E. Ādamsona noveļu varoņi ir tagadnes laika dažādu profesiju pilsētas ļaudis – latviešu inteliģences pārstāvji, studenti, ierēdņi, Latvijas armijas karavīri. Izņēmums ir novele “Ķirbji”, kurā darbība norisinās Pirmā pasaules kara laikā kādā lauku sētā, un tēlu galerijā ir sētas saimnieki un saimes ļaudis, kā arī ienaidnieka huzāri. Tagadnes laika lauku saimniecība un tās ļaudis attēloti novelē “Gājiens ar lopiem” (1935). Būdams pilsētnieks, E. Ādamsons tomēr labi pārzina arī lauku vides īpatnības, kolorīti atveido puķu un koku, lopu un meža zvēru tēlus.
E. Ādamsons ir nepārspējams psiholoģisko procesu un nianšu atklājējs. Noveļu varoņu raksturos hipertrofētā veidā iezīmēta kāda rakstura šķautne, kādas pārmērīgas tieksmes vai postošas kaislības. Tā var būt pārspīlēta tīrības mīlestība (“Lielas spodrības gaismā”, 1936), nepamatotas greizsirdības izpausmes (“Jāšana un lauvas”, 1936), ar lieluma māniju maskēti mazvērtības kompleksi (“Sarkanās asaras”, 1937) un citas pārmērības vai slimīgas iedomas. Problēmas varoņu dzīvē var būt saistītas ar apgrūtinātām komunikācijas prasmēm, ar pārāk vienveidīgu ikdienišķo esamību, ar kādām bērnības traumām ģimenē, arī ar nabadzīgas dzīves uzspiestajiem ierobežojumiem. Raksturīgs rutinētās dzīves un tēva valdonīguma nomākta indivīda tēls ir Aleksandrs Papīrs novelē “Abakuka krišana” (1935). Jau varoņa vārda un uzvārda salikumā autors centies iezīmēt pretišķības, kas dzīvē izpaužas kā ikdienišķi pieticīgas eksistences sadursme ar tipāža piedzīvojumu un mīlestības sapņiem. Ilgstoši apspiežot savas vēlmes un dziņas, kādā brīdī tās izlaužas nekontrolētā veidā, izraisot dramatiskas vai pat traģiskas sekas. Vairāki noveļu varoņi ir neirotiski vai pat histēriski indivīdi, kuru rīcība mēdz būt neparedzama. Psiholoģisku un fizisku katastrofu var izraisīt viens vienīgs noplūkts lolotas rozes zieds (“Dzeltānā roze”, 1931). Pēc necienīgas rīcības iestājas nožēlas un sirdsapziņas tiesas laiks. Novelē “Lielas spodrības gaismā” galvenais varonis seržants Richards Beitāns, būdams ceļā pie savas līgavas un baidoties nosmērēties, neglābj netīrumu bedrē iekritušu puisēnu. Vēlāk, mokoties sirdsapziņas pārmetumos un vēlēdamies izpirkt gļēvulīgo rīcību, varonis apdāvina puisēnu, kuru izglābis kāds vecticībnieks, un puisēna mātes vietā ir ar mieru tīrīt pēc balles piespļaudītās, piedrazotās tirgotāju biedrības nama telpas. Pārspīlēts perfekcionisms raksturīgs noveles “Jāšana uz lauvas” galvenajam varonim, universitātes vēstures katedras jaunākajam asistentam, Teodoram Alperam. Viņš ir apsēsts ar slimīgu aizdomīgumu, viņa nepamatotā greizsirdība padara viņu nožēlojamu un smieklīgu gan līgavas, gan lasītāju acīs. Deformēta pašapziņa spilgti iekrāso dzejnieka Ivara Avota tēlu novelē “Sarkanās asaras”. Būdams bagātā mēbeļu fabrikanta Balmaņa dēla mājskolotājs, viņš gaida, ka tiks uzaicināts uz rīkotajām viesībām. Viņš izmisīgi cenšas atrast pamatojumu, kāpēc viņš noteikti būtu aicināms. Ar it kā augsto pašapziņas pozu nabadzīgais mājskolotājs īstenībā tikai mēģina sev un citiem noslēpt savas niecības apziņu un mazvērtības kompleksus. Vairākiem rakstnieka noveļu varoņiem piemīt pārspīlēta kautrība, grūti pārvarams kaunīgums. E. Ādamsons ir pretstatu satuvinātājs un šķietami neadekvātas varoņu rīcības attēlotājs. Iezīmētas trauslās robežas starp mīlestību un egoismu (“Gājiens ar lopiem”). Varonis var būt reizē skumjš un priecīgs (Marta novelē “Dzeltānā roze”). Cits šīs noveles varonis Emīls Aivars ir rozes smaržas un krāšņuma tik apburts, ka norauj un sabradā skaisto ziedu. Noveļu varoņiem nereti ir saasinātas ožas, garšas vai kādas citas maņas, viņi apveltīti ar rosīgu fantāziju.
