Krājumā “Smalkās kaites” ievietoti 14 darbi, no kuriem gandrīz visi atbilst noveles žanra īpatnībām. Par novelistiskas struktūras esamību varētu šaubīties darbā “Līdzjūtība” (1931), bet neparastās vēstītāja pozīcijas (vēstītājs ir suns) ir žanram atbilstošas. Krājums iekļauts latviešu kultūras kanonā, krājumā iekļautās noveles izpelnījušās augstus novērtējumus gan Latvijā, gan tajās ārvalstīs, kurās noveles tulkotas.

Krājums “Smalkās kaites”, gluži tā pat kā krājums “Lielais spītnieks” (1942), tika publicēts grāmatu apgāda “Valters un Rapa”; abu vāku zīmējumu autors bija Anšlavs Eglītis.

Krājuma virsrakstā liktais jēdziens kalpo par vienojošo raksturības elementu visiem krājumā ievietotajiem darbiem un kļuvis arī par E. Ādamsona mākslas vienu no pazīšanās zīmēm. Krājuma “Smalkās kaites” novelēs dzirdamas laikmetīgo norišu atbalsis (Pirmais pasaules karš), jaušamas arī autora dzīves pieredzes atblāzmas (tēva grāmatveža Kārļa Ādamsona darba rutīna; E. Ādamsona dienesta pieredzējumi Latvijas armijā, aizraušanās ar skaistām mākslas lietām un puķēm u. c.). E. Ādamsona novelista prasmes īpaši ietekmēja Oskara Vailda (Oscar Wilde) daiļrade.

Novelēs tēlotie notikumi pakārtoti varoņu raksturu dīvainību izgaismojumam un bieži vien ir šo dīvainību iniciēti. Vairākās novelēs notikumi saistīti ar galveno varoņu vēlmi mainīt savas rutinētās dzīves plūdumu, pārvarēt sevī kādas fobijas, atbrīvoties no atkarībām un kompleksiem. Ilgstoši aizturētas jūtas un nomāktas vēlmes kādā brīdī spontāni izlaužas uz āru un izraisa kāda noveļu varoņa ekstrēmas darbības. Šīs varoņu aktivitātes saistītas ar pastiprinātu dramatismu vai pat traģismu, bet citkārt var būt komiskas un traģikomiskas. Rakstnieks veikli modelē pārpratumsituācijas un dramatiskas izvēles epizodes. Nabadzības posts kolorīti attēlots novelē “Simts divdesmit latu” (1932), kur pieticīgie finansiālie līdzekļi ietekmējuši ne tikai ģimenes fizisko eksistenci, bet arī garīgi notrulinājuši tās locekļus. Brāļa Ernesta mēģinājums izrauties no profānās eksistences apburtā loka ir psiholoģiski saprotams, bet arī galēji destruktīvs un tikai vēl vairāk sarežģī ģimenes (vienīgās pelnītājas māsas un vienaldzīgās mātes) izdzīvošanas problēmas. E. Ādamsons modelē eksistenciālas sliekšņa situācijas, pārdzīvojumu un sajūtu galējus stāvokļus, piemēram, mokošu bada sajūtu (“Bada spēle”, 1931). Mīlestības un epikūriskas dzīves baudīšanas alkas caurstrāvo meistarnoveli “Brauciens pie Annas” (1930), kurā apliecināta mīlestības klātbūtne, sākot no mātes mīlestības pret bērnu, un tālāk visas cilvēka dzīves laikā. Bērnu rotaļu mīlestība vēlāk pārvēršas citās formās, bet nezūd. Azartisko dzīves svinēšanas motīvu novelē papildus akcentē sarkanā jāņogu vīna darināšanas stāsti un vīna baudīšana. E. Ādamsons pārliecinoši parāda, ka cilvēku rīcību ietekmē ne tikai apzināti racionāli apsvērumi, bet arī instinkti un zemapziņas impulsi (“X un Y”, 1937; “Ķirbji”, 1937; u. c.). Novelē “X un Y” rakstnieks bez loģiskas argumentācijas liek satuvināties diviem pilnīgi nejaušiem vilciena pasažieriem – viņam un viņai –, lai pēc kopā pavadītas dienas tikpat neloģiski šķirtos. Zīmīgi, ka varoņi pat netiek apveltīti ar personvārdiem, tādējādi vēl vairāk uzsverot, ka pilnīgi neracionālas, tikai instinktu vadītas darbības reizēm raksturīgas visai cilvēku sugai. Novelē “Ķirbji” gluži kā uz skatuves izspēlēta psiholoģisko attiecību drāma, kad Rūtes pikantā koķetērija un pavedinošie centieni glābt vīru izrādās bezjēdzīgi, jo Jēkaba nošaušanu izraisa leitnanta nejaušas bērnības atmiņu asociācijas. Vairākās krājuma novelēs risinātas vai vismaz ieskicētas jaunās paaudzes pārstāvju sarežģītās attiecības ar vecākiem. Tā ir nesaprašanās vai vecāku pārmērīga vēlēšanās noteikt savu bērnu dzīvi un rīcību.

