailes teātrī izrādīts E. Ādamsona dzejas uzvedums “Sapņu pīpe” (2003).
E. Ādamsona dzejas teksti izmantoti vairāku komponistu kora dziesmās (piemēram, Marģera Zariņa “Odu deja”, “Dzeguze ābelē”, “Madrigāls par vecmodīgu tēmu”) un vieglās mūzikas sacerējumos. Raimonda Paula dziesmu ciklu ar E. Ādamsona vārdiem “Sapņu pīpe” (1982) izpilda Imants Skrastiņš (“Sapņu pīpe”, “Vilka dziesma”, “Dažreiz tik skaisti suņi rej”, “Vēju pavalstnieks”).
Multivide
Eriks Ādamsons. Rīga, 20. gs. 30. gadi.
Eriks Ādamsons skolas formastērpā. 1917. gads.
Mirdza Ķempe un rakstnieks Eriks Ādamsons. Rīga, 1937. gads.
No kreisās: Mirdza Ķempe, I. Strauta, Valija Brutāne, aiz viņām Eriks Ādamsons izbraukumā pie Lielupes. Ap 1938. gadu.
Skats no Erika Ādamsona traģikomēdijas "Mālu Ansis" iestudējuma. Latvijas Nacionālais teātris, Rīga, 1937./1938. gads.
Erika Ādamsona noveļu krājums "Smalkās kaites". Rīga, Valters un Rapa, 1937. gads.
Margaritas Kovaļevskas vāka zīmējums Erika Ādamsona stāstam “Čigānmeitēns Ringla”, Em. Benjāmiņas izdevums, 1939. gads.