E. Ādamsona noveļu varoņi ir tagadnes laika dažādu profesiju pilsētas ļaudis – latviešu inteliģences pārstāvji, studenti, ierēdņi, Latvijas armijas karavīri. Izņēmums ir novele “Ķirbji”, kurā darbība norisinās Pirmā pasaules kara laikā kādā lauku sētā, un tēlu galerijā ir sētas saimnieki un saimes ļaudis, kā arī ienaidnieka huzāri. Tagadnes laika lauku saimniecība un tās ļaudis attēloti novelē “Gājiens ar lopiem” (1935). Būdams pilsētnieks, E. Ādamsons tomēr labi pārzina arī lauku vides īpatnības, kolorīti atveido puķu un koku, lopu un meža zvēru tēlus.

E. Ādamsons ir nepārspējams psiholoģisko procesu un nianšu atklājējs. Noveļu varoņu raksturos hipertrofētā veidā iezīmēta kāda rakstura šķautne, kādas pārmērīgas tieksmes vai postošas kaislības. Tā var būt pārspīlēta tīrības mīlestība (“Lielas spodrības gaismā”, 1936), nepamatotas greizsirdības izpausmes (“Jāšana un lauvas”, 1936), ar lieluma māniju maskēti mazvērtības kompleksi (“Sarkanās asaras”, 1937) un citas pārmērības vai slimīgas iedomas. Problēmas varoņu dzīvē var būt saistītas ar apgrūtinātām komunikācijas prasmēm, ar pārāk vienveidīgu ikdienišķo esamību, ar kādām bērnības traumām ģimenē, arī ar nabadzīgas dzīves uzspiestajiem ierobežojumiem. Raksturīgs rutinētās dzīves un tēva valdonīguma nomākta indivīda tēls ir Aleksandrs Papīrs novelē “Abakuka krišana” (1935). Jau varoņa vārda un uzvārda salikumā autors centies iezīmēt pretišķības, kas dzīvē izpaužas kā ikdienišķi pieticīgas eksistences sadursme ar tipāža piedzīvojumu un mīlestības sapņiem. Ilgstoši apspiežot savas vēlmes un dziņas, kādā brīdī tās izlaužas nekontrolētā veidā, izraisot dramatiskas vai pat traģiskas sekas. Vairāki noveļu varoņi ir neirotiski vai pat histēriski indivīdi, kuru rīcība mēdz būt neparedzama. Psiholoģisku un fizisku katastrofu var izraisīt viens vienīgs noplūkts lolotas rozes zieds (“Dzeltānā roze”, 1931). Pēc necienīgas rīcības iestājas nožēlas un sirdsapziņas tiesas laiks. Novelē “Lielas spodrības gaismā” galvenais varonis seržants Richards Beitāns, būdams ceļā pie savas līgavas un baidoties nosmērēties, neglābj netīrumu bedrē iekritušu puisēnu. Vēlāk, mokoties sirdsapziņas pārmetumos un vēlēdamies izpirkt gļēvulīgo rīcību, varonis apdāvina puisēnu, kuru izglābis kāds vecticībnieks, un puisēna mātes vietā ir ar mieru tīrīt pēc balles piespļaudītās, piedrazotās tirgotāju biedrības nama telpas. Pārspīlēts perfekcionisms raksturīgs noveles “Jāšana uz lauvas” galvenajam varonim, universitātes vēstures katedras jaunākajam asistentam, Teodoram Alperam. Viņš ir apsēsts ar slimīgu aizdomīgumu, viņa nepamatotā greizsirdība padara viņu nožēlojamu un smieklīgu gan līgavas, gan lasītāju acīs. Deformēta pašapziņa spilgti iekrāso dzejnieka Ivara Avota tēlu novelē “Sarkanās asaras”. Būdams bagātā mēbeļu fabrikanta Balmaņa dēla mājskolotājs, viņš gaida, ka tiks uzaicināts uz rīkotajām viesībām. Viņš izmisīgi cenšas atrast pamatojumu, kāpēc viņš noteikti būtu aicināms. Ar it kā augsto pašapziņas pozu nabadzīgais mājskolotājs īstenībā tikai mēģina sev un citiem noslēpt savas niecības apziņu un mazvērtības kompleksus. Vairākiem rakstnieka noveļu varoņiem piemīt pārspīlēta kautrība, grūti pārvarams kaunīgums. E. Ādamsons ir pretstatu satuvinātājs un šķietami neadekvātas varoņu rīcības attēlotājs. Iezīmētas trauslās robežas starp mīlestību un egoismu (“Gājiens ar lopiem”). Varonis var būt reizē skumjš un priecīgs (Marta novelē “Dzeltānā roze”). Cits šīs noveles varonis Emīls Aivars ir rozes smaržas un krāšņuma tik apburts, ka norauj un sabradā skaisto ziedu. Noveļu varoņiem nereti ir saasinātas ožas, garšas vai kādas citas maņas, viņi apveltīti ar rosīgu fantāziju.

E. Ādamsona noveļu uzbūve atbilst žanra labākajiem standartiem. Autors meistarīgi pārvalda notikumu spriedzes kāpinājuma principu ar negaidītiem pavērsieniem vai šokējošu noslēgumu. Piemēram, novelē “Abakuka krišana” galvenais varonis, par katru cenu cenšoties panākt nepazīstamu skaistu sievieti, ielec lifta šahtā. Gan šajā, gan citās novelēs meistarīgi atklāta varoņu pārdzīvojumu attīstība līdz mokošai apsēstībai (“Stāsts par nagu”, 1933; “Jāšana uz lauvas” u. c.).

E. Ādamsons plaši izmanto ironiju, kā arī farsa un groteskas elementus. Svarīga loma atvēlēta nejaušībai, parādot dzīves notikumus kā komiskas vai traģiskas likteņa rotaļas. Tāds pēkšņs un negaidīts ir noveles “Ķirbji” noslēgums, kur lauku sētas saimnieka Jēkaba bojā eja uztverama kā nejaušu bērnības atmiņu izraisītu asociāciju kaprīze. Autors pierāda sevi kā raksturu psiholoģisko nianšu meistarīgu atveidotāju, dažbrīd veicot tādus kā psihoanalīzes seansus (“Ķirbji”, “Abakuka krišana”, “Sarkanās asaras” u. c.). Tomēr, pat atklājot cilvēku raksturu un zemapziņas tumšās puses, autors netiesā savus varoņus un nekļūst par tradicionālo morāles priekšstatu sludinātāju. Līdzīgi kā dzejā, arī novelēs iekomponēts plašs kultūrzīmju klāsts, ar pasaules literatūru, mākslu un vēsturi saistīti artefakti.

Vairāk kā jebkurš cits latviešu rakstnieks E. Ādamsons izmantojis folklorā tik raksturīgo paralēlisma paņēmienu. Tāpat kā dzejā arī novelēs raksturīga varoņu izskata un vides objektu detalizācija. Poētiska detalizācija izmantota, piemēram, varoņu portretējumos, pievēršot uzmanību acu krāsai un citām to īpatnību niansēm (“Gājiens ar lopiem” u. c.). Vairāku noveļu tekstos integrēta varoņu noģiedamā (domu) runa, kas vēl vairāk izceļ un akcentē varoņu iekšējos psiholoģiskos procesus. Krāšņo izteiksmi veido eksotiskas atribūtikas ievijumi, sarindojuma stila elementi, oriģināli salīdzinājumi un krāsu epiteti. Krāsu spektra priekšplānā autora iecienītās – sarkans, melns, zelts un sudrabs. Vēstījumam raksturīgs plašs leksiskais diapazons, kolorītas noskaņu pasāžas. Līdzās estētiskām parādībām autors nevairās arī no neglītu vai pat riebīgu reāliju atspoguļošanas (fiziskas nepilnības novelē “Stāsts par nagu”, naturālistiskas uzdzīves ainas novelē “Bada spēle” un tamlīdzīgas).

E. Ādamsona noveles ietekmējušas vairākus citus latviešu novelistus un citu prozas žanru autorus (Mirdza Bendrupe, Zigmunds Skujiņš u. c.).

Noveļu izlase “Abakuka krišana/La chute d’ Habacuc et autres nouvelles” iznākusi latviešu un franču valodā 2000. gadā Latvijā izdevniecībā “Omnia mea”, savukārt 2003. gadā franču valodā – La chute d’ Habacuc et autres novelles – Francijā izdevniecībā Noir sur blanc. Atsevišķas noveles tulkotas arī angļu, vācu, krievu, igauņu un lietuviešu valodā.